Kad džeki kļūst par vīriem
Sandi Prūsi var uzskatīt par neatkarīgās Latvijas labāko bobsleja pilotu olimpiskajās spēlēs — 1998. gadā Nagano kopā ar Jāni Elsiņu viņš izcīnīja piekto vietu, bet viņa četrinieks — kopā ar Egilu Bojāru, Jāni Ozolu un Jāni Elsiņu — finišēja sestais. Tās ir mūsu augstākās vietas olimpiskajās spēlēs. Sandis bija ne tikai labākais, bet arī jaunākais pilots, latviešiem debitējot zem sava karoga 1992. gadā Albērvilā — 14. vieta četriniekos kopā ar Juri Toni, Ivaru Bērzupu un Adri Plūksnu.
Tagad četrkārtējais olimpietis, kura rēķinā ir arī septītā vieta četriniekā Soltleiksitijas spēlēs, trešo reizi gatavo Latvijas izlasi olimpiskajam startam. Treneris Prūsis ļoti cer, ka Sočos pilota Prūša olimpiskais rekords tiks labots. Salīdzināsim Sandi Prūsi toreiz — olimpisko debitantu 1992. gadā — un tagad — galveno treneri olimpiskajai komandai, kurā visi piloti ir debitanti.
DZIMIS
1965. gada 24. oktobrī Ventspilī
STATUSS
Toreiz: 27 gadu vecumā biju Latvijas izlases jaunākais pilots. Tā toreiz bija mana priekšrocība. PSRS izlases laikos bija ieviesies stils, ka komandā pirmie divi piloti bija pieredzējuši, rūdīti vīri, kuri sitās par augstu rezultātu, bet trešo treneri izvēlējās subjektīvi — kādu jauno un perspektīvo. Tas pārgāja arī uz Latvijas izlasi, jo cilvēki jau bija tie paši. Pēc atlases rezultātiem pirmie divi bija Zintis Ekmanis un Jānis Ķipurs, bet trešo izvēlējās starp mani un Māri Poikānu. Atlasē zaudēju viņam 6 vai 8 simtdaļas. Startēju slims, tobrīd biju ļoti vājš. Taču treneri jau iepriekš bija brīdinājuši pieredzējušos, ka trešais no viņiem var netikt, jo priekšroka būšot man. Tas pabojāja gaisotni.
Tagad: Kā Latvijas izlases galvenais treneris es esmu tas, kurš pieņem lēmumus, un tagad redzu, ka toreizējā treneru rīcība nebija patvaļa. Patlaban mums ir trīs piloti uz divām vietām Pasaules kausa izcīņas posmos, un jau pirms pirmās ārzemju nometnes paziņoju, ka neatkarīgi no atlases rezultātiem uz treniņnedēļu Sočos un pirmajiem PK posmiem brauks Oskars Melbārdis un Oskars Ķibermanis. Patiesībā testos viņi arī bija labākie, un neviens neko man nevar pārmest. Taču, ja piloti arī būtu sarindojušies citādi, es zinu, ko daru, un esmu gatavs pamatot, kāpēc tā izvēlējos.
AUGUMS
Toreiz: 186 cm.
Tagad:Pagaidām nav mainījies.
SVARS
Toreiz: Sportošanas laikā kaujas svars bija 93—95 kg.
Tagad: Simtiņš ir. Kā smejos: sarkanie muskuļi pārvērtušies baltajos.
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: PSRS izlasē pēdējos gados biju viens no spēcīgākajiem pilotiem, bet tagad čaļi ir pārāk stipri, lai mani rezultāti kādu varētu šokēt.
Biju ātrs 50 m sprintā no zemā starta — 6,62 sekundes. 30 metros ar startu gaitā 2,97 sekundes nebija nekas super. Pilotam gan tas bija normāls rezultāts. Svarcelšanā 135 kg uz krūtīm un dziļais pietupiens ar 220 kg — pēc šodienas rādītājiem tas nav nekas. Manā laikā piloti trenažieri stūma 20 metrus — labākais rezultāts bija 3,35 s. Tagad savējiem lieku stumt 30 metrus — grūti salīdzināt.
Tagad: Testus, paldies dievam, neesmu mēģinājis kārtot, lai nebūtu šokā. Traucē muguras problēmas, tāpēc vingroju, korseti stiprinu, bet pats saprotu, ka par maz. Tikko esmu labi iesācis, uzrodas blakusdarbi un vairs nepietiek laika. Jau kuro gadu…
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Albērvilas spēļu sezonā apprecējos. Jau pēc spēlēm, maijā, piedzima vecākais dēls.
Tagad: Precējies, trīs bērni. Sieva — tā pati, kas pirms 20 gadiem. Lielais puika 10—12 gadus spēlēja hokeju, tika līdz Rīgai, tagad Rīgas Stradiņa universitātē studē juristos, spēlē florbolu, amatieru līmenī arī hokeju. Jaunākajam dēlam 15 gadu, Ventspilī trenējas basketbolā. Meita nesporto, bet citādā ziņā ir ļoti aktīva — dejo, apmeklē mākslas skolu, dzied Jūras akmentiņos. Katru dienu 2—3 nodarbības.
INVENTĀRS
Toreiz: Dzīvojām ilūzijās. 1984. gadā Sarajevas spēlēs Rolands Upatnieks bija visus pārsteidzis ar pilnīgi jaunu boba konstrukciju. Ja braucējiem būtu lielāka pieredze un tehniskais personāls nostrādātu gudrāk, divniekos varēja būt zelts, jo mūsu tehnika bija pārāka. Bronza arī bija labi, bet… Pēc tam bija Ķipura zelts Kalgari. Ne bez veiksmes palīdzības, taču — bija, turklāt ar pašu taisītu bobu. Nākamie gadi gan liecināja, ka kaut kas nav īsti kārtībā, bet iepriekšējās pieredzes dēļ bija sajūta — pienāks olimpiskās spēles un mūsu veči atkal uztaisīs kaut ko super. Kaut gan VEF jau vairs nebija, visi sāka izklīst pa mazajām firmiņām.
Bobslejs ir tehnisks sporta veids, un, lai sasniegtu pirmo vietu, nevar dzīvot mucā. Pasaule mainās, un tev jāmainās līdzi. Dzelzs priekškars bija kritis, tirgū ienāca Austrumvācijā ražotā tehnika, un daudzi iegādājās Drēzdenē taisītos bobus, kas bija pietiekami kvalitatīvi. Bet mūsu tehniķi trīs gadus nebija bijuši ārzemēs uz sacensībām un dzīvoja no bildēm un mūsu stāstiem.
Tehnikas lietās toreiz es jau vēl biju liels muļķis — ko deva, ar to braucu. Tikai pēc gadiem sapratu, ka mēs gājām savā virzienā, bet tas ceļš veda nepareizi. Vajadzēja taisīt pilnīgi citādāku konstrukciju, pievērst uzmanību citām detaļām. Protams, naudas mums toreiz nebija, bet bijām arī spītīgi — turējāmies pie pārliecības, ka paši varam uztaisīt labākus bobus vai vismaz tādus pašus, un visu salaidām dēlī. Patiesībā tā bija baigā pieredze. Sūra, bet laba mācība, kas noderēja vēlāk.
Tagad: Gan bobi, gan slieces vizuāli izskatās līdzīgi kā pirms 20 gadiem, bet saturs, dvēsele — mainījušies līdz nepazīšanai. Jauni materiāli, oriģināli risinājumi.
Mūsu pašreizējā parkā Latvijas firmas BTC ražojums ir tikai viens — divnieks, ar kuru brauc Uģis Žaļims. Viss pārējais ir pirkts un pārtaisīts. Reizēm līdz nepazīšanai. Norobežojoties no citiem, nekas labs nebūs. Ik pa laikam kaut kas jānopērk, jāizpēta, jāpielāgo. Tas ir labākais un ilgtermiņā arī lētākais risinājums. Pirms astoņiem gadiem, kad sāku strādāt ar Latvijas izlasi, nomainījām visu bobu parku. Nopirkām Singer četrinieku par 28 000 eiro, likās — tāda nauda! Bet ar to bobu Melbārdis vēl pagājušajā pavasarī vinnēja pirmo Pasaules kausa posmu Sočos. Protams, ar uzlabotu un pārtaisītu.
Bobu uzlabošana ir nepārtraukts process. Domājam paši, skatāmies, ko dara konkurenti. Ķeram idejas, eksperimentējam. Esam gatavi riskēt. Patlaban man principā ir skaidrs, ar ko puiši brauks Soču spēlēs, bet, ja kaut kas nebūs īsti labi vai kļūs pieejams perspektīvs variants — varam pēdējā brīdī pārsēsties.
Bobsleja pasaulē mēs esam unikāli. Pazīstami vācieši nebeidz brīnīties: ne jums mašīnbūves, ne aerodinamiskās trubas — kā jūs ķepurojaties?! Kad stāstu, kā taisām modeļus no plastilīna, viņš domā, ka ņirgājos, bet mums tā ir dzīves realitāte. Ko viņi izdara ar datoru, mēs paveicam ar cirvi. Bet — paveicam. Turklāt, ja reiz vācieši kaut ko dara, tātad acīmredzot ir pārliecinājušies, ka tajā virzienā jāstrādā, un mums jāturas līdzi. Sava aerodinamiskā truba nemaz nav vajadzīga.
Mūsu pamatvērtība — cilvēki, kam pievēršam vislielāko uzmanību.
MĒRĶI
Toreiz: 1991./1992. gada sezonā bijām uz emocionālā viļņa — pirmās olimpiskās spēles! Pastalās, bet brīvi — mums tas nebija tukšs lozungs, tā bija realitāte. Kad trenējāmies Mežaparkā, reizēm nebija naudas, lai paēstu ēdnīcā. Tad istabās ieslēdzām elektriskās plītiņas, tirgū pirkām gaļu un paši cepām karbonādes. Un tas nebija nekāds apgrūtinājums. Bija vienalga, kas apkārt notiek, — mēs taču braucam uz olimpiādi! Tādas emocijas vairs nevar dabūt.
Pirmsolimpiskajā sezonā pēc janvāra barikādēm bijām paziņojuši, ka PSRS izlasi vairs nepārstāvēsim, un palikām bez sacensību prakses, jo kā Latvijas komandu mūs vēl nekur pretī neņēma. 1991. gada rudenī jau varējām startēt, bet sākums neko cerīgu nerādīja. Konkurenti uz labākas tehnikas rēķina brauca mums garām.
Pirms pašām Albērvilas spēlēm nolemtības sajūtas tomēr nebija, jo jaunības azarts ņēma virsroku — varbūt paveiksies… Mums joprojām bija ļoti labs starts, bija pieredze. Galu galā visi mūsu trumpji palīdzēja tikt pie 14., 15. vietas. It kā nekas izcils, bet arī tās vajadzēja izcīnīt.
Tagad: Pirms Soču spēlēm gribu, lai komanda būtu sagatavota tik labi, ka ar veiksmi varētu aizsniegt visaugstākos plauktus. Lai būtu gatava izmantot iespējas, tiklīdz tādas radīsies.
Lai kāda pilotu kombinācija startēs, Sočos mēs būsim vismazāk pieredzējusī komanda no visām Top 10. Melbārdim un Žaļimam ceturtais gads pilota apritē, Ķibermanim — trešais. Tas ir trūkums, bet — daudz ko var kompensēt jaunības azarts, spēks.
Kad pēc Vankūveras spēlēm sākās jezga ar Jāņa Miņina aiziešanu, nodomāju, ka jāapbruņojas ar pacietību — no jaunajiem pilotiem rezultātu varēs prasīt tikai 2018. gadā Korejā. Bet paši ar savu darbu esam saīsinājuši gaidīšanas laiku. Nu jau vairs pats negribu neko taupīt vai atlikt uz četrus gadus tālu nākotni. Dievs viņu zina, kas būs pēc četriem gadiem. Tagad jādod virsū — redzēs, kas būs.
Orientieris ir Latvijas labākie rezultāti neatkarības gados — gan divniekā, gan četriniekā jātiek pirmajā sešniekā. Bet zinu, ka puiši var aizķerties arī ļoti nopietnās vietās. Mēs sevi vērtējam kritiski, bet labi redzu, kā no mums baidās favorīti.
VĒRTĪBAS
Toreiz: Jaunībā pirmajā vietā pārliecinoši bija sports. Bez tā nekas cits daudz neinteresēja.
Galvenā motivācija bija — jāiekļūst PSRS izlasē, lai tiktu uz ārzemēm. Ja izdevās, tad bija dienasnauda, iespēja tikt pie modernām precēm, kuras pēc tam Latvijā varēja izdevīgi pārdot. Brīvo laiku pavadījām veikalos. Rezultāts bija sekundārs, kaut gan pietiekami svarīgs — konkurence bija milzīga un vajadzēja būt labiem sasniegumiem, lai nosargātu vietu. Tagadējā paaudze to nesaprot.
Kad Latvija kļuva neatkarīga, mainījās ne tikai apstākļi, bet arī akcenti. Nekāda biznesa vairs nebija, bet biju jau uzkrājis pieredzi, daudz ko iemācījies un gribējās sasniegt augstākus sportiskos mērķus.
Nauda ir svarīga, lai izdzīvotu, bet, tiklīdz sportisti sāk runāt, cik maksās, — ar tiem nekas nav sanācis. Bez naudas sportā nevaram bet, ja nauda ir galvenā motivācija, tad rezultāta nebūs.
Tagad: Pats galvenais — ģimene. Sports ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa, bet ģimene svarīgāka. Par to nav vērts diskutēt, lai arī ikdienā reizēm var rasties cits iespaids.
Strādājot Latvijā, jūtu, ka strauji izdegu. Jūtos atbildīgs par visu — treniņiem, tehniku. Ārzemēs katram trenerim ir noteikts atbildības loks, un, kamēr strādāju ārzemēs, ar ģimeni biju kopā biežāk, nekā strādājot Latvijā. Paradoksāli, bet tā tas bija. Tāpēc tagad reizēm gribas aizbraukt kaut kur, uzlādēt baterijas, paskatīties uz Latvijā notiekošo no malas un tad atgriezties, lai mestos iekšā. Nesaku, ka noteikti tā izdarīšu, bet tas ir viens no variantiem.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Sportista laikos bija citas problēmas un citas metodes.
Tagad: Bobslejā esmu pavadījis 31 gadu — varu salīdzināt dažādus trenerus, viņu metodes, saskarsmes stilu. Varēju mācīties no labā, atmest slikto.
Varbūt sportistiem dažbrīd šķiet, ka šiem laikiem esmu pārāk skarbs. Pats reizēm atzīstu, ka mana mēle ir mans ienaidnieks — ko domāju, to pasaku, neskatoties, kas pretī. Ja mani nepazīst pietiekami labi, cilvēki mēdz apvainoties. Kaut gan nevienu negribu pazemot. Tikai atklāti par visu tikt skaidrībā.
LIELĀKĀ KĻŪDA
Toreiz: Sportista karjerā baigais mīnuss man bija dopinga skandāls 2002. gadā. Kā palēninātu filmu vēl tagad skatos. Lielākā kļūda bija tā, ka nepārtraucu procedūru, kaut arī tur bija reglamenta pārkāpumi. Nesaku, ka tā bija kaut kāda provokācija pret mani, bet bija iespēja visu apturēt, un to es neizdarīju.
Tagad: Ir bijušas lietas, ko darītu citādi, bet nav sajūtas, ka tās bija kļūdas. Katra neveiksme ir laba mācība. Vajag tikai izanalizēt, lai neatkārtotu. Nākamreiz izdarīsi citādāk un viss sanāks. Nevis bezjēdzīgi stresot un pārdzīvot.
LIELĀKAIS PIEDZĪVOJUMS
Toreiz: Katram laikam savi piedzīvojumi. Esmu braucis bēdīgi slavenajā Meleuzas trasē Baškīrijā, kur tas nebija bobslejs, bet kaut kāds cits sporta veids. Izdzīvošanas skola. Tā bija pieredze, kā nevajag darīt. Pēc Meleuzas trases Sigulda jau bija pasaka. Tomēr nedomāju, ka tas laiks bija pilnīgi pazaudēts. Grūtos apstākļos labi varēja redzēt, kurš ir riktīgs džeks, bet uz kuru nevar paļauties.
Bija visādi joki sadzīvē, treniņos. Toreiz bija ļoti lielas slodzes, bet bieži vien nepareizas. Daudz ko vajadzēja darīt nevis tāpēc, ka tas tiešām bija nepieciešams, bet tāpēc, ka plānā bija ierakstīts. Mēs, sportisti, to jutām, un sākās spēle kaķim ar peli — treneri uzmanīja un kontrolēja, bet sportisti domāja visādus stiķus, lai bezjēdzīgi nepārpūlētos. Tāpēc bija gadījumi, kad kilometriem gara krosa trase patiesībā tika nobraukta ar mašīnu, pēdējos 400 metros ar īstu sprintu uzdzenot pulsu. Plus vēl visi nebeidzamie stāsti par ārzemēm — kurā veikalā kurš ko lētāk dabūjis, kā valūtu slēpis uz robežas utt.
Tagad: Daudzi piedzīvojumi zaudējuši aktualitāti, jo krasi mainījušies apstākļi. Nesaku, ka mums viss notiek perfekti pareizi, bet treniņos vingrinājumi ir lietderīgāki un efektīvāki. Es zinu, kā man pietrūka savā laikā, un cenšos darīt tā, lai puišiem tagad nepietrūktu. Nekā lieka, bet, ja kaut ko neizdarīsi, pašam nebūs rezultāta. Ārzemnieki mēdz brīnīties: sak, būtu mums tik stipri džeki… Bet neviens jau neredz, kā vasarā esam strādājuši! Mēdz būt arī strīdi un diskusijas, bet, kad puiši notic un sāk darīt — 99 % gadījumu viss ir kārtībā.
Tas attiecas arī uz disciplīnu. Mani pārsteigt ir baigi grūti, jo pats visam esmu izgājis cauri. Ja gribētu, ļoti labi zinātu, kur un cikos jābūt, lai kādu pieķertu. Taču negrasos kļūt par vagaru. Treniņu grafiks ir zināms, un katram jābūt gatavam strādāt ar pilnu atdevi. Lietderības koeficients mums ir liels — kuri atnāk un iztur pirmās pārbaudes, tie turas komandā.
Bet piedzīvojumiem iespēju pietiek. Kaut vai tie 2000 kilometri, kuri mums regulāri jāpieveic, lai nokļūtu Eiropas trasēs. Kad pirmie GPS parādījās, kādos tik poļu pagalmos neiemaldījāmies… Un tad vēl visādi pazemojošie starpgadījumi uz robežām un taisot vīzas. Kas tagad nekait — vīlē tik no Rīgas līdz Kēnigzē, tikpat kā neapstājoties.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: 1992. gadā arī mana 14. vieta Albērvilas spēlēs bija laba, jo nāca ar lieliem sviedriem. Bet lielākais prieks bija sportista karjeras pēdējā gadā, kad vinnējām Eiropas čempionātā. Īpaši par maniem čaļiem — četrinieka stūmējiem. Kad gadu iepriekš izcēlās dopinga skandāls, viņi palika ar mani un visi kopā nopelnījām veiksmi, kuras tā pietrūka Soltleiksitijas spēlēs.
Tagad: Kā trenerim mana lielākā veiksme vēl priekšā. Noteikti! Pagaidām jau nekā diža nav — kāda uzvara Pasaules kausa posmā, trešā vieta pasaules čempionātā, uzvara Eiropas čempionātā. Treneri taču atceras par smagajām medaļām.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Kā sportistam — Soltleiksitijas spēles un viss, kas notika pirms tām. Bez dopinga lietas vēl bija arī viena tehniska ķibele, ko atklāju tikai krietni vēlāk. Nopirkām jaunu bobu, Pasaules kausā uzreiz 4. vietu dabūjām, bet tad trīs mēnešus nevarēju braukt sacensībās un neuzķēru, ka boba rāmis salūzis ļoti īpatnējā vietā. Soltleiksitijā brīnījos, kāpēc bobs neiet, bet skaidrībā netiku. Kad vainu atradu un izlaboju, pēcolimpiskajā gadā pati sliktākā bija piektā vieta. Taču nākamās spēles kā sportists sagaidīt vairs nevarēju.
Varbūt tā patiesībā bija veiksme. Atgādinājums, ka bobs jāpārbauda arī tajās vietās, kur it kā nekas nevar salūzt. Izrādās, ka var. Izdomāts bija labi, bet uztaisīts — slikti. Un kas notiktu, ja būtu izcīnījis olimpisko medaļu un kļuvis lecīgs? Varbūt tagad uz šīs pieredzes pamata varēšu pasargāt savus sportistus.
Tagad: Kā trenerim lielākā neveiksme bija viss, kas notika ar Jāni Miņinu Vankūveras spēļu laikā. Jau pirms Jāņa aklās zarnas operācijas biju piesardzīgs, domājot par viņa izredzēm. Redzēju, ko viņam prasīja uzvara Pasaules kausa posmā Vankūverā. Tas bija psiholoģiski ļoti grūti. Tādu viņu nebiju redzējis.
Pirms pašām spēlēm par medaļu man nebija tika lielas pārliecības kā pašam Jānim. Es bieži dzīvē vados no intuīcijas, un toreiz, jau dodoties ceļā, kad ieraudzīju Jāni lidostā, bija skaidrs, ka kaut kas nesanāks. Bet — kā būtu bijis, ja negadītos tā veselības ķibele, to mēs nekad neuzzināsim.
Nākamajā gadā epopeja ar viņa mukšanu — tā nebija neveiksme, tas jau bija teātris. Patiesībā viņš atbrīvoja ceļu jaunajiem džekiem, kuriem vairs nebija citas izejas, kā braukt un kļūt par vīriem. Melbārdis to izmantoja ļoti labi, un viss pagriezās uz labo pusi. Tiesa, tādas intrigas tomēr nenovēlu nevienam.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Plkst. 7.15 bija jābūt ārā uz rīta rosmi. Pirmais treniņš plkst. 10.30, otrais plkst. 16.30. Pa vidu ēdienreizes un miegs. Arī darbs pie bobu sagatavošanas.
Tagad: Rīta rosme sākas plkst. 8, un ārā neejam — zālē pastaipāmies, pavingrojam, katrs piestrādā pie savām vājajām vietām. Man patīk darboties līdzi. Agrāk rīta rosme nesajūsmināja, bet tagad tas ir vienīgais brīdis, kad padaru kaut ko priekš sevis. Kontrollaiki treniņiem un ēšanai nav mainījušies. Baudu trenera darba specifiku — kamēr sportisti atpūšas, jādarbojas ar bobiem. Protams, ir arī palīgi, bet pašam jābūt klāt.
VAĻASPRIEKI
Toreiz: Patika ķimerēties. Savam ritenim un mopēdam perfekti mācēju rezerves daļas nomainīt.
Tagad: Patīk visu ko izdarīt pašam, lai nav jāmaksā nauda meistaram. Piemēram, kaut ko saskrūvēt mašīnai. Lētāk un — baigais gandarījums. Pats izdarīšu! Nevis kaut kā, bet tā, lai pašam prieks.
Labprāt strādāju ar kokmateriāliem — plaukti, terases, margas…
Arī eksperimenti ar bobiem man jau ir hobija līmenī. Nevis tāpēc, ka vajag, bet tāpēc, ka patīk. Milzīgs gandarījums, ja kaut ko izdomāju, uztaisu un tas darbojas.
Un katru sestdienu savā kompānijā eju pirtī. Tāds rituāls. Tur atslēdzos no visa.
