Kapteinis trāpa 69/75

Kārlis Strēlis 1964. gadā pielika roku slavenās basketbola komandas Rīgas ASK pēdējam spožajam panākumam — sudraba medaļu izcīnīšanai Padomju Savienības čempionātā, ar prātīgo darbību saspēles vadītāja postenī pieteikdamies uz tikko spēlētāja karjeru beigušā Maigoņa Valdmaņa mantinieka godu. Līdz olimpiskajiem lauriem aizsniegties neizdevās, tomēr par pasaules čempionu Kārlis kļuva gan, 1999. gadā Latvijas senioru komandas sastāvā uzvarot pasaules maksibasketbola čempionātā Urugvajā. Bet savu 70. dzimšanas dienu Latvijas Basketbola savienības padomes priekšsēdētājs nupat nosvinēja atbilstoši možajam noskaņojumam un joprojām lieliskajai sportiskajai formai — ar spēli starp Latvijas basketbola Senioru kluba 70+ un Rīgas domes treniņgrupas komandām un kārtējiem precīzajiem trīspunktniekiem.

„Tā sagadījies, ka dzimšanas dienā, 16. martā, iznācis spēlēt ļoti bieži. Atceros, sarunāju ar Gomeļski, ka Rīgā nokārtošu eksāmenu Medicīnas institūtā un pēc tam ar lidmašīnu došos uz Kauņu, kur ASK spēlēja ar Tbilisi Dinamo. Mans pretspēlētājs bija PSRS izlases vīrs Minašvili. Beigās mums mīnus 1, bumba pie manis, metu, un iekšā. Vinnējām!” Kārlis seno cīņu nianses prot izstāstīt tā, it kā tās būtu notikušas vakar. Un piebilst, ka ar lielāko prieku savas atmiņas apkopotu grāmatā par ASK komandas vēsturi. „Tas tomēr bija pasaules mēroga, kā tagad saka, zīmols. Pirmie Eiropas kausa ieguvēji, viena no divām komandām, kas šo balvu izcīnījusi trīs reizes pēc kārtas. Tas nav bijis pa spēkam ne MadridesReal, ne Maskavas CSKA, ne Telavivas Maccabi — vēl tikai SplitasJugoplastika…”

Strēlis basketbolu mācījies spēlēt Daugavas sporta skolā un sešdesmito gadu sākumā meistaros debitējis VEF komandas sastāvā. Tad iekritis acīs ASK vadonim Aleksandram Gomeļskim, un drīz vien iesaukts ASK sastāvā.

„Jau studēju Rīgas Medicīnas institūtā, negribēju zaudēt laiku, taču majors, kurš bija atsūtīts mani savaņģot, skaidri un gaiši pateica: „Ulaģim” (nokārtosim — krievu val.). Nokārtoja arī. Kazarmās nevajadzēja nīkt, varēju spēlēt un turpināt mācīties. Ar visu dienēšanu Rīgas Medicīnas institūtu (RMI) pabeidzu kā parasts students — sešos gados. Man bija labi un armijniekiem arī, jo palīdzēju Rīgas ASK spēlēt Padomju Savienības čempionātā un, kas galvenais, izcīnīt medaļas Bruņoto spēku meistarsacīkstēs. Pēc obligātā dienesta paliku virsdienestā, pa armijas līniju tiku pie dzīvokļa. Četrpadsmitarpus kvadrātmetros mitinājāmies pieci cilvēki, bet tā šķita pils. Pēc sešu gadu studijām iestājos RMI aspirantūrā pie profesora Georga Jankovska. Viņš bija sportists un atbalstīja mani. Varēju turpināt trenēties un spēlēt. 1974. gadā aizstāvēju disertāciju.”

Savā saspēles vadītāja postenī sešdesmito gadu otrajā pusē Strēlis bija viens no labākajiem spēlētājiem Padomju Savienībā, taču viņa sportiskās karjeras labākie gadi iekrita Latvijas basketbolam nelāgā laikā. Slavenie veterāni pamazām nogāja no skatuves, daudziem potenciālajiem aizstājējiem trūka talanta vai rakstura. Savu tiesu ļaunuma nodarīja arī savstarpējā konkurence starp ASK un VEF komandām, atšķaidot jau tā noplicinātos spēkus. Latvijas komandas slīdēja lejup PSRS hierarhijā, un ASK vadība glābiņu meklēja, sastāvā iesaistot dienestā iesauktus puišus no visām PSRS malām. Sastāvs bieži mainījās, stabils bija tikai komandas kapteinis Strēlis. Septiņdesmito gadu beigās pēc ASK trešās šķiršanās no virslīgas Kārlis 36 gadu vecumā pielika punktu meistarkomandas spēlētāja karjerai. Taču ne līdzdalībai basketbolā.

„Astoņdesmitajos gados Latvijas čempionātā spēlēju Iecavas Dartijas sastāvā kopā ar Visvaldi Eglīti, kuram toreiz jau bija tuvu 50 gadiem. Reiz spēlējām ar Politehniskā institūta komandu, kurā bija Valdis Valters un Andris Jēkabsons. Zaudējām, protams, — 111:132. Bet, ja rēķinājām, ko esam saspēlējuši divi pret divi, tad PSRS izlases dalībniekiem piekāpāmies tikai ar 68:71.

Līdztekus dzīvei basketbola laukumā ritējusi profesionālā karjera Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūta Sporta medicīnas, vēlāk — Sporta spēļu katedrā. Mūža tēma — sportistu kaulu sistēma un osteorefleksoterapijas metode. „Tas ir atsevišķs — garš un sarežģīts — stāsts. Un aktuāls, jo visiem sportistiem ir problēmas ar kauliem un ar katru gadu tās parādās aizvien agrākā vecumā. Kļūda, ko pieļauj daudzi sportisti, — nepietiekami trenē vēdera presi un muguras muskulatūru. Ja uztrenē tādu dabīgo korseti, mugura nesāp.”

Basketbola laukumā jauns enerģijas lādiņš nācis līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, kas devis iespējas paveikt to, kas neizdevās jaunībā — startēt pasaules mēroga sacensībās. „Eiropas 1939. gada čempionāta sudraba medaļas ieguvējs Juris Silarājs 80 gadu vecumā izgāja laukumā pasaules maksibasketbola čempionāta spēlē un gandrīz trāpīja trīspunktnieku. Gribētos viņu pārspēt,” Kārlis nosprauž nākamo mērķi.

Kārlis STRĒLIS

Dzimis

1943. gada 16. martā Liezēres pagastā. Kopš 1946. gada — rīdzinieks.

STATUSS

Toreiz: Basketbolists, Rīgas ASK un Latvijas izlases saspēles vadītājs un kapteinis, RMI students, vēlāk — aspirants.
1964. gadā izcīnījām sudraba medaļas PSRS čempionātā, taču toreiz visiem ar to likās par maz. Kad Latvijas izlase pārbaudes spēlē uzvarēja ASV komandu ar vairākiem nākamajiem olimpiskajiem čempioniem ierindā, likās, ka, apvienojot visus spēkus, Latvija var atgūt čempionu titulu. Tika nolemts, ka ASK pieredzējušie līderi pāries uz VEF, jo arodbiedrības komandai bija daudz lielākas iespējas — labākas algas, visādi materiālie labumi. Mums ASK balvā vairāk par 30 rubļiem iedot nevarēja. Palikušie mani — jauno — ievēlēja par ASK kapteini, un tā tas arī palika. Tiesa, VEF zeltu nesasniedza — 1966. gadā viņi PSRS čempionātā bija trešie, mēs — ceturtie.

Tagad:  Rīgas domes deputāts (Vienotība). Nebūtu partijā gājis, bet nostrādāja tas, ka neviena partija savu sporta programmu nevirza. Kaut gan sports, veselīgs dzīvesveids ir visam pamatā, arī ekonomikai. Ja esi vesels, vari kārtīgi strādāt. Kad sāka veidoties Jaunais laiks, kopā ar Jāni Karpovu, Daumantu Znatnaju un Dainu Šveicu izstrādājām projektu Sporta likumam. Idejas bija labas, tiesa, pārmaiņas realizēt ir ļoti grūti. Pierunāju Dombrovski vismaz reizi nedēļā uzspēlēt basketbolu, citādi sāk apvelties. Pašam noderīgi, un rodas labāka izpratne par sportu.

Joprojām darbojos medicīnā — sava zinātniskā darba tēmas ietvaros. Esmu Sporta medicīnas asociācijas un Osteorefleksoterapeitu asociācijas biedrs.

Svars

Toreiz:  83 kg — man jau tie smagie kauli…

Tagad:  Apmēram 90 kg. Vēders nācis klāt.

AUGUMS

Toreiz:  177,5 cm

Tagad:  175 cm, bet uz dažu radinieku vai skolas biedru, kas jaunībā bija garāks, tagad drusku tā kā skatos no augšas.

MEISTARĪBAS RĀDĪTĀJI

Toreiz:  Basketbolistiem ir savi kritēriji un rekordi. 1967. gadā pirms Tautu spartakiādes treneris Oļģerts Altbergs sarīkoja sacensības — cik sodus katrs var iemest pēc kārtas. Iemetu 67.

Tagad:  Sporta Pedagoģijas akadēmijā sacensībās no 100 sodiem iemetu 92. Rekordu veterānu spēlēs — 14 trīspunktnieki spēlē un 10 vienā puslaikā — sasniedzu 2006. gadā. Šosezon labākais rezultāts —desmit vienā spēlē. Ar gūžu endoprotēzēm sprintu skriet vairs neriskēju, bet gatavojos trešo gadu piedalīties Nordea maratonā — noskriet piecīti. Iepriekšējā reizē protēzes izturēja, bet mugura gan juta, jo finišā bija jāskrien pa Vecrīgas bruģi. Kauli necieš skriešanu pa cietu pamatu.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz:  Precējies, divi dēli.

Tagad:  Divi dēli, četri mazbērni.
Sieviņa pirms dažiem gadiem aizgāja ar krūts vēzi. To konstatēja, kad jau bija par vēlu. 4. stadija, metastāzes jau bija kaulos. Kad sieviešu izlase rīkoja akciju Pārbaudies, lai dzīvotu, aktīvi piedalījos, jo pats esmu tam visam izgājis cauri. Psiholoģiski saprotu sievietes, kuras vairās no pārbaudēm, jo baidās, ka atklās kaut ko nelāgu. Bet patiesībā problēmas rodas, ja laikus neatklāj, bet kaiti ielaiž…

INVENTĀRS

Toreiz:  Spēlējis tepat Rīgā ražotās tenisa čībiņās un kedās. Vislabākās, protams, bija ķīniešu kedas. Tās maksāja tikai četrus rubļus, bet nevarēja dabūt… Kad ar Latvijas izlasi spēlējām Zviedrijā, visa komanda tikām pie firmas Converse modeļa All Star. Ilgi nospēlēju. Visātrāk dila caurumiņi, caur kuriem kurpju aukla bija izvērta — tos es apšuvu ar diegu, lai izturīgāki. Mans komandas biedrs Edvīns Zeidaks ar tām kedām nospēlēja 23 gadus!

Tagad:  Sporta apavi kļuvuši kvalitatīvāki, tikai cenas nevar saprast. Ar pamatīgu atlaidi vienā veikalā nopirku Nike čības — ļoti labas basketbolam. Bet skatos, ka citā veikalā tās bez jebkādas atlaides ir lētākas… Tagad galvenā problēma ir grīdas — uzliek dēļus tieši uz betona un brīnās, ka basketbolistiem sāp mugura, ceļgali. Nekādas amortizācijas.

MĒRĶI

Toreiz:  Sapņu virsotne bija iekļūt Padomju Savienības izlasē. To sasniegt neizdevās. Esmu bijis PSRS junioru izlases kapteinis, bet tolaik Eiropas jauniešu čempionāti vēl nenotika. Lielajā izlasē priekšā bija ACSK saspēles vadītāji, turklāt Gomeļskis bija apvainojies uz latviešiem, kuri viņu izēda no Rīgas, un, kaut arī bija gan zelta medaļas, gan Eiropas kausi, tā arī nepiešķīra Latvijas Nopelniem bagātā trenera nosaukumu. Bet tas bija ne tikai gods — arī 120 rubļi klāt pie algas… Leiši bija tālredzīgāki — piešķīra Gomeļskim titulu, lai arī viņš Lietuvā nav strādājis, tikai ņēmis lietuviešus PSRS izlasē.

Tagad:  Kad dzelzs priekškars pavērās, radās iespēja spēlēt pasaules veterānu čempionātos. To esmu izmantojis, cik vien varējis. Kad pirms jubilejas kārtoju savu dosjē, nebija viegli visus titulus atcerēties.
Ja būtu jaunāks, izveidotu uzņēmumu, kas no Latvijas labajiem kokiem taisītu katram individuālu krēslu atbilstoši muguras izliekumiem. Par šo tēmu varētu nolasīt veselu lekciju.

LIELĀKAIS PANĀKUMS

Toreiz:  Man sakrājies visvairāk spēļu — 137 — Latvijas izlasē pirms neatkarības atgūšanas. Pats brīnos, jo tajos laikos izlase spēlēja retāk nekā tagad.
1964. gadā palīdzēju Rīgas ASK izcīnīt sudraba medaļas PSRS čempionātā, bet pašas medaļas man nav. Pirms pēdējā spēļu posma, piedaloties studentu mačos, savainoju potīti, netiku līdzi komandai un paliku bešā. Toreiz daudz nepārdzīvoju. Likās, ka būs citas iespējas, bet izrādījās, ka medaļu laiki Latvijas vīriešu basketbolā beigušies un tādu ļoti lielu panākumu man nav bijis. Esmu pieckārtējs Latvijas čempions — arī nav slikti.

Palicis prieks par daudzām spēlēm, kurās izdevās uzvarēt. Piemēram, 1969. gadā kļuvām par neoficiāliem Gruzijas čempioniem, jo Tbilisi uzvarējām gan Gruzijas Politehniskā institūta komandu, gan Dinamo. Turklāt spēcīgo Dinamo pieveicām trešajā pagarinājumā, kad izdevās gūt izšķirošo grozu — 116:115.

Būtu interesanti saskaitīt, cik maču galotnēs esmu guvis izšķirošos grozus. Ap 50 vajadzētu būt.

Tagad:  Pats galvenais — 1999. gadā piepildījām sapni un pasaules maksibasketbola čempionātā uzvarējām amerikāņus… Mums bija laba komanda — Oļģerts Jurgensons, Jānis Karpovs, Jānis Āboltiņš, Egils Pāns. Amerikāņiem spēlēja arī Džims Bārnets, kurš tagad TV komentē Warriors spēles. Amerikāņi bija garāki, bet smagāki par mums. Finālmačā Montevideo lielajā zālē mēs viņus apskrējām. Trīs reizes esmu bijis pasaules maksibasketbola vicečempions, divkārtējs Eiropas čempions, divkārtējs pasaules sporta spēļu uzvarētājs. Šogad grasāmies braukt uz pasaules senioru olimpiādi Turīnā.

Ir arī individuālais sasniegums — trešā vieta pasaules čempionātā soda metienos 1994. gadā. Iemetu 69 no 75, bet uzvarētājs — austrālietis Palubinsks — trāpīja visus 75. Šogad biju rezultatīvākais spēlētājs Latvijas maksibasketbola čempionātā — 205 punkti 10 mačos, 50 trīspunktnieki.

LIELĀKĀS NEVEIKSMES

Toreiz:  Kad pārskatu vecos avīžrakstus, redzu, ka žurnālisti par mani neko sliktu nav rakstījuši arī tad, kad komanda zaudēja. Varbūt tāpēc, ka ārpus laukuma nekādus podus negāzu.
Protams, atsevišķi neveiksmīgi mači palikuši atmiņā. Pret Tbilisi Dinamo reiz bijām vadībā ar 18 punktu pārsvaru, un gruzīni parasti tādās reizēs lūza. Bet mēs galu galā zaudējām, un Strēlim otrajā puslaikā bija astoņas kļūdas. Tas man nebija raksturīgi. 1966. gadā Latvijas izlase piedalījās turnīrā Prāgā. Uzvarējām turkus, ar diviem punktiem pārspējām grieķus — Ivars Vērītis pēdējās sekundēs iemeta āķi. Izšķirošajā mačā spēlējām ar Čehoslovākijas izlasi. Neizšķirts, pēdējā uzbrukumā man bumba, jau ar acīm meklēju Vērīti, bet ieraudzīju zem groza Jāni Dāvidu un piespēlēju viņam, bet Jānis neiemeta un pagarinājumā zaudējām. Pēc tam vainoju pats sevi — man kā saspēles vadītājam bija pareizi jānovērtē, kam dot bumbu izšķirošajam metienam, kurš nenodrebēs. Vai pašam bija jāmet.

Tagad:  Basketbola laukumā joprojām sāp katrs zaudējums.

DIENAS REŽĪMS

Toreiz:  Kad spēlēju meistaros, treniņi bija katru dienu, bieži pat divreiz dienā. Bet paspēju gan mācīties, gan vēlāk zinātnē darboties.

Daudz ēdu medu. Pa 200 gramiem dienā ar pienu vai baltmaizi. Tas šūnām dod stiprumu. Visiem iesaku — medū ir visa Mendeļejeva tabula, un Latvijā ir vislabākais medus pasaulē.

Man tēvs bija mācītājs, varbūt tieši tāpēc nekad neesmu ne dzēris, ne smēķējis. Mani tas nevilka. Zināju, ka rīt treniņš vai spēle un jābūt gatavam. Nesaprotu cilvēkus, kuri nevar atteikties pasēdēt kompānijā, ja rīt jāspēlē. Vispār šī vaina Latvijas basketbolam daudz ļauna izdarījusi.

Tagad:  No rīta paēdu, tad braucu uz darbu. Vakaros divreiz nedēļā treniņi, brīvdienās spēles. Ēdienkarte nav īpaši mainījusies. No rītiem 100 gramu biezpiena ar zemeņu vai aveņu ievārījumu. Zemenēs ir vērtīgas vielas, dzelzi ieskaitot. Biezpienā ir kalcijs, fosfors, kas uzsūcas kaulos. Siers, medus.

Par pareizu ēšanu varētu nolasīt veselu lekciju. Latvijā daudzi sūdzas par naudas trūkumu, bet pareiza ēšana nemaksā daudz. Pat var ietaupīt.

Cenšos labi izgulēties. Nevajag turēties pretī organismam — ja skaties TV un acis līp ciet, tātad jāiet gulēt.

Pa istabu sliktākajā gadījumā staigāju zeķēs, bet parasti — plikām kājām. Labāk norūdīties, nevis tērēt naudu čībām.

VAĻASPRIEKI

Toreiz:  Sports un veselīgs dzīvesveids.

Tagad:  Šajā ziņā nekas nav mainījies. Mani viss interesē. Un nevaru saprast, kā var ilgi nosēdēt pie datora.