Konkurējot ar datoru
Kad tētis piedāvā pirmklasniekam iziet laukā paskrituļot, viņš atbild: „Esmu piekusis, bija tik daudz stundu. Atpūtīšos,” un ieslēdz datoru… Kā vecākiem piedabūt bērnus kustēties un ieaudzināt prieku par fiziskām nodarbībām? Saruna ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesori un grāmatas „Sporta psiholoģijas pamati” autori Agitu Ābeli.
— Vecāki, kuri paši aktīvi sporto, nevilšus arī bērnus ierauj šādā dzīvesveidā. Tomēr ne visi pieaugušie ir draugos ar kustībām, bet vēlas, lai bērni būtu sportiski. Kā viņiem rīkoties?
— Pat ja vecāki nav sportiski aktīvi, viņi var demonstrēt savu attieksmi pret kustībām ar uzvedību dažādās ikdienas situācijās. Piemēram, ģimenes pasākumus var organizēt ne tikai pie galda, bet arī izbraukumā. Vakarā var nevis sēdēt dīvānā, bet iziet laukā, kur uzspēlēt galda tenisu, badmintonu vai citu spēli, kas liek kustēties. Var vienkārši doties katru sestdienu ekspedīcijā uz tuvāko parku, kur ir liela iespēja sastapt citus bērnus un pievienoties viņu spēlēm.
Vecākiem pirms tam ir svarīgi raudzīties, vai mazais nav ieģērbts dekoratīvās, skaistās virsdrēbēs, lai nav jāsaka: „Neej, nekāp, nosmērēsies!” Drēbēm jābūt piemērotām aktīvajām pastaigām, lai tajās var ērti kustēties, neradot bērnam papildu stresu, ka sasmērēsies vai ieplēsīs kaut ko. Ja nu kādā brīdī visi apsēdīsies uz soliņa un apēdīs kādu našķi, tad tas tomēr būs našķis svaigā gaisā, nevis telpā. Labi, ja mājās ir sunītis, ar kuru iziet laukā parotaļāties, pamest viņam bumbiņu.
— Kamēr bērni mazi, viņi ir kustīgi un labprāt grib ko aktīvi darīt, bet… tad vecākiem visur jāskrien līdzi.
— Jā, un te rodas jautājums, vai vecākiem pietiek pacietības pašiem iesaistīties? Kad mamma un tētis pēc darba ir noguruši, tad nav elegantāka veida mazā aktīvista nomierināšanai, kā piesēdināt viņu pie datora un pastāstīt, cik tur ir interesanti. Turklāt datorspēlē ir vieglāk iemācīties vadīt zaķīti, lēkt, skriet, rāpties, iegūt riņķus, bumbiņas un trofejas. Miers mājās, un bērns sēž, aizrāvies ar spēlītēm! Tā reizi pa reizei — un jau veidojas ieradums…
Jārēķinās, ka pēc spēles datorā mazais var justies psiholoģiski noguris, proti, ja viņš sevi asociē ar tēlu, kuru vada, tad pats jūtas darbojies. Līdzīgi kā pieaugušie pie automašīnas stūres: sēž un brauc, un pēcāk ir pārguruši. Vide mainās, auto ripo, bet ķermeniski cilvēks vienkārši sēž.
— Pilsētā nopietnākas izkustēšanās iespējas bērniem prasa līdzekļus, jo ir kaut kur jāaizbrauc, ne visur parki ir tuvumā, un nestaigās taču apkārt mājai desmit reizes.
— Te gribu pieminēt Barselonā redzēto, kur burtiski pilsētas vidū uz maza ielas stūrīša ir piecu kvadrātmetru brīvs laukums, kurā bērni spēlē bumbu. Spānijā visi vissīkākie stūrīši pilsētās ir aizpildīti ar laukumiņiem, kuros var darboties ar bumbu.
Mēs esam tiktāl bērnus atradinājuši no aktīvām spēlēm, ka daudzi pat nezina, ka turpat pie mājas var lēkt ar gumiju, var spēlēt klasītes. Klasītes ir ne tikai lēkšana, tās prasa ļoti lielu precizitāti, turklāt tās var uzzīmēt gan smiltīs, gan uz asfalta un nav nekur jābrauc, lai izkustētos. Protams, bērns nevar zināt, kā pareizi jālec, kādi ir līmeņi, ja nav redzējis piemēru, kā to dara.
Neaizmirsīsim trīsriteņus, divriteņus, skūterus, skrituļslidas — kustību iespējas ir. Kad bērns sāk kustēties, viņam patīk un ir interesenti, jo visas šīs sportiskās aktivitātes arī ir spēlēšanās. Pietiktu ar to, ka ģimenei būtu tradīcija vakarā izbraukt ar riteņiem pa parku vai paspēlēt bumbu, tad bērnam veidosies ikdienas laika sadalījuma piemērs.
— Tātad bez bāršanās un komandēšanas var rosināt kustēties ar personīgo piemēru. Kā lai vēl netieši pasaka, ka jāsporto?
— Labākā motivācija ir cilvēka vajadzību apmierināšana, bet šīs vajadzības sākas ar katra iekšējām vērtībām. Tāpēc mēs nevaram prasīt, lai bērnam būtu šādas vērtības, turklāt ļoti stabilas. Bet jāņem vērā, ka bērni ļoti aktīvi kopē. Ja kāds no vecākiem pēc darba mājās atver datoru, lai pārbaudītu e-pastu, ieiet sociālajos tīklos, tad cik laika tas aizņem?
— Iespējams, lielu daļu vakara…
— Jā, mamma pagatavo ēst un ielien datorā. Daudzās ģimenēs pat nav vairs kopīgu ēdienreižu, jo katrs paņem ēdienu, dodas pie datora un ēd. Tāpēc ļoti jādomā par piemēru, ko vecāki rāda. Cik ilgas stundas tiek pavadītas sīkās roku muskulatūras treniņā, arī skolas starpbrīžos spēlējot spēlītes telefonā, un cik ilgs laiks tiek pavadīts fiziskā treniņā? Ja vecāki datorspēlēs zaudē saviem bērniem, tad ir skaidrs, ka viņi ir labi uztrenējušies. Nevar taču iemācīties šūt, ja neprot turēt adatu rokā…
Ko darīja vecāki un bērni agrāk, kad nebija datora? Spēlēja spēles, gāja laukā. Bērniem vienmēr jāatrod kompānija, jo tad ir interesantāk, tad var kaut ko darīt sacenšoties. Ja nav kāda cita organizatora, tad to var darīt pieaugušais. Pilsētas bērniem ir grūtāk, jo neviens jau negrib, lai bērni dauzītu mašīnas un apstādījumus ar bumbu, bet ir stadioni un citas vietas, kur to bumbu var spēlēt.
Vēl svarīga ir attieksmes veidošana. Kad vecāki skatās kādu sporta pārraidi, viņi vērtē. Svarīgi, vai vērtēšana notiek slavējot, apbrīnojot, piebilstot: „Re, ko var paveikt ar cītīgu treniņu!” vai ar norobežošanos, ka sportisti ir tie citi, tie nav normālie cilvēki. Sportistus kritizējot, bērnā rodas jautājums, vai ir jēga iet uz treniņiem, ja no malas ir tāds vērtējums. Protams, tik dziļi tas bērns neaizdomāsies, bet attieksmes veidošana pie televizora ekrāna atstāj savu iespaidu, un viņš apzināsies, ka, ja neiemetīs grozā, tad viņu vērtēs ar tādiem vārdiem, kādus lietoja vecāki, vērtējot citus neveiksmes brīdī.
— Bērnudārzā un skolā nereti par problēmu kļūst piņķerīgā nepieciešamība pārģērbties sporta nodarbībām, kas iznīcina vēlēšanos sportot vispār. Kāpēc tā? Kā paskubināt?
— Parādiet bērnu, kurām patīk ģērbties, īpaši ziemā?! Tas ir saistīts ar katra pārģērbšanās prasmēm. Ja mēs ģērbšanos pozitīvi atbalstām vai padarām interesantu, tad tā vairs nav problēma.
Varbūt bērns bieži vien pārģērbšanās laikā dzird negatīvu aizrādījumu par tūļāšanos? Viņš varbūt labprāt izkustētos, bet, ja jau no pieredzes zina, ka pārģērbšanās procesā saņems negatīvus emocionālus vērtējumus, tad negrib piedzīvot kārtējo negāciju plūsmu un neredz jēgu tā pūlēties sportošanas dēļ.
Skolās ir cita problēma, jo bieži vien vai nu nav, kur nomazgāties, vai dušai nepietiek laika. Iespējams, ka dažiem ir neērtības izjūta, negribas mazgāties, citiem redzot. Ja pēc sporta nodarbības vēl turpinās stundas, tad nemazgājoties būs palielināta ķermeņa sviedru smaka. Tātad var būt higiēniski faktori, kāpēc tīņa vecumā izvairās no sporta. Meitenes savukārt piedomā, lai skropstas izskatās skaisti, uztraucas, kā puiši sporta stundā uz viņām skatīsies, kā viņi novērtēs to, ka meitene kaut ko neveiklāk izdarīs. Skolēni, kuri ir pieraduši kustēties un trenējas ikdienā, mazāk aizdomājas par šādām blakus lietām un neieceļ tās problēmas statusā.
— Kā izvēlēties ar sportu saistītos pulciņus?
— Galvenais ir izvēlēties jebkāda veida kustības, jo kustībasun kustību koordinācija ir saistītas arī ar psihisko procesu attīstību un personības brieduma pilnveidošanos. Tomēr vajadzētu vecākiem padomāt, vai, aizvedot bērnu uz futbolu vai hokeju, viņi vēlas, lai bērns visu laiku nodarbojas tikai ar futbolu vai hokeju, varbūt viņi labāk gribētu, lai bērns būtu vispārēji fiziski attīstīts? Var sākt nevis ar pulciņu, bet ar rīta krosu vai ar bērna paņemšanu līdzi uz trenažieru zāli vai uz kādu aerobikas nodarbību. Protams, ar vienaudžiem ir interesantāk, un būtu labi, ja tur būtu bērnu grupiņa ar treneri. Tomēr vienmēr jāizdibina, kāda ir trenera nostādne. „Tev jābūt labākam par pārējiem, tev jābūt pirmajam, tev jāuzvar!” nav tas labākais mudinājums. Svarīgāk ir, lai mazais bērnudārznieks vai skolnieciņš var vienkārši baudīt kustības un darboties.
— Nereti tieši vecāki ir tie, kuri spiež savam lolojumam būt vislabākajam.
— Jā, bērnu motivējot, vecāki dažkārt aizraujas ar savas dzīves nerealizēto sapņu īstenošanu sava lolojuma ikdienā, neievērojot paša bērna vēlmes un dotības — to mēs sportā bieži redzam. Tāpēc, atnākot no treniņa mājās, mazais sportists saņem veselu pārmetumu gūzmu par to, ko nav izdarījis pietiekami labi vai tādā veidā, kā to darītu vecāks. Mamma vai tētis grib, lai sasniedz mērķi, bet bērnam svarīgāk ir būt aktīvam. Bet pēc sabāršanas viņš sāk domāt: „Ja es sasniedzu mērķi, tas ir labi, bet, ja es eju vienkārši kustēties, tas, izrādās, nemaz nav tik labi.” Tātad pozitīvais vērtējums un attiecību siltums tiek dalīts pēc darbības rezultativitātes principa? Ieklausieties uzmanīgi, vai kāds vecāks te neatpazīst pats sevi: „Re, kāds komandas biedrs malacis, iemeta vārtus. Bet tu — neiemeti! Es tik ilgi tevi vedu uz treniņiem, bet tu neko nevari sasniegt…”
— Vai tā nevar atsist jebkādu vēlmi sportot?
— Protams! Vai tad bieži vēlaties būt tur, kur saņemat negatīvu vērtējumu? Jūs visticamāk no tādas vietas izvairīsieties un izvēlēsieties tādu vietu vai nodarbības, kur saņemsiet pozitīvu novērtējumu. Savukārt pie datora bērns visu laiku ir pozitīvs, proti, ja neveicas kāda līmeņa sasniegšanā, tad tiek piedāvātā nākamā iespēja, vēl viena dzīvība, bonuss vai kaut kas tamlīdzīgs.
— Tomēr bērniem nav nemaz tik daudz iespēju izvēlēties tādus pulciņus, kuros nebūtu virzība uz lielo sportu, sacensībām un sasniegumiem, kur bērns neizbēgami dabūs nosodījumu gan no trenera, gan no komandas biedriem, ja kādreiz nepaveiksies.
— Ja skolēns apmeklē sporta skolu, kurā ir sava akreditēta programma, tad, protams, tā paredz arī dalību sacensībās un sasniegumu izaugsmi. Bet, ja izvēlas pulciņus, tad ar to vadītājiem ir jārunā par nodarbību vēlamajiem virzieniem.
— Vai vecākiem jāsaka, ka nevēlas bērnu, sūtot basketbolā, izaudzināt par slavenu basketbolistu?
— Padarīt par slavenu basketbolistu uzreiz nevienu nevar, būs vajadzīgi vismaz 7—8 gadi, lai ko tādu sasniegtu. Vispirms jāsāk kustēties, un tad var paskatīties, vai basketbola vietā nav jāizvēlas peldēšana, teniss vai dejošana. Darbojoties kādā sporta veidā, bērns pats atklās, kas viņam vairāk padodas, un to arī varēs skaidri redzēt. Protams, ir tādas vispārējās ietekmes elementāras lietas kā stāja, muskuļu korsete, kustību koordinācija.
— Vai, jūsuprāt, bērniem pietiek ar divām skolas sporta stundām?
— Nē, ar to ir krietni par maz. Normāli ikvienam vajadzētu 3—4 stundas dienā kustēties, bet mums lielākoties sanāk visu laiku sēdēt. Bērnudārzā, skolā, augstskolā, pēc tam darbā. Ja visa dzīve pārsvarā tiek organizēta sēdus, tad organisms ātri adaptējas un pieņem to kā normālu kustību apjomu, un vairs neprasa aktivizēties.
— „Ja neprasās, tad nevajag,” droši vien nodomā skolēns…
— Ja ikdienā aktivitāšu nav, tad cilvēks, sākot skriet vai citādi intensīvi kustēties, to izjūt kā papildu stresu. Savukārt tiem, kuri ir iekļāvuši savā ikdienas režīmā kustības, jau divas dienas bez kustībām radīs diskomfortu. Tātad kustēties ir jāpieradinās. Piemēram, nevis zvanīt draudzenei, bet laiku pa laikam vienkārši aiziet ar kājām pie viņas… Arī tāda ērtība kā lifts — vai tad vienmēr tas ir jālieto?
— Mamma var apskatīties, kurš produkts ledusskapī trūkst, un aizsūtīt uz tālāko veikalu…
— Jā, tie visi ir sīkumi, bet bērns kustas. Ir vērts izpētīt publiskos sporta pasākumus, kuri saistīti ar aktivitātēm laukā, piemēram, skrējienus, velobraucienus, ģimeņu pasākumus.
— Ko darīt, kad bērns pēc pāris gadu darbošanās sporta skolā sāk raudāt un lūgties, ka vairs nevēlas, piemēram, spēlēt volejbolu? Vai vecākiem atļaut, lai pamet šīs nodarbības?
— Vispirms jātiek skaidrībā ar šāda lēmuma cēloni, jāuzzina, kādā jomā tiek izjusts diskomforts un vai kaut kas nav noticis. Ir jāizrunājas ar treneri, vai nav iespējas pāriet uz vājāku grupu, ja konkrētais bērns nav tik spējīgs. Ir arī iespēja mainīt treneri, ja bērnam viņš nepatīk, vai doties uz citu sporta klubu. Jāuzzina, vai nav skolā atbilstošs interešu izglītības pulciņš, jo varbūt nevajag apmeklēt tieši sporta skolu.
Ļoti bieži bērniem un jauniešiem nepatika pret kādu treniņu grupu rodas savstarpējo komunikācijas problēmu dēļ. Dators iemāca komunikāciju ar sevi, kur neviens nepārmet neveiksmes, bet ikdienas saskarsmē tomēr vienaudži pateiks, ka izdarīji slikti vai nepareizi.
— Ir redzētas konflikta situācijas, kurās mazais ir iespītējies, — neies laukā, nedarīs neko. Vai ļaut bērnam brīvu izvēli?
— Mazam bērnam „gribu, negribu” ir balstīts tikai uz emocionālu vērtējumu, proti — patīk, nepatīk. Tas ir grūts process. Reizēm ir jāpasaka stingrāks vārds. Kamēr vecāki ir atbildīgi par bērniem, viņiem ir arī jāpakļaujas un jādodas sportot kopā ar vecākiem. Vēlāk, kad bērns varēs pamatot, argumentēt savu negribu, varēs pieļaut izvēli. Tātad ir jāprot motivēt, nesalaužot gribu, jāpalīdz izvēlē. Tajā brīdī, kad bērniem ir piezadzies slinkumiņš, mammai jāpasaka: „Nāc, ejam!” Kādā citā brīdi varbūt tieši pretēji — jāatbalsta bērna vēlmes un jāpasaka: „Labi, es tevi šodien aizvedīšu ar mašīnu, es tev aizbraukšu pretī.” Te nav vienas pareizās receptes — kad un cik daudz sniegt atbalstu vai pamudinājumu. Tas ir jāizjūt konkrētā situācijā, jo vienlīdz sliktas ir abas galējības.
— Vai jāskaidro bērnam, kāds labums ir no fiziskām kustībām?
— Mazam bērnam ir grūti izstāstīt sīkumus, bet vajag akcentēt, ka viņš būs spēcīgāks, veiklāks, ar labāku stāju. Tas tāpat, kā skaidrojam, kāpēc zobi jāmazgā, jo ne jau pats no sevis katrs bērns vēlas tīrīt zobus. Tomēr jāizvairās runāt vienu un darīt citu — visu laiku bakstīt bērnam, ka kustēties ir veselīgi, bet pašiem pēc darba sēdēt ar čipsiem un alu pie televizora — tas būtu tas pats, kas stāstīt par zobgraužiem, bet pašiem zobus netīrīt.
— Pusaudži tagad ir gudri un tad, ja norāda uz iespējām sabojāt veselību, tikt pie brillēm, sēžot pie datora, atbild: „Nu un? Redze man laba, resns neesmu, neslimoju, kāpēc es nevaru ar čipsiem un kolu sēdēt pie datora?”
— Visticamāk šīs atbildes jaunietis ir kaut kur saklausījies un, demonstrējot savu nozīmīgumu, tā jau ir citiem teicis. Tomēr jāpajautā, vai vispirms ir jānokļūst līdz brillēm, lai saprastu, ka tā bija slikti? Atpakaļ redzi neatgūs. Vai vispirms ir jāsabojā zobi, lai sāktu saprast, ka tie jātīra? Protams, tieši veselības problēmas liek cilvēkiem pārskatīt savas vērtības. Pirms ir noticis kaut kas slikts, ir jārunā, jāaktivizē, jāaicina darboties. Jā, tas ir grūts darbs, īpaši tad, kad daudziem ir izveidojusies — runāsim godīgi — lielāka vai mazāka datoratkarība.
Varbūt vecākiem beidzot ir vairāk jāpievēršas bērnam, atsakoties no sava slinkuma, savām lietām, un jāiet kopā ar viņu kaut ko darīt?
Ir svarīgi dienas režīmā paredzēt stabilu, regulāru kustību nodarbību, kurā pamazām, bet sistemātiski tiek trenēta griba, pašvadības prasmes un mērķtiecība, kurā mazliet jāpaciešas un kaut kas sevī jāpārvar, lai sasniegtu rezultātu. Nākamais ir ģimenes paraugs plus prasme parādīt, ka ir dažādas aktivitātes, kurās var iemācīties kaut ko jaunu, interesantu, ar iespēju kaut ko būtisku un vēl nebijušu sasniegt. Ja pietiekami ilgi, regulāri un intensīvi kaut kas tiks darīts, tad rezultāti neizpaliks. Aicinu to pierādīt sev pašam!
Agita ĀBELE
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesore, pedagoģijas zinātņu doktore
Dzimusi: 1964. gadā Rīgā
Izglītība: Rīgas 6. vidusskola, Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts, Latvijas Universitāte
Zinātniskie grādi: pedagoģijas zinātņu doktore, sociālo zinātņu maģistre psiholoģijā (Dr. paed., Mg. psych.)
Darbs: BJSS trenere, LU docente, no 1999. gada Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas docente, no 2003. gada — profesore
Sabiedriskais darbs: Latvijas Augstskolu Sporta savienības prezidente, ISU tiesnese daiļslidošanā, daiļslidošanas Eiropas un Pasaules čempionātu komentētāja Latvijas TV
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi dēli
Vaļasprieki: mūzika, kustības, daba un dārzs
