Ienākšana

Latvijas Bobsleja un skeletona federācija izdošanai apgādā Jumava gatavo grāmatu par bobsleja vēsturi Latvijā. Publicējam fragmentus.

Turpinājums

NE TRAKTORA, BET IZJŪTU SVIRAS

Bet bobslejistu pirmā iepazīšanās ar īstu mākslīgā ledus trasi notika 1980. gada novembrī tradicionālajā starptautiskajā bobsleja skolā Īglsas trasē Austrijā pie Insbrukas. "Teorijas lekcijas ar pīpi zobos mums mācīja vecs itāļu onkulis Andželo Pridžerio," atceras Ķipurs. "Katru viņa padomu centāmies iekalt savās smadzenēs, bet, kad iekāpām kamanās, viss pagaisa kā nebijis. Bobs gāja, kur pats gribēja. Jo vairāk rausti stūres sviras, jo lielāki bom-bom pa apmalēm! Ka bobs nav traktors, ka tas jāvada ar izjūtām, to jau mums pateica uzreiz. Bet, kā līdz šīm izjūtām nonākt, tas bija ilgāks ceļš."

Izrādījās, ka uz plakanas, horizontālas virsmas, kur apaļās slieces ledū nespiež centrbēdzes spēks, stūrēšanas iespējas ir ļoti minimālas. Lai bobs kļūtu ērti vadāms, nepieciešams ātrums un virāža. "Tajā arī jāizdara 95 procenti darba," skaidro Jānis Ķipurs. "Tur ir tā māka — atrast pareizo trajektoriju, izprast, kā darbosies centrbēdze, cik liels kurā brīdī būs spiediens, vai virāža jāņem ar vienu lielu loku vai ar diviem, varbūt pat trim viļņiem. Vai kamanām tajos jāļauj pašām skriet, vai tās jākoriģē, lai virāža kamanas taisnē izspļautu ar vislielāko ātrumu un pareizajā leņķī bez sānslīdes. Ja tā tomēr pieļauta, tad, kuru instrumentu jeb smalku kustību kombināciju izvēlēties, lai kamanas stabilizētu." 1980. gada oktobra beigās šajās gudrībās nākamais olimpiskais čempions bija tikai ābečnieks. Tiesa, viņš saprata, ka mācīties var, tikai domājot.

UZVARA SKOLAS IZLAIDUMĀ

Rolands Upatnieks nepilnos 10 gados no absolūta iesācēja kamaniņu sportā pilnīgā pašmācības ceļā nepilnos 10 gados kopā ar Valdi Ķuzi bija aizsniegušies līdz devītajai vietai 1976. gada Insbrukas olimpiskajās spēlēs. Viņš bija pārliecināts, ka bobslejā šādu ceļu turklāt, līdz pjedestālam var noiet divreiz ātrāk. Jo šiem puišiem ir Skolotājs, un tas ir viņš pats. Lai apliecinātu, ka kamaniņu sportā gūtā pieredze ir vērtīga arī bobslejam, un, protams, iedrošinātu puišus (iespējams, arī pats sevi), Upatnieks Īglsā pats pirmais sekmīgi nopilotēja divnieka bobu līdz lejai. Atgriezies dāmu startā, viņš lielīgs paziņoja: "Veči, laižam! Kurš nākamais?"

Nākamais pārvarēt neziņu un drīzāk nedrošību, nevis bailes pieteicās Jānis Ķipurs. Bet pirmo uzvaru īstā bobsleja trasē guva Jānis Skrastiņš un Rihards Kotāns, kuri bija labākie bobskolas absolventu mačā. Otrais finišēja Radženoviča divnieks no Dienvidslāvijas, kura karjeru šajā tūkstošgadē turpināja dēls, bet Jānis Ķipurs kopā ar ducīgo ventspilnieku Aivaru Šnepstu izcīnīja trešo vietu.

Vēlāk pierādījās, ka Rolands Upatnieks spēja un prata būt arī trases treneris, kas skaidro, kā veicamas virāžas un meklējamas pareizākās trajektorijas. Tiesa, pirmajā ziemā ledus treniņos viņš pats taustījās. Pēc principa — tagad darām tā… Nesanāk? Tad mēģinām šitā… Viņa analītiskais prāts ātri atrada racionālāko risinājumu. Tādēļ gan sportistiem nācās pieciest desmitiem kritienu un simtiem zilumu. Starp citu, jau šajā gadu tūkstotī par olimpiskajiem čempioniem bobslejā kļuva bijušie kamaniņu braucēji Andrē Lange (Vācija) un Aleksandrs Zubkovs (Krievija).

Īglsā ielikto pamatu nostiprināšana tūlīt turpinājās Austrumvācijā — Oberhofas kamaniņu trasē. Pa sešiem braucieniem dienā, kāds simts pa visu treniņnometni. Nemitīgi viens ar otru sacenšoties, jo bija skaidrs, ka visiem vietas kamanās nepietiks. Līdz Sarajevai paliks divi trīs..

PROLETARIĀTA DIKTATŪRAS ĪPATNĪBAS

"Ņevijezdnoi!" šāds PSRS Valsts Drošības komitejas atzinums nozīmēja, ka attiecīgajai personai izbraukšana no sarkanās impērijas liegta. Izrādījās, ka Zintis Ekmanis bija ne tikai dezertējis no padomju armijas mācību nometnes, bet kādā sadzīves strīdā arī iekrāvis pa degunu vienam maitasgabalam, kas izrādījās čekists.

Tā nu PSRS izlase aizbrauca uz Īglsu un Oberhofu skoloties īstā ledus trasē, bet Zintis kopā ar citiem mājāspalicējiem Cīrulīšu kamaniņu trases virāžas centās pielāgot bobslejam. Ar slapju sniegu drīvēja ciet baļķu šķirbas, lejot ūdeni, audzēja virsū ledus kārtu un prātoja — ar ko gan trases strādnieks atšķiras no sportista un ka šis darbs varbūt viņam palīdzēs kļūt par čempionu. Galu galā padomju ideoloģija deklarēja, ka šī ir strādnieku valsts, kurā valda proletariāta diktatūra. Un nu viņš ir strādnieks, kuram visi ceļi vaļā, turklāt tajos vēl pienākas priekšroka!

Šāda prātuļošana palīdzēja aizgaiņāt šaubas par izvēles pareizību. Siltā sporta manēžā gatavoties iecerētajiem 17 metriem tomēr būtu daudz patīkamāk nekā zem Gaujmalas priedēm drebināties ziemas salā un slapjumā. Un tajā sapņu tālumā var aizlēkt tepat Rīgā vai vēl labāk — Maskavā, nekādiem čekistiem atļauju neprasot. Un kurš tad ar tādu rezultātu viņu uzdrošinātos nelaist uz ārzemēm?!

Cīrulīšos braukšanas iemaņas palīdzēja apgūt treneris bijušais kamaniņnieks Tālivaldis Miķelsons. Izrādījās, ka klasiskās kamanas vadīt ir vieglāk — tām slieces ar asām kantēm, var iespiest ledū un stūrēt. Ar bobu brauc kā uz apaļām caurulītēm. Šīs kamanas stūrei sāk klausīt tikai tad, kad uz sliecēm ir pietiekams spiediens. Miķelsons skoloja šajā ābecē — kā kamanas pieturēt, pacelt, pagaidīt un tikai tad iet ārā no virāžas.

Decembrī bobslejistiem uz Cīrulīšu trasi beidzot atveda arī bobus. Divos pie stūres rokturiem piesēdās tie,kas jau bija braukuši pa īstām trasēm Austrijā un Austrumvācijā. Trešais kādu brīdi stāvēja tukšs, puiši uz mirkli saminstinājās, tad Zintis teica: "Es!" un kāpa iekšā. Tā viņš pirmo reizi iekaroja vietu pilota sēdeklī.

Tagad šo lecīgo apņemšanos vajadzēja nostiprināt ar drosmi un spēju rīkoties ar gandrīz 200 kg smago dzelzsgabalu visai kantainajās Cīrulīšu baļķu virāžās, kuras papildināja arī daži gludāki dzelzsbetona lējumi. Janvārī izlase atkal devās uz ārzemēm, un tikai martā Zinča varēja demonstrēt, ko iemācījies pašmāju sētā. Martā Latvijas pirmajās bobsleja sacensībās Cīrulīšos, kurās piedalījās 12 ekipāžas, Ekmanis/Īviņš finišēja ceturtie aiz PSRS grandiem ar pasaules pieredzi Ķipura/Šnepsta, Skrastiņa/Kotāna un Vanuškas/Volkinšteina.

BĒRNU SPĒLE IGLSĀ

1980. gada maijā viņi par bobsleju nezināja neko, bet jau pēc astoņiem mēnešiem piedalījās Eiropas un pasaules čempionātos. Turklāt ne tikai piedalījās, bet pasaules meistarsacīkstēs Jāņa Ķipura ekipāžas pat izcīnīja astoto vietu četriniekiem un dalītu devīto vietu divniekiem!

Jau Eiropas čempionātā Īglsā Upatnieka audzēkņu ekipāžas starta ieskrējienā bija ātrākās — Jānis Skrastiņš un Rihards Kotāns šajā posmā pat laboja trases rekordu, bet vai pēc katras virāžas, gar bortiem dauzoties, slīdēja arvien vairāk uz leju, finišā tomēr apstājoties otrā desmitnieka pirmajā pusē: 13. Sergejs Hailovs/Jānis Vanuška, 14. Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns, 16. Aldis Cimdiņš/Aivars Šnepsts. Četriniekos klājās gluži tāpat: 13. Jānis Ķipurs/Jānis Skrastiņš/Aivars Šnepsts/Rihards Kotāns, 14. Aldis Cimdiņš/Jānis Vanuška/Dainis Pridāns/Sergejs Ļebedevs. Lai arī sākotnēji smagās (kopā ar ekipāžu līdz 630 kg!), garās kamanas, kas nesās vēl ātrāk par divniekiem, un atbildība par trim vīriem aizmugurē iesācējus pilotus biedēja, izrādījās, ka trasē tās ir vieglāk vadāmas un stabilākas, ja vien nepieļauj rupjas kļūdas.

Mūsu bobslejistu pirmā sezona vēl nebija beigusies, bet viņi šajā pasaules elites sabiedrībā, kurā tolaik dominēja austrumvācieši, rietumvācieši un šveicieši, nebūt vairs nebija pēdējie. Pašapziņa jau ļāva izriezt krūtis un drošāk skatīties acīs konkurentiem. Bet… "Šī ir tikai bērnu spēle!" Īglsā, uzplājis pa plecu Ķipuram, plati smaidīja olimpiskais čempions Eriks Šērers no Šveices. "Īstais bobslejs būs nākamajā trasē…"

Nākamā bija tolaik pasaulē sarežģītākā, garākā un bīstamākā trase Itālijas Alpos — Kortīnā d’Ampeco, kur notika pasaules čempionāts. Toreizējā trase bija par vairākiem simtiem metru garāka uz augšu. Vēlāk starta vieta tika pārnesta uz leju aiz septītās virāžas, kur tolaik kamanas jau bija ieskrējušās līdz kādiem 80 kilometriem stundā. Jānis Ķipurs vēl pēc 35 gadiem atceras pirmo treniņbraucienu šajā trasē. Tas noticis vakarā dzeltenīgā elektriskajā apgaismojumā, kas radījis mānīgu sajūtu, lielā ātrumā neļaujot virāžās precīzi novērtēt attālumu.

50 KRITIENI KORTĪNĀ D’AMPECO

Uz startu kāpuši kājām gar trasi uz augšu, lai palūkotu, kā citi brauc. Neko iedvesmojošu no šiem skatiem neesot guvuši. Ierasto slieču dārdoņu pavadījuši skaļi būkšķi, kamanām sitoties pret apmalēm. "Bliukš! — bobs gandrīz nones virāžas jumtiņu, blākš — ietriecas pretējā apmalē, priekša gandrīz pilnībā izjūk, kamanas apstājas, izmestas šķērsām nākamajā virāžā, trases strādnieki metas klāt un velk ārā kunkstošus vīrus, kas knapi spēj nostāvēt kājās…" stāsta Ķipurs. "Trase brīva, ejam tālāk. Augstāk dažas betona virāžas, kuru augšmalas nav ar ledu pilnībā nosegtas. Kāds pilots paņem par augstu, ar atsitēju aizķer betonu, un kamanām pakaļ pa trasi aizveļas dzirksteļu kūļi. Skats briesmīgs! Pēc pusstundas mums pašiem te jābrauc… Fiksi, fiksi rāpjamies augšup. Pie starta mājas ejam aiz stūra pačurāt, tur viss sniegs dzeltens, nav kur kāju nolikt. Ģērbtuvē nāves klusums, neviens nerunā, visi pārbijušies, ne tikai mēs. Sajūta uz starta kā pirms nošaušanas. Vienīgais mierinājums, ka trasē vairākās taisnēs bija iebērts sniegs un oficiāli atļauts bremzēt. Ar Šnepstu sarunājam — ja tiekam līdz taisnei aiz astotās virāžas, pacel galvu un skaties uz manu pakausi. Ja galvu grozīšu, nebremzē, ja klanīšu — bremzē! Tik tālu tikām itin ciešami, bet zemāk, kur tas divnieks mūsu acu priekšā izšķīda, centrbēdzes spēks bija tik liels, ka attapos tad, kad ar plecu jau lidoju gar pašu nākamās virāžas jumtu — septiņmetrīgā virāžā mēs ar bobu bijām uzlidojuši līdz pašai augšai… Šausmas! Tūlīt jātiek lejā, kā rāvu stūri, tā par ātru — pirms izejas tieši pretējā bortā, kamanas tā salecās, ka Aivars gandrīz izlidoja ārā. Nākamajā virāžu kombinācijā skaidrs — stūre jātur stingrāk. Apdauzījāmies zili melni, bet līdz finišam tikām."

Ķipurs atceras, ka Labirintu bijis iespējams izbraukt, tikai apzināti otrajā virāžā kamanas iestūrējot jumtiņā. Tie, kas no šī atsitiena centušies izvairīties, neglābjami gāzušies uz sāniem. Tur divniekos kritis Skrastiņš un Pridāns, četriniekos Cimdiņš. Ķipurs laikus pamanījis, ka labākie šajā vietā iegriež bobu sāniski, ļaujot atsitienam kamanas iemest vienīgajā iespējamajā izejas trajektorijā. Tiem, kas Labirintu centušies izbraukt tīri, sekojis mokoši garš ceļš — kilometru uz sāniem līdz finišam.

Tajā pasaules čempionātā divnieku un četrinieku sacensībās kopā ar treniņbraucieniem tika piedzīvoti vairāk nekā 50 kritieni. "Četri bija manējie," atceras Ķipurs. "Tieši pirms mana brauciena četriniekā nositās amerikānis, tagad populārā televīzijas komentētāja, bet tolaik bobsleja stūmēja Džona Morgana brālis. Divniekos no četriem sacīkšu braucieniem nostiepos divos, tomēr izcīnīju devīto vietu, jo visas reizes kritu pašā pēdējā virāžā tieši pirms finiša, kuram cauri izšļūcu uz sāniem, pārāk daudz nezaudējot. Vaigi, kakls bija kā ar rupju smilšpapīru noberzti — bez ādas, gūžas un pleci apdauzīti zili. Finiša virāža, kurā ienesas ar pilnu ātrumu, bija nepārredzama. Brauc, brauc, brauc un neredzi izeju. Griezienā jātrāpa, kā tagad saviem audzēkņiem saku, — pēc taiminga. Ieej virāžā un pie sevis skaiti, pēc cik tikšķiem jāgriež ārā. Ja par ātru vai par vēlu — būsi uz mutes."

Trases apmales bija veidotas no pieccollīgām brusām, aiz bīstamākajām vietām sniegā stāvēja nokrautas to rezervju grēdas. Bobsleja kamanas, pa bortiem triecoties, šīs brusas nereti šķaidīja kā sērkociņus, un trases strādnieki tad ķērās pie galdniecības darbiem. "Aiz Labirinta bija liela virāža Belvedere un tūlīt lielā Bandion. Ja Belvederi paņēma par augstu, tad ar 100 kilomeriem stundā 30 grādu leņķī triecās īsās pārejas borta brusās, ka šķēpeles vien pa gaisu lidoja. Skrastiņam viena plecā iedūrās tā, ka dakteris tikai ar plaķenēm varēja izvilkt ārā," stāsta Ķipurs. "Pirmajā četrinieku treniņbraucienā apmetās Cimdiņa kamanas un uz nestuvēm nonāca Vanuška un Kotāns. No visas PSRS izlases daudzmaz veseli bija palikuši tikai trīs piloti, vēl Skrastiņš un Pridāns, kā arī mans stūmējs Šnepsts. Pirms otrā brauciena Upatnieks sapulcē katram stūmējam prasīja: "Tu vari braukt?" Visi, sasisti līki, stenēja, vaidēja un purināja nokārtās galvas, vienīgi Šnepsts, uz mani palūrējis, teica — ja Ķipurs brauks, tad es mēģināšu. Kādu citu pilota vietā viņš negribēja redzēt. Bet mēs arī jau trīs reizes bijām apgāzušies, tiesa, finišējot. Pārējie tik tālu nemaz nebija tikuši." Tā radās unikāla ekipāža — Ķipurs/Skrastiņš/Pridāns/Šnepsts, kas vēl vienā treniņbraucienā finišēja uz sāniem, toties pasaules čempionātā noturējās uz slidām un izcīnīja astoto vietu.

Starp citu, amerikāņu bobslejists aizgāja bojā, krītot pēdējās virāžas izejā un ar galvu atsitoties pret finiša taisnes apmali. Sportisti par šo traģēdiju tobrīd neko nezināja. Nemitīgi kādu no trases veda uz slimnīcu… Maza pauzīte, un startē nākamais. Nākamā bija Ķipura ekipāža. Finišā vēl sārtojās asinis…

JA KĀDI DIVI SASLIMS…

Kādā 1980. gada decembra dienā Murjāņu sporta internātskolas vieglatlētikas treneris Leons Luste uzrunāja izlaiduma klases skolnieku Māri Poikānu no Zvejniekciema. "Tu jau esi cītīgs puisis, trenējies, rezultāti arī aug, bet…" Treneris sava audzēkņa izredžu novērtējumu sprintā sāka ar atzinīgiem vārdiem, kuriem tūlīt uzgāza ledus šalti. "Ja kādi divi saslims, varbūt Latvijas stafetes komandā tu tiksi." Ar visu cītību 11 sekunžu robežai Poikāns netika pāri, 60 m telpās gan viņa rezultāts bija pieņemamāks — 6,7, savukārt pietupienos ar stieni uz pleciem jauneklim līdzinieku nebija. Puiši pat zobojās: "Tam pakaļā domkrats iebūvēts!" Pēc Lustes sarunas ar Upatnieku, kas skolas gaiteņos meklēja papildinājumu bobsleja armijai, janvārī Poikāns jau lipināja ledu Cīrulīšu trases virāžās. Viņš negribēja cerēt uz vietu izlasē, "ja kādi divi saslims"…

Pirmais brauciens Igora Volkinšteina stūrētās kamanās beidzās ar galvu uz leju. Turklāt par kritienu vainīgs jutās Māris, viņš taču te bija jaunais, iesācējs, bet Igors jau bija pat ārzemēs braucis! Kādā piektajā reizē pie stūres Poikānam nācās sēsties pašam, un līdz martam Cīrulīšos viņš jau bija veicis 20 braucienus vismaz. Maijā vēl pirms vidusskolas galaeksāmeniem Poikāns, sasniedzot personiskos rekordus visos vingrinājumos un uzvarot skrituļboba stumšanā, sekmīgi izturēja iestājeksāmenus PSRS izlasē.

SUPERŠOFERIS UN ĶIEĢEĻBREMZE

Savos 18 gados ienācis izlasē, Māris Poikāns bija jaunākais un nekavējoties tika iesaukts par Mazo. Ar laiku kļuva manāms, ka Upatnieks ar Poikāna pilota dotībām saista zināmas cerības. Starp citu, Mazajam atšķirībā no izlases veču vairākuma bija autovadītāja tiesības un jau 18 gadu vecumā viņš Alpos stūrēja augšā busiņu ar visu PSRS komandu aizmugurē. Tā gan nebija nekāda priekšrocība, jo bieži, nonākot galā, nekavējoties tika rīkots kārtējais treniņš, kurā, protams, bija jāpiedalās arī šoferim. Tas nekas, ka viņš atšķirībā no pārējiem pilnu darbadienu jau bija nostrādājis pie stūres.

Pirmajā sezonā PSRS izlases inventārs — divi četrinieki un četri divnieki — uz Eiropu ceļoja ar… diviem dzelteniem 6. modeļa žigulīšiem jeb ladām. Mašīnām pie rāmja bija piemetināts īpašas konstrukcijas bagāžnieks, kas ļāva vienas aptuveni 200 kg smagās divnieka kamanas novietot uz jumta. Aizmugurē laivu piekabē tika iekrauts četrinieks un virs tā vēl viens divnieks. Kopā vismaz 700 kilogramu dzelžu plus pilns salons sportistiem, un aiziet uz Alpiem!

Vēlāk žiguļu vietā pa divniekam uz jumta veda pilnpiedziņas ņivas, kas mūsdienu izpratnē tādi golfiņi vien ir. Vēl lielāki varoņdarbi tika veikti ar mikroautobusu Latvija, ar kuru vienlaikus spēts pārvadāt… septiņas bobsleja kamanas! Divi divnieki salonā, viens četrinieks uz jumta, otrs ar vēl trim divniekiem piekabē. Plus vēl slieces, instrumenti… Lai arī riepas bija piepumpētas vairāk nekā līdz maksimumam un nereti no milzu svara sprāga pušu riteņu diski, mehāniķa Jura Jēkabsona stūrētā Latvija galamērķi vienmēr sasniedza, un tās ierašanās Alpos nereti tika uztverta ar vispārēju apbrīnu. Kas tas par krievu superbusiņu, kas spēj tādu kravu uzvilkt augšā kalnos?! Superbusiņš bija primitīvi sametināta un visai šķirbaina skārda kaste ar parastu vieglās automašīnas volga motoru, toties to stūrēja superšoferis. "Kad braucām augšā uz Kortīnu d’Ampeco, man bija jāsēž blakus ar ķieģeli rokā," atceras Jānis Skrastiņš. "Tiklīdz Juris juta, ka riteņi sāk spolēt, man bija jālec ārā un jāmet zem rata ķieģelis, lai mašīna nesāk slīdēt atpakaļ."

Par šo palīdzību Juris dabūja atmaksāt, ne tikai treniņnometnēs un sacensībās pildot kamanu mehāniķa funkcijas, bet arī tad, kad visi licencētie stūmēji bijuši apdauzīti, viņam nācies kļūt arī par bobslejistu.

PILNVEIDOT VAI NOKAUT?!

"Gladiatoru cīņas," tā puiši vērtēja treniņus sagatavošanās periodā, kuros tika prasīta bezierunu paklausība, kas brīžiem līdzinājās bezmērķīgai izdzīšanai. Jānis Skrastiņš, kam pašam bija trenera diploms kabatā un kas labi saprata, ka vajadzīgo rezultātu var panākt ar daudz racionālākām metodēm, vienīgais atļāvās Upatniekam iebilst publiski. "Jūs taču esat kamaniņu braucējs un inženieris," viņš skaidroja PSRS bobsleja izlases galvenajam trenerim. "Jūs nepārzināt vieglatlētu sagatavošanas metodes. Mums jābūt ātriem, eksplozīviem — šīs īpašības jāattīsta, bet jūs kaujat mūs nost!"

Upatnieks nebija tas vīrs, kas uzreiz klausīs citu iebildēm. "Gudrie vieglatlēti…" viņš atsmēja. "Ja vajadzēs, es arī daiļslidotājus trenēšu. Un viņi slidos!" Tomēr vēlāk klusībā viņš audzēkņu argumentus analizēja un bija spiests piekrist, ka vismaz daļa taisnības tajos ir. Tā treneru korpusu papildināja bijušais šķēpmetējs Imants Muižnieks, kas pats bobslejistu testus gan bija izturējis, tomēr pamatkomandā neiekļuva. Sākot ar 1982. gadu, sagatavošanās perioda treniņu plānus izstrādāja Muižnieks, un PSRS bobslejisti starta ieskrējienos kļuva nepārspējami.

Un arī tad… "Pirmie divi gadi pagāja kā miglā, pēc milzīgajām slodzēm nebija iespējams atjaunoties, varēja tikai turēties līdzi. Katra nometne bija izdzīvošana," atceras Māris Poikāns. "Ja tu nevarēsi, nāks nākamais, ja arī viņš nevarēs, skaties, tur jau gaida aiznākamais," noskaņu pirmā olimpiskā cikla vasaras treniņnometnēs raksturo Jānis Ķipurs. Līdz Sarajevai aizvilks divi trīs…

DRŪMI VĪRI BALTĀ SNIEGĀ

Mūsu bobsleja otrās vasaras fiziskās sagatavotības kontroltreniņos labāko piecniekā no pilotiem regulāri iekļuva Ķipurs, Ekmanis, Poikāns, Skrastiņš un Šavļevs. Viņi arī bija tie pieci padomju divnieku piloti, kam vajadzēja sākt nākamo — 1981./1982. gada ziemas sezonu ar pilnvērtīgu dalību tolaik lielākajās sacensībās — Veltina kausa izcīņā, kā arī pasaules un Eiropas čempionātos. Rudens ārzemju tūrē Ekmani tomēr komandā neiekļāva, solot līdz Jaunajam gadam viņa izbraukšanas lietu nokārtot.

Janvārī Zintis tika pat līdz Maskavai, bet nākamajā rītā, gatavojoties kāpt autobusā uz lidostu, saņēma kārtējo čekistu sveicienu: jūsu brauciens uz kapitālistiskajām valstīm nav lietderīgs! — tā to parasti formulēja. "Ja Ekmanis nebrauc, tad viņi arī nav vajadzīgi!" paziņoja Upatnieks, Maskavā atstājot arī Ekmaņa ekipāžas potenciālo stūmēju Vladimiru Aleksandrovu, ar kuru kopā bija plānots piedalīties pasaules junioru čempionātā, un vēl vienu Krasnojarskas krievu.

Tomēr cerības vēl palika. Šī trijotne izlasei bija vajadzīga, un pēc pāris dienām vaininieku uz pārrunām pie sevis izsauca PSRS Sporta komitejas priekšsēdētāja vietnieks Šics. Noskaidrojis, ka Latvijas čekistu noraidošās attieksmes pamatā ir sadzīvisks ķīviņš un dezertēšana no militārajām mācībām notikusi, lai varētu piedalīties izlases treniņnometnē, lielvalsts sporta ministra vietnieks savu spriedumu izteica vienā īsā vārdā: "Poježai!" Tas būtībā izšķīra Ekmaņa bobslejista likteni.

Insbrukā smaidīgo trijotni pelnu pelēku seju sagaidīja Sergejs Jegorovs. "Kas noticis? Es taču esmu atbraucis, viss kārtībā!" brīnījās Zintis. "Mums nelaime gadījās, Karļiks nositās," skumjām acīm satriecošu ziņu pavēstīja treneris. Tieši todien bija gājis bojā Latvijas rekordists tāllēkšanā un augstlēkšanā Imants Karlsons. Būdams augumā garš, viņš vairāk bija piemērots stūmēja postenim, tomēr rāvās pie ruļļiem. Tās dienas pēdējā treniņbraucienā Imantam beidzot atļāva iesēsties pilota vietā. Kamanas apgāzās aplī, kas Īglsā nav nekas traks, jāsagrupējas un mierīgi jāšļūc tālāk līdz lejai. Bet Imants, izgāzies ar savu garo augumu, kamanas, kas tomēr lidoja pa ledu ar kilometriem deviņdesmit stundā vismaz, centās atgāzt atpakaļ uz slidām. Nedaudz lejāk apmalē rēgojās dzelzs tapa, kas fiksēja vārtus, ar kuriem bija aiztaisīta izeja no junioru starta.Tai Imants uztriecās virsū, un stieņa gals trāpīja tieši zem ķiveres virs uzacs…

Stalti, drūmi vīri zem apsnigušām priedēm pa baltu sniegu aiznes baltu zārku. Šos kadrus no Gunāra Bandēna un Anša Epnera dokumentālās filmas Aiz-iet! cenzūra pieprasīja izgriezt. Padomju sportā visām beigām bija jābūt laimīgām.

BEZDIBENĪGS SPOGULIS UN PUSUZVARA

Smagākajā pasaules trasē Kortīnā d’Ampeco Zintim Ekmanim Eiropas čempionāta ietvaros bija paredzēts piedalīties tikai treniņbraucienos, gatavojoties pasaules junioru meistarsacīkstēm. Bet pirms starta šajā dabīgā ledus trasē Ķipurs pirmo reizi salecās ar Upatnieku, un galvenajam trenerim tūlīt bija gatavs risinājums. "Tu brauksi!?" viņš pagriezās pret Ekmani. Protams, brauks, vienmēr gatavs — Zinča saprata, ka tā ir viņa iespēja. Tomēr sajūta bija vairāk nekā neomulīga. Toreiz trase bija par vairākiem simtiem metru garāka. Tur, kur iekārtota tagadējā starta vieta, kamanas nesās jau uz simtiņu! "Mēs ar Aleksandrovu tā šķaidījām bortus, ka dakteris vēlāk ar šprici no hemotomām vilka ārā asinis, tomēr līdz lejai tikām," atceras Ekmanis. "Mums bija piecas ekipāžas, startēt varēja trīs, mēs atlasi izturējām,bet savu stūmēju Aleksandrovu es biju tā apdauzījis, ka ārsti viņam aizliedza startēt."

Ekmanis nudien jutās atvieglots, ka šajā trasē varēs vairāk nebraukt. Bet vakara sapulcē delegācijas vadītājs priecīgs paziņoja, ka izsitis iespēju startēt arī Ekmanim kā iebraucējam! "Nu, vāks!" Zinča nodomāja, cenšoties lūpu kaktiņus pacelt smaidā. Par stūmēju viņam nozīmēja ļeņingradieti Červjakovu, kas, noprotot draudošās briesmas, uz starta ieradās nopakojies ar visiem iespējamiem polsteriem kā amerikāņu futbolists. Trase, svaigi nolieta, ledū laistījās kā auksts un biedējoši bezdibenīgs spogulis. Ekmanis pa to aizlidoja lejup, pirmo reizi neatsitoties ne pret vienu bortu. Červjakovs, raušoties ārā no kamanām, atvieglojumā brīnījās: "Ko te visi tā uztraucas? Normāla trase…"

Ar četrinieku Ekmanis brauca sacensībās. Daudzi stūmēji bija traumēti, rezervistu trūka, un kamanās nācās lēkt arī trenerim Imantam Muižniekam. Savās pirmajās starptautiskajās sacensībās bobslejā — Eiropas čempionātā Zintis Ekmanis/Imants Muižnieks/Aivars Šnepsts/Vladimirs Aleksandrovs izcīnīja 12. vietu, tūlīt aiz Jāņa Skrastiņa ekipāžas (Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs/Rihards Kotāns), kas finišēja vienpadsmitā.

Pēc tam pasaules čempionātā Sanmoricā Ekmanis kopā ar Aleksandrovu un Šnepstu bija Ķipura četrinieka stūmēji, kas startā tāpat kā Ķipurs ar Šnepstu divniekos, sasniedzot labāko rezultātu, pārspēja slavenā šveicieša Šērera ekipāžas, pirmo reizi vēsturē iegūstot godalgas tāda mēroga sacensībās. Tolaik atsevišķi apbalvoja arī labākās ekipāžas starta ieskrējienā. Arī kopvērtējumā rezultāts bija ievērības cienīgs — septītā vieta aiz abām Šveices, VDR un Austrijas komandām.

Bet vēl lielāku ievērību Jānis Ķipurs guva kopā ar Aivaru Šnepstu, VEF būvētā bobā ielaužoties pasaules čempionāta labāko sešniekā. Divnieku konkurencē nepārspētas palika tikai šveiciešu Šērera un Hiltebranda, austrumvāciešu Šēnava un Rihtera, kā arī viņu Rietumu tautas brāļa Veikenstofera ekipāžas. "Arī Aivars vienmēr bija gatavs iet līdz galam," savu stūmēju vērtē Jānis Ķipurs. "Kamanās mēs sapratāmies ļoti labi. Viņa stūmēja tehnika, ielēkšana bobā bija tuvu ideālai. Lai arī Aivars nebija pats ātrākais, viņš perfekti juta īsto brīdi, kad jālec kamanās, lai tās gūtu vislielāko paātrinājumu."

Sasniegums Sanktmoricā abiem ļāva kļūt par bobslejā pirmajiem PSRS Starptautiskās klases sporta meistariem. Divu gadu laikā no iesācējiem līdz šādam titulam! Līdz Sarajevai tiks divi trīs… Nu Ķipurs/Šnepsts neapšaubāmi bija to skaitā. Pat vairāk — arī četriniekos uzrakstu CCCP 1 Ķipurs turpmāk varēja līmēt uz sava boba, jo pasaules čempionātā nominālā līdera Skrastiņa ekipāža finišēja tikai trīspadsmitā. Bet līdz spēlēm bija atlikuši tieši divi gadi, un ledus ir gan slidens, gan bīstams.

KAMANIŅNIEKU NOPELNĪTS, BOBSLEJAM NODERĪGS

Bet Latvijas ziemās panākumiem bagātākais joprojām bija kamaniņu sports. Tā līdera Valda Tilika idejas dzina arvien spēcīgākus asnus, kurus pats, kļuvis par PSRS izlases vecāko treneri, varēja arī intensīvāk laistīt. Kaut gan Padomju Savienībā kalnu netrūka, viņam vajadzēja panākt, lai pirmo mākslīgā ledus trasi būvē Latvijā. Bija skaidrs, ka Cīrulīšu nogāzes kritums tai ir par lēzenu. Pirmais trenera un inženiera reālākais plāns tapa 1978. gadā — trase jābūvē gar Siguldas—Turaidas šoseju ar starta vietu pie pilsdrupām. Tilika shematiskā skice jau bija aizceļojusi uz PSRS Sporta komiteju Maskavā, kur gan nekādu interesi neizraisīja. "To atmodināja Zozuļas zelta medaļa  un Amantovas bronza 1980. gadā Leikplesidas spēlēs," atceras Latvijas Sporta komitejas priekšsēdētājs Daumants Znatnajs. "Būtībā ar tām tika nopelnīta mākslīgā ledus trase, un medaļas Maskavai lika skatīties Latvijas virzienā." Tiesa, nopelnīta gan bija tikai iespēja. Par tās īstenošanu, turklāt Latvijā vēl nācās pamatīgi un argumentēti cīnīties.

Kamaniņnieku panākumus papildināja Rolanda Upatnieka Maskavā solītais — 1984. gadā Sarajevā mums būs olimpiskā bronza bobslejā, vēl pēc četriem gadiem — zelts! Lai arī neviens tam neticēja, oficiālajos plānos šīs medaļas bija ierakstītas. Un bija ierakstīts arī tas, kas šo mērķu sasniegšanai nepieciešams — gan miljons rubļu katru gadu treniņprocesa un sacensību nodrošināšanai, gan mākslīgā ledus trase…

"Pēc PSRS komandas ne pārāk veiksmīgā starta 1980. gada spēlēs PSRS CK politbirojs pieņēmu lēmumu par 12 ziemas sporta bāzu celtniecību," stāsta Znatnajs. "Starp šiem objektiem bija arī mūsu priekšlikums par trasi Siguldā. Sākotnēji gāja runa tikai par kamaniņu trasi. Pēc Upatnieka aktivitātēm tika panākts kompromiss — kamaniņām pasaules līmeņa trase, bobslejā — treniņiem."

Starp citu, sākotnēji trases būvniecībai bija nolūkotas vairākas vietas — arī Ērgļos, Daugavpilī, Tukumā, precīzāk, Milzkalnē un Siguldā. Pēc rūpīgākas izpētes par piemērotāko tika atzīta Gaujas senlejas Pirtnieka krauja, kur savulaik atradās tramplīns, bet tobrīd saimniekoja kalnu slēpotāju līderis Jānis Ciaguns ar saviem jaunajiem audzēkņiem un viņu vecāku entuziasms. Valdis Tiliks plānoja un zīmēja jaunas trases konfigurācijas skices, bet Maskavā risinājās aizkulišu cīņas, lai nekādu trasi Latvijā nebūvētu.

CĪŅA PAR TRASI

Īstenie ļeņingradieši, kā tolaik sevi nācās dēvēt Sanktpēterburgas iedzīvotājiem, pie katras izdevības centās atgādināt, kur patiesībā atradusies Krievijas galvaspilsēta. Ja Maskavai tika gods rīkot 1980. gada olimpiskās spēles, tad viņi nedrīkst atpalikt! "Ļeņingradai jākļūst par ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētu — tādu lēmumu pieņēma pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs Romanovs," stāsta Daumants Znatnajs. "Lai šādas tiesības iegūtu, laikus jāsāk būvēt vajadzīgās sporta bāzes. Romanovs panāca, ka kamaniņu trases celtniecību atdod Ļeņingradai."

Par laimi, tieši tobrīd — 1981. gadā — Znatnajs vizītē uz Latviju bija uzaicinājis PSRS Sporta komitejas priekšsēdētāju Sergeju Pavlovu. Kamaniņu trases liktenis galīgi tika izšķirts sarunās ar republikas Ministru padomes priekšsēdētāju Juriju Rubeni, kas panāca, ka maskavietis šoreiz doto vārdu tur. "Politbirojs vēlreiz mainīja lēmumu, un Ļeņingradai kamaniņu trases vietā iedeva tālā lidojuma tramplīnu," atceras Znatnajs. "Beigās no visiem 12 objektiem uzbūvēta tika tikai kamaniņu trase Siguldā."

Trasi projektēja un būvēja dažādi Latvijas uzņēmumi, bet nauda šiem darbiem bija Maskavā. Znatnajam šo ķēdīti nemitīgi nācās uzturēt siltu, jo bez neatlaidības un nepiekāpības viss jebkurā brīdī varēja apstāties. Tika likta lietā pat daža laba avantūra. Pirtnieka kraujas lejā atradās purvs. Znatnajam izdevās pierunāt Rubeni, lai tas piešķir republikas līdzekļus purva nosusināšanai un grants uzbēršanai. Tas bija vēl viens arguments — re, būvlaukums mums jau sagatavots!

Trasi projektēja Rūpniecības uzņēmumu projektēšanas institūts arhitekta Viktora Rimšas vadībā. Tās konfigurācijas pamatā bija Valda Tilika skice. Bet precīzus trases virāžu un trajektoriju aprēķinus veica Leipcigas Sporta būvju zinātniski tehniskā centra darba grupa, kuru vadīja vēl itin jaunais Udo Gurgels. Tiesa, viņš jau bija guvis pieredzi, projektējot Oberhofas kamaniņu trasi. Tagad Udo Gurgels šajā jomā ir pasaulē lielākā autoritāte. Viņa rēķinā ir septiņas olimpiskās bobsleja un kamaniņu trases. Pēc Siguldas sekoja Kalgari, tad Lillehammere, Nagano, Soltleiksitija (Pārksitijā), Turīna (Čezānā), Vankūvera (Vistlerā) un Soči (Krasnaja Poļanā).

MELEUZAS BRĪNUMS

Nepilnu divu gadu laikā pavisam citā valsts nostūrī padomju bobsleja saimniecībā bija radīts brīnums. Nevienam nezināmajā Baškīrijas pilsētiņā Meleuzā, izmantojot dzelzsbetonu, bija uzbūvēta vairāk nekā 1200 m gara bobsleja trase. Tai gan bija tikai viena priekšrocība — bargai ziemai raksturīgi laikapstākļi, kuros pat martā temperatūra varēja nokristies zem mīnus 30 grādiem. Tiesa, trases darbības ilglaicību nereti apdraudēja spēcīgi sniegputeņi. Bet citādi tas patiesi bija brīnums, kas uzbūvēts nevis pēc projekta, bet "pēc telegrammām no Maskavas", kā mīlēja lielīties kāds funkcionārs no PSRS sporta komitejas.Turklāt būvētāji bija armijas stroibata jeb celtniecības bataljona zaldāti, kuriem Jānis Ķipurs ar savu celtniecības arodskolas izglītību varētu būt vismaz ģenerālis. Runāja, ka būvdarbos nodarbināti arī vietējie cietumnieki. Katrā ziņā geto gars Meleuzā bija jūtams.

Pēc smagām avārijām Rietumvalstīs no trasēm vispirms aizvāca negadījuma sekas un tikai tad turpināja treniņbraucienus vai sacensības. Meleuzā asinīm vienkārši uzšļakstīja virsū ūdeni, kas parasti stiprajā salā ātri pārvērtās ledū. Kāpjot augšup pa trasi, skati nereti bija šaušalīgi — te grubuļains ledus, te aiz sniega vērpetes pliks betons, te sasalušas asinis… Un vēl skaļruņos strādnieki ar dēļiem un naglām tiek aicināti uz sesto virāžu. Ļoti iedvesmojošas sajūtas!

"Bija džeki, kas Meleuzā meta ķiveres kupenā un brauca mājās," atceras Māris Poikāns. "Un nevarēja viņus saukt par kaut kādiem mīkstajiem. Tā reāli bija dzīvībai bīstama trase. Červinjā arī pirms starta gāja nevis vienreiz, bet trīsreiz pačurāt. Bet, kad ielēca kamanās, tad visu aizmirsa un brauca pēc programmas. Meleuzā bija jāizpilda rupji manevri, lai tiktu līdz lejai. Dažas virāžas bija normālas, citās atkal vajadzēja mākslīgi celt uz augšu un zināmā vietā tikpat mākslīgi raut uz leju, zinot, ja ar ķiveri aizķersi virāžu, betons tajā izdrāzīs caurumu."

Toties 1982. gada ziemas beigās pirmo PSRS čempionātu varēja organizēt divās kārtās. Tajā no 62 dalībniekiem 25 pārstāvēja Latviju, bet pēc pirmās kārtas četriem braucieniem Meleuzā par līderiem kļuva V. Šavļevs un A. Paškovs no Ļeņingradas (Pēterburgas), tikai 15 sekundes tūkstošdaļas šajā neaptēstajā trasē viņiem zaudēja J. Ķipurs/A. Šnepsts. Lai arī marta atkusnis Cīrulīšos ļāva sarīkot tikai divus braucienus, ar tiem pietika, lai latviešu līderi kļūtu arī par pirmajiem čempioniem. Cīņā par bronzas medaļām jauktā ekipāža Z. Ekmanis (Latvija)/V. Aleksandrovs (Krievija) apsteidza D. Pridānu/J.Vanušku.

Interesanti, ka šajās sacensībās tika izmantoti 13 VEF un 5 RVR būvēti bobi. Divas kamanas bija izgatavotas Krasnojarskā, pa vienām Maskavā un Frunzē.

TIEŠĀ MĀRKETINGA EFEKTS UGĀLĒ

Lai arī īsti neredzēts (ne regulāru sacensību, ne televīzijas translāciju), bobslejs Latvijā pāris gados bija kļuvis par vienu no populārākajiem sporta veidiem. Neapšaubāmi tāpēc, ka tika uzskatīts par latviešu sportu. PSRS izlases galvenais treneris savējais, latviešu zēni braukā par ārzemēm un jau rāda klasi! Tikai uz rokas pirkstiem saskaitāmos sporta veidos PSRS izlasē bija pa kādam Latvijas pārstāvim. Bobslejā viņu bija absolūtais vairākums.

1982. gada rudenī šie pasaules klases zēni, fizkultūras skolotāja Gunta Dziedātāja aicināti, ieradās Ugāles vidusskolas fizkultūriešu vakarā. Jānis Skrastiņš, Rihards Kotāns, Zintis Ekmanis, vēl daži… Viņi izskatījās kā no ārzemju kinofilmas izkāpuši, pilnīgi citādi uz pelēcīgā padomju jauniešu fona — koši, brīvi, stilīgi… No tā vien jau lauku puikām mutes palika vaļā. Sandis Prūsis tobrīd sāka mācīties 11. klasē un bija noplacinājis sava trenera Daiņa Lodiņa cerības viņu izveidot par labu desmitcīņnieku. 400 m un vēl jo vairāk 1500 m skrējienā Prūsis mira nost….. Toties no viņa varēja iznākt labs šķēpmetējs vai lodes grūdējs, arī sprintu jauneklis skrēja atzīstamā tempā.

Doties uz vieglatlētikas sacensībām Rīgā Ugāles puikām vareni patika. Tas nozīmēja, ka sestdien viņi gāja nevis uz skolu (ak, sūrā bērnība, kad mācības bija sešas dienas nedēļā!), bet sešos no rīta lēca Ventspils vilcienā, lai deviņos jau būtu galvaspilsētā. Un, kamēr klasesbiedri zubrīja latviešu vai vācu valodu (kāda ironija! — Sandis skolotājai bija lepni paziņojis, ka tā viņam neesot vajadzīga, jo uz Vāciju nemūžam nebraukšot), sporta skolas audzēkņi nodevās sacensību piedzīvojumam. Maija vidū radās vēl viena iespēja — Rīgā tika izsludinātas kārtējās atlases sacensības tiem, kas grib kļūt par bobslejistiem. Klasesbiedra Normuda Gulbja iedrošināts, šo iespēju (galvenokārt gan dabūt no mācībām brīvu dienu) izmantoja arī Sandis Prūsis.

LABDABĪGA LAVĪNA

Zem Daugavas stadiona tribīnēm paslēptā vieglatlētikas manēža, kas pirms 33 gadiem izskatījās gluži tāpat kā tagad, tikai ieeja bija no otra gala, pulcēja pretendentus simt piecdesmit vismaz. Lai arī katram bija jāizpilda tikai trīs vingrinājumi, testi, kurus vadīja Jānis Vanuška, kas tobrīd jau bija kļuvis par Latvijas izlases galveno treneri, ilga līdz vēlai pēcpusdienai, kad tika nosaukts nepilns desmits bobslejam vispiemērotāko. Starp viņiem arī septiņpadsmitgadīgais Prūsis.

Vanuška veiksminiekus tūlīt aicināja uz treniņnometni Jūrmalā, šai sakarā izrakstot lūgumus atbrīvot no darba vai mācībām. Sandim šādu rakstu viņš pasniedza, bēdīgākā balsī novelkot: "Tevi jau diezin vai laidīs…" Skepse bija gluži saprotama — tuvojās izlaiduma eksāmenu laiks. Bet Ugāles vidusskola bija ar sporta novirzienu. Pirmdien direktore atbrīvojuma lūgumu novīzēja, otrdien Prūsis jau bija Jūrmalas treniņnometnē. Kā bobslejists…

Tālākie notikumi risinājās, Sanda vārdiem runājot, kā labdabīga lavīna. Katra diena nesa jaunus atklājumus un piedzīvojumus, jo tuvāk nāca rudens, jo treniņos vingrinājumi kļuva specifiskāki, tuvāki bobslejam. Īstās kamanas viņš pirmo reizi ieraudzīja tajā pašā 1983. gada pavasarī. No treniņnometnes bija jābrauc talkā uz Daugavas stadionu būvēt mākslīgā ledus starta estakādi. Rudenī, kad tā sāka funkcionēt, tur arī viņš tāpat kā daudzi citi pirmo reizi iesēdās VEF bobā.

Bet… Pēc vidusskolas katra puiša priekšā nolaidās obligātā karadienesta barjera. Tad par nelikumīgu iesaukšanu okupācijas armijā neviens pat iepīkstēties neatļāvās. No tās varēja izvairīties, tikai slimojot vai turpinot mācības. Prūsim loģisks ceļš bija uz Fizkultūras institūtu, kur togad konkurss bija ne mazāk sīvs kā bobslejistu atlases sacensībās. Iestājeksāmenos ticis pusceļā, Sandis nolēma neriskēt un, izņēmis institūtā iesniegtos dokumentus, pieteicās mācībām Rīgas 3. tehniskajā skolā, lai kļūtu par rūpniecisko iekārtu remontatslēdznieku. Šī mācību iestāde atradās uz Dzirnavu un Birznieka-Upīša ielas stūra. "Turpat kojas, turpat stacija — ideāla vieta lauku džekam," jaunību atceroties, smej Sandis Prūsis. "Turklāt vēl stipendiju maksāja!"

Skola neko daudz neiebilda pret biežajiem atbrīvojumiem uz treniņnometnēm vai sacensībām, jo sportists arī mācībās nebūt nebija pēdējais. Viņš drīzāk brīnījās par rīdziniekiem, no kuriem dažs nemācēja pat skrūvi pievilkt. Sandim kā jebkuram lauku puikam bija nācies no trim salauztiem divriteņiem uztaisīt vienu braucamu un pie dzīvības uzturēt savu allaž niķīgo šperiņu, kā ugālieši dēvēja mopēdus. Te tieši līdzīgas lietas mācīja. Tas Sandim patika. Arī bobsleja kamanās iekāpis, viņš drīz sāka pētīt, kas bobam zem virsbūves, kā īsti ar stūres rokturiem tiek grozītas priekšējās slidas?

ADRENALĪNS, ACIS NEAIZSIENOT

Latvijā bija sācies kārtējais silto, bezsniega ziemu cikls, un pirmās divas sezonas no vietas Prūsis ar pārējiem Latvijas bobslejistiem Jāņa Vanuškas un Alda Putna vadībā darbojās pa Meleuzas trasi Baškīrijā. Debijas ziemā viņš bija stūmējs Olafa Kļaviņa ekipāžā. Pirmajā braucienā Sandis neko daudz nesaprata, kas notiek. Brīžiem galva spiedās kamanu melnajā grīdā, brīžiem acīs ieblieza spožs baltums. Trakākais bija jautājums, kā tur priekšā jūtas Olafs, jo viņam arī šis bija pirmais brauciens!?

Bet Kļaviņš apliecināja nepārprotamu pilota talantu un pat visas pirmās treniņnometnes laikā kamanas neapgāza ne reizi. Par to savs paldies pienācās arī Saldus trenerei Dailai Mankusai, kas neapšaubāmi bija attīstījusi puiša koordinācijas spējas. Tiesa, pats Kļaviņš sevi uzskatīja par pusvieglatlētu, jo tālumā lēca tikai septiņus, bet augstumā tikai divus metrus. "Tolaik ar tādu rezultātu pat lauku sporta biedrības Vārpa mačos nevarēja iekļūt labāko trijniekā," atceras saldenieks, kas tad jau mācījās Rīgas 2. medicīnas skolā par feldšeri.

Drīz jaunajai kurzemnieku ekipāžai bija klāt arī pirmās sacensības — vissavienības Trud čempionāts. "Kā šodien atceros — zils bobs, dzelteni kombinezoni mums bija," nosmaida Sandis. Bet zili dzeltenie kļuva par junioru čempioniem, pārspējot daudz pieredzējušākus puišus.

Pavasarī Fēlikss, kā sportā dēvēja Vanušku, saviem bobsleja gregari pavaicāja: "Kurš no jums grib nobraukt kā pilots?" Sandis pieteicās pirmais un, sekmīgi ticis līdz finišam, savos 18 gados ne tikai kļuva par komandas jaunāko pilotu, bet arī saprata, ka kamanu vadīšana ir pilnīgi cita pasaule. "Būt stūmējam ir kā braukt motokrosā par blakusvāģa kantētāju ar aizsietām acīm," viņš atzina. Pēc šī brauciena Sandis apņēmās: "Mana vieta turpmāk būs tikai priekšā!" Tur bija pavisam cits adrenalīns — pašam vadīt šo procesu, nevis sēdēt aizmugurē, ļaujoties, lai tevi krata un dauza.

FAKTI

1980./1981. gada sezona

Marts

Lēmums. 25. martā PSRS Sporta komiteja pieņem lēmumu valstī attīstīt bobsleju.

Aprīlis

Pirmie testi. 26. un 27. aprīlī sporta biedrība Vārpa Murjāņu sporta internātskolā rīko pirmo bobslejistu atlases konkursu.

Oktobris

Bobsleja kamanas Rīgā. Podaridivnieks tiek iemēģināts kamaniņu sporta mākslīgā ledus starta estakādē Darba rezervju bāzē Rīgā bijušajā hipodromā.

VEF uzsāk Podari divnieku kopiju būvniecību. PSRS meistarsacīkšu nolikumā izvirzīta prasība startēt tikai ar pašu valstī ražotiem bobiem.

Novembris

Pirmais PSRS izlases sastāvs.No 16 sportistiem Rolands Upatnieks tajā iekļauj 10 Latvijas pārstāvjus: Jāni Skrastiņu, Rihardu Kotānu, Jāni Ķipuru, Aivaru Šnepstu, Jāni Vanušku, Igoru Volkinšteinu, Daini Pridānu, Zinti Ekmani, Aldi Cimdiņu un Aleksandru Hemiju. Ļeņingradu (tagad — Sanktpēterburgu) tajā pārstāv Sergejs Hailovs, Vjačeslavs Šavļevs un Aleksandrs Paškovs, Maskavu — Sergejs Ļebedevs un Andrejs Zujevs, Alama-Atu (tagad — Almati) — Jevgeņijs Fiļčukovs.

Decembris

Pirmā uzvara.Īglsā starptautiskajās bobskolas sacensībās (20 ekipāžas, 10 valstis): 1. Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns, 3. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts.

Janvāris

Debija Eiropas čempionātā Īglsā.Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns labo trases rekordu starta ieskrējienā. Divniekiem: 1. Hiltebrands (Šveice), 2. Germeshauzens (VDR), 3. Eidenšinks (VFR), 13. Sergejs Hailovs/Jānis Vanuška (PSRS), 14. Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns (PSRS), 16. Aldis Cimdiņš/Aivars Šnepsts (PSRS).

Četriniekiem:13. Jānis Ķipurs/Jānis Skrastiņš/Aivars Šnepsts/Rihards Kotāns (PSRS), 14. Aldis Cimdiņš/ Jānis Vanuška/Dainis Pridāns/Sergejs Ļebedevs (PSRS).

Februāris

Debitējot pasaules čempionātā Kortīnā d’Ampeco, vietas labāko desmitniekā!Divniekiem: 1. B. Germeshauzens/H. J. Gerhards (VDR), 2. H. Šēnavs/A. Kirhners (VDR), 3. E. Šērers/J. Bencs (Šveice), 9. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts (PSRS), 16. Sergejs Hailovs/Sergejs Ļebedevs (PSRS).

Četriniekiem:1. VDR I, 2. Šveice II, 3. Šveice I, 8. Jānis Ķipurs/Jānis Skrastiņš/Dainis Pridāns/ Aivars Šnepsts (PSRS).

Marts

Pirmās Latvijas sacensības Cīrulīšos. Divniekiem(12 ekipāžas): 1. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts 2:54,956, 2. Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns 2:57,797, 3. Jānis Vanuška/ Igors Volkinšteins 2:57,901, 4. Zintis Ekmanis/ J. Īviņš 2:59,605, 5. Aldis Cimdiņš/Aleksandrs Hemijs 3:00,027, 6. Dainis Pridāns/J. Baldiņš 3:00,566.

1981./1982. gada sezona

Novembris

Veltina kausa izcīņa. Vinterbergā padomju bobslejs debitē šajās sacensībās, kurās katru valsti drīkst pārstāvēt četras ekipāžas. Divniekiem: 1. H. Hiltebrands/K. Poleti (Šveice), 2. B. Lēmanis/V. Eberhards (VDR), 3. B. Germeshauzens/G. Jurgens (VDR), 7. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts, 10. Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns, 14. Dainis Pridāns/Imants Karlsons, 17. Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs.

Četriniekiem:1. VDR III, 2. VDR II, 3. Austrija I, 9. PSRS I (Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts/Dainis Pridāns/Imants Karlsons), 13. PSRS II (Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns/V. Šavļevs/A. Paškovs), 20. PSRS III (Māris Poikāns/Harijs Jirjens/Aldis Cimdiņš/Vladimirs Aleksandrovs).

Decembris

Oberhofas kausa izcīņa.1. B. Germeshauzens/H. J. Gerhards, 8. Jānis Skrastiņš/ Rihards Kotāns, 10. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts, 11. Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs.

Janvāris

Traģēdija. 15. janvārī treniņbraucienā Īglsas trasē iet bojā Imants Karlsons.

Eiropas čempionāts Kortīnā d’Ampeco.Divniekiem (pēc četriem braucieniem): 1. E. Šērers/M. Ruegs (Šveice I) 4:51,07, 2. H. Šēnavs/A. Kirhners (VDR II) 4:53,00, 3. H. Hiltebrands/U. Bahli (Šveice II) 4:54,98, 13. Jānis Skrastiņš/Rihards Kotāns (PSRS II) 5:00,51, 15. Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs (PSRS III) 5:01,34, 16. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts (PSRS I) 5:01,75.

Četriniekiem (pēc diviem braucieniem): 1. Šveice II (Pilhlers) 2:25,93, 2. VDR I (Rihters) 2:26,25, 3. Austrija III (Delekarts) 2:26,59, 11. PSRS I (Jānis Skrastiņš/Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs/Rihards Kotāns) 2:28,24, 12. PSRS II (Zintis Ekmanis/Imants Muižnieks/Aivars Šnepsts/Vladimirs Aleksandrovs) 2:28,74.

Februāris

Pirmā balva pasaules čempionātā.Pasaules čempionāts Sanmoricā. Divniekiem: 1. E. Šērers/M. Ruegs (Šveice I) 4:41,33, 2. H. Hiltebrands/U. Bahli (Šveice II) 4:41,33, 3. H. Šēnavs/A. Kirhners (VDR I) 4:42,00, 4. B. Rihters/D. Šauerhammers (VDR II) 4:44,16, 5. A. Veikenstofers/H. J. Hartmanis (VFR II) 4:44,76, 6. Jānis Ķipurs/Aivars Šnepsts (PSRS I) 4:45,24, 10. Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs (PSRS II) 4:46,69. Atsevišķi tika vērtēti rezultāti starta ieskrējienos, kuros labākā bija Ķipura ekipāža.

Četriniekiem: 1. Šveice I (Džobellīna) 4:31,94, 2. VDR II (Lēmanis) 4:32,96, 3. Šveice II (Šērers) 4:33,15, 4. Austrija I 4:34,45, 5. VDR I 4:34,72, 6. Austrija II 4:35,71, 7. PSRS II (Jānis Ķipurs/Zintis Ekmanis/Vladimirs Aleksandrovs/Aivars Šnepsts) 4:36,60, 13. PSRS I (Jānis Skrastiņš/Vjačeslavs Šavļevs/Aleksandrs Paškovs/Rihards Kotāns) 4:39,05. Ķipura ekipāžai visos braucienos labākais starts.

Eiropas junioru čempionātā Vinterbergā.Divniekiem: 6. D. Pridāns/V. Červjakovs, 10. M. Poikāns/H. Jirjens 13. A. Cimdiņš/Averins.

Četriniekiem: 5. PSRS I (Māris Poikāns/Averins/Aldis Cimdiņš/Harijs Jirjens), 6. PSRS II (Dainis Pridāns/Jānis Vanuška/Vasiļjevs/J. Červjakovs).

Marts

Pirmais PSRS čempionāts notiek divās kārtās. Pirmajā pēc četriem braucieniem Meleuzā 28 ekipāžu konkurencē 1. V. Šavļevs/A. Paškovs, 2. J. Ķipurs/A. Šnepsts, kas atpaliek tikai par 0,015 sekundēm. 3. Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs. Otrajā kārtā Cīrulīšos slikto laikapstākļu dēļ notiek tikai divi braucieni. Divu kārtu summā pēc punktiem: 1. J. Ķipurs/A. Šnepsts (Latvija), 2. V. Šavļevs/A. Paškovs (Ļeņingrada), 3. Z. Ekmanis/V. Aleksandrovs (Latvija, Krievija), 4. D. Pridāns/J. Vanuška (Latvija), 5. A. Cimdiņš/J. Červjakovs (Latvija, Krievija), 6. M. Poikāns/ H. Jirjens (Latvija).