Miltu maisus desmitcīņā neved
Iespējams, ka ne visi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas studenti zina, ka viņu sirmais, bet joprojām spēcīgais profesors Jānis Lanka ir viens no mūsu izcilākajiem desmitcīņniekiem.
Jānis dzimis 1940. gadā Liepājā. Beidzis Liepājas Pedagoģisko institūtu, absolvējis Maskavas Centrālā fiziskās kultūras institūta aspirantūru. Tagad profesors, habilitētais zinātņu doktors, daudzu grāmatu un zinātnisko darbu autors Jānis Lanka Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā vada Biomehānikas un informātikas katedru.
Jānis Lanka ir daudzkārtējs Latvijas čempions, divas reizes uzvarējis arī PSRS meistarsacīkstēs. Olimpiskajās spēlēs Mehiko (1968) viņš izcīnīja 14. vietu, kaut nežēlīgu krampju dēļ neveica desmitcīņas pēdējo disciplīnu — 1500 m skrējienu. Pirms spēlēm Jānim bija ceturtais labākais rezultāts pasaulē. Tik augstu vietu desmitcīņā joprojām nav ieguvis neviens cits mūsu sportists.
Jāņa Lankas Latvijas rekords — 7972 punkti (pēc mūsdienu tabulām 7854) — noturējās 27 gadus.
STATUSS
Toreiz: Profesionāls sportists, kaut arī oficiāli skaitījāmies amatieri — tāda bija padomju sporta realitāte. Papīros amatieris, dzīvē profesionālis. Naudu kā PSRS izlases sportists saņēmu izlasē, vēlāk padomju armijā, kaut arī atteicos no virsnieka uzplečiem (beigsi sportot, aizsūtīs vēl pie leduslāčiem) un biju armijā uz līguma pamata. Trenējos, piedalījos sacensībās, dzīvoju tikai sportam.
Tagad: Strādāju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, rūpējos par biomehānikas mācību, rakstu grāmatas un zinātniskos darbus, palīdzu studentiem tikt pie bakalaura un maģistra grādiem. Tagad pat vadu maģistra darbu četrkārtējam olimpietim Denisam Čerkovskim. Gudrs puisis, tikai ļoti aizņemts.
Cik zinu, tad esmu vienīgais kādreizējais augstas klases Latvijas sportists, kas kļuvis par habilitēto zinātņu doktoru. Brīvo laiku pavadu savā īpašumā Garciemā, aizraujos ar medībām.
SVARS, AUGUMS
Toreiz: 188 cm, ap 88 kg.
Tagad: Augums, ko darīt — saraujos, ap 184 cm, svars ap 90 kg.
ATTIEKSME PRET SPORTU
Toreiz: Kaut arī esmu dzimis Liepājā, mana bērnība aizritēja Bernātos (15 km no Liepājas).
Sportoju, cik vien sevi atceros. Mums katru vakaru bija volejbola mači, visdažādākās skriešanas un lēkšanas. Bija lēkšanas vingrinājums pludmalē, kad robežsargi gar jūru uzecēja trīs metru platas joslas, lai pamanītu nelietīgo ienaidnieku pēdas. Tām lēcām pāri un jūrā iekšā. Reiz gan mani aizvilka uz sargposteni, jo pludmalē drīkstēja uzturēties tikai pa dienu.
Nopietnāk sportā ienācu ap gadiem septiņpadsmit, kad Liepājā atgriezās Latvijas rekordists Zigurds Pakalns un sāka trenera gaitas. Man padevās daudzas disciplīnas, tāpēc arī pievērsos desmitcīņai.
Pēc mūsdienu kritērijiem sāku vēlu, taču uzskatu, ka lielajā sportā var uzturēties zināmu laiku, gadus desmit, divpadsmit. Ja agri sāksi, agri beigsi. Manā gadījumā tas bija diezgan precīzi, jo lielajā sportā ienācu spēcīgs, vispusīgi attīstīts.
Tagad: Šodien sports nebūt nav vienīgais, ar ko aizrauties jauniem cilvēkiem. TV, datori, datorspēles, visādas citas modernas nodarbes atņem bērnus sportam. Redzu, ka tā saucamajos naudīgajos sporta veidos — hokejā, basketbolā, futbolā — bērnus ievada lielākoties omītes, opīši, vecāki, kas sasapņojušies par iespējamiem daudzciparu honorāriem. Lietderības koeficients ir ļoti niecīgs, un daudzi sportam drīz atmet ar roku, kaut arī sports prieka, sacensību dēļ ir domāts mūža garumā.
Arī no treneriem tiek prasīti rezultāti, un man liekas smieklīgi, ka četrus sešus gadus veci bērni sacenšas gluži kā lielie. To nevar izturēt ilgstoši. Vispusīga fiziskā attīstība, iepazīšanās ar daudziem sporta veidiem, tas būtu labākais, ar ko sākt, bet atrodiet kādu sporta skolas vadītāju, kas tam piekritīs. Cik daudzi turpina progresēt pēc Murjāņu Sporta ģimnāzijas beigšanas, kur viņi tiek izspiesti kā citroni, jo rezultātus vajag tūlīt un tagad?
Nav jau tā, ka visi domā par profesionālā sporta karjeru. Prieks par vieglatlētiem, kas nedomā tikai par naudu, bet sporto prieka pēc. Uz entuziasma turas orientēšanās sports, dažādi citi sporta veidi. Sportot, mēroties spēkiem — tas taču ir tik dabiski.
MĒRĶI
Toreiz:Kad sāku sportot, mērķis bija viens — kļūt stiprākam, iemācīties ko jaunu, uzvarēt vienaudžus. Kad jau sāka parādīties pirmie sakarīgie rezultāti, arī mērķi auga. Sāku gūt uzvaras Latvijā, piedalīties tolaik varenās PSRS mačos. Kad nokļuvu valsts izlasē, domāju arī par olimpiskajām spēlēm, kas tomēr ir katra kārtīga sportista mērķis. Prieks, ka to spēju sasniegt, jo nokļūt olimpiskajā izlasē bija varoņdarbs, bija jāstrādā ļoti smagi, lai varētu tajā noturēties sešus septiņus gadus. Nedomāju, ka tagad, kad Latvija startē ar savu komandu mani rezultāti būtu augstāki. Ja esi pārliecinošs līderis pašmāju konkurencē, tad motivācija var nebūt tik augsta. Varbūt tādu rezultātu arī nebūtu.
Tagad:Patīk darbs, ko daru, priecājos, ka turas veselība. Redzu, ka savā jomā varu dot ļoti daudz, jo biomehānikā, kas sportā ir viens no stūrakmeņiem, viss nepārtraukti attīstās.
Žēl, ka treneriem reizēm ir maza interese par jaunajām sporta tendencēm. Visi liekas gudri un trenē tā, kā paši kādreiz trenēti. Tas nav progress. Visu laiku jādomā, jāmeklē kas jauns, jo sports līdz galam nekad nebūs pilnīgi izprasts, viss attīstās un mainās. Prieks par tiem treneriem, kas nekautrējas uzdot jautājumus kādas šauras jomas speciālistiem, nevis paļaujas tikai uz savām zināšanām. Tādu gan nav daudz.
Nāk smiekli, ka pirms Rīgas maratona visi gudri runā par skriešanu. Padomus dod nevis Prokopčuka vai Strekalovskis, bet tie, kas noskrējuši tos kilometrus pa četrām stundām. Ja gribi uzzināt visu par skriešanu, tad runā ar sporta kurpju pārdevējiem, tie ir tagad tie gudrākie padomdevēji. Ja neizproti pamatlietas, vari sataisīt lielas ziepes.
FIZISKIE RĀDĪTĀJI
Toreiz:Biju spēcīgs lauku puika, kam neviens darbs nebija svešs. Atceros, kā vilkām baļķus no Bernātu meža. Pēc kara tas bija krietni sapostīts, sagāztu koku bija papilnam. Katru baļķēnu rūpīgi izpētījām, meklējam šķembas, munīciju pēdas, pirms sākām skaldīt. Pilna kastīte bija ar šķembām un lodēm.
Kad trenējos pie Valentīna Mazzālīša, biju ļoti spēcīgs mešanu disciplīnās, jo būtībā tā bija metēju grupa. Domāju, ka biju viens no spēcīgākajiem šajās disciplīnās arī pasaules mērogā, jo lodi grūdu 16,49 m, disku metu 49, 90, šķēpu pāri 60 m.
Tagad:Veterānu mačos nestartēju. Reiz pamēģināju un sapratu, ka tas domāts citai kategorijai. Lielākoties tiem, kas nekad nebija augstas klases sportisti, bet tagad pēkšņi 70 gadu vecumā sāk grūst lodi, lēkt augstumu un Eiropā starp diviem dalībniekiem saņem sudraba medaļu.
Man nāk smiekli, kad kāds ar putām uz lūpām bļauj, ka leitim nepadosies, kaut jānomirst… Piekrītu, ka sporta dullums jānodzen jaunībā.
Man ir vasaras māja, un tas nozīmē, ka fizisks darbs būs vienmēr. Aizraujos ar medībām, tas liek daudz staigāt, tie alnīši arī jāvelk laukā no meža. Agrāk daudz piedalījos šķīvīšu šaušanas sacensībās, kas arī prasa fizisku slodzi. Kā redzi, tad svars arī daudz nemainās, vienīgi saraujos augumā.
INVENTĀRS
Toreiz:Atceros, kāds bija prieks, kad pirmo reizi tiku pie raupjām krievu naglenēm. Vīlēju naglas, pucēju. Normāls sporta inventārs parādījās tikai tad, kad jau biju PSRS izlasē. Arī tad pagāja laiks, kad tiku pie personīgās kārts. Līdz tam pirms mačiem bija jāaizņemas. Trenējos ar vienām kārtīm, lēcu ar citām. Brīnos, ka pārlēcu 4,30 m, kas tolaik desmitcīņniekam bija tīri labs rezultāts. Bet nedomāju, ja tolaik pēkšņi tiktu pie mūsdienu lietām, mēs rādītu brīnumus. Katram savs laiks.
Tagad:Nezinu, vai mūsdienu sportisti jūt to prieku, kad katrs, kam ir līdzekļi, var nopirkt vislabākās naglenes, krosa kurpes. Arī iesācējam. Tā ir norma, kaut gan ir teiciens, ka sliktam dejotājam arī bikses nepalīdzēs…
Cita lieta visaugstākajā līmenī, kad vajadzīgs specifisks, visprogresīvākais inventārs, it sevišķi tehniskajos sporta veidos. Arī desmitcīņniekiem tagad vai katrā disciplīnā ir savi apavi. Mēs bijām universālāki.
PROBLĒMU RISINĀŠANA
Toreiz: Problēmas ir bijušas vienmēr. Katrs tās risina citādi, katram savs temperaments. Atceros, kad Rojam Pizikam, kas laboja manu rekordu, kaut kas neveicās, tad viss lidoja pa gaisu. Es daudz ko pārdzīvoju sevī. Daudz domāju, meklēju cēloņus. Ko tur bļaustīties…
Tagad: Tagad pašam problēmu mazāk, vairāk — studentiem. Atceros, kad savulaik svarcēlājs Ščerbatihs nāca pie manis runāt par darbu. Visu apmēram izstāstīju, bet viņš šausmās saķēra galvu — tas viss jāzina? Un ar manu galvu!
Reizēm brīnos, ka sportisti tik maz zina sporta kustību pamatprincipus. Ir dzirdējuši, ka bijis tāds onkulis Ņūtons, bet neko nezina par viņa kustību pētījumiem un likumiem. Gribu iemācīt saviem studentiem meklēt atbildes uz vienu jautājumu — kāpēc? Par katru kustību, pa katru sporta elementu. Kad sāc kaut ko izprast, vari pilnveidoties.
Kādreiz izmetu no stundām šķēpmetēju Vasiļevski (vienīgo savā praksē!), pārāk sprēgāja. Prasīju viņam, kas viņš ir. "Šķēpmetējs." — "Cik met?" — "76 metrus." Saku, ka šķēpmetējs sākas no 80 metriem, bet kārtīgs — no 90. Apklusa. Vēlāk gan tikām galā, sudraba medaļu olimpiādē arī dabūja.
Tā arī saviem studentiem bieži vien ielieku nedaudz labāku atzīmi. Domāju, ja esi nezinošs šodien, tad tāds jau visu mūžu nebūsi. Nav ko meklēt problēmas tur, kur tās nav tik izšķirošas.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Biju priecīgs, ka turējās veselība, neko nesalauzu vai nenorāvu un varēju daudz ko izdarīt. Turklāt desmitcīņā, kas tomēr ir sarežģīta un vispusīga disciplīna. Turklāt startēju lielās sacensībās. Toreiz no mums katrā mačā prasīja uzvaru vai vismaz medaļu, jo PSRS izlasē neviens tikai miltu maisus nest nebrauca.
Bija gan man problēmas ar muguru krustu rajonā, bet kuram sportistam tādu nav… Atceros biju traumatoloģijas institūtā pie tolaik galvenā muguras daktera Cerļuka. Viņš visu izpētīja un uzrakstīja man zīmi, ka jāizvairās no fiziskiem vingrinājumiem. Pagāja olimpiāde, un viņš mani meklē. Gribot, lai es nāku un stāstu studentiem, kā ar tādām problēmām var sportot. Vingrot vajag, staipīties.
Tagad: Tā ir veiksme, ka varu tik ilgi darīt darbu, kas man patīk, ka galva joprojām strādā. Nav daudz profesiju, kurā var normāli strādāt arī labākajos gados. Ja esi 30—40 gadus racis vienā virzienā, tad ir ar ko dalīties.
Bieži satiekos ar saviem PSRS laika izlases draugiem. Pārrunājam senos laikus un priecājamies, ka joprojām esam kustībā.
Tāpat mana ikdiena ir gana rosīga — vasaras māja pie jūras, medības.
LIELĀKĀ NEVEIKSME
Toreiz: Droši vien Mehiko spēles. Varēju tikt vismaz sešiniekā, bet šur tur neveicās, biju spiests krampju dēļ noiet maliņā 1500 metros. Paliku 14. vietā, par ko daudzi šodien var tikai sapņot. Ja kādreiz gadījās neveiksmes, tad mazāk sūdzējos, vairāk meklēju iemeslus.
Tagad: Ziņoju — nevaru sūdzēties, kardinālu neveiksmju nav.
DIENAS REŽĪMS
Toreiz: Viss bija pakļauts sportam, bet tā dzelžaini visam nesekoju. Protams, ka kārtīgi trenējos, bet atradu laiku arī makšķerēšanai, jautrām sarunām. Velna pilns bija treneris Mazzālītis. Ja viņš kaut kur bija aizbraucis ar Lūsi, tad treniņš likās tāds kluss un vienmuļš.
Tagad: Patīk pagulēt. Gadās lekcijas agri no rīta, tad ceļos nedaudz agrāk. Daudz darbojos pa māju, joprojām patīk medības. Kad strādāju pie kāda zinātniskā darba vai grāmatas, tad darbojos nedaudz vairāk. Vispār esmu par samērību visā — darbs, atpūta, ģimene.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Kad sportoju, biju viens. Apprecējos uzreiz pēc olimpiskajām spēlēm Mehiko — 1969. gadā.
Tagad: Sieviņa Lilija tā pati — drīz jāsvin lielā jubileja. Ir meita Dace (45).
Jānis saliek lielās spēcīgas rokas un kā vienmēr ir smaidīgs un joku pilns. Ik pa brīdim kabinetā ienāk kāds jaunietis — ir kas jautājams profesoram, sevišķi pirms eksāmeniem, diplomdarbiem. Studenti saka, ka pasniedzējs ir stingrs, bet taisnīgs un labvēlīgs.
