Latvijas Biatlona federācija
PREZIDENTE
Baiba Broka, juriste, Rīgas Brīvostas valdes locekle, LU rektora biroja vadītāja, Rīgas domes deputāte (NA), viena no četrām sievietēm nacionālo biatlona federāciju vadītājām. Dzimusi, augusi Madonā. Trenējusies orientēšanās sportā, distanču slēpošanā, pamēģinājusi arī biatlonu. Patlaban aizraujas ar garo distanču skriešanu, slēpošanu, piedalās sacensībās arī triatlonā.
KĀPĒC JĀIZVĒLAS BIATLONS
“Tajā ir spēks, izturība, precizitāte, intriga, tiešums. Tās ir kvalitātes, kas norūda raksturu. Tas ir dinamisks, ārkārtīgi aizrautīgs un azartisks sporta veids,” uzskata prezidente.
PĀRSTĀVNIECĪBA STARPTAUTISKAJĀS ORGANIZĀCIJĀS
Baiba Broka ir Starptautiskās Biatlona savienības (IBU), kas vieno 56 valstis, Juridiskās komisijas locekle.
BIATLONISTU SKAITS LATVIJĀ
Elites sportisti: 12
Jaunieši (sākot ar U-13): 185
Treneri: 23
Sporta skolās bērnus pieņem no septiņu gadu vecuma un vispirms viņiem jāapgūst distanču slēpošanas pamati.
IZPLATĪBA
Aizkrauklē (Pļaviņu Jankās), Alūksnē, Cēsīs (Priekuļos), Daugavpilī, Gulbenē, Madonā, Talsos.
IESKATS VĒSTURĒ
Biatlons, ko sākotnēji sauca par militarizēto slēpošanu vai moderno ziemas divcīņu (līdz pat 1998.gadam tas bija vienā starptautiskajā federācijā ar moderno pieccīņu), Latvijas armijā itin labi bija pazīstams jau trīsdesmitajos gados. Piemēram, 1930. gadā sacensībās Mežaparkā piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieku. Sacensības militarizētajā slēpošanā tika rīkotas arī Cēsīs, Valmierā, Daugavpilī, Madonā. 1933. gada 12. martā Rīgā notikušas pirmās Latvijas meistarsacīkstes slēpošanā ar šaušanu. Mūsējie piedalījās arī starptautiskās sacensībās kopā ar Somijas, Igaunijas un Polijas armiju sportistiem.
Patruļu slēpojums paraugdemonstrējuma statusā bija iekļauts pirmo četru ziemas olimpisko spēļu programmā.
Pēc padomju okupācijas pirmās Latvijas meistarsacīkstes šajā disciplīnā notika 1949. gadā, bet biatlona klasiskajā izpratnē 20 km distancē — 1961. gadā Ērgļos, kur 15 sportistu konkurencē par pirmo čempionu kļuva talsinieks Elmārs Špīss. Tolaik mērķi šaušanai ar lielkalibra (7,62 mm) kaujas šauteni bija izvietoti četrās dažādās distancēs — 250 m (mērķa diametrs tikai 30 cm!), 200 m, 150 m un 100 m attālumā. Pēdējā šautuvē obligāti bija jāšauj stāvus, pirmajās trijās pozīciju varēja izvēlēties. Visi, protams, šāva guļus.
Pirmās pasaules meistarsacīkstes biatlonā notika tikai 1958. gadā Zālfeldenē (Austrijā), un par pirmo čempionu kļuva zviedrs Adolfs Vīklunds, bet divu gadus vēlāk Skvovellijā biatlons pilnvērtīgā statusā debitēja olimpiskajās spēlēs, zviedriem vēsturē atstājot vēl vienu spožu ierakstu — pirmo olimpisko zelta medaļu ar slēpēm un šauteni izcīnīja šīs valsts pārstāvis Klāss Lestanders.
1966. gadā mainījās sacensību noteikumi. Turpmāk 20 km distancē visi mērķi bija izvietoti 150 m attālumā un pa tiem ar piecu šāvienu sērijām bija jāšauj pamīšus — no guļus un stāvus pozīcijām. Sacensību programma tika papildināta ar 4 x 7,5 km stafeti. Par pirmajiem Latvijas čempioniem šajā disciplīnā kļuva Visvaldis Voins, Ilmārs Vilnis, Jānis Gulbis un Juris Kļaviņš.
1974. gadā pasaules čempionātos medaļas sāka izcīnīt arī 10 km sprintā. Bet viskrasāk biatlons mainījās pēc 1977. gada, kad notika pāreja uz mazkalibra (5,6 mm) ieročiem un skatītājiem pārskatāmām 50 m šautuvēm, kurās sāka lietot mehāniskās mērķu iekārtas.
Sievietes savas tiesības piedalīties pasaules čempionātos izkaroja tikai 1984. gadā, bet ziemas olimpiskajās spēlēs — 1992. gadā. Starp citu, tikai 1993. gadā Londonā tika izveidota Starptautiskā Biatlona savienība (IBU), kuras izstāšanās procedūra no Starptautiskās Modernās pieccīņas un biatlona federācijas (UIPMB) ilga piecus gadus.
Patlaban pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs biatlonā izcīna 11 medaļu komplektus. Dāmas un kungi individuālajās distancēs (attiecīgi 15 km un 20 km), sprintā (7,5 km, 10 km), iedzīšanā (10 km, 12,5 km), distancē ar kopējo startu (12,5 km, 15 km), stafetē (4 x 6 km, 4 x 7,5 km) un jauktajā stafetē. Pasaules kausa izcīņā iekļauta arī jaukto pāru stafete.
LIELĀKIE SASNIEGUMI
Sešdesmito gadu beigās Latvijas biatlona karogs arvien brašāk sāka plīvot PSRS sacensībās, vairākiem sportistiem izlaužoties un gūstot panākumus arī starptautiskā arēnā. 1969. gadā pirmajā PSRS kausa izcīņā 20 km distancē uzvarēja Jānis Gulbis, kurš iepriekšējā sezonā līdz pēdējam brīdim pretendēja uz vietu olimpiskajā komandā startam Grenobles spēlēs. Savukārt junioriem 15 km otrais finišēja Juris Vingris, trešais — Vitālijs Urbanovičs, kuri abi kopā ar Augustu Upenu un Jāni Vimbu bija ātrākie 4 x 7,5 km stafetē. Par PSRS vicečempionu Dinamo komandā kļuva Jevgeņijs Paņukovs, kurš uzvarēja patruļu slēpojumā. Junioriem 15 km nepārspējams bija Vitālijs Urbanovičs, trešais finišēja Juris Vingris. Stafetē Dinamo komandā par PSRS junioru čempioniem kļuva Urbanovičs un Augusts Upens. PSRS jauniešu čempionātā uzvarēja Jānis Čaurs, otrais finišēja Aleksandrs Bogdanovs. Tāds bija 1969. gads.
1970. gadā PSRS junioru izlasē iekļuva Juris Vingris, Edgars Verners un Aleksandrs Bogdanovs. Verneru ārpus PSRS robežām neizlaida VDK, Vingri pasaules čempionātā Estešundā atstāja rezervistos, bet Aleksandrs Bogdanovs izcīnīja bronzas medaļu stafetē. Nākamajā sezonā par divkārtēju pasaules junioru čempionu kļuva Jānis Čaurs, stafetē šādu titulu ieguva arī Aleksandrs Bogdanovs. 1972. gadā Čaurs izcīnīja savu trešo pasaules čempiona medaļu, bet Bogdanovs kļuva par vicečempionu, stafetē abi finišēja trešie. Vitālijs Urbanovičs šajā sezonā PSRS izlasē gatavojās Saporo spēlēm, bet olimpiskajā komandā iekļauts netika. 1973. gada pasaules junioru čempionātā ar 29. vietu debitēja Edgars Bogdanovs, bet stafetē Aleksandrs Bogdanovs izcīnīja vēl vienu bronzas medaļu. PSRS pieaugušo izlasē mūsu junioru līderiem nostabilizēties neizdevās, un tas arī nebija šīs valsts biatlona vadības interesēs.
Astoņdesmito gadu sākumā vēsture sāka atkārtoties — par 1983. gada pasaules junioru vicečempionu stafetē kļuva Ivars Silups, kurš 10 km sprintā izcīnīja bronzas medaļu. Vēl pēc nepilniem 10 gadiem Latvijas biatlonisti savu vēsturi sāka rakstīt sarkanbaltsarkanās krāsās.
1992. gada olimpiskajās spēlēs Latvijas komanda biatlona sacensībās bija visjaunākā, no kuras augstāko — 13. vietu sprintā izcīnīja Oļegs Maļuhins. Divus gadus vēlāk Lillehammerē komandas līderis ar 19. vietu 20 km bija Gundars Upenieks. Šajās spēlēs Latvija debitēja arī dāmu konkurencē, Ievai Volfai izcīnot 30. vietu.
1998. gada olimpiskajās spēlēs Nagano mūsējie jau ieradās kā konkurentiem bīstami vīri, kas stāvējuši gan uz Eiropas meistarsacīkšu, gan Pasaules kausa (PK) izcīņas posmu pjedestāliem. Olimpiskajās trasēs Latvijas biatlonisti demonstrēja apbrīnojamu stabilitāti, visās disciplīnās iekļūstot labāko sešniekā. 20 km Ilmārs Bricis izcīnīja 5. vietu, 10 km sprintā piektais finišēja Jēkabs Nākums, sestais — Oļegs Maļuhins. 4 x 7,5 km stafetē līdz trešajam posmam Latvija (Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis, Gundars Upenieks, Jēkabs Nākums) ar Vāciju cīnījās par vadību, finišējot sestajā vietā.
Līdz nākamajām spēlēm Oļegs Maļuhins 1999. gadā izcīnīja pirmo (un Latvijai joprojām vienīgo) uzvaru PK posmā sprintā, bet Ilmārs Bricis 2001. gada pasaules čempionātā — bronzas medaļu 20 km distancē. Tomēr Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs mūsējo labākais rezultāts bija Maļuhina 30. vieta 12,5 km iedzīšanā.
Vēl vienu pasaules čempionāta bronzas medaļu Ilmārs Bricis izcīnīja 2005. gadā sprintā. Nākamajā sezonā Turīnā viņš guva savu augstāko vietu olimpiskajās spēlēs, 12,5 km iedzīšanā finišējot ceturtais. Savukārt dāmām 15 km distancē desmitā bija Madara Līduma. Savās sestajās spēlēs 2010. gadā Vankūverā Bricis sprintā finišēja četrpadsmitais, kas bija mūsējo labākais rezultāts.
2014. gada olimpiskajām spēlēm Sočos Latvija pirmo reizi nespēja kvalificēties ne ar vīriešu, ne ar sieviešu komandu. Tomēr mūsu jaunais līderis Andrejs Rastorgujevs, kas regulāri iekļūst labāko desmitniekā PK posmos, cīnījās cienījami, augstvērtīgāko rezultātu sasniedzot 12,5 km iedzīšanā, kurā finišēja devītais.
2016. gada ziemā Baiba Bendika kļuva par pirmo Latvijas biatlonisti, kura PK izcīņas posmā dāmām iekļuvusi labāko sešniekā. Kenmorā viņa finišēja piektā 7,5 km sprintā.
TUVĀKIE MĒRĶI
“Uz nākamajām ziemas spēlēm Phjončhanā atkal aizvest pilnu vīriešu komandu un divas sievietes, lai varētu startēt arī jauktajā stafetē,” ambīciju maksimumu šajā olimpiskajā ciklā definē Baiba Broka. “Lai to varētu izdarīt, šī sezona nāciju vērtējumā Latvijas vīriešu komandai jāpabeidz 20. vietā, kurā tā, piemēram, pēc četriem Pasaules kausa izcīņas posmiem arī atrodas. Baibai Bendikai ir visas iespējas olimpiskajām spēlēm kvalificēties pēc vietas rangā. Viņai var pievienoties Žanna Juškāne vai vēl kāda cita meitene. No Andreja Rastorgujeva gaidām medaļu, kurai viņš jau sen ir gatavs, pagaidām visbiežāk pietrūkst tikai viena precīza šāviena. Baibai Bendikai vajadzētu atkal iepriecināt ar vietu vismaz labāko desmitniekā. Lai viņu panākumi un mūsu šķietami trakulīgās apņemšanās ir iedvesmas avots jaunajiem biatlonistiem un viņu treneriem.”
Federācijai būtiski, sadarbojoties ar pašvaldībām, uzturēt un veicināt infrastruktūru. Tradicionālajiem biatlona centriem Priekuļos, Alūksnē un Madonā ar ļoti pārdomāti iekārtotu šautuvi un trasēm pievienojušās Aizkraukles sporta skolas Pļaviņu Jankas. Kurzemē biatlona pozīcijas sekmīgi notur talsenieki, Daugavpilī laiks beidzot uzbūvēt atbilstošu šautuvi, Gulbenē atgriezies bijušais Latvijas dāmu izlases treneris Māris Čakars, un tas nozīmē, ka tur atdzimst arī biatlons. Biatlona atgriešanos Rīgā, piemēram, pie Biķernieku automototrases traucē Ministru kabineta noteikumi, kas neatļauj pilsētā būvēt atklātas šautuves. Bet ir ideja šautuvi iekārtot Carnikavas Zibeņos. Par biatlonu interesi izrādījuši arī siguldieši savā Fischer distanču slēpošanas bāzē Laurenčos.
NĀKOTNES VĪZIJA
“Mēs Latvijas Biatlona federācijā esam gargabalnieki!” uzsver prezidente. “Neesam nākuši savu termiņu nosprintot, kaut gan, lai būtu iedvesma skriet tālāk, iespējami ātrāk nepieciešami arī pirmie taustāmie rezultāti. Tāpēc maksimāli cenšamies nodrošināt pašreizējo izlasi. Mūsu treneru intelektuālais potenciāls ir pietiekams. Trūkst līdzekļu tehniskajai bāzei.
Arvien lielāku uzmanību veltām jauniešiem un junioriem. Gādāsim, lai jaunie sportisti iespējami ātrāk varētu nokļūt starptautisko sacensību apritē, lai jaunietis, kas regulāri uzvar Priekuļos un Madonā, aptvertu, kāds viņš ir salīdzinājumā ar citu valstu vienaudžiem un gūtu lielāku motivāciju turpmākajai izaugsmei. Lai nebūtu tā, ka Eiropas Jaunatnes olimpiāde mūsējiem ir pirmās starptautiskās sacensības, kurās vairāk pārsteigumu nekā saprašanas.”
Pasaules čempionāts Madonā! Nesen izskanējusi arī šāda ideja. “Smeceres sila bāzes līdzšinējā straujā attīstība apliecina Madonas novada domes priekšsēdētāja Andreja Ceļapītera izpratni par sportu, atbalstu tam, un jo īpaši biatlonam,” norāda Baiba Broka. Protams, lai šādas sacensības sarīkotu, jāizpilda virkne IBU tehnisko prasību. Vispirms līdz 60 mērķiem jāpaplašina šautuve, jāizveido sniega ražošanas iekārtu sistēma, jāiekārto skatītāju tribīnes… Reljefs un jau esošās trases IBU prasībām atbilst. Šogad no valsts budžeta Smeceres sila bāzes attīstībai jau atvēlēti 600 000 eiro. Jāapliecina arī prasme sarīkot mazāka mēroga sacensības, piemēram, IBU kausa izcīņu. Šoziem Madonā pirmo reizi notiks Baltijas kausa izcīņa, kurā gaidīti vismaz septiņu valstu jaunie biatlonisti, skandināvus ieskaitot.
“Mums ir visas iespējas, lai Latvijas vārds pasaules elitē saglabātos un kļūtu arvien skaļāks, atgriežoties ar konkurētspējīgu komandu arī stafetē,” uzskata prezidente, novēlot visiem pacietību un izturību, jo biatlonā nepieciešami 10—15 gadi, lai kļūtu par pasaules elites sportistu. Tāpēc jārada sistēma, kā jaunos sportistus biatlonā noturēt pēc junioru vecuma sasniegšanas.
