Kā latvietis pirmoreiz par pasaules čempionu kļuva
Latvijas sporta vēsturē šaušanas sportam ir īpaša nozīme. Ar to saistās gan pirmā latviešu izcīnītā olimpiskā medaļa, gan pirmais pasaules meistara jeb čempiona tituls. Pirmoreiz pasaules čempionātā augstāko godalgu latvietis izcīnīja šaušanā ar automātisko pistoli. To paveica Kārlis Kļava (arī Kļava-Talks), un tas notika 1937. gada augustā Helsinkos.
Šaušanas sports Latvijā bija itin iecienīts jau pirms gadiem simt, vēl pirms Pirmā pasaules kara sportisti no tolaik Krievijas impērijā ietilpstošās Latvijas teritorijas sasniedza vērā ņemamus panākumus. Ne velti tieši šaušanas sporta pārstāvis — Haralds Blaus — bija pirmais latvietis, kurš izcīnīja olimpisko godalgu. Tas notika olimpiskajās spēlēs Stokholmā 1912. gadā, kur Blaus ieguva bronzu māla baložu šaušanā (tagadējā izpratnē — stenda šaušanā).
Kopš tā laika pasaule mainījās, un arī šaušanas sports attīstījās. Pēc postošiem kariem Latvija bija kļuvusi par neatkarīgu valsti, un šaušanas sportā tika ieviestas jaunas disciplīnas. Kad 1937. gadā no 30. jūlija līdz 9. augustam Somijas galvaspilsētā norisinājās kārtējās pasaules meistarsacīkstes jeb čempionāts šaušanā, tajā sacensības notika aptuveni 30 dažādās disciplīnās — gan čempionāta oficiālajā programmā iekļautajās, gan tādās, par kurām pasaules čempiona titulu nepiešķīra. Jāpiebilst, ka šaušanas sports var lepoties ar to, ka pasaules čempionāti šajā sportā notiek jau kopš 1897. gada!
LAI NĀKOTNĒ BŪTU CIENĪGI SPĒLĒT ŠĀVĒJU KONCERTĀ
Ja reiz pasaules čempionāts norisinājās tik tuvu — tepat Helsinkos, Latvijas sporta vadība nolēma, ka turnīru būtu vērts apmeklēt plašam mūsu valsts šaušanas sporta dalībnieku lokam. “Bija skaidrs, ka tik izdevīgi piedalīšanās apstākļi diezin vai tik ātri atkārtosies, kamdēļ bija jādomā par jo plašu līdzdalību visās galvenās šaušanas sporta disciplīnās. Plaša mūsu šāvēju līdzdalība bija vajadzīga galvenā kārtā tādēļ, ka pasaules meistarsacīkstēs parasti piedalās visu valstu izlases šāvēji, kuru šaušanas paņēmienus vērojot, ir iespējams daudz ko vērtīgu mācīties, lai, ja ne arī pirmo reizi, tad nākotnes sacensībās mūsu šāvēji varētu jau līdzspēlēt lielajā pasaules izlases šāvēju koncertā,” izdevumā Fiziskā Kultūra un Sports plašo līdzdalību pamatoja ģenerālis Rūdolfs Klinsons, Latvijas Šaušanas organizāciju savienības (LŠOS) priekšnieks un vienlaikus arī valsts galvenās sporta jumtorganizācijas — Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas (LFKSK) — vicepriekšsēdētājs.
Sporta vadība nolēma sūtīt Latvijas šāvējus visās galvenajās disciplīnās, sacensībām tika pieteikti 17 sportisti un vēl septiņi pārstāvji, kuriem bija jāpilda galvenokārt organizatoriski uzdevumi. Jāpiebilst, ka, pateicoties arī Latvijas šāvēju delegācijas menedžera Rūdolfa Klinsona speciālreportāžām avīzē Rīts un sniegtajām ziņām mēnešrakstā Fiziskā Kultūra un Sports, sporta draugi Latvijā guva interesantu un izsmeļošu informāciju par mūsu sportistu gaitām čempionātā Helsinkos.
Latvijas komanda Helsinkos ieradās 1937. gada 29. jūlijā ar tam laikam iespaidīgu gaisa kuģi — lidmašīnu Hindenburg. Starp sagaidītājiem Helsinku lidostā bija oficiālas amatpersonas, čempionāta rīkotāji un arī daudz skatītāju. Nākamajā dienā mūsu sportisti nolika ziedu vainagu pie kritušo varoņu, somu brīvības cīnītāju, pieminekļa un posās uz meistarsacīkšu norises vietu — Malmi šautuvi, ko tolaik dēvēja par šaujlauku, kur bija paredzēta atklāšanas ceremonija. Meistarsacīkšu norises vieta bija somu organizatoru lepnums. “Jaunā šaujlauka izbūve, neskaitot daudzu lielām sacensībām nepieciešamu speciālo koka celtņu izbūvi, izmaksājusi 17 miljonus somu marku [..] “Malmi” šaujlaukā neviens vēl nav šāvis, tā ka visiem, somu šāvējus ieskaitot, būs vienādi šaušanas apstākļi, un nevienam nebūs tiesības pārmest citiem, ka viņiem ir bijusi iespēja pierast pie šaujlauka,” pāris dienas pirms čempionāta sākuma avīzei Rīts ziņoja tās speciālkorespondents ģenerālis Klinsons.
19 ZALVES
Atklāšanas dienā, 30. jūlijā, bažas radīja laikapstākļi, kas dienas gaitā pasliktinājās. “Ja no rīta puses vēl laika apstākļi bija kaut cik pieņemami, tad, jo tālāk gāja stundas, jo drūmāks kļuva laiks. Ierodoties šaujamā laukā, jau sāk līņāt lietus un vējš manāmi pastiprinās,” ziņoja Klinsons. Pulksten 14.30 norisinājās oficiālā atklāšana. Valstu delegācijas, kā jau ierasts, tika nostādītas alfabētiskā secībā. Mastos alfabētiskā secībā tika pacelti visu dalībvalstu karogi un atskaņotas valstu himnas. “Kaut laiks nemīlīgs, mazliet līņāja un pūta spēcīgs vējš, uz šaujamlauku devās garas autobusu un automobiļu rindas. Ierodoties valsts prezidentam, atskanēja Somijas apsveikšanas maršs, un visas šāvēju komandas ar saviem karogiem salutēja. Apkārt plašajam laukumam klinšu nogāzē sasēdušies vairāki tūkstoši skatītāju,” par ceremoniju rakstīja avīze Rīts.
Pēc Somijas valsts prezidenta Kallio atklāšanas runas, kas līdztekus tika tulkota franču, angļu un vācu valodā, sekoja 19 lielgabalu šāvienu kanonāde par godu dalībvalstu skaitam. Saskaņā ar preses sniegtajām ziņām visvairāk pieteikto dalībnieku bijis no Somijas — 100, Zviedrija bija pieteikusi 45 dalībniekus, Vācija — 40, Igaunija — 37, citas valstis — mazāk. Latvijas delegācijā kopā ar tehnisko personālu — 24 dalībnieki.
“Orķestris spēlēja piedalošos valstu himnas, kam sekoja parāde. Gājiens atstāja impozantu iespaidu, kurā sevišķi izcēlās vienveidīgos tērpos ģērbušās Latvijas, Itālijas un Polijas vienības,” nākamajā dienā, 31. jūlijā, rakstīja laikraksts Rīts. Pasaules čempionāts tika atklāts ar svinīgu šāvienu, ko veica bijušais Somijas valsts prezidents Svinhufvuds, kam sekoja visu dalībvalstu oficiālo pārstāvju šāvieni. Svinīgo šāvienu veica arī Latvijas delegācijas vadītājs ģenerālis Rūdolfs Klinsons. Pasaules čempionāts varēja sākties.
ZELTA MEDAĻA BEZ TITULA
Katru pasaules čempionāta sacīkšu dienu Malmi šaujlaukā iesāka ar lielgabala šāvienu, kam sekoja nepārtraukti dažādu šauteņu un pistoļu sprakšķi visas dienas garumā. Sprakšķu koris apklusa tikai vakarā — pēc tam, kad bija atskanējusi sacīkšu dienas noslēguma lielgabala zalve, lai nākamajā dienā viss turpinātos no jauna. “Kārtība visos šaušanas stendos ļoti laba, — viss rit gludi, bez jebkādiem traucējumiem,” ziņoja prese. Un ne velti, jo organizācijā bija iesaistīta somu armija, un viss noritēja militārā kārtībā. “Par pašu sacīkšu organizāciju jāsaka, ka vissīkākie jautājumi bija līdz beidzamam pārdomāti un izdomāti. Sacīkstes norisinājās ar reti sastopamu mierīgumu un aukstasinību. [..] Visa sacīkšu organizācija un vadība, var teikt, bija spīdoši nostādīta,” ziņoja Fiziskā Kultūra un Sports.
Jau čempionāta pirmajās dienās Latvijas sportisti sasniedza vērā ņemamus rezultātus. Pēc pirmajām sacīkšu dienām prese ar lepnumu ziņoja par latviešu panākumiem dažādās šaušanas disciplīnās, kur mūsējie ieņēma līderpozīcijas. “Jau pirmās sacīkšu dienas liecināja, ka šeit mēs dibināti varam cerēt uz panākumiem. Jo tuvāk nāca lielā sacīkšu diena [t. i., noslēgums], jo vairāk cits citu sacīkstēs vērojām, jo biežāki arī bija dzirdamas valodas no citu nāciju šāvējiem, ka latvieši šeit ir uzvaras favorīti. Nepagāja neviena diena, kad prese neatzīmētu mūsu pistoļu šāvēju panākumus, kad šaujamlauka skaļrunis nevēstītu par latviešu šāvēju pirmklasīgiem sasniegumiem. Kur vien latvieši ņēma dalību pistoļu sacensībās, visur viņi ierindojās uzvarētāju skaitā,” rakstīja Rūdolfs Klinsons.
Vairāki Latvijas sportisti saņēma zelta, sudraba un bronzas godalgas dažādās sacīkšu apakšdisciplīnās, kurās pasaules čempionu titulus nepiešķīra. Haralds Marvē izcīnīja pirmo vietu sēriju šaušanā ar mazkalibra automātisko pistoli, bet Kārlis Kļava guva uzvaru šaušanā ar somu militāro Parabellum pistoli, par ko saņēma zelta medaļu. “Mērķim parādoties 3 sekundes, vltn. [virsleitnants] Kļava izšāva 293 punktus no iespējamiem 300. Šajā sacensībā viņš pārspēja 200 pasaules labākos šāvējus, izcīnīja zelta medaļu. Ar parabellum automātisko pistoli 25 m attālumā bija jāsašauj cilvēka figūra, sadalīta pēc riņķiem ar centra numuru 10. No 30 šāvieniem Kļava pašā centrā iešāva 23 lodes, bet 7 lodes devītā numurā. Tas ir jo ievērojams sasniegums arī vēl tādēļ, ka bija jāšauj ar gadījuma ieroci — tādu, kāds pēc lozes piekrita,” ziņoja mēnešraksts Fiziskā Kultūra un Sports. Izcīnītā zelta medaļa šaušanā ar Parabellum bija izcils panākums, taču nedeva pasaules čempiona titulu.
LATVIJAS KAROGS UN HIMNA PĀRI ŠAUJLAUKAM
Lielā diena Latvijas sportam bija 1937. gada 6. augusts, kad latvietis pirmoreiz kļuva par pasaules čempionu. Todien to panāca Kārlis Kļava, izcīnot zelta medaļu un čempiona titulu šaušanā ar automātisko pistoli. “Izšķirošās sacensībās 6 auguma figūru mērķi bija jāsašauj 8, 6 un 4 sekundēs. Visas šajā īsajā laikā parādošās figūru grupas, kopskaitā 54, vltn. Kļava sašāva simtprocentīgi, bez kļūdām,” sacensību gaitu ar lepnumu aprakstīja izdevums Kadets. Taču arī citi pasaules labākie šāvēji ar šo uzdevumu bija tikuši galā spīdoši, un cīņa bija jāturpina!
“Es un mani sīvākie konkurenti figūras sašāvām bez soda punktiem, un lai noskaidrotu pasaules meistarsacīkšu uzvarētāju, mums nācās sašaut 6 figūras 3 sekundēs. Pirmā gājienā šo uzdevumu veicām visi [..]. Satraukti gatavojos cīņai otro reizi. Arī šoreiz man veicās un trāpīju 6 mērķus. Tomēr redzēju, ka mani sīvākie konkurenti arī šoreiz spējuši to pašu. Sākās trešais gājiens. Kad parādījās mērķi, ar dzelzs gribu apspiedu uztraukumu, un tikai mirklis bija pagājis, kad mana pistole bija sešas reizes pievērsusies figūrām un atskanējuši šāvieni. Atviegloti uzelpoju, jo arī šoreiz biju sašāvis visas 6 figūras. Ar sasprindzinātu interesi sekoju savu sāncenšu šaušanai un dažās minūtēs jau bija iegūta skaidrība. Tiem trešais gājiens bijis neveiksmīgs. Biju palicis viens no daudzajiem dalībniekiem un līdz ar to pasaules meistara tituls bija iegūts Latvijai,” jau pēc atgriešanās Rīgā avīzei Rīts stāstīja pats čempions Kārlis Kļava.
Starp citu, Kārlis Kļava bija kļuvis par pasaules čempionu vingrinājumā, kas ir analogs tagadējai olimpiskajai disciplīnai — ātršaušanai ar mazkalibra pistoli, kurā deviņās spēlēs piedalījies Afanasijs Kuzmins, kļūstot gan par olimpisko čempionu (1988. gadā Seulā), gan par vicečempionu (1992. gadā Barselonā). Pirms triumfālā starta 1937. gada pasaules čempionātā Kļava bija kļuvis par olimpieti, 1936. gada Berlīnē šajā disciplīnā izcīnot 23. vietu.
Bet todien, 1937. gada 6. augustā, Helsinkos ar lepnumu klātesošie latvieši varēja noraudzīties, kā sacīkšu galvenajā mastā tika pacelts Latvijas karogs un “pāri tūkstošgalvainai skatītāju masai atskanēja mūsu dzimtās zemes himnas skaņas”.
Galvenā apbalvošanas ceremonija un godalgu pasniegšana norisinājās meistarsacīkšu noslēguma dienā, 9. augustā, teātra telpās. Apbalvošanas ceremoniju ar klātbūtni pagodināja valsts prezidents, militārā vadība un citas prominentas personas. Godalgojamie sportisti atradās uz skatuves starmešu gaismā un tika godināti ar balvām. “Tad pienāca kārta pistoļu šāvējiem. Visskaļākās gaviles krēslos, kur sēdēja latvieši, atskanēja brīdī, kad pasaules meistarsacīkšu vadība lielajai sapulcei stādīja priekšā latvieti Kļavu,” ziņoja avīze Rīts. Saskaņā ar sporta preses sniegtajām ziņām no pasaules čempionāta Helsinkos Kārlis Kļava pārveda sešus kausus, divas zelta medaļas un — pats galvenais — pasaules čempiona titulu! Kopumā Latvijas šāvēji dažādu disciplīnu un apakšdisciplīnu summā bija izcīnījuši 26 balvas, bet meistarsacīkšu valstu klasifikācijā tas deva 10. vietu. Pirmajā vietā bija Somija, otrajā — Igaunija, trešajā — Norvēģija. Aiz Latvijas palika deviņas valstis.
LATVIJA LEPOJAS UN NOVĒRTĒ!
Kārļa Kļavas panākumus Latvijā novērtēja gan sporta draugi, gan priekšniecība. Jaunajam pasaules čempionam atgriežoties no Helsinkiem Rīgā, tika sarīkota īpaša sagaidīšanas ceremonija. Dzelzceļa stacijā, kur iebrauca vilciens no Tallinas, uz perona spēlēja 6. Rīgas kājnieku pulka orķestris un gavilēja sagaidītāji. Čempionam pasniedza ziedus, viņu sveica sporta vadības pārstāvji. Drīzumā Kārli Kļavu godāja ar dažādām balvām. Piemēram, dienesta biedri — 6. Rīgas kājnieku pulka virsnieki — dāvāja pulka zelta krūšu nozīmi. Avīzes Sporta Pasaule vērtējumā viņš tika atzīts par 1937. gada Latvijas labāko sportistu. Par Helsinkos sasniegto Kārlis Kļava tika apbalvots ar Viestura ordeni (V šķira; 1938).
“K. Kļavas panākumi ir milzu nopelns visam Latvijas sportam, un līdz ar viņu tā lieliskajās sekmēs priecājas visa mūsu tauta,” sporta sabiedrības viedokli pauda avīze Sporta Pasaule. Latvija lepojās! Kārlis Kļava bija kļuvis par acīmredzamu piemēru tam, kā ar mērķtiecīgu un neatlaidīgu darbu var sasniegt daudz. “Vltn. Kļavas panākums lai ir mācība un norādījums visai mūsu plašajai sportistu saimei, ka ikvienā sporta nozarē iegūstams augsts rezultāts, ja pie vingrinājumiem ķeras ar dzelzs gribu, neatlaidību un pārdomātu sistematizētu darbu,” rakstīja militāri-sabiedriskais mēnešraksts Kadets.
P. S.
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība, drīz Latvijas armiju, ieskaitot vienību, kurā dienēja Kārlis Kļava, pārveidoja par Sarkanās armijas teritoriālo korpusu. 1941. gada 14. jūnijā virsleitnantu Kļavu kopā ar vēl aptuveni 590 latviešu virsniekiem okupācijas varas iestādes apcietināja, bet naktī no 16. uz 17. jūniju sākās viņu ceļš no Šķirotavas stacijas Rīgā uz austrumiem. Vēl 17. jūnijā Kārlis Kļava Krustpils stacijā paguva no vagona izmest zīmīti, kas rakstīta uz papirosu kastītes. “Lūdzu darāt zināmu manai sievai Laimiņai, ka es un ļoti daudzi citi esam arestēti un tiekam nosūtīti Krievijas virzienā,” rakstīja virsleitnants Kļava. Zīmītē viņš sveicināja savus tuvākos — sievu Laimu, dēlu Jāni — un noslēgumā rakstīja: “Varbūt, ka kādreiz tiksimies.” Nebija lemts…
Kārlis Kļava gāja bojā necilvēcīgos apstākļos ieslodzījumā Krievijā. Saskaņā ar padomju varas iestāžu sniegtajām ziņām tas noticis 1943. gada 24. augustā, bet saskaņā ar Kārļa Kļavas dēla Jāņa saskaņā ar Kārļa Kļavas dēļa Jāņa iegūto informāciju no aculiecinieka pirmais latvietis pasaules čempions no dzīves šķīries jau 1942. gada augustā.
Īpaša pateicība Kārļa Kļavas dēlam Jānim par sniegto informāciju un atļauju izmantot ģimenes arhīvu. Paldies Latvijas Sporta muzejam par fotomateriāliem!
