Basketbols

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.

“Pacelsim glāzes par to, ka, braucot ciemos, vairs nav stundām jānīkst uz robežas un jādomā, kā mainīt litus, latus vai kronas,” šo tostu pirmo reizi dzirdēju nevis aizvakar, bet gan tālajā 1980. gadā, trīs Baltijas republiku studentu saietā. Toreiz visiem ap garo galdu sēdošajiem maciņos čaukstēja padomju rubļi, un pats teicējs vēl nenojauta, ka pēc nieka deviņiem gadiem no centīga komjaunatnes funkcionāra kļūs par Maskavas varu noraidošu nacionālkomunistu, pieliekot roku sarkanās impērijas sabrukumam. Un tālaika divdesmitgadniekiem ne sapņos nerādījās, ka 34 gadus vēlāk tosts iegūs pavisam citu kontekstu un koka rubļu vietā baltiešus apvienos eiro. Vārdu sakot — laiki mainās, bet kaimiņu būšana paliek. Arī sportā, īpaši basketbolā, kur mēs viens bez otra esam kā putni bez spārniem. Jau teju 100 gadus.