Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Karlīnes Pilāberes spēle

Tā nav sensācija, taču interesanti un iedvesmojoši — Karlīne Pilābere, mīloša divu dēlu māmiņa, baltu filoloģijas bakalaure, gādīga sieva, algota mārketinga speciāliste metālkalēju firmā Autine, basketbolā atgriezās pēc piecu gadu pauzes. Pilābere nu jau trešo sezonu pēc kārtas spēlē TTT un Latvijas izlasē, vienlaikus pagūstot tikt galā arī ar visiem pienākumiem ārpus sporta laukuma.

Pirms tam Karlīne, startējot ar meitas uzvārdu Nīmane, 2009. un 2010. gadā divreiz izcīnīja bronzu Eiropas U-18 un U-20 čempionātos. Tad laulība ar Uģi, divi dēli, darbs, mācības un pieci gadi bez basketbola.

Iespējams, žilbinošais cēsnieces karjeras sākums tā arī būtu palicis vēsturē bez spoža turpinājuma, ja vien izpaliktu iepriekšējā TTT trenera Mārtiņa Zībarta entuziastiskais aicinājums. Liekot lietā Karlīnes draudzenes un viņas novadnieces Ievas Krastiņas (tagad — Pulvere, arī atgriezusies TTT un Latvijas izlases kandidātos pēc dēla piedzimšanas pavasarī) palīdzību, Zībarts 2017. gadā uzrunāja Karlīni: “Varbūt gribi uzspēlēt, mums sevišķi plašs garo spēlētāju piedāvājums nav…”

Pēc nelielas ģimenes apspriedes Karlīne piekrita. Uģis un vecāki sacījuši — ja gribi, dari to, mēs pielāgosimies.

— Vai bija viegli pēc tik gara pārtraukuma atgriezties profesionālajā sportā?

— Vispār nebiju domājusi atgriezties profesionālā līmenī — gatavojusies nebiju. Turklāt pēc pēdējās muguras traumas nejutos droša, arī ārsti neieteica. Iekšēji jau biju visu izsērojusi, bet palika tāda nepadarīta darba sajūta, jo toreiz pēdējā sezona pirms garās pauzes traumas dēļ aprāvās pusceļā.

Laikā nāca trenera Mārtiņa Zībarta uzaicinājums. Treneri labi pazinu no jaunatnes gadiem, tāpēc viņš mani uzņēma saprotoši. Sākumā vairāk darbojos individuāli ar fiziskās sagatavotības treneri Alenu Eldmani, bet pēc trim mēnešiem jau biju kopā ar komandu.

Fiziski nebija viegli, taču ne mazāk svarīgi bija tikt galā ar emocionālo slodzi, jo pieci gadi bez nopietnām fiziskām aktivitātēm tomēr lika par sevi manīt. Ar prātu sapratu, kas jādara, bet spēka vēl nepietika.

Pamazām iegāju ritmā un drīz jau spēlēju eirokausos. Sākumā ne pamatsastāvā, tomēr komandā biju un laukumā tiku. Kādu laiku spēļu praksi vēl papildināju junioru sastāvā, līdz beidzot treneris atzina, ka es esot tā Karlīne, kuru viņš atceras.

— Ja paraugies uz sevi pirms un pēc pārtraukuma — kur ir atšķirība?

— Augumā garāka izaugusi neesmu, bet domāju, ka tagad esmu fiziski stiprāka. To dod arī ģimene, bērni, darbs, arī pabeigtā augstskola, gandrīz viss sasniegts. Palīdzēja arī trenera uzmundrinājums — cīnies drošāk, tu vari! Domāju, mans metiens, caurgājieni tagad ir stabilāki un pārliecinošāki. Jūtos arvien drošāk.

— Kā tu nonāci basketbolā?

— Mamma, bijusī vieglatlēte, atveda. Arī tētis, kas savulaik nodarbojās ar kamaniņu sportu, neiebilda. Mamma ir sporta ārste Cēsu sporta skolā, sāka strādāt jauna. Tur bija iedvesmojoša trenerīte Inese Urtiņa (tolaik — Briede), un es ātri aizrāvos, man tolaik bija vien septiņi gadi. Vēl kādu laiku spēlēju arī klavieres, taču pēc diviem gadiem izšķīros tikai par basketbolu.

Mēs dzīvojām pie Cēsīm, starp Jāņmuižu un Priekuļiem, līdz skolai trīs kilometrus reizēm gāju arī ar kājām, bet uz treniņiem Cēsīs gan mani veda. To man dažādās jaunatnes izlasēs ilgi pieminēja, ka esmu no laukiem. Reizēm tas bija sāpīgi. Ar ko tad rīdzinieces ir pārākas?

Man ļoti patika sacensības, priecājos, ka viss sāka izdoties arvien labāk. Labi jutos kopā ar meitenēm, jo mums bija kopīga aizraušanās. Kopš tā laika man ir laba draudzene — komandas biedrene Ieva Pulvere, ar kuru kopā esam jau 23 gadus.

— Ātri nonāci Latvijas izlasēs?

— Jā, jo tā gada Cēsu meitenes veidoja vienu no spēcīgākajām komandām Latvijā. Sāku spēlēt jau U-14 izlasē, piedalījāmies Baltijas sacensībās, startējām Baltkrievijā, braucām uz tālākām ārzemēm. Tas arī bija liels piedzīvojums.

— Vienmēr spēlēji centra pozīcijā?

— Vispār — jā, kaut reizēm uzspēlēju arī citās pozīcijās, taču allaž biju viena no garākajām un jāspēlē bija kā centram. Augu diezgan ilgi, līdz gadiem astoņpadsmit. Reizēm kaut kur raksta, ka esmu 1,90 metrus gara, bet tas varbūt ir no rītiem, jo vispār man ir 1,89 metri.

No piecpadsmit gadiem sāku spēlēt Cēsu pieaugušo komandā 1188, kas vēlāk kļuva par profesionālu komandu. Pie mums spēlēja arī ārzemnieces. Kopā ar Cēsu komandu 2009. gadā izcīnīju pirmo Latvijas zeltu. Vēlāk Cēsis vēl divas reizes kļuva par Latvijas čempionēm, bet es tad jau spēlēju TTT. Vēlāk, kad naudas plūsma apsīka, arī Cēsu komanda no pjedestāla atkāpās.

— Profesionāla komanda — tas nozīmē, ka par spēlēšanu tu saņem naudu. Ja mūsu komandu spēlētājām vairāk maksātu, vai viņas spēlētu divreiz labāk?

— To tā grūti pateikt, nez vai divreiz biežāk bumba kristu grozā… Protams, ar labu naudu var savākt spēcīgāku sastāvu. Ne velti mūsu labākās meitenes spēlē galvenokārt Eiropā un daudz turīgākos klubos. Diemžēl šobrīd TTT nevar maksāt 100 000 un vairāk naudiņas par sezonu. Tās ārzemnieces, kuras spēlē pie mums, saņem daudz, daudz mazāk, bet viņām ir laba iespēja sevi parādīt, it sevišķi spēlējot Eirolīgā vai eirokausos, lai pievērstu spēcīgāku komandu menedžeru uzmanību. Viņas ir spēcīgas, labas spēlētājas, līdz ar to ir diezgan ilgs spēles laiks, kas dod daudz vairāk iespēju izcelties. Arī mūsu jaunajām TTT ir labs starta laukums, jo, neraugoties uz pieticīgo budžetu, mums allaž ir pieklājīga komanda, kuru pamana arī Eiropā. Pagājušajā sezonā pieveicām pat slaveno Jekaterina UGMK, kurai materiālais segums noteikti ir desmit reizes lielāks.

— Vai pati neesi domājusi par spēlēšanu ārzemēs?

— Kādreiz domāju par basketbolu un mācībām ASV, bija pat nopietnas sarunas, bet biju TTT komandā un man viss patika. Par došanos prom neizšķīros arī vairāku savainojumu dēļ. Pēc pārtraukuma tā īsti par to nedomāju, jo man tomēr ir ģimene, darbs, tas radītu lielus sarežģījumus, un no daudz kā būtu jāatsakās. Bet ir tāds teiciens — nekad nesaki nekad…

— Savās sporta gaitās esi piedzīvojusi daudzus trenerus. Prasības ir bijušas dažādas?

— Protams, katrs treneris ir citādāks, bet neteiktu, ka mani kāds būtu gribējis pamatīgi pārveidot. Gandrīz no ikkatra trenera esmu guvusi ko jaunu. Līdz 15 gadiem trenējos pie savas pirmās treneres Ineses Urtiņas, kura ielika pamatīgus basketbola pamatus. Cēsīs ļoti emocionāls un prasīgs bija lietuviešu treneris Ģintars Kručausks. Tad pirmo reizi tā īsti izjutu, ko nozīmē profesionāls treniņš un attieksme. Esmu spēlējusi Alda Pinkas, Maijas Kubuliņas, Jāņa Zeltiņa, Aināra Zvirgzdiņa, Aināra Čukstes, Aigara Neripa vadībā. Daudz ieguvu no Mārtiņa Zībarta, kas ir ļoti gudrs, basketbolu un spēlētājus izprotošs treneris. Tagad spēlēju pie Mārtiņa Gulbja, kas ir jaunākās treneru paaudzes pārstāvis. Domāju, ka viņam viss sanāks arvien labāk, jo pieredzi var iegūt tikai ar laiku.

— Kā paiet tava darba diena?

— Šobrīd tā ir ļoti parocīga, jo treniņi — tiesa gan, ilgāki un nogurdinošāki — ir reizi dienā. Vispirms aizvedu dēlus uz bērnudārzu, kad laiks atļauj, tad visi braucam ar velosipēdiem pilnā ekipējumā. Mierīgi pabrokastoju, tad lēnām pošos uz treniņu. Pēc nodarbībām nesteidzīgi izdaru visas atjaunošanās procedūras, tad braucu mājās. Pēcpusdienā varu pievērsties darbam, jo galvenokārt strādāju internetā, pamācos. Reizēm nodarbojos ar jogu, galveno uzmanību pievēršot dažādiem muguras izstaipīšanas vingrinājumiem. Pēc bērniem parasti brauc vīrs, es gatavoju vakariņas. Viss notiek mierīgi, bez lieka stresa. Bez Uģa atbalsta es noteikti tagad basketbolu nespēlētu. Daudz palīdz arī vecāki, it sevišķi tad, kad esmu kādā garākā izbraukumā.

— Kā pavadi brīvo laiku?

— Daudz lasu, pamatā daiļliteratūru, turklāt klasiku. Taču reizēm lasu arī biogrāfisku literatūru, fantastisku. Daudz lasu priekšā bērniem, viņi ar interesi ieklausās. Mājās pat ir pašu gatavots grāmatu plaukts.

Protams, grāmatas vienmēr ir līdzi izbraukumos. Arī mana draudzene Ieva ir liela lasītāja, apmaināmies iespaidiem, pārrunājam izlasīto, iesakām labu grāmatu viena otrai.

Patīk ceļot kopā ar vīru un bērniem. Tālākais brauciens ar Ievas aizlienētu mikrobusiņu bija uz Venēciju, aizbraucām taisnā ceļā ciemos pie Anetes Šteinbergas. Esam braukuši arī uz Ēģipti. Tur pēc vīra ierosinājuma aizrāvos ar kaitbordu, ar nepacietību gaidu nākamo iespēju pacīnīties ar viļņiem.

— Cik ilgi vēl domā spēlēt?

— Tāda plāna man nav, neviens nav pasargāts no traumām, domājam arī par bērniņu, negribam to atlikt uz pēdējo brīdi. Laiks rādīs.

Pagaidām man basketbols sagādā prieku. Ir ļoti mīļa tā sajūta, kad atkal esi zālē, kad paņem rokās līdz pirkstu galiņiem izjusto bumbu, kuru jūtu kā daļu no sevis, kad ar satraukumu gatavojies svarīgām sacensībām. Basketbols ir mana spēle.

 

Karlīne PILĀBERE

Basketboliste

Dzimusi: 1990. gada 16. novembrī Cēsīs 

Augums, svars: 189 cm, ap 77 kg 

Izglītība: Priekuļu vidusskola, Cēsu Valsts ģimnāzija, Latvijas Universitāte, bakalaure baltu filoloģijā 

Sporta gaitas: basketbolā kopš septiņu gadu vecuma, spēlējusi Cēsu un TTT komandās, dažāda vecuma Latvijas izlasēs 

Lielākie panākumi sportā: daudzkārtēja Latvijas un Baltijas valstu čempione, Eiropas U-18 un U-20 čempionāta bronzas medaļu ieguvēja, Eiropas čempionātā pieaugušajiem — 8. vieta 

Nodarbošanās: šobrīd spēlē TTT, mārketinga speciāliste brāļiem piederošajā metāla kalšanas firmā Autine 

Ģimenes stāvoklis: precējusies, vīrs Uģis, divi dēli — Hugo (6) un Otto (4) 

Vaļasprieks: literatūra, ceļojumi, joga, kaitbords

Juris Bērziņš -Soms
Juris Bērziņš -Soms