Baudāma, izaicinoša un droša
Tā jauno Jaņcjinas trasi, kurā jau pēc gada un nepilniem trim mēnešiem sāksies cīņa par Pekinas ziemas olimpisko spēļu medaļām, novērtēja mūsu kamaniņu braucēji Andris un Juris Šici. Pie šāda glaimojoša secinājuma brāļi nonāca, svaigi uzcelto ledus arēnu nedēļu no vietas testējot stingri reglamentētā kovidburbulī.
Četrkārtējie olimpieši, Vankūveras spēļu vicečempioni, kā arī divkāršie Soču spēļu bronzas laureāti (divniekos un stafetē) brāļi Šici trešo reizi pēc kārtas bija iekļauti nelielajā to atlētu pulciņā, kam uzticēta jaunas olimpiskās trases homogolācija jeb pārbaude, vai tā ir droši veicama un atbilst visām starptautiskās federācijas prasībām. Kopā ar Andri un Juri, kas bija vienīgie divnieka braucēji, trasi testēja vāciete Jūlija Taubica un šveiciete Natālija Māga, kā arī austrietis Dāvids Gleiršers un slovāks Jozefs Ninis, asistējot Starptautiskās Kamaniņu sporta federācijas (FIL) starptautiskās komandas treneriem.
DEYLE DARBS UN VĒL PIECI LATVIEŠI
“Sākot no Frankfurtes, kur mums, 20 cilvēkiem, ieskaitot funkcionārus un visus trenerus, lidojumam uz Pekinu bija noorganizēts lielais boeings, visi ar svaigiem, negatīviem C-19 testiem stingri dzīvojām vienā burbulī,” stāsta brāļi Šici. “Tālāk tikai mums, kamaniņu braucējiem, bija savs busiņš, tajā katram personalizēts krēsls, sejas maskas drīkstējām noņemt, vienīgi stājoties uz starta, ķīniešu sportistiem nedrīkstējām iet tuvāk par trim četriem metriem. Nedod dievs, nejauši pārkāpt šo robežu, tad ķīnietim būs jādodas divu nedēļu karantīnā. Viss notika pēc stingriem priekšrakstiem, kurus arī visi ievēroja. Pat Ķīnas mūri neapskatījām. Ekskursiju mums apsolīja uz pēcpandēmijas laiku.”
Nākamo spēļu trasi projektējis sporta būvnieku aprindās labi zināmais Deyle birojs Štutgartē, kas ir autors ne tikai Phjončhanas, Soču un Turīnas olimpisko spēļu ledus renēm, bet arī daudz senākām trasēm Sarajevā, Īglsā, Leikplesidā un Kalgari, kā arī visām četrām mākslīgā ledus kamaniņnieku, bobslejistu un skeletonistu cīņu arēnām Vācijā. Jaunā trase atrodas Jaņcjinā, apmēram 80 kilometrus no Pekinas, kalnos pie Lielā Ķīnas mūra. Trases kopējais garums mazliet pārsniedz 1500 metrus.
Homogolācijas laikā trasē bija sastopami vēl pieci latvieši — Normunds Kotāns, kas tāpat kā Sočos un Phjončhanā pārrauga visu, kas notiek ar olimpisko trasi, bobslejistu starptautiskās komandas treneris Gatis Gūts, Jānis Miņins, kas tagad strādā ar Ķīnas bobslejistiem, un Siguldas trases ledus meistari brāļi Mārtiņš un Oskars Sausie.
SLĪPAS UN LĪKAS TAISNES, PILNS APLIS
“Noskatījāmies ķīniešu izlases treniņu. Viņi brauca smuki un šķietami viegli,” par pirmo iepazīšanos ar olimpisko jaunumu stāsta brāļi Šici. “Pēc tam mums ļāva izstaigāt trasi. Apdzelkšņojām apavus un kāpām uz ledus. Sākām no pašas augšas ar vīriešu startu. Pa ceļam iemetām aci bobslejistu un skeletonistu starta vietā. Tikuši līdz vietai, kur trase sazarojas, devāmies uz augšu līdz mūsu startam un tad atkal palēnām kāpām lejup līdz finišam. Pa ceļam aplūkojām virāžu profilus, garumus, apspriedām, kā kurā vietā vajadzētu braukt, kādas nianses jāņem vērā, ko darīsim te un kā laidīsim nākamajā virāžā. Pirmais iespaids — trase visumā ir pabeigta un droša. Viena virāža uzreiz nepāriet nākamajā, starp tām ir mazas taisnītes. Tātad būs svarīgi nokontrolēt kamanu līdz nākamajai ieejai.”
Trases shēmā ir 16 virāžas, dabā iznākot mazāk. “Sestās virāžas izejai seko mazliet slīpa taisnīte pret kalnu, apmēram kā Leikplesidā, ko uzskata par septīto un astoto virāžu,” skaidro kamaniņnieki. “Savukārt četrpadsmitā—piecpadsmitā ir līka taisne uz kreiso pusi, kas sākumā iet pret kalnu, otrajā daļā — no kalna. Pirms tam ir vienpadsmitā virāža — aplis, kura spēlēs sen nav bijis.”
Rīti starptautiskajai komandai sākas tā, lai sešos paspētu uz brokastīm. Pēc tam 40 minūšu brauciens uz trasi, jo olimpiskā ciemata jaunbūvēs vēl cilājās celtņu knābji un dzirksteļoja metinātāju ugunis. “Noskatījāmies trīs ķīniešu braucienus, un tad paši sākām sēsties kamanās, lai dotos lejup no junioru starta jeb piektās virāžas. Iepriekšējā vakarā bijām trasi iemācījušies, bet pirmais brauciens, protams, bija tāda taustīšanās. Galvenokārt, lai saprastu, vai jārīkojas tā, kā bijām iecerējuši. Lejā jau jutāmies tik droši, ka gribējām tūlīt kāpt augstāk, tomēr pirms tam vēl reizi nobraucām no junioru starta.
Vakarā kopā ar treneriem veicām videoanalīzi, dalījāmies iespaidos ar pārējiem sportistiem. Neviens nesūrojās, visos bija tāds patīkams jaunatklāsmes adrenalīns, kas vedināja kāpt solīti augstāk. Pēc tam notika videokonference ar trases darbiniekiem, kamaniņu, bobsleja un skeletona federāciju pārstāvjiem. Galvenie jautājumi sportistiem bija, vai ir kādi iebildumi, ko vajadzētu uzlabot, un vai mēs trasē jūtamies droši. Varējām norādīt tikai uz dažiem sīkumiem, kas būtu nepieciešami pilnīgai izcilībai.
Lai arī bija oktobra beigas un dienas gaitā gaisa temperatūra paaugstinājās pat par padsmit grādiem plusos, trases ledus kvalitāte triju braucienu laikā, kas mums prasīja stundu, nemainījās. Tas patīkami pārsteidza.”
BEZ NACIONĀLĀM PRIORITĀTĒM
“Nākamajā dienā otro braucienu jau veicām no savas starta vietas,” palepojas Andris un Juris Šici. “Bijām pirmie ārzemnieki, kas trasi veica pilnā garumā, pārējie vēl startēja vienu plauktu zemāk. Pēc šī brauciena iedrošinājām arī visus pārejos pārcelties uz dāmu un divnieku starta vietu. Faktiski tā braukt bija pat vieglāk, jo trase projektēta ātrumiem, kas sasniedzami no īstajām starta vietām. Virāžas kļuva saprotamākas, pietika ātruma, lai tās veiktu pa pareizām līnijām.”
Pēc tam atkal veikta videoanalīze, bijusi kopēja apspriede ar treneriem un trases darbiniekiem, kurā nekādas lielās problēmas neesot atklātas. Pēc pusdienām jau gatavojuši kamanas otrajam treniņam, pirms kura atkal braukuši ķīnieši. “Viņu treniņu vērojot, nu jau pētījām vietas, kuru veikšana mūs īpaši interesēja. Pēc tam braucām paši un jau sākām ķert nianses. Mūsu starptautiskajiem treneriem lūdzām pafilmēt sarežģītākas vietas, lai saprastu, vai tās veicamas arī citādāk. Lai arī bijām no dažādām valstīm, nevienam nebija nekādu iebildumu, visi strādājām kā viena komanda. Mēs netestējām savu tehniku, bet gan trasi, un bija svarīgi saprast, vai to var izbraukt arī vājāk sagatavoti sportisti.”
VISIEM KONKURENTIEM PAR BALTU VELTI
Tā ar jaunatklāsmes prieku braukuši piecas dienas. Ikvakara apspriedēs vissvarīgākais jautājums bijis par drošību. Pa visiem kopā veikuši 105 braucienus, katrs — 21, brāļi — 17 no savas starta vietas. “Mūsu secinājums: trase ir braucama, baudāma, izaicinoša un droša. Mūsu sasniegtais maksimālais ātrums bija 124 km/h, bobslejam plānotais — 135 km/h.”
Gūto pieredzi un zināšanas brāļi zem spilvena neturēs. “Atšķirībā no iepriekšējo divu trašu homogolācijas mums palūdza uzņemt arī sava brauciena video un izdarīt detalizētu virāžu veikšanas aprakstu. Šos materiālus pavairos un izdalīs visām nacionālajām federācijām.”
Turklāt Jaņcjinā viss noticis precīzi tā, kā plānots, bez jebkādām nobīdēm no grafika. Ar vācu punktualitāti. “Patīkamākais, ka homogolācijā katrs dalās ar savu pieredzi, kas kuram kā sanācis vai nesanācis, un visi kopā nonākam pie labākā kopsaucēja. Sacensībās tā nenotiek. Tad esam konkurenti.”
Jāņem gan vērā, ka februārī, kad tur notiks Pasaules kausa izcīņas finālposms, bet aiznākamgad olimpiskās spēles, laikapstākļi tur esot līdzīgi kā Phjončhanā — sauss, vējains un auksts.
