Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Lietuvas sporta pārvaldības panākumu atslēga

Igauņi atteicās no idejas par sporta ministriju un par šādu lēmumu tagad ir laimīgi, bet lietuvieši par nozari atbildīgās ministrijas nosaukumā mērķtiecīgi pievienoja vārdu “sports”. Kādēļ pieņemts šāds lēmums, kādēļ lietuvieši nolēmuši vispārējās izglītības iestādēs ieviest sporta klases, kā Lietuvas Olimpiskā komiteja kļuva bagāta? Vai basketbolam ir īpaša vieta Lietuvas varas gaiteņos? Ticu, ka atbildes pārsteigs…

Ņemot vērā sabiedrības diskusiju par sporta veidu prioritizēšanu, turklāt tādā kā greizo spoguļu valstībā, iepriekšējā — 65 gadu jubilejas — žurnāla “Sports” numurā (oktobra) aizsākām rakstu sēriju par sporta pārvaldību citās valstīs. Vispirms aplūkojām Igaunijas piemēru, un uzreiz atgādināšu — Igaunijā nav prioritāru sporta veidu (lasiet — labu vai sliktu sporta veidu…) un atbalstu sportam nosaka valstiski definētas vērtības. Savukārt Lietuvā, kur līdzīgi kā Latvijā sports ir Izglītības, zinātnes un sporta ministrijas pakļautībā un finansējums tiek sadalīts ar līdzīgu pieeju — saskaņā ar kritērijiem, taču pašas ministrijas iekšienē, lielāks uzsvars naudas sadalē tiek likts uz sportistu sasniegumiem. Protams, šāda pieeja nosaka savas alternatīvās izmaksas, kā rezultātā cietušas sporta bāzes.

Lietuvā lielāks ir pašvaldību atbalsts sporta klubiem, kas ir viens no sportisko panākumu stūrakmeņiem. Ja pašvaldības pārstātu finansēt Lietuvas basketbola līgas klubus, augstāko līgu jau rīt būtu spiesti pamest vismaz 70 procenti klubu. Tomēr tā nenotiks, jo neatbalstīt krepšinis (basketbolu — lietuviešu val.) ir politiski nāvīgi nepopulārs lēmums. Tā leģendārais Kauņas Žalgiris no pilsētas domes pagājušajā sezonā saņēma 2,3 miljonus eiro, bet ienākumi no pārdotajām biļetēm ir vēl divreiz lielāki — 4,6 miljoni eiro. Varētu domāt, ka basketbolam arī valsts līmenī ir īpaša vieta, taču tā gluži nav. Līdzīgi kā futbolā pašvaldības investē vietējos klubos — atsevišķos gadījumos pat bez īpaša pamatojuma.

Kā norit sporta pārvaldība Lietuvā — stāsta viena no kompetentākajām valsts sporta speciālistēm — Lietuvas Izglītības, zinātnes un sporta ministrijas pakļautībā esošā Fiziskās kultūras un sporta departamenta ģenerāldirektores vecākā padomniece Kornēlija Tiesnesīte.

— Kā sports jūtas Lietuvā Izglītības, zinātnes un sporta ministrijas pakļautībā?

— Tas ir nedaudz izaicinoši, taču būtībā mums ir sporta ministrs, kurš valdības sapulcēs pārstāv sporta nozari. Tas ir svarīgi tieši no cilvēciskā viedokļa un sportam dod plusu. Jāatzīst, ka sākotnēji, kad konceptuāli tika pārveidota ministrija un tās nosaukumā iekļauts jēdziens sports, kas stājās spēkā ar 2019. gadu, biju skeptiska par jauno pieeju, tomēr aizvadītie divi gadi parādījuši, cik tas ir būtiski, jo milzīgu ministrijas darba lauku aizņem izglītības joma, bet sports ministrijas nosaukumā ir kā nemitīgs atgādinājums ministram. Covid-19 laikā, strādājot pie ierobežojumiem, šāda ministrijas uzbūve palīdzēja veidot strukturētu darbu, strikti atdalot izglītības, zinātnes un sporta jautājumus — tas palīdz veidot krasi atšķirīgu pieeju sporta jautājumiem, kad to pieprasa nozares specifika.

— Kur slēpjas izaicinājums?

— Strīdīgos jautājumos ministrijas iekšējā sadarbībā starp dažādām tās struktūrām — par tiesību aktiem un to izpildes termiņiem. Definējot politikas virzienus, sporta departamenta vadītājam un ministram bieži vien ir stipri atšķirīgi viedokļi un pozīcija — valdības līmenī politiku īsteno ministrs sadarbībā ar premjerministru un citiem ministriem, līderība un personiskā ietekme nosaka savas atšķirības, tas veido interesantas situācijas, taču rada tādu kā pārrāvumu starp ministru un sporta departamentu. Tomēr šāda sistēma — kad sports ir izcelts kā atsevišķs priekšmets — ir liela priekšrocība un paver iespējas efektīvākai kooperācijai sportā visaugstākajā līmenī ar citām valsts ministrijām, piemēram, ar veselības ministriju, palīdzot ieviest dažādus uzlabojumus. Sports kā fiziska aktivitāte Lietuvā nav novērtēts — sports mums ir jāsaprot arī kā vērtība veselības uzlabošanai.

— Ko tieši dara par sportu atbildīgais ministrs?

— Kā jau jebkuras nozares ministrs — veido konkrētās jomas politiku — šajā gadījumā Lietuvas sporta politiku. Lietuvā ir ļoti spēcīgs nevalstiskais sektors — Olimpiskā komiteja, Paralimpiskā komiteja, arī atsevišķas sporta federācijas. Lielākā daļa lēmumu, ko varam pieņemt, ir saistīti ar sabiedrības veselību, publisko infrastruktūru un finansējumu. Mēs neiejaucamies sacensību sistēmā vai federāciju iekšējos jautājumos. Mums ir tikai finanšu instrumenti un kritēriji, saskaņā ar kuriem nauda ir izlietojama.

— Cik liels finansējums sportam tiek sadalīts saskaņā ar kritērijiem?

— Elites sportam — 6,2 miljoni eiro un 800 tūkstoši eiro — sportam, kuru pārstāv sportisti ar īpašām vajadzībām.

— Kā tiek nošķirtas fiziskās aktivitātes jeb tautas sports un elites sports, kas ministrijas dokumentos ir izceltas kā divas galvenās sporta departamenta apakšdisciplīnas?

— Šie abi jautājumi ir nepārprotami nošķirti. Atsevišķas politikas par fizisko izglītību regulē Veselības ministrija, fokusējoties uz sabiedrības veselības uzlabošanu. Savukārt elites sports ir atsevišķa stabila struktūra ar savu sistēmu, kas darbojas neatkarīgi ne no vienas citas ministrijas — tas ir tikai Fiziskās kultūras un sporta departamenta pārziņā.

— Par ko atbild Lietuvas Tautas olimpiskā komiteja?

— Olimpiskā komiteja strādā tikai ar olimpiskajiem sporta veidiem, taču tā neatbild par sportistu sagatavošanos sacensībām un treniņu apstākļiem — par to ir atbildīgas attiecīgās sporta federācijas. Elites sportam ir paredzēti divi finanšu instrumenti — valsts budžeta līdzekļi un Olimpiskās komitejas finansējums no pašu resursiem.. Ar abiem šiem finanšu instrumentiem strādā attiecīgās sporta federācijas. Ministrija ir pakļauta spiedienam veidot sociālo dialogu, taču tā nevar iejaukties federāciju iekšējos lēmumos, bet mums ir jāstimulē federācijas sekot saviem statūtiem un valstī noteiktajai likumīgajai kārtībai — ja federācijas grib saņemt valsts finansējumu. Būtībā ministrija un Olimpiskā komiteja dara līdzīgas lietas, taču Olimpiskā komitejā var strādāt ar finansējumu elastīgāk, jo viņi nestrādā ar valsts finansējumu, bet gan ar saviem līdzekļiem — tātad finansējuma sadalei nav nepieciešams rīkot publiskus konkursus.

— Cik nošķirti ir olimpiskie un neolimpiskie sporta veidi Lietuvā?

— No valdības viedokļa, mums nav šāda dalījuma — nav neviena stratēģiska dokumenta, kas paģērētu, ka olimpiskie sporta veidi būtu vairāk atbalstāmi. Ja skatāmies no reālā finanšu sadales skatpunkta, Lietuvā ir 14 stratēģiskie sporta veidi, kas saskaņā ar kritērijiem katru gadu tiek pārskatīti un saņem lielāko finansējumu sportistu atbalstam, taču šajos naudas sadales kritērijos būtisks uzsvars ir uz sasniegumiem pēdējos divos trijos olimpiskajos ciklos tieši olimpiskajās spēlēs. Tādēļ stratēģiskā sporta veida statusu var iegūt tikai olimpiskie sporta veidi.

— Tātad pēc definīcijas olimpiskie sporta veidi ir prioritāri, kas arī saprotams — olimpiskās spēles ir pasaulē iedvesmojošākais sporta festivāls. Protams, atsevišķi futbols ir karalis, taču Lietuvā — basketbols ir gluži dieva vietā. Tā citās valstīs varētu atrast izņēmumus, kur līderu vidū ir neolimpiskie sporta veidi — kaut vai florbols Skandināvijā.

— Katrā ziņā sporta veids, iegūstot statusu stratēģiskais, saņem vēl dažus bonusus attīstībai. Katru gadu ministrija saskaņā ar kritērijiem piešķir finansējumu aptuveni 70 sporta federācijām, to vidū ir arī tādi kritēriji kā labas pārvaldības principu ievērošana, bet visbūtiskākie ir sasniegumi.

— Latvijā Sporta federāciju padome (LSFP) ir lielākā sporta organizāciju pārstāvniecība, kas īsteno visu federāciju kopīgās intereses, atzīst sporta federācijas, sertificē trenerus un sadala valsts finansējumu federācijām saskaņā ar kritērijiem. Lietuvā to veic ministrija. Ko īsti dara Lietuvas Sporta federāciju savienība (LSFS)?

— Lietuvas Sporta federāciju savienība līdzīgi kā mūsu nacionālā Olimpiskā un paralimpiskā komiteja ir nevalstiska organizācija. Lietuvas Sporta federāciju savienība būtībā ir brīvprātīga sporta organizācija, kurai var pievienoties ikviens, tai nav valsts finansiāla atbalsta, un tā nevar pretendēt uz to, jo nerada pievienoto vērtību un būtībā nepalīdz sportistiem. Pēdējos gados šīs organizācijas ietekme ir mazinājusies, jo tā nav lobists un arī nesniedz kādus ieteikumus tiesību aktu pilnveidošanai, viņi lielākoties īsteno dažādus starptautiskus projektus, piemēram, Erasmus+ Sport programmā, taču bez plašākas pievienotās vērtības.

— Kādēļ izveidojusies šāda situācija?

— Ja Lietuvas Sporta federāciju savienība gribētu, viņi, manuprāt, varētu darboties kā valstisks partneris un īstenot plašākas funkcijas — izstrādāt rekomendācijas sportistu līgumiem, ētikas kodeksus, pilnveidot tiesību aktus. Valstī situācija ir mainījusies, taču laika gaitā notikušajām pārmaiņām viņi nav pielāgojušies un nedara to, kas būtu jādara, kādēļ tika izveidota šī organizācija. Piemēram, padomju laikos populāras bija sacensības starp pašvaldībām — šāda veida mačus rīkoja Lietuvas Sporta federāciju savienība, taču par šādām sacensībām mazinājās interese un attiecīgi mazinājās organizācijas ietekme un tās iekšējā kapacitāte. Šobrīd tās darbinieku resurss ir mazs.

— Tas nozīmē, ka neolimpiskajām federācijām Lietuvā nav savas jumta organizācijas?

— Ir, bet savienība nestrādā tā, kā vajadzētu.

— Vai plānojat nākotnē apvienot Olimpisko komiteju un Sporta federāciju savienību?

— Ministrijai nav tādu tiesību to darīt, jo tās ir nevalstiskas organizācijas — mēs nevaram ietekmēt organizāciju iekšējos lēmumus. Domāju, ka Lietuvas Tautas olimpiskā komiteja to nevēlēsies, jo viņi strādā ar pašu finansējumu, viņi ir spēcīgi un diez vai gribēs pieļaut, lai kāds sastāda konkurenci par viņu finansējumu.

— Kas ir Lietuvas Tautas olimpiskās komitejas finanšu avoti?

— Olimpiskā komiteja pirms vairākiem gadiem kļuva par loteriju kompānijas kontrolpaketes īpašnieku, iegūstot 51 procentu akciju daļu. Šobrīd tā ir vienīgā loterijas kompānija Lietuvā un daļa līdzekļu no biznesa nonāk Olimpiskās komitejas rīcībā. Tāpat saskaņā ar Lietuvas likumdošanu visiem loteriju pakalpojumu sniedzējiem 8 procenti no pārdoto biļešu ienākumiem ir jānovirza organizācijām, kuras ir tiesīgas saņemt sponsoru atbalstu, kas tiek izlemts ar loterijas kompānijas akcionāru balsojumu. Tā kā visi loteriju pakalpojuma sniedzēji ir šī uzņēmuma paspārnē un uzņēmuma kontrolpakete ir Olimpiskās komitejas rīcībā, tad varat iedomāties, kāds ir balsojums, — visi līdzekļi no šiem 8 procentiem nonāk Olimpiskās komitejas rīcībā, tas ir likumīgi.

— Pirms dažām dienā jūs savā Facebook profilā publicējāt kadrus no videokonferences ministrijā kuras laikā diskutējāt ar pašvaldībām par sporta pārvaldību Lietuvā. Kas bija galvenie diskusiju temati?

— Mēs diskutējām ar Lietuvas pašvaldībām par to, kā sporta federācijas strādā ar vidēja līmeņa elites sportistiem — ar atlētiem, kuri vēl nav gatavi startēt olimpiskajās spēlēs, taču kuriem ir potenciāls piedalīties olimpiskajās spēlēs tālākā nākotnē. Desmit gadu laikā finansējums federācijām ir pieaudzis gadu no gada, bet medaļu skaits — ne…  Tas palicis tādā pašā līmenī un pat nedaudz samazinājies.

— Kādēļ par to jādiskutē ar pašvaldībām?

— Sporta federācijas nespēj aptvert visu līmeņu sportistu sagatavošanu, un lielāko daļu šī darba veic tieši pašvaldības. Tādēļ pievēršam uzmanību sadarbībai ar pašvaldībām, jo tās tiešām paveic nozīmīgu darbu, lokāli sagatavojot nākamos augstas klases sportistus un nodrošinot tiem visus nepieciešamos apstākļus. Pašvaldību ieguldījums šajā jomā nav novērtēts.

— Kur slēpjas problēma? Pēc būtības sporta federācijas organizē darbu sporta veidā un veido sadarbības, jo klasiski federācijām nepieder sporta centri.

— Problēma ir tā, ka sporta federācijām nav ilgtermiņa stratēģijas, tās nedomā par to, kas būs pēc gadiem desmit — lielākā daļa sporta federāciju šauri raugās uz saviem sporta veidiem. Ja mēs gribam, lai Lietuva būtu cienījami pārstāvēta 2028. gada Losandželosas olimpiskajās spēlēs, mums ir jāatgriežas atpakaļ pie darba ar skolēniem.

— Kādus jūs redzat iespējamos risinājumus?

— Mums ir trīs sporta ģimnāzijas — šajā jomā ir telpa izaugsmei. Šobrīd mums ir ļoti interesants periods ar sporta skolām, jo turpinām izmantot padomju laikos dibinātās sporta skolas un šo sistēmu. Vairākas sporta federācijas izdara veselīgu spiedienu, lai šīs sporta skolas no budžeta iestādēm pārvērstu par publiskām organizācijām, jo publiskām iestādēm ir vairāk rīcības brīvības dažādu lēmumu pieņemšanā, piemēram, līgumu slēgšanā ar treneriem, kas ļauj situācijai pielāgoties dinamiski, reaģējot uz aktuālajām komandu vajadzībām — futbolā, regbijā, basketbolā.

— Kāds ir pašvaldību viedoklis sporta attīstībā?

— Pašvaldības ir ieinteresētas veidot atsevišķas sporta klases — tas nozīmē, ka ikvienā pamatskolā un vidusskolā pēc nepieciešamības varētu izveidot klases, kurās bērniem — jaunajām sporta cerībām — varētu būt savstarpēji elastīgi veidots mācību un treniņu laiks. Skolēnam pārcelšanās uz sporta ģimnāziju bieži vien nav vislabākais risinājums, jo viņš vēl nav morāli gatavs atstāt mājas, ģimeni, ierasto vidi vai to neļauj raksturs, tādēļ sporta klase vietējā skolā ir laba opcija. Mēs piedāvājam pašvaldībām brīvi izvēlēties starp noteikumiem, kas ir elastīgāki, nekā pašvaldības pat domā, jo saskaņā ar Lietuvas likumu par pašvaldībām sporta attīstība ir no pašvaldībām neatkarīga funkcija.

— Ko tieši ministrija dara, lai skolās izveidotu sporta klases?

— Galvenokārt mēs cenšamies parādīt pašvaldībām iespējas, labo praksi un mainīt no padomju laikiem mantoto domāšanu. Savukārt federācijas tiek rosinātas analizēt savu konkrēto specifiku, aktīvāk komunicēt ar pašvaldībām un izmantot potenciālu šajā jomā. Atsevišķām federācijām jauno sportistu attīstības programmām ir sava pieeja, jo tās finansējumu iegūst no sponsorēšanas programmām, kas nav atkarīgas no valsts budžeta līdzekļiem.

— Pirms šīs sarunas, aprunājoties ar Lietuvas sporta žurnālistu, nonācu pie secinājuma, ka pašvaldību loma Lietuvas sporta dzīvē ir vitāli svarīga.

— Pirms dažiem gadiem tika veikti aprēķini, ka pašvaldības Lietuvas sportā katru gadu investē aptuveni 80 miljonus eiro. Un pašvaldību nozīme kļūst aizvien lielāka — salīdzinot ar Latvijas sporta infrastruktūru, jums valsts ir daudz labākā situācijā. Lietuvas pašvaldības tagad cenšas pie pirmās izdevības investēt līdzekļus sporta infrastruktūrā, un mainās ieguldījumu fokuss — tiek būvēti peldbaseini un stadioni ne tikai elites sporta dēļ, bet tautas sporta labad, jo pašvaldības ir sapratušas, cik tas ir svarīgi — dot cilvēkiem iespēju kvalitatīvi pavadīt laiku arī pēc darba.

— Zināms, ka viens no veidiem, kā lietuvieši atpūšas, ir gan pašiem spēlējot, gan kaislīgi dzīvojot līdzi basketbolam. Daudziem varētu rasties priekšstats, ka basketbolam Lietuvā ir milzu prioritātes.

— Lietuvas Basketbola federācija strādā ļoti augstā līmenī — laba spēles kvalitāte laika gaitā ir materializējusies arī labā administratīvajā darbā. Viena no panākumu atslēgām ir centralizētā sistēma, aptverot plašu līgu spektru, un darbs ar ilgtermiņa stratēģiju. Taču no valsts puses finansējums tai tiek piešķirts saskaņā ar tādiem pašiem kritērijiem kā visām pārējām federācijām.

— Paraksturojiet, lūdzu, sporta federāciju kopējo administratīvo līmeni!

— Ir atsevišķi labi izņēmumi, bet kopumā līmenis ir zems — vāja izpratne par sistēmisko kārtību, kā jāstrādā ar budžeta līdzekļiem. Federācijas pieļauj daudz kļūdu arī no stratēģiskā viedokļa un labas pārvaldības principu ievērošanā. Federācijas ministriju uztver kā mammu un tēti, kas pateiks priekšā, kā strādāt, taču jau 30 gadus dzīvojam neatkarīgā valstī — neviena organizācija nav tiesīga ietekmēt federāciju iekšējos lēmumus vai prezidentu viedokli.

— Kāda ir ministrijas nākotnes vīzija?

— Turpināt atbalstīt sportu, taču mums ir nepieciešamas lielākas pilnvaras, lielāka organizāciju pakļautība un pakļaujamo organizāciju kontrole, auditēšana, prasības un striktas programmas. Ir jāseko līdzi, kā federācijas sagatavo atlētus atbilstoši izvirzītajiem mērķiem, vai šie mērķi ir pietiekami izaicinoši — mēs neesam laimīgi, kad federācijas izvirza uzdevumu atlētam izcīnīt vietu sestajā desmitā… Ir cieši jāseko līdzi, vai sacensībās tiek sasniegti plānotie rezultāti, jo nospraustajos mērķos mēdz būt lieli robi… Nepārprotiet, mums ir svarīgi nevis tas, kā tiek gūti rezultāti, bet — kādi rezultāti tiks sasniegti. Kā jau minēju, nauda sportam ir, bet nav cerēto rezultāto. Ja gribam olimpiskās medaļas, ir jāstrādā specifiski.

— Pērn Lietuvā gada labākā sportista titulu saņēma modernās pieccīņas sportiste Laura Asadauskaite-Zadņeprovskiene un peldētājs Dans Rapšis. Ko tas liecina par Lietuvas sportu?

— Kāds pieredzējis kolēģis man reiz teica — ja gribi saprast, kurā sporta veidā lietuvieši ir talantīgi, paskaties uz Lietuvas ģerboni — tajā ir attēlots bruņinieks ar zobenu, kas tēlaini raksturo moderno pieccīņu. Bet, ja nopietni, Laura un Dans ir ārkārtīgi mērķtiecīgi sportisti, kuriem klāt stāvējušas spēcīgas personības, kam sekot. Dana gadījumā jāizceļ viņa trenera pienesums — viņš vairākkārt ir izmetis Danu no savas treniņgrupas, tad pieņēmis atpakaļ, un galu galā Dans kļuva par Eiropas čempionu. Lietuvā ir senas peldēšanas tradīcijas, un mums pastāvīgi bijuši labi peldētāji. Savukārt olimpiskā čempione Laura uzsver, ka vienmēr sekojusi mūsu labākajiem olimpiešiem, iedvesmojusies un mācījusies no viņiem, viņas vīrs ir olimpiskais medaļnieks modernajā pieccīņā Andrejs Zadneprovskis. Lietuvas valstij sports vienmēr bijis svarīgs, un pat visdziļākajās krīzēs ir rasti veidi, kā atbalstīt federācijas.

— Padomju laikos Lietuvas sportisti varēja lepoties arī ar olimpiskajām medaļām distanču slēpošanā. Kas noticis ar ziemas sporta veidiem?

— Diemžēl mums vairāk nav ziemas (Smejas.). Neesmu eksperte ziemas sporta veidos, taču, manuprāt, pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas esam zaudējuši ziemas sporta veidu tradīcijas, sporta bāzes un resursus, ko padomju laikos būtiski ietekmēja Maskava, labākie sportisti devās trenēties uz Padomju Savienību. Mūsu klimatiskajos apstākļos šādas sporta bāzes uzturēt ir praktiski neiespējami.

 

SPORTS BALTIJĀ

Lietuva salīdzinājumā ar Igauniju un Latviju

Nodarbojas ar sportu klubos un sporta skolās: Lietuvā — 138 000/2,8 miljoni iedzīvotāju; Igaunijā — 185 000/1,3 miljoni iedz.; Latvijā — 123 000/1,9 miljoni iedz.

Atzītās sporta federācijas: Lietuvā — 74; Igaunijā — 68; Latvijā — 94 

Sporta organizāciju apvienības: Lietuvā — 15; Igaunijā — 19; Latvijā — 8 

Sporta organizāciju apvienības sportam ar īpašām vajadzībām: Lietuvā — 5; Igaunijā — 1; Latvijā — 5 

Sertificēti treneri: Lietuvā — nav datu; Igaunijā — 3400, Latvijā — 3270 

Sporta klubi: Lietuvā — nav datu; Igaunijā — 2200; Latvijā — 1800

Kristaps Zaļkalns
Kristaps Zaļkalns