Iespēju sezona basketbola pelnrušķītēm
“Vienpadsmit, divpadsmit, turklāt ir ziņas, ka būs vēl…” Latvijas Sieviešu basketbola līgas direktore Līga Goldmane augusta beigās vairākkārt atlika oficiālo paziņojumu par komandām, kuras pieteiktas startam 2020./2021. gada sezonā. Pēdējos gados valsts sieviešu basketbola čempionāta dalībnieču skaits bija svārstījies ap skaitli deviņi. Tagad tādu būs 14 (varbūt pat 15, jo, ļoti iespējams, ka dalībnieču pulkam pievienosies arī U-16 izlase).
Tā ir nejauša sagadīšanās īslaicīgi sakritušu labvēlīgu apstākļu ietekmē vai nopietns signāls par sieviešu basketbola sistēmas nostabilizēšanos?
40 GADUS SENI REKORDI
Daudzās darbības jomās padomju vara Latvijā bija postītāja un bremzētāja, tomēr bija arī izņēmumi. Piemēram, sieviešu basketbols.
Starpkaru posma brīvvalsts gados, kas pamatoti tiek uzskatīti par vīriešu basketbola pirmajiem ziedu laikiem, jaunkundžu un dāmu vēlme spēlēt groza bumbu tika uzskatīta par amizantu niekošanos, kas interesē ļoti šauru loku. To apliecina vēsā statistika. Pirmās Latvijas sieviešu meistarsacīkstes tika sarīkotas vien 1933. gadā (vīri labākos noskaidroja kopš 1924. gada), un tajās piedalījās četras komandas. Pēc tam trīs reizes par meistartitulu cīnījās tikai divas vienības, vienu gadu turnīrs nemaz netika sarīkots, bet dalībnieču rekords tika sasniegts īsi pirms okupācijas, kad 1940. gada ziemā turnīrā piedalījās sešas vienības.
Masveidības trūkums gan nekavēja vislabākajām seškārtējām Latvijas meistarēm — Universitātes sporta dāmām — 1933. gadā izcīnīt pasaules akadēmisko meistarsacīkšu (studentu čempionāta) uzvarētāju titulu. Tomēr 1938. gadā pirmais mēģinājums sūtīt cīņā sieviešu valstsvienību beidzās ar smagu 5:14 zaudējumu Lietuvas izlasei un Basketbola savienības vadības skarbo lēmumu uz pirmo Eiropas sieviešu čempionātu komandu nevest (lietuvietes izcīnīja sudrabu).
Prasmē skaļi skandēt pievilcīgus lozungus, kam nevarēja atrast nekā kopīga ar praktisko īstenojumu, padomju režīms bija nepārspējams līdz nesenai pagātnei, kad šajā laukā čempionu laurus pārņēma tradīciju mantinieki — mūsdienu Krievijas profesionālie politkilleri. Tomēr starp marksisma-ļeņinisma-staļinisma klasiķu izgudrotajām vai no citiem avotiem pārņemtajām dogmām gadījās arī pa kādai, kas izturēja laika pārbaudi un praksē izrādījās dzīvotspējīga. Piemēram, ideja par sieviešu līdztiesību, tai skaitā sportot.
Padomju Savienībā varenajās propagandas parādēs brašās fizkultūrietes plecu pie pleca ar atlētiskajiem vīriem soļoja jau divdesmitajos gados. Neatkarīgajā Latvijā starp sportotājām bija savas zvaigznes, tomēr plašos apmēros darba sievietes sporta nodarbībās masveidā sāka iesaistīt pēc Otrā pasaules kara. 1946. gadā Latvijas sieviešu čempionāts basketbolā tika sarīkots divās grupās, un tajā piedalījās gandrīz 20 komandas. Popularitātes uzplaukums tika sasniegts no 1976. līdz 1989. gadam, kad Latvijas čempionātā četrās grupās (līgās) piedalījās 43—44 vienības, pārstāvot augstskolas un sporta biedrības, rūpnīcas un kolhozus, arī jaunatnes izlases un sporta skolas. Izplatības ziņā dāmas atpalika no vīriešu basketbola, tomēr līdztekus tradicionālajiem groza bumbas centriem Rīgai un Liepājai, Latvijas čempionātā bija pārstāvēta Jelgava un Ventspils, Tukums un Saldus, Ogre un Cēsis, Rēzekne un Priekuļi. Tieši šajās sacensībās rūdījās meistarkomandas — TTT Rīgas — juniores un sportisko formu starp PSRS čempionāta posmiem uzturēja arī pamatsastāva spēlētājas.
BALTIJAS CEĻŠ SIEVIEŠU BASKETBOLĀ
Lielās basketbola mīlestības inerce palīdzēja pārdzīvot atjaunotās neatkarības pirmos gadus, kad pajuka sociālistiskās saimniekošanas ilūzijās balstītā sporta atbalsta sistēma, bet jaunbagātnieku nauda pārliecinoši koncentrējās vīriešu sportā. Vēl 20. gadsimta pēdējos gados Latvijas Sieviešu līgas čempionātā piedalījās 20 komandas, bet turpinājumā skaits saruka. Astoņas vienības Basketbola savienības organizētajā LSBL čempionātā — tā kļuva par normu.
Vienlaikus gan attīstījās dažādi amatieru turnīri, apliecinot, ka Latvijas dāmām basketbols joprojām tīk. Vaļasprieka līmenī. Bet, lai valstī, kuras galvenā komanda četros Eiropas čempionātos pēc kārtas iekļuva starp astoņām labākajām komandām, nacionālais čempionāts izskatītos pēc kaut cik nopietna turnīra, LBS nācās meklēt kopīgu valodu ar līdzīgos apstākļos dzīvojošiem kaimiņiem. Tā 2013. gada sezonā startēja Latvijas—Igaunijas līga, optimistiski cerot, ka apvienotais turnīrs kļūs par stabilu izaugsmes platformu abpus robežai.
Būtu pārspīlēti teikt, ka optimisms izrādījās pilnībā pamatots. Izsīkstot dzimtajai pilsētai trīs valsts čempioņu titulus sagādājušā sieviešu basketbola kluba Cēsis prezidenta Krišjāņa Kļaviņa azartam, TTT Rīga palika bez vērā ņemamas konkurences pašu mājās, un tādu nespēja sagādāt ne Igaunijas, ne vienubrīd piesaistītās Somijas komandas. Tomēr starptautiskās sadarbības potenciālu 2018. gada vasarā apliecināja pret kaimiņiem tradicionāli atturīgo Lietuvas otrās nacionālās reliģijas krepšinis priesteru vēlme iesaistīties. 2020. gada sezonā Douglas Baltijas Basketbola līgas elites grupā spēlēja astoņas komandas — trīs no Latvijas un Lietuvas, bet divas no Igaunijas. Savukārt lepnajā Starptautiskās grupas vārdā nosauktajā otrā līmeņa turnīrā spēlēja sešas Latvijas komandas un viena Igaunijas vienība.
Protams, turnīra publiskajam tēlam par labu nāktu lietuviešu līdzdalība arī otrā līmeņa turnīrā vai vismaz kuplāka igauņu pārstāvniecība. Taču šīs statistikas sportiskie iemesli un sekas lai paliek kaimiņvalstu rūpe. Latvijas sieviešu basketbola saimniecībā novēroto aktivizēšanos pēdējos gados iezīmēja Saldus, Jelgavas un pērn arī Jūrmalas komandu iesaistīšanās. Savukārt Starptautiskās grupas finālturnīrs Daugavpilī 2020. gada februāra beigās aizritēja sieviešu basketbolā reti piedzīvotā svētku gaisotnē. Tribīnēs bija daudz skatītāju un pilsētas augstākās amatpersonas, laukumā — emocionālas spēles ar aizraujošiem sižetiem un daudz Latvijas jaunatnes izlašu dalībnieču. Izšķirošajā mačā par pirmo vietu sacentās divas komandas, kuru nosaukumā bija apzīmējums juniores (TTT pret Rīgu) un arī bronzas spēlē starp Daugavpils un Jelgavas komandām 16—19 gadus vecu jaunkundžu laukumā bija vairākums.
KONCEPTUĀLAIS DUELIS JAUNATNES BASKETBOLĀ
Ir sava taisnība skeptiķiem, kuri vērš uzmanību uz dalībnieču vecumu (jaunumu), uzsverot, ka nopietns pavērsiens Latvijas sieviešu basketbola saimniecības attīstībā nav noticis. Bet varbūt šis būs gadījums, kad kvantitāte agri vai vēlu pāraugs kvalitātē? Jo Latvijas meiteņu izlašu pēdējā laika sasniegumi starptautiskajā arēnā — regulāra līdzdalība Eiropas čempionātu ceturtdaļfinālos, četrus gadus pēc kārtas izcīnītas tiesības spēlēt pasaules čempionātos — it kā liecina par spēlētāju lielo potenciālu. Talantu netrūkst.
Pēdējos gados ierasts, ka to slīpēšana lielākoties notikusi flagmaņa TTT Rīgas sistēmas ietvaros. TTT Juniores tradicionāli bijušas kupli pārstāvētas jaunatnes izlasēs, turklāt pati komanda pēdējos gados trīs reizes izcīnījusi Latvijas čempionāta medaļas (2019. gadā pat sudrabu). Tiesa, jauniešu komandas labi sportiskie rezultāti ne vienmēr liecina, ka labi tikts galā ar uzticēto pamatfunkciju — mērķtiecīgi gatavot spēlētājas lielajai komandai. Šīs pretrunas dēļ 2019. gada rudenī šķīrās TTT sistēmas un ilggadējā junioru komandas trenera Aināra Čukstes ceļi, bet Latvijas sieviešu basketbols ieguva jaunu principiālu intrigu: TTT Juniores ar gados jauno treneri Matīsu Rožlapu priekšgalā pret BJBS Rīga/Juniores, ko vadīja Ainārs Čukste. Pērn mikromačs beidzās ar minimālu TTT pārsvaru (sezonas pamatturnīrā katrai komandai pa uzvarai, bet jau pieminētajā Starptautiskās grupas finālā TTT Juniores dramatiskā cīņā guva virsroku pagarinājumā), ko zaudētāju treneris nevēlas pilnībā atzīt, jo pandēmijas dēļ sezonas svarīgākās spēles Latvijas čempionātā palika nenospēlētas.
Paredzams, ka jaunajā sezonā koncepciju konkurence un sacensība laukumā turpināsies augstākā līmenī, jo abas pērnās Starptautiskās grupas finālistes pieteikušās startam Douglas Baltijas līgas elites grupā.
Kaut gan TTT Rīgas vadībā notikušās lielās pārmaiņas nopietni ietekmējušas flagmaņa stratēģiju — pēc ļoti ilga pārtraukuma oficiālo turnīru apritē būs tikai viena komanda ar trim vēsturiskajiem burtiem nosaukumā un Eirolīgas prasībām atbilstoši komplektētu sastāvu. Taču sportā subjektīvais faktors — treneru un menedžeru veikums — ir svarīgāks par zīmola skaņu. Pērn TTT Juniorēs paveikto treneris Matīss Rožlapa raudzīs turpināt zem Latvijas Universitātes karoga, kas sieviešu basketbola čempionātā atsāks plīvot pēc divu gadu pārtraukuma. Komandā spēlēs pērno TTT Junioru kodols (arī lielajā komandā spēkus izmēģinājušās Elizabete Bulāne, Vanesa Jasa un Anita Miķelsone), bet pieredzes devu nostiprinās 3×3 izlases līderes Baibas Eglītes un valstsvienībā spēlējušās Luīzes Šeptes līdzdalība. Jācer, jaunā projekta attīstītājiem koncepciju divi vienā (izglītība plus basketbols) izdosies piepildīt ar kvalitatīvu saturu, veidojot nopietnu konkurenci ASV augstskolu vilinājumam.
Pazīstami vaibsti būs arī BJBS Rīga/Juniores sastāvā un spēlē, kurā toni noteikts trenera Aināra Čukstes rokraksts. Šis speciālists ne reizi vien apliecinājis spēju sasniegt maksimālu rezultātu ar viņa rīcībā nonākušajiem spēkiem, prasmīgi izmantojot spēlētāju labākās īpašības un nomaskējot trūkumus. Pieredze un autoritāte piesaista aizvien jaunas spēlētāju paaudzes, kuru Latvijas lielākajā basketbola skolā netrūkst. Lai kādu neatstātu novārtā, izveidota komanda BJBS Rīga/Juniores-2, kuru vadīs vēl viens treneris ar augstākā līmeņa pieredzi TTT un valstsvienībā — Aigars Nerips.
TRENERU FAKTORS UN CITI FAKTORI ATTĪSTĪBAI
Trenera vai treneres pieredze un profesionālisms, enerģija un ambīcijas — Latvijas apstākļos tie ir absolūti nepieciešami priekšnoteikumi jebkura sieviešu basketbola projekta attīstībai. Tieši ar šādu lokomotīvju jaudu tiek nosargātas un pamazām nostiprinātas sieviešu basketbola pozīcijas volejbola un spīdveja galvaspilsētā Daugavpilī (treneris Nikolajs Romaņenko), pie savām komandām tika Jelgava (treneris Harijs Zelčs), Saldus (Pēteris Višņevics) un Jūrmala (Andris Steļmahs).
Pēdējās trijās nosauktajās pilsētās pēc debijas sezonu kucēnu izpeldēšanas gan priekšā nākusi tradicionālā šādu projektu attīstības problēma, proti, debitantu entuziasmam norimstot, vietā pakāpeniski vajadzētu stāties iekaroto pozīciju nostiprināšanas mehānismiem. Laiks rādīs, kā būs. Bet tikmēr uz Latvijas basketbola kartes spilgtāk iezīmējas jauni attīstības centri.
“Vēlamies nodrošināt attīstības platformu pērlītēm, kuras kaut kādu iemeslu dēļ vēl nav pietiekami spožas, lai piesaistītu jaunatnes izlašu treneru ievērību. Un gribu likt lietā savu pieredzi un FIBA treneru skolā iegūtās zināšanas,” tā komandu ar skanīgo nosaukumu Dimantu akadēmija piesaka Ilze Ose-Hlebovicka. Ilggadēja Latvijas sieviešu valstsvienības saspēles vadītāja, treneres maizi izmēģinājusi SK Cēsis (Latvijas čempione 2012. gadā) un Latvijas Universitātes komandās, vadījusi Latvijas U-18 izlasi, pēdējos gados strādājusi par bērnu un jauniešu treneri Ikšķilē. Vienīgā latviešu dāma, kas beigusi FIBA treneru skolu. Izmēģinājusi roku arī organizatores amatā, kopā ar kolēģi Ingu Geistardi-Zaporožecu sarīkojot Jauno sieviešu basketbola līgu. Pēdējā laikā Dimantu akadēmija organizē meiteņu basketbola dzīvi Saulkrastos, kur jaunā komanda aizvadīs mājas spēles.
“Ar kolēģi Ingu redzējām, kā vairākas komandas, kas iepriekš spēlēja JSBL, gana veiksmīgi startē Douglas Baltijas līgas Starptautiskajā grupā. Negribam atpalikt,” stāsta Ilze Ose-Hlebovicka. “Mācoties FIBA skolā uzsvars bija tieši uz talantu attīstību, treneriem sadarbojoties. Nevis konkurēt ar kolēģiem vai apšaubīt viņu prasmi, bet sadarboties, lai meitenēm dotu papildu iespējas. Lai palīdzētu atvērties tām, kurām kaut kādu iemeslu dēļ tas pagaidām nav izdevies.”
Komandas iecerētais modelis paredz iesaistīt 2—3 spēlētājas ar pieredzi, kurām līdzās jaunās justos drošāk un progresētu ātrāk. Vienu uzvārdu Ilze gatava jau nosaukt — 25 gadus vecā Kate Višņevica, kura savulaik spēlējusi Latvijas U-16 izlasē, bet pēc tam vairākus gadus mācījusies, strādājusi un spēlējusi basketbolu ārzemēs. Komandā būs Ilzes audzēknes no Ikšķiles sporta skolas, bet ģērbtuves durvis atvērtas arī citu sporta skolu audzēknēm. Dimantu akadēmija ir ilgtermiņa projekts, kura ietvaros tiek organizētas nometnes un meiteņu treniņgrupas, ar kurām Saulkrastos strādā nesenā valstsvienības dalībniece Anda Eibele. Līdz audzēkņu iesaistei pieaugušo basketbolā vēl gan dažus gadus jāpagaida, bet steigas neesot. “Labus rezultātus momentāni negaidām, tas nav pašmērķis. Galvenais, lai meitenes pie mums kļūst stiprākas un labākas.”
Formula dažas pieredzējušās plus pašu audzēknes patiesībā ir universāla, un to izmanto arī daudzas citas komandas.
“Ogres Basketbola skolā katrā gadugājumā ir apdāvinātas meitenes, kurām jānodrošina motivācija un iespējas attīstīties. Jaunatnes līgā spēļu nav daudz. Ja pašiem nav lielās komandas, sākas piedāvājumi no malas vai arī zūd interese regulāri iet uz sporta zāli. Visu cieņu trenerim Edgaram Ikstenam, kurš aizrautīgi strādā un pārliecināja arī skolas vadību, ka ir vērts spert soli augšup. Zinām, ka sākumā būs grūti, bet cīnīsimies, strādāsim un iesim uz priekšu,” tā savas komandas gaidāmo debiju piesaka Ogres Basketbola skolas direktore Ilga Neimane.
Tāpat kā vīriešu basketbolā, arī Ogres sieviešu komandas kodolu veidos savējās — gan pašreizējās skolas audzēknes, gan absolventes. Nevarētu gan teikt, ka līdz šim meiteņu izlasēs Ogres pienesums būtu bijis ļoti pamanāms, bet varbūt padsmitnieču vecumā nepārvarētā izlases augstuma latiņa no lielā basketbola aizbaidījusi dažu vēlo talantu, kas, iespējams, pa īstam būtu atraisījies jau pēc 20 gadu sliekšņa pārkāpšanas?
Ne tik daudz tagadnes jaudas, cik nākotnes cerību vārdā LSBL apritē iesaistās Kandavas komanda, neslēpjot pretenzijas uz sieviešu basketbola galvaspilsētas godu plašā reģionā (komandas taču nav ne Ventspilī, ne Rojā, ne Talsos, ne Tukumā), kur meiteņu groza bumbai ir gana stipras tradīcijas.
Savukārt atgriešanās stāstu sarūpējis basketbola klubs Kolibri, kas ar iepriekšējās talantu paaudzes spēkiem LSBL bija pārstāvēts jau 2014. gada sezonā. “Kolibri kārtējās audzēknes paaugušās, gribam iet tālāk,” saka kluba dibinātāja un ilggadējā trenere Mudīte Gūtmane. “Jau iepriekš runājām par sadarbību ar Latvijas Universitātes pārstāvjiem, un nu iecere īstenojās. Iezīmējas loģisks ceļš — meitenes varēs turpināt spēlēt un mācīties. Krāsim pieredzi un, ceru, progresēsim.” Interesanti, ka Kolibri/LU projekts un pieteikums bija gatavi vēl pirms tika viesta skaidrība par Latvijas Universitātes lielās komandas līdzdalību. Tagad abas vienības saistīs mātes un fārmkluba attiecības, kas patiesībā nāks par labu spēlētāju izredzēm tikt pie sportiskajam līmenim piemērotu spēļu prakses. Un vēl interesantāk, ka savam jaunības dienu klubam ar padomnieka jaudu talkā nācis bijušais valstsvienības un TTT Rīgas galvenais treneris Mārtiņš Zībarts. Trāpīgu vērojumu un vērtīgu ideju attīstībai nekad nevar būt par daudz.
*
Laiks rādīs, kurš no pēdējos gados pieteiktajiem projektiem kļūs par tikpat stabilu sieviešu basketbola attīstības centru, par kādu pēdējos gados izveidojusies Liepāja. Bet būtisks pozitīvs efekts ir sasniegts jau tagad — sezonā, kuras laikā starptautiskās spēles varētu tikt stipri ierobežotas vai pat atceltas, Latvija varēs būt pašpietiekama.
Septembra sākumā, redzot epidemioloģiskās situācijas tendences Baltijas valstīs, Douglas Baltijas līgas vadība nolēma vismaz tuvākajos mēnešos rīkot spēles tikai starp vienas valsts komandām. Ja vien Covid-19 vēji nesāks pūst ar Latvijā vēl nebijušu sparu, mūsu piecām elites grupas komandām savā starpā spēļu pietiks un garlaicīgi nebūs. Savukārt Starptautiskās grupas devītnieks, kam klāt, visticamāk, nāks U-16 izlase, varēs izspēlēt pilnvērtīgu turnīru, kurā daudziem treneriem būs iespēja praksē pārbaudīt un pierādīt savas koncepcijas produktivitāti, bet kāda basketbola pelnrušķīte, ļoti iespējams, iekaros vietu sapņu prinča karietē.
