Bez pīrāga un pātagas

Nedēļu pirms
Latvijas Gada balvas laureātu sumināšanas svarcēlājs Viktors Ščerbatihs
intervijā Sportam teica: "Ja mani atzītu par populārāko sportistu,
bet Eduardam Andruškevičam nepiešķirtu labākā trenera nosaukumu, tas nebūtu
taisnīgi." Taisnība triumfēja. Katrs uzvarēja savā nominācijā.

Rekordu mašīna
Dzimtajā Karēlijā
nodzīvojis četrus gadus, Eduards kopā ar ģimeni 1960. gadā pārcēlās uz Latviju,
uz Zemgales pilsētu Dobeli. Beidzis Lejasstrazdu vidusskolu, Eduards tika iesaukts
armijā. Dienot sporta rotā, puisis kļuva par sporta meistaru svarcelšanā.
Demobilizējoties viņa labākais rezultāts, startējot svarā līdz 82 kg, bija 325
kg divcīņas summā (145 un 180). Atgriežoties privātajā dzīvē, Andruškevičs sāka
trenēties pie Dinamo izcilā speciālista Anatolija Majasina un kategorijā
līdz 90 kg Latvijas rekordus sasniedza gan raušanā (163 kg) un grūšanā (200
kg), gan divcīņas summā. Pārejot centnerīgo
vīru konkurencē, Eduards republikas rekordus laboja vēl biežāk, un, lielā sporta
gaitas beidzot, tie bija šādi: 392 kg (177 un 215). Laika ritumā IHW
(Starptautiskā Svarcelšanas federācija) vairākkārt mainījusi svara kategoriju
iedalījumu, tāpēc tagad grūti salīdzināt mūsdienu rezultātus ar tiem, kādus
sportisti fiksēja pirms trim gadu desmitiem.

Aktīvo sportošanu
Eduards pameta 27 gadu vecumā. Kāpēc tik agri? "Bija nopietns krūšu
muskuļu sastiepums, kuru pilnībā neizārstējis, atsāku trenēties, un…
sacensībās neizturēja plecu saites," atceras Eduards. "Sporta
medicīna tolaik vēl nebija tik stipra, lai man sniegtu pareizās
konsultācijas."

Anatolija
Majasina skola

Par visu, ko
svarcelšanā apguvis, Eduards Andruškevičs pateicīgs trenerim Anatolijam
Majasinam, kurš savulaik bija viens no PSRS izcilākajiem treneriem – tehniķiem
svarcelšanas grūtākajā disciplīnā – raušanā. Savukārt Eduards šajā vingrinājumā
vēlāk kļuva par padomju laiku vadošo speciālistu, kam padomu prasījis pat
Gruzijas kolēģis, kurš sagatavojis olimpiskos čempionus Asanidzi un Kahiašvili.

"Majasina
gudrības cenšos izmantot pašreizējā darba procesā, strādājot ne tikai ar
Viktoru Ščerbatihu, bet kopā ar brāli Juriju un Igoru Afanasjevu trenējot arī
mūsu jaunos atlētus," stāsta 2007. gada Latvijas labākais treneris.
"Varbūt dobelnieki mani nesapratīs, bet svarcelšanas attīstības
perspektīvu redzu Ventspilī, kur olimpiskajā centrā jau trenējas mūsu vadošie
atlēti. Domāju, ka turp jāpārceļ arī spējīgākie jaunieši, kas pagaidām veido
mūsu mazāko Dobeles centru. Ventiņos ir vislabākie apstākļi produktīvam darbam
svarcelšanas piramīdas virsotnē un piekājē."  

Paraugs, kas
jāuzlabo

Viktoru Ščerbatihu
Andruškevičs trenē jau 22 gadus. Pirmoreiz uz treniņu svarcelšanā Viktors  ieradās vienpadsmit gadu vecumā mātes
pavadībā.

"Man bija
interesanti strādāt ar šo kustīgo puisi, kurš sev bija iezīmējis visaugstākos
mērķus," atceras treneris. "Viktors treniņos bija tik centīgs, ka man
viņu vajadzēja pat bremzēt. Šis azarts un aizrautība nekur nav zudusi. Māte
savulaik dēlu skubināja nodoties biznesam, bet Viktors turpināja trenējās kā apsēsts,
daudz strādājot arī individuāli.

Olimpiskās debijas
reizē 1996. gadā Atlantā Ščerbatihs svara kategorijā līdz 108 kg izcīnīja
desmito vietu, Raimonds Bergmanis toreiz supersmagajos finišēja devītais.
Kādreiz Viktoram par paraugu rādīju vācu slaveno atlētu Roniju Velleru,
mudinot, ka šo vīru vajadzētu mēģināt pārspēt, bet to varēs izdarīt vien tad,
ja pats trenēsies vēl neatlaidīgāk. Tas tika izdarīts. Vellers beidzis sporta
gaitas, tagad saviem jaunajiem audzēkņiem saku, lai par paraugu sportā izvēlas
Ščerbatihu. Abos gadījumos piekrišana bija un ir absolūta."

Zelta recepte…

"Man nav īpašu
brīnumrecepšu," apgalvo treneris. "Lieku lietā to visu, ko esmu
mācījies no priekšgājējiem. Trenera sertifikātu esmu saņēmis divreiz. Vispirms
padomju laikā, kad treneru kvalifikācijas celšanas četru gadu kursos mācījos
kopā pat ar savu toreizējo treneri Anatoliju Majasinu. Latvijas atjaunotnes
laikā pabeidzu arī Nila Graša treneru tālākizglītošanās divu gadu kursus LSPA.
Tas deva jaunu un ļoti vajadzīgu teorētisko bagāžu, ko arvien cenšos
papildināt, arī piedaloties semināros un kontaktējoties ar Polijas smagatlētu
treneriem, ar kuriem sadarbojamies jau vairākus gadus, koptreniņiem izmantojot
šīs valsts lielāko svarcelšanas centru bāzes."

Sīkāk, lūdzu, par
tavu zelta recepti! "Visiem nevar būt viena mēraukla. Ne visi var izturēt
tādas treniņu slodzes, kādas pa spēkam Ščerbatiham," skaidro Andruškevičs.
"Es pēc Viktora acīm spēju noteikt, cik un kādā intensitātē viņš var pacelt
– uzraut vai uzgrūst. To jau saprot arī Viktors pats, bet jaunos uzmanām ļoti
nopietni. Raušanu un grūšanu var izpildīt no dažādām pozīcijām – no ceļgaliem,
no grīdas, bieži izmantojam arī stieņa vilkmi no zemes, šo vingrinājumu
dažādojot. Protams, ka strādājam arī izpildes klasiskajā režīmā. Vingrinājumu
dažādība pasargā no vienmuļības spēka treniņos.

Sporta zālēs ziemā
spēlējam bumbu, (vasarā brīvā dabā), skrienam 30 un 60 metrus uz laiku, dažkārt
arī simtiņu, ko agrāk Viktors nojoza 11 sekundēs, tagad, tiesa, palicis nedaudz
lēnāks. Spēka treniņos izmantojam videokameru. Pēc tam kopā analizējam
pieļautās kļūdas vai slavējam par tehnisko izpildījumu."

Aizkulisēs

Kas notiek treniņu
zālē aiz lielā aizkara pirms iznāciena uz sacensību paklāja?  "Vēroju, cik, iesildoties sportists
uzrauj. Atkarībā no izpildījuma piesakām sākuma svaru. Pēc tam pētam, ko spēj
konkurenti. No tā atkarīgi visi turpmākie notikumi. Jāceļ prātīgi, lai nedabūtu
nullītes, risks sākas vēlāk. Tas visvairāk izpaužas, kad Viktors jau
nodrošinājis divcīņā uzvaru vai sasniedzis pietiekami augstu rezultātu. Tad
savam audzēknim ļauju trešajam piegājienam pieteikt pat superaugstu svaru.

Uz ļoti augstiem
rezultātiem mums jābūt gataviem Pekinā. Tikai tad no olimpiskā troņa varēs gāzt
vareno irāni Mohamedu Rezazadi. Tāds ir mūsu mērķis."

Gatis ĶĪSIS

Foto: Juris
Bērziņš-Soms, Sports

Eduards
Andruškevičs

Svarcelšanas treneris

Dzimis  1956.
gada 19. aprīlī Karēlijā

Pirmais treneris      Anatolijs
Majasins, vēlāk arī Oļģerts Bergmanis

Sporta biedrība                   Dinamo

Izglītība         Lejasstrazdu
vidusskola, Tehniskā koledža

Amats sportā           Latvijas
pieaugušo un junioru izlases vecākais treneris

Kvalifikācija Sporta
meistars

Lielākie
panākumi              PSRS tautu spartakiādē 6. vieta,
Vissavienības Dinamo divkārtējs čempions un sudraba laureāts, PSRS
čempionātos daudzkārt iekļuvis desmitniekā, desmitkārtējs Latvijas čempions un
daudzkārtējs rekordists

Trenera stāžs          24
gadi

Ģimenes
stāvoklis                         precējies, divu meitu
tēvs (abas mācās LU)