Starp optimismu un pesimismu
Diezin vai atradīsies drosminieks, kurš riskēs novērtēt Latvijas
vīriešu handbola izlases izredzes pasaules 2009. gada čempionāta kvalifikācijas
turnīrā pēc Rīgas domes kausa izcīņas. Latvijas izlase pirmo reizi šā turnīra
11 gadu ilgajā vēsturē palika pēdējā vietā, taču vienīgi mūsu komandai izdevās
pieveikt kausa ieguvējus Ukrainas handbolistus.
Kura komanda īstā?
Latvijas izlases rindās bez Evara Klešnika, Ivara Serafimoviča,
Valda Gūtmaņa, brāļiem Alekseja un Andreja Kuzminiem nebija arī Mārtiņa
Līberga, bet Māris Veršakovs piedalījās vienīgi abās pirmajās spēlēs pret
Ukrainu un Baltkrieviju. Pēdējā brīdī pārmaiņas notika arī divām no trim
pretinieku komandām (tikai Baltkrievija atbrauca tieši tādā sastāvā, kādu iepriekš
pieteica). Lietuvieši atveda klubu izlasi, jo šajā vienībā bija tikai pašmāju
komandu spēlētāji un tikai divi no viņiem (Aidens Malašinsks un Andrjus
Žigelis) būs to vidū, kuri gatavosies pasaules čempionāta kvalifikācijas spēlēm.
Ukraiņi ieradās bez Vācijas 1. bundeslīgas handbolista Sergeja Šeļmenko, jo
viņam šajā laikā bija spēle Rhein-Neckar Lowen sastāvā.
Taču ne jau konkurentu sastāvi (katrā ziņā ne jau nu galvenokārt),
bet gan Latvijas izlases sniegums noteica mūsējo vietu turnīrā un līdz ar to arī
noskaņojumu: kaut kas pa vidu starp optimismu (uz īstajiem mačiem taču atbrauks
tie, kuru nebija) un pesimismu (pretinieki nebija tik spēcīgi, cik stipra
kvalifikācijas turnīrā, piemēram, būs Rumānijas izlase). Kura Latvijas izlase
bija īstā? Tā, kura pirmajā mačā pārliecinoši apspēlēja Ukrainu, vai tā, kas
bezcerīgi zaudēja Baltkrievijai un likumsakarīgi piekāpās Lietuvai?
Uzreiz pat neatbildēsi. Arī ar handbolu saistīti cilvēki, dažādu
paaudžu bijušie spēlētāji nevarēja šim jautājumam atrast atbildi. Iespējams, ka
Ukraina pēc ceļa uz Rīgu pirmajā spēlē vienkārši nespēja parādīt visu, ko var.
Iespējams, ka pēc pārliecinošas uzvaras pār pēdējā pasaules čempionāta
finālturnīra dalībnieku, mūsējie nedaudz pārvērtēja savas spējas. Iespējams, ka
dažiem spēlētājiem sakrājies nogurums. Iespējams, ka ir citi un uzreiz
nesaskatāmi iemesli.
Balsti un pieskatāmie
Latvijas izlases galvenais treneris Andris Gulbis drošs var būt
laikam tikai par vārtsargiem. Viņam atliek tikai katram mačam pieteikt īstos,
jo ikviens no trim – Dmitrijs Bražņikovs, Aleksandrs Babra un Helmuts Tihanovs –
pierādīja savu nepieciešamību izlasei. Par pārējām līnijām tik lielas
skaidrības nav. Līdz ar Klešnika iekļaušanos komandā, tās spēks krietni pieaugs
gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, taču viens pats Klešniks nevar uzvarēt rumāņus.
Turklāt galvenie pretinieki kvalifikācijas turnīrā arī labi zina, kuru no
Latvijas izlases spēlētājiem jāpieskata pirmām kārtām. Tas nozīmē, ka jāgatavo
rumāņiem negaidīti risinājumi.
Viens no tiem varētu būt agresīvāka pārējo ārējās līnijas
spēlētāju darbība uzbrukumā, jo aizvadītajā turnīrā nereti palika iespaids, ka
visi baidās mest no ārējās līnijas. Vai nu nav pārliecības, vai arī uztraucas,
ka pēc pāris neveiksmīgiem metieniem tiks nosēdināti uz rezervistu soliņa. Mačā
pret Baltkrieviju mūsējie, piemēram, pārāk lielu uzsvaru lika uz spēli caur
līniju, savukārt mačā pret Lietuvu par katru cenu mēģināja izlauzties līdz
metienam no tuvas distances, bet lietuviešiem nemaz nebija augumā tik raženu
spēlētāju, lai varētu uzcelt nepārvaramu bloku. Atlika vien veidot uzbrukumus
tā, lai brīvam metienam no deviņiem desmit metriem izvirzītu Aivi Jurdžu,
Raimondu Trifanovu vai Ģirtu Lilienfeldu. Tas netika darīts.
Pārbaude pirms kaujas
Taču zaudējums turnīrā kopumā un īpaši pēdējā mačā Lietuvas neizlasei
var nākt par labu, jo tagad nu gan vairs nav ne mazākā iemesla
pašpārliecinātībai. Atgūt pārliecību var palīdzēt vienīgi uzvara pirmajā
kvalifikācijas spēlē 9. janvārī Kiprā. Pirms tā vēl būs divas pārbaudes spēles
ar Luksemburgu – 4. janvārī ASK sporta namā un 5. janvārī Rīgas Olimpiskajā
centrā. Tās būs spēles, kurās Latvijas izlase pirmo reizi būs optimālajā
sastāvā. Tajās tiks atjaunota saprašanās laukumā, kā arī meklēta iespēja
lietderīgāk izmantot, piemēram, Gūtmani, kurš Vācijas 2. bundeslīgā aizvada
labāko sezonu karjerā, vai Lībergu, kurš pēc ilgāka laika atkal rezultatīvi
spēlē uzbrukumā tajā pašā Vācijas 2. bundeslīgā. Labi, ka ir resursi, ar kuriem
pastiprināt komandas spēli, un kas ļaus to pilnveidot arī taktiskajā ziņā.
Papildu cerības vairo arī fakts, ka visi mūsu spēlētāji ārzemju klubos savās
komandās ir līderu vidū. Turklāt gandrīz visas tās nav otrās vai trešās šķiras,
bet gan Vācijas 1. un 2. bundeslīgas komandas, kā arī Austrijas spēcīgākās
vienības.
Rumāņi sāka pirmie
Pasaules 2009. gada čempionāta kvalifikācijas turnīrs Eiropas 3.
grupā sākās ar Rumānijas un Kipras izlašu spēli. Rakstu pieņemot, ka rumāņiem
jau ir pirmie divi punkti. Pieļaujot, ka Rumānija un Latvija abos mačos katra
pārspēs Kipru (tā tam vajadzētu būt), pirmās vietas un ceļazīmes liktenis uz
izslēgšanas mačiem izšķirsies Latvijas un Rumānijas izlašu spēlēs 16. janvārī
Rīgā un 20. janvārī Rumānijā (13. janvārī savā laukumā mūsējie sacentīsies ar
Kipru). Ar rumāņiem spēlējām 2005. gada pasaules čempionāta kvalifikācijas
turnīrā un zaudējām ar 32:34 savā laukumā, ar 24:27 – viesos. Savukārt 2007.
gada pasaules čempionāta kvalifikācijā savā laukumā Latvijas handbolisti zaudēja
ar 26:30, bet Rumānijā – ar 31:41. Varbūt trešā tikšanās vienā kvalifikācijas
grupā būs sekmīgāka mūsu sportistiem?
Rumāņi decembrī divās pārbaudes spēlēs pārliecinoši pieveica
Bulgāriju, taču diezin vai pēc tām var spriest par viņu patieso spēku. Tad jau
labāk atcerēties oktobri, kad Karpatu kausa izcīņā Rumānija ar 33:32 pārspēja
Melnkalni, ar 36:30 – Ukrainu un ar 44:26 – Maķedoniju. Labākie vārtu guvēji
šajās spēlēs rumāņiem bija gan pašmāju klubu handbolisti, gan leģionāri, taču
visu labāko no ārzemju klubiem viņiem nemaz nebija.
Rumānijas izlases potenciāls droši vien ir lielāks nekā Latvijai.
Handbols šajā Karpatu valstī ir viens no populārākajiem un iecienītākajiem
sporta veidiem (otrajā vietā pēc futbola). Rumāņiem šis būs kārtējais
piegājiens, lai atkal piedalītos pasaules čempionāta finālturnīrā, kurā
četrkārtējie pasaules čempioni nav spēlējuši kopš 1993. gada (1990. gadā viņi
ieguva savas pēdējās medaļas – bronzas). Apakšgrupas uzvarētāji iegūs tiesības
pavasarī piedalīties izslēgšanas sacensībās, kuru pretinieki kļūs zināmi pēc
Eiropas čempionāta, kas jau 17. janvārī sāksies Norvēģijā.
Abas kvalifikācijas spēles Latvijas izlase aizvadīs Rīgā,
Olimpiskajā centrā, un abas tiešraidē varēs redzēt LTV 7.
Raimonds JŪRMALNIEKS
