Uz Krieviju pēc triumfa
Deviņus mēnešus
Kristaps Valters bija spiests iztikt bez basketbola. Šajā laikā 26 gadus vecais
basketbolists izvērtēja dzīves prioritātes, piedzīvoja dēla Valda piedzimšanu,
bet dažas dienas pirms gadu mijas Kristaps atkal devās laukumā. Ļubercu kluba Triumf sastāvā viņš pirmajā mačā jaunās
komandas formā piedzīvoja spēku pārbaudi, kuru sarīkoja Krievijas superklubs CSKA.
Valters labās kājas
potītes traumas dēļ izlaida 2007. gada Eiropas čempionāta finālturnīru, netika
pie iecerētā līguma ar Itālijas klubu Legea
Scafati, taču pat pēc šādas pauzes par Ādolfu
sauktais basketbolists tiecās spēlēt Eiropas spēcīgākajos klubos. Pašlaik Triumf ar sešām uzvarām septiņās spēlēs
ir ULEB kausa E grupas līderis, bet Krievijas čempionātā Ļubercu klubs ar
deviņiem panākumiem 12 mačos ieņem ceturto pozīciju. Plānots, ka 8. janvārī
Valters debitēs ULEB kausa mačā, jo Ļubercos viesosies Austrijas Swans, bet Krievijas superlīgā pirmā
spēle Kristapam ieplānota 11. janvārī Surgutā pret vietējo Universitet-Jugra.
Pirmo spēli Triumf sastāvā Valters jau aizvadījis –
29. decembrī notika Krievijas kausa izcīņas ceturtdaļfināla atbildes mačs. Abu
komandu pirmajā spēlē CSKA iekrāja 25
punktu pārsvaru, tādēļ otrais mačs bija tikai formalitāte. Tieši tādēļ Triumf galvenais treneris Staņislavs
Jerjomins debitantam Valteram atvēlēja 20 minūtes, kuru laikā latvietis,
realizējot četrus no pieciem trīspunktniekiem, guva 12 punktus un izcīnīja
četras atlēkušās bumbas.
Par noziedzību runas pārspīlētas
– Jau divas reizes esi pabijis Ļubercos. Kāds
ir pirmais iespaids?
– Par Ļuberciem pirms
tam biju dzirdējis tikai to, ka tā ir Maskavas piepilsēta ar augstāko
noziedzības līmeni. Tomēr pārliecinājos, ka viss pamazām mainās – šajā rajonā
notiek aktīva būvniecība, viss kļūst civilizētāks. Turklāt par Triumf profesionālo darbu līdz šim nav
radies nekādu šaubu. Arī sastāvs ir spēcīgs, ULEB kausā komanda ir grupas
galvgalī, bet Krievijas superlīgā – vadošo pulkā. Līdz ar to ir visi
priekšnoteikumi sekmīgai karjerai Krievijā.
Uzreiz pēc ierašanās
man tika ierādīts savs dzīvoklis, piešķirta Nissan
automašīna, nauda pirmajiem tēriņiem, ekipējums pirmajiem treniņiem.
Vairums basketbolistu jau iepriekš bija pazīstami, kuru pulkā, protams, arī
Mairs Četmens, kurš savulaik spēlēja Latvijā. Junioru vecumā biju spēlējis arī
pret Sergeju Toporovu. Klubs tikai veido savas tradīcijas, jo vasarā tas no
Maskavas apgabala Dinamo pārtapa par Triumf, nomainījās gan komandas vadība,
gan personāls.
– Kāds iespaids radies par Triumf?
– Bija iespēja vērot
komandu darbībā, un uzreiz pamanīju, ka saspēles vadīšana ir pārāk
amerikāniska, jo šajā pozīcijā spēlē Četmens un Terels Laidens, bet 23 gadus
vecais serbs Nikola Vasičs nav ieguvis treneru uzticību. Līdz ar manu ierašanos
Vasičam visticamāk tiks uzteikta vieta komandā. Abi amerikāņi nav izteikti
saspēles vadītāji, jo pārāk bieži paši vēlas uzbrukt grozam. Līdz ar to es
noteikti varētu daudzveidot Triumf spēli,
jo nereti rodas sarežģījumi tieši uzbrukumā. Ja komandai izdodas sasniegt
augstu metienu precizitāti, tad uzvaru netrūkst.
– Cik liela loma tiks atvēlēta Tev?
– Treneris iecerējis
mani, Četmenu un Laidenu izmantot kā pirmo divu pozīciju spēlētājus. Apzinos,
ka vismaz pirmajās nedēļās man nebūs pamata cerēt uz lielu spēles laiku.
Turpmākais būs atkarīgs no mana paša snieguma, jo ārējās līnijas spēlētājiem
jārēķinās arī ar jaunā talanta Jegora Vjaļceva konkurenci.
Līdz šim mans grafiks
bija visai saraustīts. Vispirms Krievijā biju piecas dienas, tad atgriezos
Rīgā, lai pabeigtu vairākkārtējas vīzas noformēšanu. Vēlreiz uz trijām dienām
atgriezos Ļubercos, bet Ziemassvētkus svinēju Rīgā. Līdz debijas mačam ar CSKA paspēju piedalīties mazāk nekā 10
treniņos, apgūstot populārākās sadarbības. Tā kā Krievijas čempionāta pirmajā
ceturtdaļfināla spēlē savā laukumā Triumf
piedzīvoja zaudējumu ar 62:87, tad gandrīz nebija izredžu atspēlēties. Līdz
ar to tiku pie iespējas debitēt mačā pret Krievijas čempioniem.
Valstsvienība netika pievilta
– Pagājušā gada vasarā biji Latvijas izlases
kandidātu pulkā startam Eiropas čempionāta finālturnīrā, taču tad nolēmi veikt
operāciju. Līdzjutēji šo lēmumu vērtēja dažādi.
– Nevarēju palīdzēt
Latvijas izlasei Spānijā, jo savainojuma dēļ nespēju izdarīt straujas kustības.
Bet mana darbība laukumā balstās tieši uz ātru pārvietošanos. Esmu
pārliecināts, ka vasarā izdarīju pareizo izvēli!
– Izlemjot par operāciju, paliki arī bez jaunā
līguma ar Itālijas klubu Legea Scafati.
– Formāli līgums ar
klubu nemaz nebija stājies spēkā. Abas puses to parakstīja, taču juridisku spēku
tas iegūtu tikai tad, kad Itālijā izietu veselības pārbaudi. Ierasts, ja līgums
tiek lauzts, basketbolists saņem naudu no apdrošinātājiem, taču šajā gadījumā
paliku bešā – ne līguma, ne kompensācijas. Tomēr zināmas cerības uz naudu no
apdrošinātājiem vēl saglabāju, jo tobrīd formāli vēl bija spēkā pēc sistēmas 1+1 parakstītais līgums ar iepriekšējo
Itālijas klubu Snaidero.
– Latvijas izlases spēlētāju pulkā noteikti
būsi vēl ilgāku laiku, tādēļ ar šādu situāciju visdrīzāk nāksies saskarties arī
turpmāk. Kāda ir izeja?
– Latvijā nav nemaz
tik daudz basketbolistu, lai apsvērtu domu par atteikšanos spēlēt valsts
izlasē. Augstākās raudzes klubu vadības pārstāvjiem ir jāizprot situācija, ka
Eiropas labākie basketbolisti vēl septembrī ir aizņemti savu valstu izlasēs. Ne
mazums klubu treneru vēlas, lai saspēli vadītu eiropieši, tādēļ viņiem
jāsamierinās ar šādu grafiku. Pat vadošajās Eiropas basketbola lielvalstīs kā
Krievijā un Spānijā nav nemaz tik liela šīs pozīcijas spēlētāju izvēle. Ne
velti, krieviem tajā darbojas naturalizētais amerikānis Džons Holdens.
– Droši vien pats vislabāk vari novērtēt savu
gatavību.
– Neesmu labākajā
sportiskajā formā, vēl nepieciešams daudz laika, lai atgūtos pilnībā. Līdz šim
esmu trenējies tikai pēc individuālās programmas, netiekot pie iespējas kaut
vai samērot spēkus ar sparingpartneriem. Esmu pārliecināts, ka treneris
Jerjomins izprot manu situāciju un negaida maksimāli labāko sniegumu jau
pirmajās nedēļās. Rēķinos ar to, ka vismaz sākumā būšu pasargāts no šķībiem skatieniem gan no kluba vadības,
gan komandas biedru puses. Mainot komandu, jau tā ir jācenšas iejusties jaunajā
kolektīvā, bet manā gadījumā vēl jāpiepluso lielais laiks ārpus basketbola.
Psiholoģiski esmu gatavs, bet viss pārējais ir laika jautājums.
Krievijas dubultdāsnais piedāvājums
– Uz ko vispār var pretendēt basketbolists,
kurš sezonas pirmajā pusē nav bijis ierindā traumas dēļ?
– Nevarēju sūdzēties
par izkrišanu no aprites, jo par mani izrādīja interesi ULEB Eirolīgas
komandas, ieskaitot Viļņas Lietuvos
rytas, Itālijas Napoli, Grieķijas
Aris un Turcijas Besiktas, kas bija ļoti uzstājīgs. Izskaidrojums tāds, ka ir maz
visiem zināmu saspēles vadītāju, kuri sezonas laikā būtu brīvi. Par manu
varēšanu lielu šaubu nebija, jo pozitīvu iespaidu veidoja arī sekmīgais sniegums
ULEB kausā Snaidero rindās.
– Bija runas par Tavu iespējamo iekļaušanu Barons/LMT rindās.
– Varu apstiprināt,
ka biju uz tikšanos ar baronu prezidentu
Ivo Zonni. Nosaucu vēlamo algu, ar kuru kluba vadība nebija apmierināta. Esmu
pārliecināts, ka tas nebija baigais cipars,
kuru nevarētu maksāt komandas pirmajam saspēles vadītājam. Jo vairāk tāpēc,
ka noteikti varētu uzlabot Barona/LMT spēli
uzbrukumā, kas nereti pārāk buksē. Triumf
piedāvājums gan pārsita visus pārējos divkārt.
– Vai milzīgā nauda Krievijas basketbolā
negatīvi neietekmē kopējo spēlētāju tirgu Eiropā. Pēc šāda līguma latiņu vairs
zemāk nelaidīsi?
– Viss atkarīgs no
katra basketbolista. Ja spēlētāja sniegums ir atbilstošs maksātajai algai, tad
kāpēc gan basketbolista vērtībai būtu jākrītas? Turklāt Krievijas vadošie klubi
ir labāko pulkā arī Eiropā, startējot gan ULEB Eirolīgā, gan ULEB kausā. Ne
tikai Krievijas komandas ir finansiāli pārtikušas, arī Spānijas labākie klubi
ir gatavi maksāt lielu naudu.
Stabilitātes meklējumos
– Kādi ir līguma nosacījumi ar Triumf?
– Sākotnēji bija
ieplānots parakstīt līgumu uz pusotru sezonu, taču nepanācām vienošanos par
nākamās sezonas nosacījumiem. Tas ir saprotams – nevar ar simtprocentīgu
pārliecību apgalvot, ka pietiekami ātri atgūšu labu sportisko formu. Viss
atkarīgs no mana snieguma tuvākajos mēnešos. Labprāt paliktu Triumf, jo ir jau apnicis tik regulāri
mainīt dzīvesvietu – ne tikai klubus, bet arī valstis. Tas ir grūti ne tikai
ģimenei, bet arī man – ikreiz nepieciešams sevi apliecināt. Esmu jau tajā
vecumā, kad labprāt atrastu stabilu komandu, kurā aizvadīt karjeras atlikušo
laiku.
– Visvienkāršāk jau būtu izvēlēties kādu
Latvijas klubu!
– Ja spēlētu Latvijā,
tad būtu daudz mazāk dažādu sarežģījumu, jo vide ir pazīstama, dzimtā valoda,
draugi un paziņas. Labprāt arī pats spēlētu Latvijā, jo vadošie klubi startē
Eiropā un ir finansiāli stabili. Tomēr neviens no tiem pašlaik nav gatavs
maksāt manis noteikto atalgojumu.
– Kāpēc rehabilitācijas posmā nespēlēji tēva
vadītajā VEF?
– Sākotnēji bija iecerēts,
ka ne tikai trenēšos kopā ar šo komandu, bet arī aizvadīšu kādu spēli. Tomēr
aizkavējās formalitātes ar Itālijas Snaidero.
8. decembrī bija ieplānots iziet laukumā VEF formā, taču tam vairs neatlika laika, jo biju saņēmis jau
vairākus nopietnus piedāvājumus no citiem klubiem. Treniņi ar vefiešiem bija ļoti interesanti, jo
pirmo reizi bija iespēja dalīties pieredzē ar jaunākiem basketbolistiem. Tas
noteikti bija interesanti, jo komandā ir daudz talantīgu puišu. Tālākā nākotnē
pieļauju iespēju kļūt par treneri.
Ilgais pārdomu laiks
– Nepilnus 10 gadus ilgajā profesionālajā
karjerā līdz šim nav bijis daudz laika pārdomām par globālām lietām?
– Aizvadītos deviņus
mēnešus noteikti varu nosaukt par tumšāko laiku savā dzīvē. Kopumā 2007. gads
nebija veiksmīgs, vienīgās pozitīvas atmiņas saistās ar dēla piedzimšanu.
Sportiskajā ziņā tas bija laiks tikai no janvāra līdz martam, kad guvu traumu.
Patiesi, tikai šajā
laikā izpratu to, cik daudz sportista dzīvē var mainīt traumas. Jo vairāk
tāpēc, ka vēl aizvien turpinās ir neskaidrības par kompensāciju, kas paredzēta
par līguma laušanu. Šādā situācija tiešām aizdomājos par to, kas notiktu, ja
savainojuma dēļ tiešām jau tagad nāktos beigt profesionālo karjeru. Galu galā
secināju, ka daudz vairāk uzmanības jāveltī veselībai. Vēl pirms dažiem gadiem
varēju skriet laukumā bez īpašas iesildīšanās un spēlēt ar maksimālajiem
apgriezieniem. Šādas vaļības vairs nedrīkstu atļauties, jo pirms katra treniņa
nepieciešams laicīgi iesildīt labās kājas potīti, citādi ir sajūta, ka skrietu
ar koka kāju. Regulāri veicu dažādus vingrinājumus, lai nostiprinātu savainoto
kāju. Ārsti jau brīdināja, ka vismaz pusgadu vēl arvien jutīšu savainojuma
sekas.
– Vai Ļubercos būsi kopā ar ģimeni?
– Jauno gadu sagaidīju viens pats, jo vajadzēja nokārtot dokumentus.
Ne tikai mazajam Valdim, bet arī Keitijai nepieciešama pase, bet pēc tam
oficiāls ielūgums, vīzu kārtošana. Ģimene man varētu pievienoties tikai janvāra
beigās.
Renārs BUIVIDS
