Cīņa par prātiem un naudu

Sācis pagrīdē kā viens no Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanas iniciatoriem, pirmos sešpadsmit gadus bijis LOK ģenerālsekretārs, nākamos sešpadsmit — prezidents, aktīvi veidojis mūsu olimpisko sportu cauri 15 spēlēm (septiņām vasaras, astoņām ziemas), savā 32. LOK pavasarī Aldons Vrubļevskis no organizācijas vadības aiziet.

Savu pēdējo interviju kā LOK prezidents Aldons Vrubļevskis sniedz žurnāla Sports galvenajam redaktoram Dainim Caunem, ar kuru kopā bijis kopš LOK atjaunošanas pirmās dienas, atklājot arī iemeslus, kāpēc viņš nekandidē uz nākamo termiņu. Turklāt pirmo reizi LOK Ģenerālās asamblejas pārskata un vēlēšanu sesija tiek rīkota pēc nepilniem četriem gadiem — pirms kārtējām olimpiskajām spēlēm.

— Vai tas nozīmē, ka tiek īstenoti JKP deputāta Sanda Riekstiņa draudi, kurš, kļuvis par Saeimas Sporta apakškomisijas priekšsēdētāju, kādā intervijā izteicies, ka nekavējoties esot jāatlaiž LOK?

— (Smejas.) LOK neviens nevar neatlaist. LOK var tikai ievēlēt, un to dara olimpisko sporta veidu federācijas. Tas nav politiķu kompetencē.

— Kāpēc tad vēlēšanu process paātrināts?

— Nekas nav paātrināts. Viss ir loģiski un saprotami. Atceroties, kādas kaislības mediji un sociālie tīkli uzvārīja 2016. gadā, kritizējot LOK par pirmo atgriešanos no olimpiskajām spēlēm bez medaļām, kļuva skaidrs, ka vēlēšanu sesija laikā, kad tiek vērtēti tikai vienu spēļu rezultāti, nav objektīva. Olimpiskajā četrgadu ciklā notiek divas spēles — ziemas un vasaras, kuras reizēm izraisa diametrāli pretējas emocijas.

Lielākā daļa Eiropas nacionālo olimpisko komiteju rīkojas tieši tā, kā mēs tagad darīsim. Sagatavo olimpiskā gada budžetu un tad organizē vēlēšanas. Būtībā LOK tagad jau ir beigusi gatavošanos Tokijas spēlēm, atliek tikai sportistiem to izdarīt līdz galam. Mums jau ir sākušās ziemas olimpiskās spēlēs Pekinā.

Bet, zinot, ka nākamgad augstu sasniegumu sportam budžetā paredzēts mīnus pusotrs miljons, skaidrs, ka vajadzīga darboties spējīga un jaudīga olimpiskā komiteja, nevis priekšvēlēšanu cīņās novājināta organizācija. Tāda olimpiskā komiteja netiks uztverta nopietni ne no ministriju, ne no politiķu puses, un, ievēlot jauno LOK sastāvu oktobrī, var gadīties, ka pilnīgi neatkarīgi no sportistu rezultātiem Tokijā tas rudenī nonāk pie sasistas siles.

Ir jāgatavojas cīņām par budžetu, cīņām ar sporta vietu un lomu valsts pārvaldē. Izglītības un zinātnes ministrijas draudiem pēc neloģiskām formulām noteikt prioritārus sporta veidus pretim jāliek prāts, loģika, plānošana, ilgtermiņš, pēctecība. Tas nebūtu iespējams, ja vēlēšanas notiktu rudenī.

— Esi teicis, ka atstāj LOK vislabākajā finansiālajā situācijā. Tas nav pārspīlējums?

— Nē, 65 miljoni aktīvu — es nezinu vēl kādu sabiedrisko organizāciju, kurām pieskaitāmas arī nacionālās olimpiskās komitejas, kam būtu tāda bilance.

— Paskaidro tuvāk, kā pie tādas bagātības tikts?

— Tās ir īpašuma tiesības olimpiskajos centros. Rīgas olimpiskais centrs Elektrum LOK pieder simtprocentīgi, Daugavpils olimpiskajā centrā mums ir vairākums kapitāldaļu, pārējos olimpiskajos centros vairākums ir pašvaldībām, LOK pieder 20—40 procenti. Tas arī veido LOK bilances aktīvus 65 miljonu eiro apmērā.

— Šos aktīvus kā naudu olimpiešu sagatavošanā diemžēl ieguldīt nav iespējams…

— Tās ir radītās iespējas, kuras liecina, ka Olimpiskās komitejas un valsts sadarbība zināmā laika periodā bijusi ļoti ražīga un auglīga. Lielākajās Latvijas pilsētās uzbūvēti olimpiskie centri, kas ļauj visiem iedzīvotājiem, no bērnu dārza vecuma sākot, nodarboties ar sportu kompleksās, daudzfunkcionālās bāzēs. Turklāt šajās pilsētās — Rīgā, Valmierā, Ventspilī, Jelgavā, Liepājā un Daugavpilī — ir augstskolas, kuru studentiem šie centri pieejami.

Apbrīnas vērta ir Rēzeknes pašvaldība, kura bez valsts un LOK tiešas līdzdalības ceļ savu centru. Viņiem neiet tik viegli un ātri, bet — kad šis komplekss tiks pabeigts, tas ieņems atbilstošu vietu reģionālo olimpisko centru saimē. Pērn par reģionālo kļuva arī Cēsu olimpiskais centrs, kura attīstībā nopietnus līdzekļus ieguldījusi Cēsu novada dome, kurai ir arī attiecīgi tālejoši nākotnes plāni. Olimpiskajam centram apsaimniekošanā nodots nesen pilsētas centrā pabeigtais stadions, citas Cēsu pašvaldības sporta bāzes, arī Priekuļu biatlona un distanču slēpošanas bāze. Olimpiskie centri valstī radījuši sporta infrastruktūras sistēmu, kas saimnieciski sekmīgi darbojas un iedzīvotājiem dod iespēju nodarboties ar sportu, ja vien viņi to vēlas. Diemžēl statistika liecina, ka regulāru sportotāju daudzums Latvijā samazinās, tāpat kā iedzīvotāju skaits. Jācer, ka tas vairāk ir uz novecošanās rēķina.

— Vai tas nozīmē, ka olimpiskie centri netiek piepildīti?

— Tiek piepildīti. Olimpiskajos centros norit sekmīga saimnieciskā darbība, naudas plūsma ir pozitīva. Taču, ņemot vērā kredītsaistības, grāmatvediskie zaudējumi ir, tie nav peļņu nesoši uzņēmumi. Skaidrs, ka šie centri pašvaldībām jāpiedotē, un LOK klātbūtne šajās kapitālsabiedrībās garantē, ka sports tajās bija, ir un būs. Citādi pašvaldībām var rasties kārdinājums šos objektus izmantot tādai saimnieciskai darbībai, kam ar sportu nav nekāda sakara.

— Mēs jau vēl atceramies Sporta pili, Rīgas sporta manēžu, Daugavas sporta namu, kas deviņdesmitajos gados tika pārvērsti par tirgus mājām… Politiķi sapņo, ka Latvijai vajadzētu līdzināties Skandināvijas valstīm, kurās, pašvaldībām labi apzinoties savu sociālo funkciju, to dotācijas vietējām sporta bāzēm ir absolūti pašsaprotamas. Pat svešiniekiem tās pieejamas par simbolisku samaksu vai bieži vien gluži par velti, tā demonstrējot arī sava apvidus pievilcību un veicinot tūrismu. Mums pat no visaugstākajām tribīnēm nereti tiek klāstīts, ka ar sportu esot jāpelna!

— Daļēji šāda uzskata veidošanā vainojami arī sabiedriskie mediji, kas sportu pasniedz kā iespēju atsevišķu sporta veidu pārstāvjiem tikt pie finansiāli apskaužamiem līgumiem un gūt vērā ņemamus ienākumus, sekmīgi piedaloties dažādos turnīros. Bet netiek runāts par sporta sociālo funkciju, ietekmi uz nācijas veselību. Tāpēc mūsu ieteikums turpmāk olimpisko centru darbību vērtēt ne tikai no saimnieciskā un finansiālā viedokļa, bet vismaz 50 procentus vērtējuma punktu dot arī par to, kā šis centrs attiecīgās pašvaldības teritorijā pilda sociālo funkciju.

— Mainītā nodokļu politika, kas graujoši ietekmēja uzņēmēju vēlmi ziedot sabiedriskām organizācijām, taču atsaucās arī uz LOK ieņēmumiem?

— Ne tik ļoti kā uz atsevišķām federācijām vai klubiem. Olimpiskie apļi joprojām ir prestižs un uzņēmēju vidē atzīts zīmols. Reklāmas līgumi mums ir. Tikai jāatceras, ka šajos līgumos ir noteikti arī mūsu pienākumi, kas jāpilda, līgumi ir jāatstrādā. Pamazām LOK kļūst par tādu kā reklāmas aģentūru, kas veic saimniecisko darbību reklāmas pakalpojumu sniegšanā. To mums atkal pārmet, jo, lūk, sabiedriskā labuma organizācijām neesot paredzēts veikt saimniecisko darbību un sniegt maksas pakalpojumus, tad esot jāreģistrējas kā SIA. Nosacīti runājot, kopējais naudas daudzums mums nav samazinājies, bet ir palielinājusies tā summa, kas jāiztērē, lai šo naudu nopelnītu. Ne viss par reklāmām ieņemtais aiziet sportam. Daļa tiek ieguldīta, lai izpildītu šos līgumus — sniegtu attiecīgos reklāmas pakalpojumus, kurus vēl apliek ar PVN.

— Bet jau pērn, izņemot VAS Latvijas valsts meži un LMT, citu lielo ziedotāju LOK vairs nebija…

— Jā, aizgāja Latvijas Gāze, kā sadarbības partneris zuda Latvijas dzelzceļš. Palika ilggadējais sponsors 4F, starptautiskā lidosta Rīga — tikai uz Gada balva sportā pasākumu. 2018. gada beigās klāt nāca vienīgi akciju sabiedrība GRINDEX.

— Tagad taču ir vēl!? Piemēram, saistībā ar LOK dzirdēts RIMI vārds.

— RIMI ir sadarbības partneris konkrētiem pasākumiem programmā Sporto visa klase bērniem, kam ar lielo sportu ir visai nosacīts sakars. Bijuši arī agrāk atsevišķi sponsori noteiktiem projektiem. Tagad Tokijas olimpisko spēļu komandai par sadarbības partneri kļuvis plaukstošs nacionālā kapitāla uzņēmums enerģētikas jomā AJ POWER. Bet tie nav tādi sponsorēšanas līgumi, kuros paredzēto naudu var novirzīt visa sporta attīstībai.

— Situācija nemaz neizskatās tik dramatiski slikta, ka LOK prezidentam būtu jāatkāpjas.

— Bet es jau sākumā teicu, ka nākamgad un aiznākamgad augstu sasniegumu sportam no valsts budžeta paredzēts iedalīt par pusotru miljonu mazāk nekā šogad. Tā nav laba situācija!

Nacionālās attīstības plānā līdz 2027. gadam kultūras infrastruktūras pilnveidošanai paredzēti 170 miljoni, sportam — tikai 30. Tā nav laba situācija!

Tajā pašā laikā viss iepriekš paveiktais ir devis rezultātus, un es vēlos, lai rezultātu uzlabošanās neapstājas. Turklāt es neatkāpjos, es vienkārši vairāk nekandidēju uz nākamo termiņu. Laiks dara savu. Ne tikai cilvēki, pat dzelzsbetons noveco un nogurst. Lai nāk komanda ar jaunām idejām, ar kurām jaunajos politiskajos apstākļos sports valstī spēs atgūt savas pozīcijas un attīstīties tālāk.

Pēc 2008.—2009. gada finanšu krīzes finansējums augstu sasniegumu sportam, lai kā mēs arī censtos un lai cik spožus panākumus gūtu atlēti, joprojām nav atgriezies 2007. gada līmenī. Vai tad valsts joprojām dzīvo krīzes apstākļos? Šī ikdienas cīņa, birokrātijas palielināšanās noved līdz zināmai stagnācijai un nogurumam. Ja es redzu, ka citiem var būt labāka sadarbība ar politiķiem, lielākas spējas pārvarēt birokrātiju, tad, domājot par ideju, par to, ka LOK olimpiskā kustība jāattīsta visās jomās, es ar savu pieredzi un skepsi nedrīkstu kļūt par bremzi.

Bet es neizslēdzu, ka mana pieredze un zināšanas var palīdzēt realizēt kādas jaunas idejas. Pēc diviem gadiem sagaidīsim LOK simtgadi. Mēs kļūstam arvien modernāki, vairākas idejas vēl ir prātā, un LOK nākotnē digitalizācijas, mākslīgā intelekta izmantošanas ziņā var kļūt par modernāko nacionālo olimpisko komiteju Eiropā, ja ne pasaulē.

— Kāpēc notiek šī mūžīgā kaulēšanās ar Finanšu ministriju, ar Izglītības un zinātnes ministriju, šie nemitīgie draudi sportam dot mazāk. Tajā pašā laikā tautas veselība kļūst arvien kuslāka. Vairāk naudas jādod ne tikai Veselības ministrijai, bet arī sportam. Kur slēpjas šī neizpratne?

— Partiju ideoloģiju neesamībā. Tām partijām, kas atrodas pie varas, ir tikai dažādas kvalitātes sociālekonomiskas programmas, bet nav ideoloģijas un ilgtermiņa attīstības plānu. Biežās valdošo koalīciju maiņas novedušas pie tā, ka, piemēram, nacionālās attīstības plāns iepriekšējai desmitgadei izpildīts labi ja par 60 procentiem. Kāda jēga no tāda plāna?! Visi tie, kas šo dokumentu pirms divpadsmit gadiem sastādīja, jau ir politikas sētmalē vai aizbraukuši no valsts. Turklāt lielā kāre finansējumu meklēt Eiropas fondos novedusi pie nevajadzīgas paļaušanās uz citiem un sevis izlaišanas slinkumā.

— Runājot par šābrīža situāciju, teici, ka ir jauni politiskie apstākļi. Ko tu ar to domāji?

— Tie ir apstākļi, kuros, neņemot vērā lielas sabiedrības daļas viedokli, tiek realizētas šauru politpulciņu un viņu sponsoru intereses.

— Kā tas attiecas uz sportu?

— Sports tiek saistīts ar zināmu iepriekšējās koalīcijas partiju apvienību, kura tagad ir opozīcijā. Atbilstoša ir arī attieksme pret šo jomu. Turklāt pašreizējā koalīcijā partiju ir vairāk, un katra meklē papildu līdzekļus savai nozarei. Tos visvieglāk atņemt tiem, kam nav sava politiskā jumta.

— LOK atrodas duālā situācijā. Komitejai jābūt no valsts neatkarīgai, bet augstu sasniegumu sportam naudu dod valsts…

— Tajā arī slēpjas viens no iemesliem, kāpēc es pieņēmu lēmumu vairāk nekandidēt. Vēl pirms desmit gadiem LOK un valsts sportu finansēja apmēram vienādās daļās — 50 procenti pret 50. Tagad esam padarīti gandrīz pilnībā atkarīgi no valsts budžeta. Pat LOK ģenerālsponsora Latvijas valsts Meži finansējuma apjoms ir politisks lēmums. Ja tāda nebūtu, sportam būtu vēl par diviem miljoniem mazāk. Politiķi cenšas sporta sabiedrību padarīt arvien atkarīgāku no valsts pārvaldes sistēmas. Tas nekādi neveicina sporta organizāciju patstāvību un neatkarību, tas neļauj plānot ilgtermiņā, kas sportā ir ļoti būtiski. Pēkšņi, kā tas notika 2008. gadā, var tikt pieņemts lēmums slēgt Armijas Sporta klubu vai sporta finansējumu samazināt par 60 procentiem. Pret šādiem politiski pieņemtiem lēmumiem sabiedriskās sporta organizācijas neko nevar izdarīt. Šī milzīgā atkarība no valsts pārvaldes nav manai sirdij tuva.

— Ilgstoši un sekmīgi darbojas pēc LOK idejas radītā Latvijas Olimpiskā vienība (LOV), kas godīgā sportiskā ceļā nosaka, kuri atlēti un tātad arī viņu sporta veidi ir prioritāri. Tagad to grib noteikt ierēdņi kabinetos…

— Pēdējā laikā ir dažādi projekti redzēti. Paldies Dievam, sabiedrības šūmēšanās par tiem bija pietiekami skaļa, lai to sadzirdētu, un pērn neviens neuzdrošinājās šādus lēmumus pieņemt attiecībā uz 2020. gada budžetu. Ir tikai neliels Izglītības un zinātnes ministrijas spiediens mehāniski sašķirot olimpisko sporta veidu federācijas pēc tā, vai to pārstāvji piedalījušies spēlēs, vai izcīnījuši medaļas, un attiecīgi diktēt, kāds būs valsts finansējums katrai federācijai. Bet līdz 2021. gadam mēs vēl varam sagaidīt visādus brīnumus.

Ir jau bijuši mēģinājumi sporta veidus sarindot pēc privātu ārzemju kompāniju popularitātes aptauju reitingiem, kam nav nekāda sakara ar situāciju Latvijas sportā, vai vienkāršām iedzīvotāju fiziskām aktivitātēm. Iznāca pat, ka, piemēram, bobslejam, skeletonam un kamaniņu sportam no valsts nepienākas ne centa.

Bet augstu sasniegumu sporta vienīgais mērķis ir rezultāts. Sabiedrība to novērtē. Lai atceramies bobslejistu apbalvošanu šāgada 15. februārī. Tūkstošiem cilvēku vēsā, drēgnā ziemas dienā ieradās Siguldā, lai godinātu mūsu sportistus, kas pēc sešiem gadiem saņēma olimpiskās zelta medaļas. Tātad sabiedrība novērtē gan sportistu ieguldījumu, gan lepojas ar viņu sasniegumiem, gan jūtas tajos līdzdalīgi. Siguldā nedzirdēja neviena vārda, ka viņu sagatavošanai būtu tērēts pārāk daudz līdzekļu vai izmaksātas pārāk lielas prēmijas.

— Šajā tūkstošgadē visi olimpiskie laureāti no A līdz Z sagatavoti Latvijas Republikā, kas pēc izcīnīto medaļu skaita, izņemot Rio spēles, uz citu valstu fona nemaz neizskatās slikti. Vai tas nozīmē, ka mums ir izveidota sava, kvalitatīva augstas meistarības sportistu sagatavošanas sistēma?

— To var attiecināt tikai uz LOV, bet tā aptver tikai labākos no labākajiem. Par pārējo var diskutēt. Sporta skolu sistēma pastāv tāda pati, kāda tika izveidota padomju laikā. Tīri mūsu radīta ir BMX sistēma, kuru veidoja ģimeņu ieinteresētība un apvienošanās sporta klubos. Tajā nepiedalījās administratīvās institūcijas, cilvēki vienkārši īstenoja savas vēlmes, kas ar laiku realizējās izcilos sasniegumos. Protams, pašā finālā ir nepieciešama valsts piešprice, un tā caur LOV arī tika saņemta.

Liela daļa sportistu gūst panākumus, pateicoties savām ģimenēm. Reizēm pat par spīti sistēmai, kāda eksistē valstī. Ne jau pateicoties tenisa skolām Latvijā, mūsu tenisa zvaigznes spējušas nonākt pasaules labāko simtniekā. Lielākoties tas ir viņu ģimeņu nopelns.

Murjāņu sporta ģimnāzija nav mūsu radīta un kā karsts kartupelis tiek viļāta katras valdības politiskajā salikumā. Acīmredzot IzM vienmēr bijušas citas prioritātes, un neviens ministrs nav strādājis pietiekami ilgu laiku, lai pagūtu pieņemt lēmumu, kā tad tur turpmāk būt.

Es nesaku, ka viss padomju laikā radītais ir slikts. Bet nepārprotami sporta skolu treneru korpuss noveco, un sistēma nerada ieinteresētību jaunos speciālistos. Tas skumdina. Daudzi mūsu labākie sportisti meklē trenerus ārvalstīs. Tātad mūsu izglītības sistēma nespēj sagatavot pietiekami kvalificētus trenerus. Ir ļoti daudz nianšu, kas neveicina mūsu sporta dzīves kvalitāti.

— Mums patīk salīdzināties ar kaimiņiem. Kā nacionālajām olimpiskajām komitejām klājas Lietuvā un Igaunijā?

— Lietuvas Olimpiskā komiteja dzīvo no sporta loterijas ieņēmumiem. Par to mēs esam cīnījušies jau no deviņdesmito gadu sākuma. Guvām pat panākumus. Kādu laiku no azartspēļu un loteriju nodokļiem un nodevām zināms procents tika atvēlēts speciālajam budžetam sporta un kultūras finansēšanai, bet Repšes valdība šo sistēmu atcēla. Igaunijā joprojām gan akcīze alkoholam un tabakai, gan azartspēles un loterijas finansē sportu un kultūru. Un nekādu morālu dilemmu viņi tajā nesaskata. Arī somi finansē sportu no sporta loterijām un daudz nemoralizē par to, ka tās spēlētājiem var radīt atkarību. Vienkārši iekasē no tiem, kas spēles azartam grib ļauties legāli, un finansē kultūru un sportu, kas vienlaikus ir arī alternatīva iespēja azartatkarīgajiem. Mūsu politiķus pārliecināt par to, ka jārīkojas tāpat, kā to veiksmīgi dara kaimiņi, ir gandrīz neiespējami, jo vienmēr Saeimā atrodas kāds deputāts, kas paziņo, ka no alkohola un tabakas akcīzes finansēt bērnu sportu esot amorāli. Bet, ja no šiem pašiem līdzekļiem deputātiem tiek maksātas algas, tad ar morāli viss ir kārtībā?!

Piemēram, Igaunijas Volejbola federācija no azartspēļu reklāmām, kas viņu valstī pieaugušo sportā ir atļautas, gadā iegūst 70 000 eiro. Latvijas volejbols — nulli, jo pie mums šādas reklāmas ir aizliegtas. Kur klasiskajā volejbolā ir Igaunija un kur Latvija?

Tiesa, valdības deklarācijā ierakstīts, ka sporta loteriju varētu iesaistīt sporta finansēšanā, bet, vai tas notiks un kā tas notiks, to grūti pateikt. Līdz šim valdošās koalīcijas pie varas bijušas pārāk īsu laiku, lai sportam dotos solījumus paspētu izpildīt. Nāk nākamās partijas, un viss jāsāk no nulles. Pēctecība un ilgtermiņa plānošana netiek nodrošināta. Bet sportā bez tā nevar. Kad kārtējās ziemas olimpiskās spēles beigušās, Sandis Prūsis, sākot sastādīt treniņplānu jaunajam četrgadu ciklam, vispirms noskaidro, kurā dienā un cikos bobslejistiem būs jāstartē nākamajās spēlēs. Tad pa dienām viņš nāk atpakaļ, fiksējot, kas katrā no tām jāizdara, lai pēc četriem gadiem sasniegtu rezultātu. Tā ir jāplāno. Bet, ja viņam pateiks — šogad tev nauda būs tikai sešiem mēnešiem, pārējo laiku iztiec, kā vari, bet 1. janvārī atkal nāc šurp, varēsi turpināt… Diemžēl sportā šādas absurdas situācijas briest itin bieži.

— Latvijas Olimpiskā komiteja ir vienīgā pasaulē, kas rīko gan savas jaunatnes, gan pieaugušo olimpiādes. Nākamā, kurai bija jānotiek šovasar, atcelta. Vai tas nozīmē, ka šī lieliskā, pēc LOK iepriekšējā prezidenta Viļņa Baltiņa iniciatīvas izveidotā sporta dziesmu svētku tradīcija draud izjukt?

— Domāju, ka ne. Bet tas, kādēļ šovasar nenotiek Latvijas olimpiāde, zināmā mērā ir valdības politikas rezultāts. Jau pusotru gadu visa tauta un visas pašvaldības tiek tracinātas ar administratīvi teritoriālo reformu, kura, izņemot VARAM, daudzos novados nevienu neapmierina. Un neviens gribētājs, kas spētu olimpiādi sarīkot pienācīgā kvalitātē, neatradās.

Ja pašvaldību reforma notiks plānotajos termiņos, tad 2021. gada vidū tiks ievēlēta jauno pašvaldību vadība. Pusgadu tās ieskriesies, un 2022. gadā kāda varētu uzņemties olimpiādes sarīkošanu. Pašvaldības zinās, ka tām vēl četrus gadus ir vara, kāda infrastruktūra tām pieder, varbūt zinās arī, cik lielas finanses nākamajā plānošanas periodā pieejamas. To, ka sportam papildu finansējuma nebūs, zinām jau tagad. To, ka sportam nepieciešami šie dziesmu svētki, arī zinām, bet pašvaldības vienas pašas tos sagatavot nevar. Valsts atbalsts nepieciešams. Beigu beigās tas jau nav tikai LOK pasākums.

— Kaut kas skaists arī bijis tavos 32 gados Latvijas Olimpiskajā komitejā!?

— Re, kur ir! (Smaida, rādot fotoattēlu no bobslejistu godināšanas ceremonijas Siguldā.) Noorganizēt olimpisko zelta medaļu pasniegšanu Latvijā — varbūt ar to pietiek un jāiet mājās. Bērnībā sapņoju par olimpiskajām spēlēm, tagad pats no Lozannas vienkāršā maisiņā vedu četras olimpiskās zelta un divas bronzas medaļas. Tas bija viens no patīkamākajiem piedzīvojumiem.

Aldons VRUBĻEVSKIS

Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents

Dzimis: 1957. gada 2. jūnijā Zaļeniekos

Izglītība: Smiltenes vidusskola, Latvijas Valsts universitātes Juridiskā fakultāte (1980)

Profesionālā karjera: Latvijas Tiesu ekspertīžu un kriminoloģijas laboratorija, jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks (1980—1981); Latvijas PSR Augstākā tiesa, priekšsēdētāja palīgs (1981—1983); Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona un Rīgas rajona tautas tiesas, tiesnesis un tiesas priekšsēdētājs (1984—1989); sertificēts maksātnespējas administrators (1996—2018); zvērināts advokāts (kopš 1994.)

Sportā no 14 gadu vecuma trenējies riteņbraukšanā

Pirmais treneris: Jānis Siliņš

Lielākie sasniegumi sportā: nacionālās junioru un nacionālās treka riteņbraukšanas izlases komandu dalībnieks (1973—1978); Latvijas studentu čempions riteņbraukšanā grupas braucienā (1977)

Darbība sportā: LOK ģenerālsekretārs (1988—2004) un LOK prezidents (kopš 2004.); Latvijas BMX federācijas prezidents (1988—2005); Latvijas Riteņbraukšanas federācijas viceprezidents (2001—2004); Latvijas Nacionālās sporta padomes priekšsēdētāja vietnieks (kopš 2015.); LOK izdotās OLYMPIC ENCYCLOPEDIA līdzautors

Dalība citās asociācijās: Sporta arbitrāžas tiesas (CAS) Lozannā arbitrs (kopš 1995.); Pasaules Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas (ANOC) Juridiskās komisijas loceklis (kopš 2013.); Eiropas Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas (EOK) Juridiskās komisijas loceklis (1994—1998); EOK Olimpisko spēļu sagatavošanas komisijas loceklis (2005—2009); EOK Jaunatnes olimpiāžu (EYOF) organizēšanas komisijas loceklis (2009—2013); EOK Revīzijas komitejas loceklis (kopš 2014.)

Latvijas Republikas valsts apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis, IV šķira (2008); Piemiņas zīme 1991. gada barikāžu dalībniekiem (2002)

Ģimenes stāvoklis: precējies

Hobiji: riteņbraukšana, ceļošana