Kur plīvos karogs?
Šķiet pēdējās spēles ar mums tik nepieciešamo ziemas svētku sajūtu 1994. gadā risinājās Lillehammerē, kur valdīja spožs sniegs, sals, aizrautība un sirsnība, kur neviena sacensību vieta neatradās tālu un simtiem kilometru bija jābrauc, tikai dodoties mājās. Neatkarīgi no tā, uzvarēs Stokholma—Ore—Sigulda vai Milāna—Kortīna, aiznākamās XXV ziemas olimpiskās spēles būs pavisam citādākas.
PIEJŪRAS, PĀRJŪRAS UN KONTINENTĀLĀS SPĒLES
Trīs iepriekšējās bija piejūras spēles. 2010. gadā ar olimpiskās pilsētas godu lepojās Vankūvera, četras ziemas vēlāk — Soči. Patiesībā lielākā tiesa olimpisko medaļu tika izcīnīta pavisam citur, kilometrus 70—90 tālāk. 2010. gadā — Vistlerā, 2014. gadā — Krasnaja Poļanā. Gan pašā Vankūverā, gan Sočos olimpieši sacentās tikai ar slidām un uz ledus — hokejā, ātrslidošanā, šorttrekā, daiļslidošanā un kērlingā. Pēc šīs loģikas pagājušās spēles risinājās nevis iepriekš nevienam nezināmajā Phjončhanā, bet gan lielā Japāņu jūras piekrastes pilsētā Kanninā, no kuras līdz slēpošanas trasēm nebija jābrauc pat 50 kilometru. Vienkārši dienvidkorejieši cerēja padarīt slavenu savu iepriekš nezināmo slēpošanas kūrortu.
Ja uzvarēs Stokholmas—Ores piedāvājums, Siguldas kontekstā pirmo reizi varēs runāt par pārjūras spēlēm. Salīdzinot ar Milānas—Kortīnas izkliedēto spēļu norises vietu karti, tas nebūs lielākais attālums. Olimpisko spēļu idejas pamatā ir vienot ne tikai dažādu valstu, rasu un tautību atlētus, bet arī dažādu sporta veidu pārstāvjus. Jau Albērvilā, kur, piemēram, distanču slēpotāji un biatlonisti dzīvoja savā visai nomaļajā (ne vairāk kā divu stundu brauciena attālumā) Lesezī olimpiskajā ciematā, sākās runas, ka notiek atsevišķi pasaules čempionāti, nevis olimpiskās spēles. Visās iepriekšējās spēlēs olimpieši dzīvojuši vismaz divos ciematos, kurus gan no centra nav šķīris vairāk par 100 kilometriem un visiem kopā pulcēties uz atklāšanas vai noslēguma ceremonijām ir bijis pilnībā iespējams. 2026. gadā tas būs pavisam sarežģīti un varbūt pat neiespējami.
SPĒLES KĀ EKSKURSIJA
Lai arī leģendārā Eudženio Monti Kortīnas bobsleja trase (sīkāk sk. Sporta aprīļa numurā), salīdzinot ar Siguldu, izskatās smieklīga, šīs Dolomītu Alpu pērles izredzes nebūt nav tik vājas. 1956. gadā Kortīna viena pati spēja uzņemt spēles visos toreizējos ziemas sporta veidos, un arī tagad tā būtībā ir lielāks spēļu centrs nekā Milāna. Kortīnas izcilajās kalnu slēpošanas trasēs, kurās nākamgad risināsies pasaules čempionāts, notiks olimpiskās sacensības sievietēm (vīrieši dīvainā kārtā sacentīsies simtiem kilometru uz rietumiem — Bormio!), pilsētiņas olimpiskajā stadionā tiks izcīnītas medaļas kērlingā, un, ja patiesi tiks no jauna uzbūvēta (atjaunot diezin vai iespējams) bobsleja trase, tad klāt nāks vēl trīs sporta veidi. Kortīnas olimpiskajā ciematā dzīvos arī biatlonisti, kas sacentīsies viņiem labi zināmajā Dienvidtiroles biatlona centrā Anterselvā/Antholcā (vairāk nekā 50 km uz ziemeļiem).
Milānā olimpiskās medaļas dalīs tikai hokejā un daiļslidošanā, kā arī notiks spēļu atklāšana. Savukārt spēļu slēgšanas ceremonija plānota vēl vienā Itālijas stūrī — Veronā. Tā vien liekas, ka rīkotāji rūpējas, lai spēles vienlaikus būtu arī grandioza ekskursija!
Spēles iecerēts rīkot astoņās vietās. Livinjo notiks sacensības snovbordā un frīstailā. Valdifjemmē — distanču slēpošanā, Predaco — tramplīnlēkšanā un ziemeļu divcīņā, Bazelgā di Pinē — ātrslidošanā. Lai no Kortīnas nokļūtu Bormio vai Livinjo, būs jānobrauc krietni vairāk par pustūkstoti kilometru. Līdz Milānai vien ceļā paies vismaz četras stundas.
JA DIEVS IR PAGĀNS…
Stokholmas piedāvājums ar četriem lieliem centriem ir salīdzinoši kompaktāks, un tajā akcentēta jau esošo sporta bāzu izmantošana. Sevišķi simpātiska šķiet ideja izmantot arī 1912. gada vasaras olimpisko spēļu stadionu, kurā varētu notikt snovbordistu sacensības uz lielā tramplīna, bet frīstailisti demonstrētu savas akrobātu prasmes. Tiesa, 2022. gadā Pekina Stokholmu apsteigs, kļūstot par pirmo pilsētu, kurā sarīkotas gan vasaras, gan ziemas olimpiskās spēles.
Netālajā Sēderteljē un mums labi zināmajā Globe arēnā tiks spēlēts hokejs, Tele2 arēnu izmantos daiļslidošanai un šorttrekam, Hāmarbijā notiks atraktīvās sacensības paralēlajā slalomā. Gubengenā kļūs zināmi olimpiskie čempioni kērlingā. No jauna jābūvē distanču slēpošanas un biatlona centrs, kas iecerēts turpat Stokholmas pievārtē — Hamrā. Galu galā sportiskās Zviedrijas galvaspilsētas iedzīvotājiem pagaidām bez tālākas braukšanas nav iespējams netraucēti nodoties slēpošanas priekiem. Olimpiskās spēles viņiem tādas ērtības varētu sagādāt. Tāpat nepieciešama ātrslidošanas arēna, kuru plānots celt Barkabijā.
Olimpiskās medaļas tramplīnlēkšanā un divcīņā tiks dalītas šo sporta veidu pārstāvjiem labi pazīstamajā Fālunā. Bet olimpiskā kalnu slēpošana pirmo reizi notiks tik tuvu polārajam lokam — lielākajā šī sporta veida Zviedrijas kūrvietā — Orē, kurā šogad sekmīgi norisinājās pasaules čempionāts šajās disciplīnās. Tiesa, Ore no Stokholmas atrodas vēl tālāk par Siguldu. Bez 500 kilometriem līdz tai neaizbraukt.
Par Siguldu un tās iespējām varat izlasīt nākamajās lappusēs. 1912. gadā Stokholmā Harijs Blaus no latviešiem pirmais izcīnīja olimpisko medaļu. Olimpiskajam Dievam, kas nāk no pagāniem, Jāņu dienas balsojumā, izvēloties XXV ziemas spēļu rīkotājus, to vajadzētu ņemt vērā.
