Aizsprosts pret straumēm
„Vai es varēšu bobā fotografēties?” pērngad Muzeju dienas drūzmā, sažņaudzis ceļveža lapu rokās, kāds puišelis raustīja tēti. „Jā, jā, kaut kur pie universālveikala ir Sporta muzejs,” viņš attrauca nepacietīgajam dēlam, kuram par katru cenu vajadzēja tieši šo muzeju, kas — izrādās — patiešām atrodas netālu no galerijas Centrs, kā tagad saucas šī tirdzniecības vieta.
Gandrīz vienlaikus ar mani Sporta muzejā ienāk kāds japānis, iegādājas biļeti un, apkārt palūkojies, dodas uz zāli, kurā izvietota izstāde Pasaules skeletona karaļi — Martins un Tomass Dukuri. Latvijas Sporta muzejs jau 26. gadu atrodas vienā no Vecrīgas šaurākajām vietām — Alksnāja ielā 9. Plašai pastāvīgai ekspozīcijai te maz vietas, un tomēr no tās nekur nevar izbēgt — tā sagaida priekštelpā, veras pretī apmeklētājiem no visām sienām un pavada pat kāpnēs uz otro stāvu.
„Cilvēkiem patīk dzīvot tam vienam spilgtajam sporta mirklim, uzvaras mirklim, bet ir vajadzīga arī pagātne,” atgādina muzeja vadošā pētniece Rita Apine. „Sports ir kultūras sastāvdaļa, mūsu identitāte, un arī sporta vide ir vēsturiska kultūrvide,” viņa norāda. „Tiekšanās pēc rezultātiem ir vajadzīga, bet vēl svarīgāk — kāds pēc tā visa paliek fons? Dažkārt sabiedrībā ir tik liela nezināšana, negribēšana un pat slinkums, ka pie vēsturisku sporta celtņu fasādēm vai izcilu sportistu dzīvesvietām nespējam pielikt piemiņas zīmes. Tāpat vēl arvien ir cilvēki, kuri ar vieglu roku izpārdod Latvijas sporta sabiedrībai nozīmīgas vēsturiskās ēkas un lietas,” pārdzīvo Rita Apine.
Muzeja direktore Agra Brūne vedina sarunu uz priecīgākiem notikumiem — līdz jūnija beigām Sporta muzejā skatāmas divas interesantas izstādes: Pasaules skeletona karaļi — Martins un Tomass Dukuriun Optimists. Paralimpiskais čempions — Aigars Apinis.
„Ja jau Martins Dukurs ir ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā ar saviem nepārtrauktajiem dažāda ranga čempiona tituliem, tad to ir vērts redzēt,” ir pārliecināta Agra Brūne. „Izstāde ir unikāla, jo veidota no Dukuru ģimenes privātajiem materiāliem.”
NO SENAJĀM KAMANĀM LĪDZ PUSGURĶIM
Uzrunāt Dukurus sezonas laikā bijusi liela uzdrošināšanās. Skeletona komandas treneris Dainis Dukurs ierunājies, ka varētu rīkot izstādi vasarā, tomēr muzeja darbinieki pārliecinājuši, ka izstāde ir vērtīga tad, ja to var atklāt skeletona sezonas laikā. „Vispirms kopā ar mākslinieci un muzeja darbiniekiem aizbraucām pie sportistiem uz Siguldas trasi. Skeletonistiem bija treniņš, bet viņi pacietīgi pievērsa uzmanību arī mums, parādīja telpu, kurā glabājas kausi un medaļas, arī lietas, ko līdzjutēji dāvinājuši,” par izstādes tapšanas aizkulisēm stāsta galvenā krājumu glabātāja Solvita Lomanova.
„Kad Dainis Dukurs pirmo reizi ieradās Sporta muzejā un atveda vienu somu ar materiāliem, viņš izskatījās ļoti skeptisks,” stāstījumu turpina direktore. „Bet, kad ekspozīcija bija gatava un bija to redzējis, tad intervijā raidījumā 100 g kultūras atzinās — neesot pat iedomājies, ka izdosies tik forši. Tas mums bija gandarījums. Martina pasaules kausi ir tik lieli, bet arī tik trausli! Mēs baidījāmies, kā tos atvedīsim. Katrs šāds moments vai šķietams sīkums prasīja lielas rūpes. Mūsu skeletona zelta komanda nevarēja iedomāties, ka mēs no tādām apputējušām mantām interesantu skeletona bildi iztaisīsim.”
Uz grīdas izstādē ir izlasāmi vārdi pusgurķis, izlaizīt, iesmacēt un citi, klāt ir arī tulkojumi. Galvenā krājuma glabātāja skaidro, ka tā ir skeletonistu īpašā valoda — profesionālais žargons —, un atceras, kā šie vārdi atkļuvuši līdz muzejam: „Dainis Dukurs tā aizrāvās ar ideju, izmantot šos vārdus, ka sūtīja mums īsziņas pat no mašīnas, tiklīdz viņam kas ienāca prātā.”
Izstādē var aplūkot vecās bobsleja kamanas, kas laika gaitā pazaudējušas savu finiera karkasu. Siguldā jau 19. gadsimta beigās bija trase, kurā zirdziņš kalnā ar ragavām vilka bobus. Blakus ir arī mūsdienu skeletona kamanas, modernais ekipējums: apģērbs, apavi, cimdi un ķiveres. Izstāde ļauj iepazīties ar Dukuru ģimenes sporta vēsturi, Martina un Tomasa ceļu uz panākumiem. Te var uzzināt arī par pasaules trasēm, konkurentiem un rezultātiem, iepazīt pašreizējo Latvijas Skeletona komandas jauno censoņu vārdus. Apmeklētāju grupām tiek demonstrēta Dāvida Ernštreita filma Dukuru mezgls. „Kad beidzās sezona, pie mums muzejā ieradās visa jaukā Dukuru saime lielā pulkā ar savām otrajām pusītēm, bērniem, treneriem un viņu pusītēm, atveda cienastu, dalījās iespaidos un skatījās,” kopīgo prieka mirkli atceras Sporta muzeja direktore Agra Brūne.
„Ja būtu vairāk tādu cilvēku kā Dukuri, tad Latvijas sports būtu pavisam citādāks,” piebilst muzeja vadošā pētniece. „Viņi izceļas ar īpaši pozitīvu attieksmi un atbildību pret sportu.” Izstāde Pasaules skeletona karaļi — Martins un Tomass Dukuri no 1. jūlija kļūs par ceļojošo izstādi. Siguldas dome jau ir aizrunājusi Sporta muzejam šo izstādi.
OPTIMISTS APINIS
Patlaban Sporta muzejā iekārtota vēl viena interesanta ekspozīcija — tā stāsta par Latvijas populārāko sportistu ratiņkrēslā, paralimpieti Aigaru Apini. Galvenā krājuma glabātāja Solvita Lomanova stāsta, kā braukuši pie Apiņa uz mājām: „Mēs iznesām tukšu Aigara māju, izvācām visus plauktus,” atzīstas muzeja darbiniece. „Paņēmām visas balvas, medaļas, pastmarkas, paralimpisko spēļu suvenīrus. Populārā lodes grūdēja un diska metēja sporta ratiņkrēsls, apģērbs, numuri — tas viss pārcēlās uz muzeju un pārtapa par izstādi. Aigars Apinis ļoti rūpīgi vācis savas relikvijas — gan paralimpisko spēļu medaļas, gan arī tās godalgas, ko izcīnījis dažādos vietējos čempionātos vai pat pavisam mazos mačos savu sporta gaitu sākumā. Krēslu gan viņš mums atņēma, jo tas viņam patlaban vajadzīgs treniņiem, gatavojoties savām piektajām paralimpiskajām spēlēm, kas šovasar notiks Riodežaneiro.”
Direktore piebilst, ka arī cilvēkiem ratiņkrēslos ir piekļuve un iespēja apmeklēt Sporta muzeju, jo ir izveidota uzbrauktuve.
NEREDZAMAIS KRĀJUMS
Sporta muzeja neredzamā daļa ir krājums. Katrs priekšmets, kas nāk klāt, ir jāapraksta un jādokumentē. Tās ir sportistu medaļas, kausi un citas balvas; tas ir sporta inventārs, apģērbs un apavi, kā arī dažāda atribūtika — dokumenti un iespieddarbi, piemēram, diplomi, biedra kartes, afišas, sportistu dienasgrāmatas u. c. Muzeja krājumā šādi priekšmeti ir, sākot no 19. gadsimta līdz mūsdienām, un aptver Latviju, Baltijas jūras reģionu un bijušo Padomju Savienību. Deviņdesmitajos gados tika saņemti daudzi priekšmeti un arhīvi no latviešu trimdas zemēm, ko sūtīja gan paši sportisti, gan viņu radinieki, gan sporta organizācijas.
„Tikko saņēmām astoņas kastes no Anglijas Koventrijas volejbola klubaRīga,” stāsta muzeja krājuma glabātāja Elēna Silāja. „Tur ir balvas no 1965. līdz 2013. gadam, iespaidīgi kausi. Protams, tagad nav tik daudz dāvinājumu kā deviņdesmitajos gados, bet vēl arvien saņemam sūtījumus.”
Ievērojamākais Sporta muzeja ieguvums ir soļotāja Jāna Daliņa kausi. „Tos mums uzdāvināja sportista ģimene, bet kausi patlaban nodoti restaurācijai, kas ilgs līdz septembrim,” turpina galvenā krājumu glabātāja Solvita Lomanova. „Sudraba kausi bija aprakti Daliņa dzimtajās mājās, Valmieras tuvumā, un tie atradās zem grīdas vistu kūtī, kur bija nogulējuši 50 gadus. Šie kausi ir izcili mākslas darbi. 1993. gadā mazdēls Andrejs Mežciems ar palīgiem tos atrada.”
„Daliņa olimpiskais ancuks patlaban aplūkojams muzeja otrajā stāvā, arī tas bija aprakto lietu vidū,” iestarpina Rita Apine. „Te var aplūkot arī Voldemāra Šmidberga kolekcijas priekšmetus — vecos cirka riteņus, kas kādreiz piederējuši pazīstamajam mākslas riteņbraucējam un sporta godalgu — medaļu — meistaram Kārlim Vītoliņam. Viņš nodeva riteņus savam draugam Šmidbergam, jo tieši viņš bija tas, kurš karsti ticēja idejai par Sporta muzeju. Vītoliņa 19. un 20. gadsimtā gatavotās godalgas ir savdabīgi mākslas darbi. Līdzīgus šodien var redzēt vai nu muzejā, vai kolekcionāru saietos. Tagad apbalvojumi ir rūpnieciski štancēti, izņemot liela mēroga sporta sarīkojumus, kuriem ir izsmalcināts dizains,” bilst vadošā pētniece un sarunas turpinājumā piemin mūsdienu dokumentēšanas švakumu. Arī pārējie muzeja darbinieki māj ar galvu, stāstot, ka bieži izmanto pat mūsu žurnālu Sports, lai iegūtu informāciju par cilvēkiem, sacensībām un rezultātiem, jo netiek saglabāti protokoli vai cita rakstura dokumenti. „Būtu labi, ja sporta federācijas par to izjustu lielāku atbildību. Protams, tas prasa rūpīgu darbu, un to neviens tāpat vien negrib darīt,” nosaka vadošā pētniece.
SKOLĒNI UN BALTIE CIMDI
Vai skolotāji bieži zvana un jautā, piemēram, ko 5. klases bērni šeit ieraudzīs? „Skolotāji to dara ļoti reti,” saka Rita Apine, kura ikdienā vada arī ekskursijas muzejā. „Muzeja apmeklējums bieži vien tiek pārvērsts par obligātu pasākumu ķeksīša pēc. Tāpēc muzejā kā uz delnas redzamas mūsdienu skolai piemītošās negācijas. Mēs ar to rēķināmies un cenšamies mainīt garlaicības mākto seju izteiksmes… Skolēni var iesēsties Zinta Ekmaņa olimpiskajā bobā, ar kuru viņš izcīnīja pirmo bronzas medaļu Sarajevas spēlēs. Viņiem ir iespēja uzvilkt mūsu baltos cimdus un tad sajust saskarsmes prieku ar priekšmetiem.
Sākot kāpienu uz 2. stāvu, apmeklētājus sveicina pirmais latvietis — pasaules rekordists Jānis Krauze. Latviešu sabiedrība 20. gs. sākumā ar sirds trīsām jūsmīgi sekoja viņa uzvarām un pasaules rekordiem, tāpat kā savulaik visi jūsmoja par Daliņu vai ātrslidotāju Bērziņu, vai tuvā pagātnē — Lūsi, Jaunzemi, Irbi, Ozoliņu, bet tagad — par Dukuriem. Protams, stāstām, kas ir Kārļa Vītoliņa riteņi — ērmīgie monocikli un lielais zirneklis jeb augstais divritenis. Turpat blakus ir mazais BMX un 1992. gada olimpiskās bronzas medaļas ieguvēja riteņbraucēja Daiņa Ozola šosejnieks. Ir, ko salīdzināt!
Septiņus metrus augstā klinšu kāpšanas siena ir fināla atrakcija, kurā asistē instruktors. Bērniem rīkojam dzimšanas dienas pasākumus, jo nelielai svētku viesu kompānijai ar desmit, piecpadsmit cilvēkiem mūsu telpas ir ideālas,” norāda vadošā pētniece.
Direktore piebilst, ka Sporta muzejā notiek sporta federāciju balles, tiek atzīmētas sportistu dzimšanas dienas. Katra mēneša pēdējā ceturtdienā muzejā pulcējas sporta veterāni, bet pēdējā piektdienā — alpīnisti, pulcējas arī mākslas vingrotājas.
LATVIJAS SIMTGADEI — GODA ZĀLE
Direktore Agra Brūne par vienu no svētākajiem darbiem uzskata muzeja goda zāles izveidošanu, kurā būs informācija par visiem Latvijas olimpiešiem, kas izcīnījuši godalgotas vietas. „Tas ir Latvijas simtgades projekts,” viņa stāsta. „Zāles atklāšana paredzēta 2018. gada 18. novembrī. Patlaban mēs vācam olimpiešu materiālus, aprakstām un dokumentējam. Mums ir iedots finansējums, ar ko varēsim veikt nelielu remontu, nopirkt jaunas vitrīnas, manekenus.” Te muzeja darbinieces nospurdz: „Skeletus!” Direktore smaidot piebilst, ka arī muzejniekiem ir savs stiliņš, savi izteicieni, gluži tāpat kā sportā.
„Ir izpētīta Rīgas vēsture, un septembrī ar Rīgas domes atbalstu tika izdota grāmata Rīgasporto gadsimtu griežos,” ar muzeja pētnieku ieguldījumu lepojas direktore. „Tas ir visaptverošs izdevums ar plašu vēsturisku informāciju. Bet mūsu muzeja otrā stāva izstāde ir tāda kā atblāzma no šīs grāmatas — melnbalti stāsti par Rīgas sporta vēsturi. Apmeklētājiem cenšamies atgādināt, ka būtībā līdzās Rīgai ne mazāki nopelni ir arī Jelgavai jeb senajai Mītavai, kur lielā mērā sākās Latvijas sporta vēsture.”
Muzeja vadošā pētniece kopā ar domubiedriem patlaban pēta vācbaltu sporta kultūru Latvijā, sākot ar 19. gadsimtu. Pētniecība ir muzeja dzīves neredzamais darbs, kas ir kā nebeidzams ceļš.
Vēl viena muzeja vērtība ir sporta literatūras un periodikas krātuve ar lasītavu darbam.
Pats galvenais ir lietu aizsardzība. „Daudz kas piedzīvots gan pēc 1940. gada, gan arī šajos laikos, kad daļai cilvēku ir nepārvarama tieksme par katru cenu iegūt vērtības, lai tās tālāk pārdotu,” vērtē Sporta muzeja kolektīvs, „tad muzejam nekas cits neatliek, kā kļūt par vienīgo milzīgo aizsprostu pret dažādām straumēm, lai tās neaiznes ne tikai lietas, bet arī mūs pašus…”
