Ar godīgumu pret negodīgajiem

Būt godīgam dzīvē un sportā ir normāli. Tāpēc blēži un krāpnieki uzreiz nonāk uzmanības centrā, radot greizu priekšstatu, ka sports kopumā ir netīrs. Tā tas nav. Pret negodīgajiem ir jācīnās principiāli, vairāk runājot arī par godīgajiem, kas pārstāv absolūto vairākumu.

Eiropas Fair Play kustības izpildkomitejas locekle Baiba Veisa norāda: „Kad dzirdam par problēmām ar dopinga lietošanu un spēļu sarunāšanu, tikai tad aptveram, ka kaut kas nav kārtībā.” Kopš 2012. gada, kad Latvija sāka iesaistīties starptautiskās kustības Par godīgu spēli projektos, izkristalizējusies sapratne, ka galvenais ir nevis kādu kaunināt, bet meklēt un parādīt labos piemērus. Negatīvie izskan skaļāk. Tāpēc savulaik Gada balvas sportā rīkotāji ieviesa balvu Par godīgu spēli. Pirmie to 2006. gadā saņēma autosportisti Andris Dambis un Māris Saukāns par savu cēlo rīcību Dakaras rallijreidā.

Kas tad vispār ir godīga spēle? Tā ietver sevī vairākus principus, tostarp komandas garu, solidaritāti, iecietību, cieņu pret treneri un konkurentiem, sportisko garu, godīgu konkurenci, sportu bez dopinga, bez diskriminācijas.

Kā to var novērtēt? Baiba Veisa atzīst, ka tas nav izmērāms: „Pērnā gada nogalē vairākām pašvaldībām nosūtījām aicinājumu un nolikumu, lai pēc tā parauga izvirza savus pretendentus un ievieš savu nomināciju Par godīgu spēli, jo gandrīz katrā pilsētā tiek godināti gada labākie sportisti. Pirmā reakcija bija neziņa, kuru vajadzētu izvirzīt nominācijai. Bet tad radās sapratne, arī pirmie kandidāti atradās. Interesanti, ka cilvēki, kas nominēti balvai Par godīgu spēli, ir pārsteigti, jo, viņuprāt, rīkojušies normāli un nav neko īpašu izdarījuši.”

UZVARA PRET CILVĒCISKUMU

Pirmais, kam Latvijas Olimpiešu klubs piešķīra savu Fair Play balvu, bija jaunais burātājs Patriks Kārlis Šulte no Ādažiem. Viņš mācās Ādažu Brīvā Valdorfa skolā, trenējas pie olimpietes Vitas Matīses Pilsētas jahtklubā. Pirms diviem gadiem, startējot zēnu sacensībās vienā no Latvijas kausa izcīņas posmiem Engurē, viņš pamanīja, ka konkurents izkritis no laivas. Tā vietā, lai burātu tālāk uz finišu un cīnītos par uzvaru, Patriks apstājās un pagaidīja, kamēr sāncensis ierāpjas laivā, lai pārliecinātos, ka viņam nevajadzēs palīdzību. Pēc tam abi devās uz finišu. Tā Patriks pazaudēja uzvaru, bet atbalstīja nelaimē nokļuvušo. Baiba Veisa atceras: „Kad piešķīra balvu, zēna tētis sakautrējās un teica, ka ikviens tā darītu. Diemžēl jāatzīst, ka tā nav. Jo daudzos sportistos ir instinkts, ka jādodas uz priekšu uz savu uzvaru neatkarīgi no tā, kas apkārt notiek.”

„Jaunieši vēro, kā uzvedas slaveni sportisti,” runājot par piemēru un atbildību par savu rīcību, norāda Baiba Veisa. „Viņi vērtē, vai sporta izcilība paralēli sportam arī strādā vai mācās, kāda ir viņu attieksme pret apkārtējiem — vai arī viņi tikai tusējas klubos un uzvedas augstprātīgi. Katrai sabiedrībā zināmai personībai ir jāapzinās atbildība pret šo savu statusu. Mēs visi atceramies, kā rīkojās skeletonists olimpiskais vicečempions Martins Dukurs — viņš paziņoja par Sočos iecerētā pasaules čempionāta boikotu, piebilzdams, ka šajā vietā 2014. gadā tika nozagts olimpiskais gars. Latvijas Olimpiešu klubam jāorganizē topošajiem sportistiem dažādas tikšanās ar šīm personībām, lai viņi satiktos aci pret aci un saprastu, kuras sportā ir īstās vērtības. Olimpiešu misija ir šīs vērtības nodot tālāk.”

DOPINGA BUMERANGS

Kaut arī Latvijas sabiedrība lielākoties nosoda citu valstu dopinga skandālos iekļuvušus sportistus, tomēr jāatzīst, ka mūsējie paši ieskaitāmi dopinga pirmrindniekos. „Vairāk nekā 5 % no dopinga analīzēs pārbaudītajiem Latvijas sportistiem pērn bijušas pozitīvas dopinga analīzes, pasaulē vidēji tie ir 1—2 procenti,” zina sacīt Baiba Veisa. „Sportistus, kam uz visu uzspļaut — godīgi vai negodīgi — neviens vairs neizlabos. Tā ir apzināta sportistu rīcība, lielākoties sadarbībā ar treneri. Viņi cer, ka izspruks no kontroles vai arī analīzes neuzrādīs aizliegtās vielas. Tāpēc milzu atbildība ir bērnu treneriem, jāskaidro, ka tas ir ne tikai negodīgi, bet arī būtiski kaitē veselībai. Negatīvu piemēru sporta praksē ir daudz.

Pērn, kad dopinga lietošanā tika pieķerta kāda mūsu amatiere, kas piedalījās maratonā, sākās diskusija, kāpēc amatieris, kurš skrien sava prieka pēc, nevar lietot dopingu, un daudzi viņu aizstāvēja. Bet noteikumi visiem ir vienādi. Ja reiz startē, tad pieņem noteikumus. Tāpēc tas jāskaidro arī jauniešiem un bērniem.

Dopingu lieto ne tikai tāpēc, lai uzlabotu savas iespējas uzvarēt. Labākajiem sportistiem ir pieejami arī lieli sponsoru līgumi. Tātad viņi ir negodīgi ne tikai pret konkurentiem, bet patiesībā arī pret finansētājiem. Ja pieķer, ka esi krāpies, tad būtu pareizi, ja sponsori prasītu atpakaļ sportistā ieguldītos līdzekļus.

Fair Playkustībai Latvijā ir izveidots logo, ar ko centīsimies popularizēt šo kustību Latvijā. Tajā ir saskatāmi bumerangi, kas nozīmē, ka darītais atgriezīsies atpakaļ.”

SPĒĻU SARUNĀŠANA — KRIMINĀLNOZIEGUMS

„Runājot par godīgumu sportā, pati lielākā problēma ir spēļu sarunāšana,” uzskata Baiba Veisa. „Ir izskanējuši vairāki minējumi par naudas daudzumu, kas plūst caur spēļu sarunātāju kabatām. Viena no aplēsēm ir, ka ik gadu pasaulē šai biznesā apgrozās 60 miljardi eiro, bet iespējams, ka tā ir tikai redzamā daļa, jo patieso skaitli nemaz nav iespējams nosaukt. Spēļu sarunāšana vērienīgo naudas summu dēļ pietuvojusies trim populārākajiem nelegālajiem biznesa veidiem. Turklāt ne tikai noteikta cilvēku grupa nopelna ar spēļu sarunāšanu, bet caur to nereti notiek arī naudas atmazgāšana. Nav zināms, kas tālāk tiek finansēts ar šiem nelegāli iegūtajiem līdzekļiem. Tātad tas nav tikai negodīgi pret spēlētājiem un viņu faniem, šis bizness ir ar biedējošām blakusparādībām un tāpēc ar to apkarošanu nodarbojas EUROPOL, INTERPOL un citas tiesībsargājošās iestādes. Diemžēl spēļu sarunāšana ir ļoti grūti pierādāma.”

Baiba Veisa atgādina, ka arī Latvijā tas ir sodāms noziegums: „Krimināllikums no 2016. gada 1. marta paredz kriminālatbildību par manipulācijām ar sporta organizācijas rīkotām sporta sacensībām, paredzot sodu atkarībā no nodarījuma smaguma. Piemēram, ja manipulācijas veiktas lielā apmērā vai organizētā grupā, var draudēt pat brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem. Ja cilvēki azartā uzliek likmes, kas uzvarēs — komanda A vai komanda B — tas nav nekas. Problēma sākas, kad likmju licēji dodas pie favorītu komandas un sarunā, ka tā zaudēs. Pret to ļoti cīnās Latvijas Futbola federācija.”

LAI NESAMĪTU SAPŅUS

„Sporta pasaulē ir arī daudz citu situāciju, kuras rada šaubas par godīgas spēles principu ievērošanu,” turpina Baiba Veisa. „Piemēram, atsevišķos sporta veidos tiesneša vērtējums var būt diezgan subjektīvs, un nav zināms, vai nenotiek tiesneša ietekmēšana vai pat uzpirkšana, par ko arī reizēm dzirdēts. Tāpat dažos gadījumos apšaubāma šķiet tiesību iegūšana rīkot lielus sporta pasākumus. Ne vienmēr ir skaidri noteikti kritēriji, pēc kuriem tādas var iegūt.”

Fair Playkustības Latvijā vadītāja priecājas par Latvijas Florbola federācijas aktivitātēm. Piemēram, ELVI florbola līgas finālspēlēs Jelgavā 2015. gada aprīlī visi dalībnieki, spēļu tiesneši, mediju pārstāvji un pasākuma rīkotāji tika aicināti uz īpaši sagatavota plakāta ar parakstu apliecināt apņemšanos ievērot godīgas spēles principus. „Nav jau spiesta lieta, bet redzot, ka citi komandas biedri parakstās, ne viens vien nodomāja, vai tad es sliktāks? Tas bija labs veids, kā popularizēt godīgu spēli,” vērtē Baiba Veisa.

„Dažkārt cilvēks ar to savu godīgumu jūtas kā muļķītis. Varbūt arī es izklausos naiva, bet, kad pieminu dažādus gadījumus un argumentus, tad jūtu, ka cilvēki aizdomājas. Man ir gandarījums, ka pēdējā laikā dzirdu atzinību par paveikto un jūtu sporta sabiedrības atbalstu Fair Play kustībai. Visi sportisti ir sākuši savu ceļu kā bērni ar pirmajiem treniņiem, ar savu mazo sapnīti par spožiem sasniegumiem. Tad kāds no viņiem šo sapni aptraipa un tas tiek samīts. Tas neatmaksājas ne par kādu naudu,” ir pārliecināta Latvijas Fair Play kustības līdere.

Baiba VEISA

Eiropas Fair Play kustības (EFPM) izpildkomitejas locekle

Dzimusi: 1982. gada 22. aprīlī Bauskā

Izglītība: Bauskas pamatskola, Bauskas 1. vidusskola (tagad — Bauskas Valsts ģimnāzija), Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāte, Alberta koledža, šobrīd studē jurisprudenci Biznesa augstskolā Turība

Darba gaitas: Latvijas Ūdens motosporta federācijas ģenerālsekretāre līdz 2007. g., ātrumlaivu Formula 2 pasaules čempionāta posmu rīkotāju ģenerālsekretāre (strādājusi Tuvo Austrumu valstīs — Dubaijā, Saūda Arābijā, Katarā, Omānā, Ēģiptē un Malaizijā), bijusi projektu vadītāja. Šobrīd juriste, mediatore

Sabiedriskā darbība: Latvijas Olimpiešu kluba izpilddirektore, kopš 2016. gada oktobra Eiropas Fair Play kustības (EFPM) izpildkomitejas locekle

Ģimenes stāvoklis: precējusies

Vaļasprieki: ceļošana, lasīšana, ēst gatavošana, sports

FAIR PLAY

Fair Playkustība Latvijā aizsākās, kad Latvijas Olimpiskā komiteja kļuva par Eiropas Fair Play (EFPM) biedru. 2014. gada rudenī Rīgā notika Fair Play kongress, tajā piedalījās 27 valstu pārstāvji. Kopš tā laika šī kustība aktivizēta Latvijā.

Eiropas Fair Play kustību 1994. gada 27./28. maijā Šveicē nodibināja 14 valstu pārstāvji.

EFPM ir sabiedriska organizācija, kuras galvenā mītne atrodas Vīnē. Organizāciju vada izpildkomiteja 9 locekļu sastāvā, ko ievēlē Ģenerālā asambleja uz 4 gadiem. Ģenerālā asambleja notiek reizi gadā, vienlaikus tiek organizēts starptautisks kongress, kurā piedalās aptuveni 30 valstu delegāti.

PRETINIEKS IR JĀCIENA

Irlavas sporta dzīves vadītājs un Sporta nama šefs Andis Švāns pats savulaik bijis vieglatlēts, ar labiem sasniegumiem startējot 400 m barjerskrējienā, vēlāk viņš strādājis par fizkultūras skolotāju, bet nu vada visu pagasta sporta dzīvi un dažus sporta pulciņus bērniem. Sportot turpina arī pats, uzspēlējot florbolu. Sportā gūto atzinību klāstu viņš papildinājis ar Fair Play balvu.

Par Tukuma novada domes lēmumu viņu izvirzīt nominācijai Par godīgu spēli Andis Švāns jutās izbrīnīts. „Biju krietni pārsteigts tai brīdī, kad mani nosauca, jo neko tādu īpašu neesmu izdarījis,” uzskata Andis Švāns. „Droši vien ir novērtēts mans darbs ar cilvēkiem, tas, ka ar mani ir viegli sastrādāties, bet to jau var tikai redzēt no malas.”

Tukuma novada domes sporta metodiķis Juris Kožeurovs skaidro, ka Andis Švāns izvēlēts šai balvai par viņa attieksmi pret sportu un pasākumu organizēšanu. „Par viņa atsaucību un pretimnākšanu zina ne tikai novada dome, bet visi apkārtnes sporta klubi. Andis ir gatavs izpalīdzēt ne tikai ar sporta nama telpām, sabīdot grafikus, ja tas vajadzīgs, reizēm iedodot zāli bez maksas vai pazeminot maksu. Nereti viņš velk laukā teltis vai citu inventāru, ja kaut kā pietrūkst, un dara to no sirds. Viņš pats iesaistās un palīdz, pat kaut ko nesot, uzstādot, montējot. Andis nerēķina, kas viņam par to būs, galvenais ir tas, lai izdodas pasākums, sacensības, lai cilvēki sporto un viņiem būtu prieks. Ja Irlavas sporta dzīves vadītājs, šādi rīkojoties, uzskata, ka neko īpašu nav izdarījis, tad varu pateikt — būtu labi, ja visi uzskatītu, ka tas ir normāli.”

Vaicāts par savām vērtībām, strādājot sporta lauciņā, Andis Švāns skaidro: „Esmu iemācījies neuzspiest savu gribu, domāt par to, kā izveidot komandu, kā dzīvot draudzīgi. Kad rīkojam Irlavā kādas sacensības, cenšamies visus sagaidīt ar ciemakukuli. Neatkarīgi no tā, vai kāds uzvar vai neuzvar — uzteicam visus par dalību, pasakām paldies. Sporta pasaulē vienam otru jāciena. Ja kāds bērns florbola pulciņā sāk kašķēties un grib būt gudrākais, tad viņš var iet mājās. Kad pārdomājis savus izlēcienus, tad nāk atpakaļ.

Mācu, ka jāciena pretinieks, vienmēr konkurentam jāpaspiež roka pēc spēles. Jāciena gan vājš, gan stiprs, nekad nedrīkst otru pazemot. Ja kāds spēlē uzvelkas par niekiem, tad tas kaitē komandai un traucē gūt rezultātu. Piemēram, ja kāds no dusmām laukumā grib atriebties, tad parasti saņem noraidījumu. Komanda paliek mazākumā, pretinieks samet vārtus, un viss — pasākums beidzies. Tiesneša svilpe par spēles beigām ir brīdis, kad jānoliek malā visas emocijas,” uzskata Tukuma novada domes Fair Play balvas laureāts Andis Švāns.

NE PĒC TAUTĪBAS VAI MAKA

Jūrmalas dome balvai Par godīgu spēli izvirzīja Jāņa Rovičaboksa klubu Kauguros. Kluba galvenais treneris, daudzu starptautisku turnīru uzvarētājs, septiņkārtējs Latvijas čempions Jānis Naumovs neslēpj prieku par šo novērtējumu un saka: „Jūrmalā mēs esam sporta klubs, kurā nešķiro bērnus pēc tautības vai materiālā stāvokļa. Mūsu klubā trenējas latviešu, krievu, ukraiņu un romu tautības bērni. Daži sāk trenēties jau 6—7 gadu vecumā.”

Roviča boksa klubā ir divi treneri, ar jauniešiem strādā arī vecākais treneris — pieckārtējais Latvijas čempions Voldemārs Šperliņš.

„Voldemārs jau ilgi ir boksā, prot apieties ar romu bērniem, ņemas ar viņiem kā ar savējiem,” turpina Naumovs. „No mazāk turīgiem bērniem mēs neņemam maksu par nodarbībām. Ir svarīgi, ka viņi nāk uz mūsu klubu un trenējas, līdz ar to neklaiņo pa ielām, nezog, nedzer, nelieto narkotikas. Mūsdienās sportā daudzi novēršas no čigāniem, it kā viņi būtu zemākas šķiras, bet mēs viņiem uzticamies, un viņi uzticas mums. Savu enerģiju viņi iegulda sporta zālē, vēl apceļo Latviju un Eiropu, jo piedalās gan Latvijas gan starptautiskos turnīros. Tas darbs, ko viņi regulāri veic trenējoties, ļauj viņiem redzēt pasauli un iegūt jaunus draugus.”

Kas to finansē? Jānis Naumovs skaidro, ka klubu atbalsta pašvaldība un sponsori. „Labāk situētās ģimenes maksā ne tikai par savu bērnu, bet cenšas atbalstīt tos, kuri nevar samaksāt, bet trenējas ar lielu atdevi. Ne jau tikai romu bērniem klājas grūti, pie mums ir arī citu tautību bērni no ģimenēm, kurām nav naudas. Sporta klubam ir arī savas prasības. Piemēram, lai bērni, kas nāk uz treniņiem, labi mācītos. Vecākais treneris bieži nodarbojas ar viņiem papildus —māca gan rakstīt, gan lasīt, skaidro mācību priekšmetus. Bērniem jāievēro noteikta kārtība un disciplīna. Visa mūsu kluba atmosfēra ir tāda, ka viens otram palīdzam. Esmu dzirdējis, ka citur pasaka, ja tur būs čigāni, tad mēs tur netrenēsimies, neiesim ar viņiem vienās dušās un ģērbtuvēs. Kā tie, kuri ir citādāki, var iekļauties sabiedrībā, ja sabiedrība viņus atstumj? Kad mūsu jaunieši izaug, tad viņiem ir ģimenes, darbs un ir prieks, ka tas, ko esam ieguldījuši, nav bijis velti. Tie bērni, kurus mēs esam izaudzinājuši, vismaz dara kaut ko labu.

Latvijā daudz kur sportā viss ir balstīts uz naudu. Mums ir citādāk, galvenais ir dot. Pēc tam jaunieši atlīdzina mums ar saviem rezultātiem,” ir pārliecināts treneris Jānis Naumovs. 2015. gadā Jāņa Roviča boksa klubs ieguva balvu nominācijā Jūrmalas Gada sporta klubs. Kluba audzēkņi, tai skaitā romu tautieši, regulāri kļūst par Latvijas čempioniem un starptautisku turnīru uzvarētājiem, kas godina JāņaRoviča boksa klubu, nes Latvijas un Jūrmalas vārdu pasaulē.

„Piemēram, pirms trim gadiem romu puika Tahirs Petrašēvičs izcīnīja trešo vietu Eiropas čempionātā kadetiem svara kategorijā līdz 52 kg,” turpina Jānis Naumovs. „Pērn mēs Eiropas čempionātā piedalījāmies ar talantīgo romu Andri Kleinu. Diemžēl pirmais mačs viņam bija ar iepriekšējā gada Eiropas čempionu, kam tiesneši atdeva uzvaru, kaut cīņa bija ļoti līdzvērtīga… Tiesneši reizēm pavelk vienu vai otru. Bet tas varētu būt cits jautājums par godīgu cīņu.”

Vai būt godīgam ir izdevīgi? „Protams,” nešauboties atbild treneris. „Ja nebūsi godīgs, tad melosi pats sev. Un puikām tas tiek mācīts. Ja nebūsim visi kā ģimene, ja vērtēs tikai cilvēka materiālo pusi, tad arī rezultāta nebūs.”