Ar zelta ideju blociņu kabatā
Antra Šverna — Rīgas 41. vidusskolas sporta skolotāja, volejboliste, jauno tehnoloģiju cienītāja un nu arī konkursa Gada sporta skolotājs uzvarētāja.
VOLEJBOLS UZVAR DEJAS
Antras draudzība ar sportu aizsākusies jau bērnībā Krimuldas vidusskolā, kur sporta skolotāja un arī klases audzinātāja bija mamma. Spilgti atceroties gadījumu, kad gribējusi mammu pārmācīt, ka bumbiņas mešanā nav jāliek pretējā kāja obligāti priekšā, bet var mest ar labo roku un likt labo kāju priekšā. Padevušies rudens krosi, bet nav paticis skriet barā — paticis, ka visi kopā kaut ko dara kopīga mērķa vārdā. Tāpēc izvēle izdarīta par labu komandu sporta spēlēm — 6. klasē dejošana Dzirnās nomainīta ar volejbola treniņiem pie trenera Gunāra Freidenfelda. Vēlāk mācības un treniņi turpināti Murjāņu sporta ģimnāzijā.
KAD KĀDS TEVI GAIDA
Pēc MurjāņiemAntra gribēja studēt tūrismu Vidzemes augstskolā, bet nebija pietiekami sagatavojusies iestājeksāmeniem un neizturēja konkursu. Tādēļ ceļš veda uz Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, kurā pēc Murjāņu beigšanas varēja iekļūt budžeta grupā. Tas ģimenei bija diezgan būtiski, jo māsa par maksu jau mācījās Mākslas akadēmijā, bet aiz Antras vēl bijis brālis. Akadēmijā viss gājis viegli, kā atzīst Antra, laikam tādēļ, ka nebija matemātikas un fizikas, ar ko skolā pārāk nav veicies. Praksē iedalīta Rīgas 41. vidusskola, par kuru tolaik klīdušas baumas, ka tur skolotāji studentus dresējot kā suņus. Skolotāja Tija Tripāne (titula Gada sporta skolotājs ieguvēja 2007. gadā) studentus tiešām izdresējusi labi.
Pagājis gads pēc augstskolas beigšanas, kura laikā pastrādāts degvielas uzpildes stacijā, Volejbola federācijā, kad piezvanījusi T. Tripāne un aicinājusi uz skolu. Saistoši tas tobrīd nav licies, bet piekritusi. Antra atceras: “Tikai trešajā gadā, septembrī ieraugot meitenīti, kas tiešām priecājās, mani redzot, beidzot sajutos piederīga skolai. Tā sajūta, kad kāds tevi gaida, sagaida un tu vari kādam dot kaut ko! Tad man arī iedeva audzināmo klasi un viss aizgāja pilnā sparā.”
IEDROŠINĀT UN PIEDALĪTIES
Kā iemācīt bērniem mīlēt fiziskās aktivitātes, veicināt, lai tās bērnos kļūtu par ikdienas nepieciešamību, mūsdienās ir aktuāla problēma. Antra novērojusi, ka dažiem bērniem pietiek ar sporta stundu, citiem ne: “Tie, kas uz sporta stundu nāk ar prieku, parasti atrod arī citas aktīvas nodarbes ārpus stundām. Svarīgi ir mūsdienu bērnam likt noticēt, ka viņam kaut kas izdodas, kaut vai mazumiņš. Tad viņš ieiet azartā un grib mēģināt vairāk un vairāk. Bērnu vajag slavēt, taču vienlaikus norādīt, ka līdz pilnībai vēl tāls ceļš ejams.” Skolotāja novērojusi, ka svarīgs faktors ir mikroklimats klasē, kādu sociālo lomu bērns ieņem. Ja bērns ir atstumtais, tad bieži vien nenāk uz sporta stundu, jo, nejūtoties drošs par savu ķermeni, kautrējas no tā, bieži vien pat kautrējas pārģērbties kopā ar citiem. Tad jāmēģina ar skaidrošanu, pierunāšanu, uzslavām.
Mazajiem ļoti patīkot sporta dienas — visu dienu bez ierobežojuma var iet, skriet, darboties. Lielajiem apsīkst entuziasms, jo viņi jau daudzus gadus ir to darījuši, rodas rutīna.
“Ļoti dažādi ir atbrīvotie. Ir tādi, kas grib darboties, bet viņiem sagādāta zīme. Ir bērni, kuriem uzstādīta konkrēta diagnoze, piemēram, bradikardija. Jautāju bērnam, vai viņš pats zina, kas tas ir. Viņš man izskaidro, tad pārrunājam, un varbūt kaut nedaudz tomēr var sporta stundā padarboties līdzi pēc pašsajūtas. Un ir otra galējība, kam vajag, lai tikai būtu tā zīme un nebūtu jāpiedalās. Bieži vien tādi bērni sēž malā, paši neko nevar, bet par citiem smīkņā, tad gan es aizrādu.” Antra stāsta.
Par darbu ar nedisciplinētajiem Antra atklāj, ka trakais vecums ir 7. klasē. Bet sarunāt varot gan ar lieliem, gan ar maziem — ja piedalies, tad piedalies tā, lai netraucētu citiem darboties un arī netraucētu vadīt stundu.
ATTĪSTĪBA VAI NORMATĪVI
Skolēnu sasniegumu vērtēšana sporta stundās notiek pēc pašu skolotāju izstrādātiem kritērijiem katrai apgūstamajai prasmei. Bērns zina, kas viņam ir jāizdara, lai saņemtu konkrētu punktu skaitu. Vingrinājumam ir normatīvā daļa, bet ir jāizpilda arī vesela virkne nosacījumu, lai vingrinājumu veiktu pareizi. Un bērns zina, ka, cenšoties darīt pareizi, viņš vienalga dabūs punktus, lai gan normatīvajā daļā ir nulle. Antra uzskata, ka normatīvi nav problēma sporta skolu bērniem, bet vienkāršo bērnu tas dzen stresā. Tad kāds ieguvums ir no normām?
Antrai ir nerealizēta ideja par skolēnu individuālās attīstības kartītēm: Bērns atnāk uz 1. klasi, izpilda testiņu — tie nav normatīvi, atbilstoši attiecīgajam attīstības sensitīvajam periodam tu dod dažādus vingrinājumus un piefiksē, cik viņš var tajā vecumā. Nākamajā gadā liec klāt citus. Tā būtu personas lieta sportā, vienalga, kurš skolotājs mācījis pirms tam, bērns atnāk uz skolu ar kartīti, un nākamais skolotājs pārņem. Galvenais ir redzēt, kāda bērnam skolas gaitu laikā ir dinamika. Ja viņš 1. klases sākumā 10 reizes ar aukliņu bez apstājas var izlēkt, bet beigās var 50 — nu forši! Tad ir arī iemesls paslavēt bērnu: “Tu šogad esi labi progresējis!” Nevajag bērnus likt rāmjos un salīdzināt, bet skolotājam personīgi jāuzņemas atbildība par katra bērna attīstības dinamiku. Var jau formāli dragāt normatīvus un pārējā laikā: “Ai, dariet, ko gribat!”, bet attīstības nebūs. Galvenais — ko es varu dabūt no tā bērna ārā, nedzenoties pēc rezultātiem.”
KVADRĀTMETRI UN TREŠĀ STUNDA
Uz jautājumu, vai pietiek ar mājīgo, bet nelielo sporta zālīti, lai realizētu kvalitatīvu mācību procesu, Antra atbild:“Skolā ir volejbola laukuma izmēra zāle (9 x 18 metri), kurā bieži paralēli notiek stundas divām klasēm. Bieži vien 1. klase ar 12. klasi kopā. Tas nav pieņemami nedz skolēniem attiecībā uz viņu slodzi, nedz arī skolotājiem.”
Skolai 2008. gadā ir izstrādāts sporta kompleksa projekts, kuru vajadzēja īstenot jau 2012. gadā, bet nekas uz priekšu nav gājis — nepieciešams pašvaldības atbalsts. Zāle ir noslogota visu laiku arī vakaros, kad beidzas skolas interešu izglītība. Te būtu, kas sporto, — sporta skolas ir izrādījušas interesi, arī apkārtnes iedzīvotāji. Skola varētu ieviest trešo sporta stundu. Nepieciešams labiekārtot arī āra laukumus — tur joprojām ir asfalta segums.
Antras treneris savulaik teicis, ka, vienu reizi nedēļā darbojoties, tu degradējies, divas reizes — paliec tāds, kāds esi, ja pastrādā trīs reizes nedēļā — sākas attīstība. Antra uzskata: “Ja būtu trīs sporta stundas nedēļā, tad vajadzētu nodalīt vienu stundu tikai vispārējai fiziskajai sagatavotībai. Pēc stundas uzbūves attīstīšanai ir paredzētas 8 minūtes, kurās jāiekļauj izklāsts par veicamo uzdevumu. Ļoti operatīvi to darot, uzdevuma veikšanai atliek 6 minūtes. Trīs sporta stundas nedēļā ir vajadzīgas, bet jābūt atrunātam, kam šis laiks ir jāvelta. Mums tā šobrīd būtu problēma, jo tad būtu zālē visas stundas dubultā un pat trīs klases vienlaikus jānodarbina. Bet esmu gatava upurēties. Savu balsi jau tagad esmu nobļāvusi tā, ka mājās saviem bērniem nevaru vairs miega dziesmiņas nodziedāt.”
MOTIVĀCIJA UN EKSĀMENS
Lai ietu laikam līdzi, Antra nemitīgi pilnveido sevi: “Draudzējoties ar mūsdienu tehnoloģijām, ļoti daudz var atrast internetā, bet pašam jāizvērtē un jāatlasa derīgais, jo atrast var zilus brīnumus. Man ir savs zelta ideju blociņš, kurā es šo to ierakstu. Eju uz kursiem, bet tādiem, kam ir jēga. Ar kolēģi apmaināmies jaunumiem.Tu vairāk attīsties, kad ir, no kā pašpikot vai saņemt pamatotu kritiku un ieteikumus.” Tas arī mudinājis Antru atkārtoti piedalīties konkursā Gada sporta skolotājs (pirmā reize bija 2009. gadā, kad aizcīnījusies līdz trijniekam): “Pirmo reizi mani izvirzījabrīvprātīgi piespiedu kārtā, bet šoreiz atgriezos darbā pēc divu gadu mājās būšanas ar otro bērnu un gribējās pašai sevi parādīt, gribējās atsvaidzināt zināšanas. Tas ir labs eksāmens, kurā vari sevi pārbaudīt. Dalībniekus vērtē vesela komanda, un, ja novērtē augstu, tad esi kaut kādā līmenī un vari droši darboties. Laba motivācija ir arī 500 eiro savai skolai inventāra iegādei — mēs nevaram katru gadu tādu summu atvēlēt sporta inventāram.”
DURVIS SKRĒJIENAM
Antra stāsta par savas ģimenes sportiskajiem paradumiem: “Vīrs ir florbolists, pēc izglītības pedagogs. Savus bērnus uz peldēšanu vedam jau no piecu nedēļu vecuma. Redzu, ka lielākais puika nebūs sportists, jo viņam nepatīk sacensties, toties viņš ļoti labi liek lego. Bērnus ņemam līdzi uz saviem treniņiem, lai izkustas. Lielo puiku vedām uz džudo, un viņam patika. Bet tā pilsētvide. Man pagāja pusotra stunda ceļam, tad man otrs bērns jāņem līdzi, stunda, kamēr notiek treniņš. Tas viss ir tik sarežģīti un prasa tik daudz, ka tu beigās neesi māte, bet robots. Es gribu audzināt bērnus sportiskā garā, bet bez piespiešanas un bez pārlieku lieliem upuriem.”
Uz jautājumu, kur redz sevi pēc gadiem pieciem, desmit, Antra atbild pēc pārdomu mirkļa: “Neesmu pārliecināta, vai es redzu sevi šajā skolā. Esmu mācījusies no šīs skolas bērniem, ka vajag vairāk draudzēties ar dabu. Es gribētu, lai mani bērni uzaug laukos vai ciematā, jo redzu cik ļoti daudz tas bērniem dod. Mēs pa vasaru dzīvojam laukos, kur var iet spēlēties ar smiltīm un akmeņiem, kur viņam pašam sava pasaule. Un cik bērns laukos noskrien pa dienu! Rīgā, lai izietu ārā ar diviem mazuļiem, tas ir vesels pasākums, bet laukos atveru durvis, lai skrien. Es gribētu sevi redzēt ārpus pilsētvides. Varbūt kaut kad gribēsies arī Rīgā atgriezties. Tas, ka darbības lauks būs sports vai pedagoģija, jau zvaigznēs ierakstīts. Bet vispār jau nekas nav jāmaina, kamēr jūties labi. Un pagaidām viss ir labi!”
Antra ŠVERNA
Rīgas 41. vidusskolas sporta skolotāja
Dzimusi: 1983. gada 5. martā Siguldā
Izglītība: Krimuldas vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — izglītības un sporta darba speciāliste, sporta skolotāja, volejbola trenere
Sporta gaitas: Latvijas junioru izlases dalībniece volejbolā, vairākkārtēja Latvijas čempione volejbolā kluba LU/Jelgava sastāvā
2005./06. un 2006./07. gada virslīgas labākā spēlētāja
Darba gaitas: 2004.—2006. g. lietvede Latvijas Volejbola federācijā, 2006. g. Krimuldas vidusskolas sporta skolotāja, kopš 2006. g. Rīgas 41. vidusskolas sporta skolotāja, interešu izglītības pedagogs, kopš 2013. g. trenere Minusas volejbola skolā
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi bērni
Autori: Santa Roze
