Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 310 Personība

Diskutēt, lai rīkotos

Jau vairāk nekā gadu valsts augstākā amatpersona sportā ir Edgars Severs. Pirms kļūt par valsts sekretāra vietnieku un Sporta departamenta direktoru, viņš Izglītības un zinātnes ministrijā (IzM) šajos jautājumos krāja pieredzi 10 gadu garumā.

Viņam nereti nācies nokļūt sporta nozares speciālistu krustugunīs. Šoreiz pirmais jautājums Edgaram Severam ir mazliet pārsteidzošs.

— Vēl pirms gada pusotra sociālie partneri — Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) — bija skarbi IzM darba kritizētāji. Tagad valda klusums. Pirms vētras?

— Pilnīga klusuma gan nav. Pēdējā laikā no sociālajiem partneriem dzirdu labus vārdus par departamenta darbu. Pat premjeres kundze izteikusies atzinīgi. Es to vērtēju divējādi. Nekad nevar strādāt tik labi, lai to nevarētu darīt vēl labāk, un mūsu pārmērīgā kritizēšana arī ne vienmēr bija pelnīta. Esam mainījuši principus, kā komunicējam ar sporta nozari kopumā. Esam definējuši valsts lomu sportā — valstij nav jābūt ne galvenajam sportistam, ne galvenajam sporta tiesnesim. Mums jābūt partneriem — valstiskajam un nevalstiskajam sektoram, lai kopīgi attīstu nozari.

Valstij vispirms kopā ar sociālajiem partneriem un pašvaldībām jāizstrādā sporta politika un stratēģija, jādefinē mērķi, ko mēs sporta nozarē gribam sasniegt. Pēc tam jārada tiesiskais instruments, normatīvie akti, kādā veidā šo stratēģiju īstenot. Šim regulējam jābūt tādam, kas veicina nozares attīstību un kas ir reāli īstenojams. Lai nav tā, ka mēs izdomājam un pieņemam kādu likumu, bet izrādās, ka tas nestrādā, jo nav bijusi pilnvērtīga diskusija ar nozari, kas atklātu tā nepilnības.

Trešais ir finanšu regulējums, kas gan nevalstiskām organizācijām, gan pašvaldībām nodrošina pietiekami daudz līdzekļu, lai sasniegtu tos mērķus, par kuriem esam vienojušies. Ceturtā ir šīs politikas īstenošana. Piektā ir cīņa pret to, kas nogalina sportu — dopingu, spēļu sarunāšanu un citām negatīvām izpausmēm.

— Visu laiku sakāt mēs. Kas ir šie mēs?

— Ar mēs saprotu sporta nozari kopumā. Likuma priekšā mēs ir šaurāks — ministrija vai, vēl precīzāk, mūsu departaments, ka atbild par sporta politikas izstrādi.

— Cik ierēdņu strādā IzM Sporta departamentā?

— Deviņi, ieskaitot mani.

— Kādi tad ir tie mērķi, ko mēs vēlamies sasniegt?

— Tie definēti Sporta politikas pamatnostādnēs. Mēs attīstām sporta nozari, lai mūsu iedzīvotāji kļūtu fiziski aktīvāki, lai fiziskās aktivitātes kļūtu par paradumu. Vidēji Eiropas Savienībā 41 procents iedzīvotāju vismaz reizi nedēļā sporto, Latvijā — tikai 31 procents. Tiesa, pēdējos gados mūsu izaugsme šajā ziņā ir straujāka nekā vidēji Eiropā. Tas ir acīm redzami — arvien vairāk cilvēku skrien, slēpo, nūjo, brauc ar velosipēdiem, piedalās tautas sporta pasākumos. Mūsu kopējais mērķis — lai sports kalpotu dzīves kvalitātei, lai, jo īpaši bērni un jaunieši, šo patiesību pieņemtu kā savu un īstenotu dzīvē.

Medaļas valstij nav galvenais mērķis, tomēr arī augstu sasniegumu sports ir ļoti nozīmīgs, jo bez tā nav īstenojams sportam būtiskais piramīdas princips. Pēdējos divos gados mēs, šķiet, esam izdarījuši visu iespējamo, lai Latvijas labākajiem sportistiem, jo īpaši tiem, kas pretendē dalībai vasaras olimpiskajās spēlēs Rio, nebūtu jāsūdzas par finanšu trūkumu. Lai neviens nevarētu teikt, ka līdz medaļai pietrūka viens centimetrs vai sekundes desmitdaļa tikai tāpēc, ka sagatavošanās periodā nav varēts izmantot kādu iespēju. Vienmēr gribam vēl vairāk, bet būtu labi, ja Rio mēs izcīnītu tikpat medaļu, cik Londonā.

— Kašķi parasti ir par naudu vai par mantu. Šogad naudas sportam ir vairāk…

— Jā, finansējums ir par 6,4 miljoniem eiro lielāks. Bet tikai matemātiski. Iepriekšējā gadā būtiski mazāks bija par olimpisko centru būvniecību valsts galvoto kredītu atmaksas apjoms. Šogad tas atgriezies ierastajos apmēros, un valsts šim nolūkam piešķīrusi 2,87 miljonus. Šī nauda tiešā veidā nozares finanses nepalielina. Bet, piemēram, līdzekļi sportu skolu treneru algām šogad palielināti par 2 miljoniem. Šogad trešā daļa valsts sporta budžeta aiziet treneru darba samaksai, un, cerams, ka viņiem vairāk piketēt zem mūsu logiem nenāksies.

— Bet tas tikai nozīmē to, ka viņiem kā pašiem pēdējiem algas beidzot atgriežas pirmskrīzes līmenī, kas arī nebija nekāds augstais…

— Ir viena negatīva tendence, par kuru jau vairākkārt esmu brīdinājis sabiedrību. Valstij palielinot finansējumu, daudzas pašvaldības savu daļu tādā pašā apjomā ņem ārā. Ne visas, protams. Pašvaldības ir sporta skolu īpašnieces, kas sedz visus uzturēšanas izdevumus, kā arī algo direktoru, viņa vietniekus, metodiķus. Treneru darbu finansē valsts. Kad šī samaksa valsts līdzekļu trūkuma dēļ dramatiski tika samazināta, pašvaldības meklēja iespēju, kā to kompensēt.

— Lai īstenotu sapni par sportisku nāciju, nozīmīga loma ir sporta skolotājiem, kas zem IzM logiem joprojām par mazām algām raud kopā ar pārējo priekšmetu skolotājiem.

— Dienaskārtībā ir jaunais pedagogu darba samaksas modelis, kas agrāk vai vēlāk tiks ieviests, un algas noteikti kļūs konkurētspējīgākas.

— Vai šis modelis attieksies arī uz sporta skolām?

— Jā. Tāpat kā uz mūzikas vai mākslas skolām.

— Bet iekams tas nav ieviests…

— …Esam sagatavojuši vairākas iniciatīvas, lai palielinātu fizisko aktivitāšu skaitu skolās. Vispirms vēlamies pārskatīt sporta stundas saturu. Iespējams, arī mainīt tās nosaukumu, atgriežoties, piemēram, pie fiziskās audzināšanas. Cilvēki ar terminu sports saprot augsto sasniegumu sportu, kaut gan likuma izpratnē tas ir visaptverošs jēdziens. Visā izglītības sistēmā līdz 2018. gadam tiks pārskatīts mācību priekšmetu saturs, to balstot kompetenču pieejā. Vairāk tiks akcentēta dzīvei nepieciešamo prasmju apguve.

— Tas nozīmē katru sagatavot sportošanai visa mūža garumā!

— Šādi vārdi dzirdami arī šodien, bet ne vienmēr izmantotās metodes der to īstenošanai. Vispirms jāievēro, ka sporta stundās netiek gatavoti sportisti. Tajās vēl daudz kas pilnveidojams. Man uzticēts vadīt darba grupu, kurā deleģēti Sporta federāciju padomes, Olimpiskās komitejas un citu nevalstisko organizāciju eksperti, kas jau šomēnes sāks jauno stundas saturu izstrādāt.

Nākamais būs jautājums par sporta stundu skaitu. Mūsu uzskats, ka tām jābūt trim, nevis divām kā patlaban. Bet vispirms ir jāizstrādā saturs. Vēl ļoti svarīgi izglītības sistēmā sakārtot to, kas notiek pēc obligāto stundu beigām. Lai būtu vismaz viena sportiska ārpusstundu aktivitāte paša skolā.

Arī tagad izglītības standarts paredz, ka 1.— 6. klases skolēniem jebkuras mācību stundas laikā trīs minūtes var likt pavingrot. Tas nenotiek gandrīz nekur, jo skolotājiem vispirms nav izpratnes, kā to darīt. Tāpēc pērn izstrādājām metodisko materiālu ar videopiemēriem, kuru tuvākajā laikā kā mācību līdzekli saņems visas skolas. Jau ir apmācīta daļa sporta skolotāju, kas šīs iemaņas savās mācību iestādēs var nodot pārējiem pedagogiem. Tas nav viens vingrojums, bet dažādu vingrojumu kompleksi, kas pielāgoti attiecīgām mācību tēmām. Drīz aicināsim šīs dinamiskās pauzes aktīvi ieviest skolēnu ikdienā.

Valsts atbalsta pēc LOK iniciatīvas īstenoto projektu Sporto visa klase, kas garantē piecas sporta nodarbību stundas nedēļā. Šogad tajā jau piedalās 48 skolas no 32 pašvaldībām, ceru, ar septembri būs vēl vairāk. Šis projekts pierāda, ka arī pašreizējo regulējumu ietvaros iespējams noorganizēt vairāk par divām sporta stundām nedēļā, tās kombinējot ar ārpusstundu akvitātēm.

Vēl jāuzsver, ka bērnu attieksmē pret fiziskajām aktivitātēm nenovērtējama ir ģimenes loma un vecāku personiskais piemērs.

— Šogad sporta budžets ir lielāks. Vai tas tāds būs arī nākamgad?

— Jau pēdējā pagājušā gada sēdē Nacionālā Sporta padome nolēma aicināt Ministru kabinetu nodrošināt, lai nākamā gada budžets nebūtu mazāks par esošo. Esam jau sākuši signalizēt, ka budžeta veidošanas procesā nepieļausim, ka situācija nākamgad pasliktinās.

— Mantas IzM nav sevišķi daudz, bet tā ir labi redzama. Vispirms jau daudziem tik nepieciešamais Daugavas stadions…

— Esam tuvu tam, lai drīz sāktu rekonstrukcijas darbus stadiona teritorijā. Ir pamatotas cerības, ka viss šis kvartāls tiks sakārtots kultūrai un sportam, tautas sportu ieskaitot. Projekta kopējais finansējums — 7 miljoni valsts, 40 miljoni ES naudas. Paredzams, ka līdz 2018. gadam Latvija iegūs rekonstruētu stadiona arēnu ar divkārtpalielinātu sēdvietu skaitu un līdz 2023. gadam — slēgtu multifunkcionālu vieglatlētikas manēžu, jaunu hokeja halli, daudzfunkcionālu sporta spēļu halli, atjaunotu vieglatlētikas treniņlaukumu un sakārtotu infrastruktūru.

— Tātad ir cerība, ka tur nebūs tikai arēna deju svētkiem?

— Otrādi. Galvenokārt tie būs sporta objekti, kurus varēs izmantot arī kultūras pasākumiem. Vienīgi stadionam visapkārt nebūs sēdvietu. Tiks rekonstruēta esošā tribīne, uzbūvētas divas gala tribīnes, kopumā iegūstot ap 10 000 sēdvietu. Perspektīvā šīs trīs tribīnes varētu arī pārsegt ar jumtu. Bet jāatceras, ka ES struktūrfondu līdzekļi joprojām nav paredzēti sportam. Arī šis netiek pozicionēts kā sporta projekts, bet gan kā degradētas teritorijas revitalizācija. ES nosacījumi vienam projektam ļauj tērēt ne vairāk par 5 miljoniem eiro. Mums kopā ar konsultantiem, Kultūras ministriju un Finašu ministriju ir izdevies panākt vienošanos, ka šajā teritorijā iespējams īstenot vairākus projektus. Piemēram, tribīņu rekonstrukcija ir viens projekts par 5 miljoniem, no kuriem 85 procenti ir ES struktūrfondu nauda, 15 procenti — valsts budžeta līdzekļi. Mēs nedrīkstam tērēt nevienu centu vairāk.

— Vai stadiona skrejceļš būs piemērots starptautisku sacensību rīkošanai?

— Tas jau tāds ir. Tiesa, diezgan nolietots, turklāt rekonstrukcijas laikā tur būs būvlaukums. Tāpēc valdības rīkojumā ir atsevišķs punkts, kas paredz ārpus Eiropas fondu projektu īstenošanas no valsts budžeta piešķirt 1,1 miljonu eiro, lai 2018. gadā būtu atjaunots starptautiskajām prasībām atbilstošs vieglatlētikas skrejceļa segums un futbola laukums.

— Bet šim grandiozajam revitalizācijas projektam vēl nepieciešams ES akcepts?

— Ar ES Ģenerāldirektorātu šī projekta ideja ir saskaņota. Valdībai vēl jāapstiprina noteikumi, kā to īstenot.

— Ir vēl arī citas mantas. Vienu no tām — sporta centru Mežaparks pirms kāda gada izdevās nosargāt un neatdot Finanšu ministrijai, kas droši vien nozīmētu privatizāciju. Bet īpašnieki no apkārtējiem bijušajiem futbola laukumiem joprojām glūn uz šo dārgumu Ķīšezera krastā.

— Nekomentēšu, vai toreiz tas bija slikts vai labs lēmums, bet tas paredzēja, saglabājot sporta funkciju, šo centru nodot pārvaldīšanai Valsts nekustamajiem īpašumiem, jo ienākumu lielāko daļu veidoja ieņēmumi no viesnīcas pakalpojumiem. Jebkurā gadījumā pēc sporta sabiedrības iniciatīvas tas tika apturēts. 2014. gada nogalē Murjāņu sporta ģimnāzija neapguva tai atvēlēto finansējumu, un daļa no tā tika novirzīta Mežaparka sakārtošanai Latvijas Olimpiskās vienības vajadzībām.

Pēc definīcijas šis jau kādus septiņus gadus nav valsts īpašums, jo pieder SIA Sporta centrs Mežaparks, kurā 99,9 procenti pieder valstij IzM personā un 0,1 procents — LOK. Valstij un pašvaldībām tagad jāizvērtē katras kapitālsabiedrības lietderība. Esam izveidojuši darba grupu, lai šogad izstrādātu Sporta bāzu infrastruktūras attīstības koncepciju. Atgādināšu, ka Nacionālā sporta padome jau aizpērn pieņēma lēmumu, ka Mežaparks viennozīmīgi paliek sportam. Jautājums ir tikai par finansējuma pieejamību. Īpašniekiem kopīgi jāmeklē resursi šīs teritorijas attīstībai.

— Un tenisa centrs Lielupe?

— Tur īpašuma situācija ir tieši tāda pati, jo tolaik bija paredzēti valsts galvojumi. Lai tos saņemtu, Olimpiskajai komitejai vajadzēja kļūt par līdzīpašnieci. Tomēr finanšu krīzes dēļ galvojums tā arī netika izmantots.  Tenisa centra rekonstrukcijai līdz 2018. gadam paredzēti 11,24 miljoni eiro, šim gadam — mazliet vairāk par 2 miljoniem. Pirms diviem gadiem summa bija lielāka, bet arī šo rekonstrukciju iespējams īstenot. Tiklīdz tiks izveidota jaunā valdība, Nacionālajai sporta padomei jāskata jautājums par šī projekta saturu un apjomu, kā arī par tenisa centra pārvaldības modeli. Varbūt šajā projektā piedalās arī Jūrmalas pašvaldība? Mūs gaida nopietns darbs.

— Uz ko var cerēt Murjāņu sporta ģimnāzija?

— Murjāņiem iedalīti 787 tūkstoši sāktās rekonstrukcijas pabeigšanai. Ceru, ka līdz 1. septembrim halle jeb, kā direktore Ingrīda Amantova saka — darba zona visiem sporta veidiem —, tiks atklāta. Nav runa vairs par vērienīgo rekonstrukciju, kas paredzēja grandiozu vieglatlētikas manēžu, atsevišķas sporta spēļu halles un kuras izmaksas jau pārsniedza 10 miljonus, bet Murjāņu mācību programmas izpilde tiks nodrošināta. Līdz pavasarim mums kopā ar ieinteresētajām federācijām, Sporta federāciju padomi un Olimpisko komiteju jānosaka, kuri sporta veidi turpmāk attīstāmi Murjāņos.

Valdībā ir apstiprināta Augstas klases sportistu sagatavošanas centru koncepcija. Sākotnēji tie tika dēvēti par sporta internātiem un pilotprojektiem. No šiem abiem terminiem atteicāmies. Centrs ir kas vairāk par internātu. Noteikts gan kādas meistarības sportisti tajā jāuzņem, gan kādas kvalifikācijas treneriem jāstrādā un, protams, arī kādai izglītības pieejamībai jābūt.

Pilotprojektam ir tāda eksperimenta pieskaņa — sak’, sanāks, nesanāks… Mūsu mērķis ir radīt apstākļus, lai varētu sagatavot konkurētspējīgus augstas klases sportistus olimpiskajos sporta veidos ilgtermiņā. Lai viņi spētu olimpiskajās spēlēs iekļūt labāko sešniekā, pasaules un Eiropas čempionātos izcīnīt medaļas, sporta spēļu komandas — kvalificēties spēlēm vai Eiropas un pasaules čempionātu finālturnīriem. Kopš pērnā septembra darbojas divi šādi centri — Ventspilī (svarcelšanā, vieglatlētikā, šorttrekā) un Valmierā (BMX, vieglatlētikā, peldēšanā), kuros valsts gadā iegulda 240 tūkstošus, apmēram tikpat pretī liek pašvaldības. Tā tas paredzēts līdz 2017. gada beigām. Vairākkārt rūpīgi vērtēsim šo abu centru darbības efektivitāti, lai valdībā un Saeimā diskutētu par tādu centru tālāku attīstību. Ir arī mehānisms, kā varētu veidot jaunus šādus centrus, bet tikai prioritārajos sporta veidos un ar valsts finansiālu atbalstu, sākot no 2018. gada. Vairākas pašvaldības jau nodrošina līdzīgu centru darbību ar saviem līdzekļiem. Tāpat darbojas Latvijas Olimpiskā vienība, turpina strādāt sporta skolas, klubi, federācijas. Šie centri ir tikai vēl viens papildu elements, un mums jāpierāda, ka tam ir vilkme.

— Pašvaldības kļūst arvien nozīmīgāks sadarbības partneris?

— Neapšaubāmi. Pašvaldību savienību iesaistām gan Nacionālās sporta padomes, gan mūsu finanšu komisijas darbā. Pašvaldības ir stabilākais un lielākais valsts partneris. Un, protams, būtiskas ir nevalstiskās organizācijas — LOK, LSFP, Latvijas Paralimpiskā komiteja, Latvijas Komandu sporta spēļu asociācija un Latvijas Sporta izglītības iestāžu direktoru padome.

— No 87 federācijām Nacionālajā sporta padomē kā sadarbības partneri īpaši izdalītas divas. Bet Tautas sporta asociācija nerīko ne Stirnu buka skrējienus, ne maratonus, ne velomaratonus, ne tautas slēpojumus… Toties tā uzurpējusi nosaukumu — tautas sports! Tāpat Sporta veterānu — senioru savienība, katra sporta veida federācija pati rīko savus veterānu mačus. Pat tik sarežģītā sporta veidā kā, piemēram, biatlons…

— Līdz šim likums federācijas ļauj atzīt gan sporta veidos, gan darbības jomās. Piemēram, ir arī Skolu sporta federācija, kuras darbība nav sevišķi jūtama. Es nesaku, ka Tautas sporta asociācija slikti strādā, bet ir nepareizi uzskatīt, ka tā valstī vada un koordinē visu tautas sportu. Savu otro maģistra darbu 2008. gadā rakstīju par Latvijas sporta struktūras pārvaldības pilnveidošanu. Manuprāt, federācijas būtu jāatzīst tikai sporta veidos. Ja vēlamies kādu organizāciju izcelt darbības jomu lauciņā, tad konkrēti tā būtu jāieraksta likumā. Tautas sportā vislielākā nozīme ir pašvaldībām, tā pat ir viena no to pamatfunkcijām — savu iedzīvotāju veselības nostiprināšana. Sporta federācijai jāatbild par savu sporta veidu no pirmsskolas līdz senioru vecumam, kā tas arī bieži vien notiek.

— Sporta likums Saeimā atkal ir atvērts…

— Visā drīzumā tiks pieņemti grozījumi, kas ļaus cīnīties pret maču rezultātu sarunāšanu un citām negodīgām manipulācijām. Turklāt tās tiks kriminalizētas. Aktualizēts jautājums par drošību sacensībās, jo īpaši tehniskajos sporta veidos. Piemēram, federācijas izstrādātie noteikumi ir saistoši tikai tās biedriem. Citi var rīkoties, arī tos neievērojot un organizēt sacensības, kas neatbilst prasībām.

Šogad sagaidāmas nopietnas diskusijas arī citu iespējamo Sporta likuma grozījumu kontekstā. Esam saņēmuši vairāk nekā 80 priekšlikumus. Kopā ar partneriem sāksim izskatīt, kuri ir būtiski. Piemēram, sporta federāciju tiesības un pienākumi. Federācijai sava sporta veida attīstība jāvada un jākoordinē, bet nav īsti iedots mehānisms, kā to paveikt. Vēlamies palielināt federāciju lomu sporta skolu darbā, gan finanšu piešķiršanā, gan darba kvalitātes kontrolē. Jo īpaši, runājot par augstākās sporta meistarības grupām. Savukārt arī akreditētām sporta skolām jāļauj kļūt par federāciju biedriem, patlaban formāli tas nav iespējams, jo sporta skolas nav juridiskas personas. Jādiskutē arī par to, lai federācijas atzītu sporta veidos, nevis darbības jomās.

Gribam palielināt Nacionālās sporta padomes lemttiesības. Šīs organizācijas sastāvs ir ļoti kvalitatīvs, bet līdz šim tās lēmumi ir konsultatīvi.

Nepieciešams noteikt atbildību par darbu bez sporta speciālista sertifikāta, lai mēs būtu droši, ka jebkurā trenažieru zālē veselību uzlabosim, nevis sabendēsim.

Jāsakārto nozaru ministriju kompetence. Piemēram, Labklājības ministrijai vēsturiski būtu jāsniedz atbalsts izciliem bijušajiem sportistiem. Bet patiesībā to dara Olimpiešu sociālais fonds. Jāizveido viens kopējs sporta reģistrs, ko uzturētu LSFP. Pagaidām daļa no tā — sporta bāzu reģistrs — ir ministrijas pārziņā.

Sporta bāze ir instruments sporta politikas īstenošanai. Jāizstrādā sporta bāzu attīstības koncepcija. Ir uzbūvēti olimpiskie centri, šī sistēma sevi attaisnojusi. Bet, piemēram, Liepājā tiek būvēta vieglatlētikas manēža, Valmierā — BMX trase, attīstība turpinās, un tai nepieciešams tālāks sistēmiskums.

 

Edgars SEVERS

IzM valsts sekretāra vietnieks, Sporta departamenta direktors, LNSP loceklis

Dzimis: 1981. gada 21. jūlijā Rīgā

Izglītība: Rīgas 66. vidusskola, Rīgas 1. mūzikas skola (flautas klase), Latvijas Policijas akadēmija, profesionālais maģistra grāds tiesību zinātnē, LU Ekonomikas un vadības fakultāte, sociālo zinātņu maģistra grāds sabiedrības vadībā

Darba pieredze: LU Moderno valodu fakultātes lietvedis (2001.—2004.), IzM Sporta pārvaldes vadītāja palīgs juridiskajos jautājumos (līdz 2005.), IzM Sporta departamenta juriskonsults (2006.), IzM Sporta departamenta Sporta politikas nodaļas vadītājs (2008.), IzM Sporta departamenta direktora vietnieks, Sporta politikas nodaļas vadītājs (2012.), IzM Sporta un jaunatnes departamenta direktora vietnieks sporta jautājumos (2014.), kopš 2014. gada oktobra IzM valsts sekretāra vietnieks, Sporta departamenta direktors

Ģimenes stāvoklis: divu bērnu tēvs

Intereses: sports, modernās tehnoloģijas, mūzika