Iznākšana dienasgaismā
"Viņa augstība gadījums. Kas ir šis varenais kungs, kuru mēdzam saukt arī par likteni. Ko viņš mums piespēlē? Cik no tā spējam gūt paši? Cik no tā dot citiem?" tā priekšvārdā savām atmiņām* par unikālu situāciju un tās izraisītiem notikumiem raksta žurnālists un sporta darbinieks Mārtiņš Pagodkins.
Gadījums, kuru dzīve izvēlējās piespēlēt man, bija unikāls. Tā bija iespēja tikties un tuvāk iepazīt cilvēku, kurš visu savu mūžu veltījis sporta relikviju vākšanai un krāšanai. Ne tikai kolekcionēšanas pēc, bet gan ar domu par laiku, kad visu to varēs nodot Latvijas Sporta muzejam. Mūsu sadarbība, kuras pirmsākumos ielikta priekšnieka rīkojuma izpilde, kas vēlāk pārtapa azartiskā to īstenot, deva spītā iespēju palīdzēt Voldemāram Šmidbergam piedzīvot savas dzīves lielākā mērķa — Latvijas Sporta muzeja — piepildījuma sākumu. Savām acīm skatīt pirmos sporta muzeja tapšanas asnus. Vēsturiski tas bija pirmais jaundzimušā pieteikums pasaulei — esmu ieraudzījis dienasgaismu. Priekšā vēl bija viss garais Latvijas Sporta muzeja tapšanas maratons.
PIE PRIEKŠNIEKA UZ PAKLĀJA
Varbūt šis 1971. gada septembris sporta muzeja tapšanas vēsturē arī neiekļūtu, ja vien Ļeņina rajona (tagadējā Zemgales priekšpilsēta) Izpildkomitejas priekšsēdētāja krēslā nesēdētu idejām pārpilnais Jānis Urtāns, pēc izglītības celtnieks, pēc aicinājuma un dabas cilvēks, kuram rokas tā vien niezēja, lai vai ik dienu mēģinātu radīt ko jaunu, vienalga kādā dzīves jomā. Īsts nemiera gars un jaunrades dvēsele. Jauno partijas komitejas un izpildkomitejas ēku, Auroras sporta namu viņš bija jau uzcēlis. Vajadzēja turpinājumu.
Ir 1971. gada septembra sākums. Pēkšņi darba dienas ierasto ritmu rajona sporta komitejā pārtrauca negaidīts Urtāna zvans man, toreizējam rajona sporta komitejas priekšsēdētājam. Tas nebija vienkāršs zvans par darba jautājumiem, bet gan rīkojums nekavējoties ierasties pie viņa. Kopā ar kolēģiem steigā mēģinājām atcerēties, ko gan esam nogrēkojušies, ko neesam izdarījuši, ja jau tik steidzīgi tieku aicināts uz paklāja pie paša Urtāna.
Nebiju vēl paspējis aizvērt priekšsēdētāja kabineta durvis, kad saņēmu pirmo precīzi mērķēto triecienu tieša jautājuma veidā:
— Pagodkin, vai tu zini cik un kādi izcili sporta veterāni dzīvo mūsu rajonā?
Zināju vairākus, bet neviens no viņiem savulaik nebija guvis pasaules vai Eiropas slavu. Ātrumā nosaucu uzvārdus, kuri pirmie iešāvās prātā.
Nākamais trieciens nesekoja, jo Jānis Urtāns bija cilvēks, kurš neprata ne bārties, ne tēlot bargu priekšnieku, ne ilgi dusmoties uz kādu. Sekoja laipns smaids, un man, tikai viņam piemītošajā lietišķumā un jaunas idejas pārņemta cilvēka aizrautībā, tika paziņots:
— Pirms dažām dienām uzzināju, ka mūsu rajonā dzīvo tāds Voldemārs Šmidbergs, sporta veterāns un kaislīgs sporta lietu krājējs. Viņa māja atrodas tepat netālu, burtiski Bāriņu ielas pretējā pusē, Augļu ielā. Milzīga un unikāla kolekcija. Vai zini kaut ko par to?
Šādu uzvārdu dzirdēju pirmo reizi. Paraustīju tikai plecus, bet Jānis turpināja:
— Domāju, ka tev kopā ar pārējiem būtu jāapciemo šis Šmidbergs un obligāti jāiepazīstas ar viņa kolekciju. Varbūt, balstoties uz to, varam izveidot rajonā savu sporta muzeju. Telpas Auroras sporta namā mums ir. Cik zinu, arī sirmajam vīram nebūs iebildumu, jo viņa māja atrodas pašā Uzvaras laukuma malā, ļoti zemā vietā un jau vairākas reizes pavasaros ir applūdusi, tādējādi bojājot arī viņa gadiem rūpīgi krātās sporta vēstures lietas. Turklāt viņš ir gatavs atdot visu kolekciju sporta muzejam. Nedēļas laikā gaidu no tevis priekšlikumus par iespēju izveidot Aurorā sporta muzeju. Mārtiņ, ceru, ka tu saprati, kas jādara.
ŠOKS IZTĒLEI
Kauliņi bija mesti. Uzdevums bija tikpat skaidrs kā tā saulainā 1971. gada 14. septembra rudens diena, bet tā izpilde tikpat tumša kā šai dienai sekojošā septembra nakts. Kas jādara, jādara. Kopā ar kolēģiem — sporta komitejas metodiķi Ligitu Sarvu, 7. BJSS direktoru Edgaru Skrabi un metodiķi Olgu Bogdanovu, sporta biedrības Daugava darbinieku Juri Eglīti devāmies rīkojuma izpildes vizītē pie Voldemāra Šmidberga, lai paši savām acīm skatītu viņa kolekciju.
Tas, ko ieraudzījām, atveroties Augļu ielas 11. nama durvīm, simtkārt pārspēja visu to, ko pirms tam spējām iztēloties. Mājas trīs istabās izskatījās kā īstā muzejā. Gar sienām no griestiem līdz grīdai medaļas, vimpeļi, kausi, sens sporta inventārs, uz galdiem no satura pārbagātības uzblīduši albumi…
Laipnais namatēvs aicināja piesēst un sāka celt mums priekšā medaļas, fotogrāfijas, lielākas un mazākas planšetes, vienlaikus lēnā un pārliecinošā balsī stāstot par katru lietu.
Vairāk nekā trīs stundas ar izbrīnā ieplestām acīm pētījuši, puspavērtām mutēm klausījušies Voldemārā Šmidbergā, beidzot sapratām, ka pie simpātiskā, laipnā, sirsnīgā mājastēva esam ciemojušies nekaunīgi ilgi. Sākām atvadīties, bet staltais, sirmais vīrs, ar vienu roku vairākkārt pieglaužot savu balto ķīļbārdiņu, smaidot aicināja mūs nesteigties un doties vēl vienā ekskursijā uz nelielu ēku krietni mitrā dārzā tālākajā stūrī.
KAD JŪTIES KĀ APAĻA NULLE
Atverot dārza mājas durvis, mūsu skatieniem pavērās liela smagatlētikas inventāra — svara stieņu, ripu, svara bumbu, hanteļu kolekcija. Līdz šim tikai bildēs redzēts velosipēds, kuram priekšējais ritenis bija liels, bet aizmugurējais pavisam niecīgs. Sienas bija noklātas ar divdesmito un trīsdesmito gadu sporta sacensību afišām. Tas bija tikpat fantastisks skats kā tas, ko ieraudzījām, ieejot dzīvoklī.
Proporcionāli tam, kā vēlreiz cēlās mūsu sajūsmas vilnis, aizvien nopietnāks un drūmāks tapa saimnieka vaigs. Aizverot šīs sportisko bagātību krātuves durvis, Šmidbergs piesardzīgi bilda, vai būtu iespējams, ka visas viņa sakrātās sporta lietas pārceltu uz sausāku, drošāku un plašāku vietu. Pēc Uzvaras laukuma malā veiktajiem būvdarbiem, blakus ceļot izpildkomitejas darbiniekiem paredzēto dzīvojamo māju, tikusi aizbērta daļa no parka grāvju sistēmām, tādējādi paaugstinot gruntsūdens līmeni tuvākajā apkārtnē. Tāpēc pavasaros un rudeņos Šmidberga mājas dārzs regulāri applūda. Ūdens sabojājis senās sporta lietas, bet pārcelt tās nav kur. Arī mājā jau sen kļuvis par šauru. Varbūt rajona izpildkomiteja varētu palīdzēt ar telpām, kurās izvietot viņa kolekciju.
Vienā pusē Šmidbergs, otrā — Urtāns, pa vidu mēs. Sapratām, ka esam likteņa ķīlnieki un mums nav izvēles, nav cita ceļa, kā ķerties pie darba un sākt veidot rajonā sporta muzeju, balstoties uz Šmidberga kolekciju. Par to, vai tas būs rajona, pilsētas, Latvijas mēroga muzejs tobrīd neviens nedomāja. Primārais bija sākt kaut ko darīt, lai glābtu unikālo kolekciju, kurai Augļu ielas mājā drīz vien draudēja aiziešana postā.
Viena lieta ir nolemt darīt, pavisam cita — sākt šīs apņemšanās īstenošanu jomā, kurā tobrīd esi apaļš nulle.
JO TĀLĀK MEŽĀ…
Solījums dots, apņemšanās, azarta un darbotiesgribas netrūkst. Ķeramies tik klāt! Veicamā darba kalni paši ruks mūsu spara un padarītā priekšā. Gribējām un sastrēbāmies karstu.
Ar katru nākamo dienu, kas ausa pēc vizītes pie Voldemāra Šmidberga, aizvien skaidrāk sākām saprast un izjust uz savas ādas latviešu tautas gudrības jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas jēgu.
Sākām tuvāk iepazīties ar saglabātajām sporta vēstures lietām un faktiem, mēģinājām izprast, kas ir muzejs, kā tas jāveido, ar ko jāsāk, kurp jāvirzās. Tūdaļ secinājām, ka, uzņemoties šķietami vienkāršo darbiņu, nezinot esam ieklīduši ne jau kādā nelielā Latvijas silā, bet gan nonākuši īsta mūžameža vidū, kur mums blakus un arī simtiem kilometru tālā apkārtnē plešas tikai sporta vēstures audzētie lietaskoki. Kam pievērst uzmanību, kam paiet garām, kur tikai piefiksēt faktu, ko izcelt iecerētājā sporta muzeja ekspozīcijā?
Apjēdzām, ka sporta muzejs nav tikai telpa, kur sanesīsim lielāko daļu no Šmidberga kolekcijā esošajām lietām, sakārtosim tās, daļu izvietosim lielākos vai mazākos stendos, pārējos vienkārši saliksim rindā uz grīdas vai pie sienas un varam atklāt muzeju. Sākumā tā tas mums arī šķita. Taču pamazām nācās atklāt sev Ameriku, ka muzejs — tā ir īpaša pasaule ar saviem likumiem un tradīcijām. Tā ir zinātne par vēsturi, vienalga — sportā vai kādā citā dzīves jomā. Tā ir māksla, spēja iecerētajā ekspozīcijā ar tavā rīcībā esošajiem līdzekļiem atspoguļot konkrēto laika posmu vai vēstures faktu.
Kā atslēgt šo pasauli? Ar ko sākt tās atklāšanu? Jautājumi noveda pie vienīgā loģiskā secinājuma, ka nepieciešama zinoša pavadoņa palīdzība un tāds steidzīgi jāatrod, lai īstenotu ideju un nemīņātos uz vietas. Pats par sevi saprotams, ka tāds vispirms jāmeklē kādā esošajā muzejā.
SALMIŅŠ PAŠPĀRLIECINĀTIEM SLĪCĒJIEM
Apklaušinājām visus, kurus zinājām. Lielāko darbu tajā brīdī paveica Jānis Āboltiņš, toreizējais rajona komjaunatnes komitejas sekretārs. Bez rezultātiem. Tomēr nav ļaunuma bez labuma, jo tieši no šī brīža Jānis kļuva par mūsu darāmā galveno plānotāju, man palika kopīgi iecerētā īstenošana dzīvē.
Nekas labāks prātā neienāca, kā sākt to pašu muzeju aptaujāšanu pa otram lāgam. Uz šo domu vedināja tas, ka pirmā mēģinājuma rezultātā bijām saņēmuši konsultāciju no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbinieces, fondu glabātājas. Šī sieviete, kuras uzvārdu diemžēl neatceros, pavēra mums priekškaru pirmajam ieskatam un izpratnei par muzeja darbību un tā aizkulisēm.
Tieši viņa arī kļuva par mūsu veiksmes atslēgas atklājēju. Visi muzeji apzvanīti pa otram lāgam. Rezultāts — nulle. Prātojām, sākām fantazēt, ka paši vien kaut ko izdomāsim un tai lietai jāizkustas. Galu galā to, kas ir muzejs un kādam tam vajadzētu izskatīties, bijām dzirdējuši un, kā pašiem tobrīd šķita, arī sapratuši. Brīdī, kad iekšēji bijām nobrieduši gāzt sporta vēstures kalnus, sporta komitejā atskanēja telefona zvans. Zvans, kādi šajā iestādē ikdienu pienāca desmitiem. Tomēr tas izrādījās glābējzvans. Jau pieminētā vēstures muzeja darbiniece man pavēstīja, ka iedomājusies, kas varētu mums palīdzēt. Tepat Pārdaugavā dzīvojot nesen no muzeja pensijā aizgājusī līdzstrādniece Lidija Tauriņa. Mēs varētu mēģināt viņu sameklēt, aprunāties, un varbūt viņa piekritīšot mums palīdzēt.
Nekavējoties noskaidrojām nepieciešamo adresi un jau nākamajā dienā neaicināti ieradāmies viņas privātmājā Bauskas ielā. Uzklausījusi mūsu lūgumu, negaidīti, bez vizītes pieteikšanas pārsteigtā vēsturniece nevilcinoties piekrita ne tikai palīdzēt mums ar padomiem, bet arī iesaistīties iecerētā sporta muzeja izveides darbā. Piekrita ne jau finansiālu vai kaut kādu citu labumu dēļ, kurus tobrīd vēl nebijām gatavi pat solīt un par kuriem šajā reizē nemaz neieminējāmies.
Noskaidrojām, ka Lidija Tauriņa ir ne tikai vēsturniece, bet jaunībā pati aktīvi sportojusi un 1937. gadā Latvijas izlases sastāvā startējusi arī Vispasaules Universiādes sacensībās Parīzē.
Kā mums paveicās! Salmiņš izglāba pašpārliecinātos slīkstošos.
No Lidijas Tauriņas uzzinājām, ka vispirms viss esošais materiāls, mūsu gadījumā Voldemāra Šmidberga kolekcija, ir jāinventarizē un jāsistematizē. Tālāk jāsastāda tematiskais plāns jeb jāuzliek uz papīra tas, ko un kā gribam izkārtot apskatei, kādā secībā gribam to veikt.
Mums inventarizācijas darba veikšanai pietrūka darba roku un laika, jo no pamatdarba jau neviens netika atbrīvots. Vienīgā, kas inventarizāciju uzņēmās brīvajos brīžos un vakaros, sākot to ar Šmidberga kolekcijas sporta pasākumu afišu reģistrāciju, bija Rīgas 7. bērnu un jaunatnes sporta skolas mācību daļas vadītāja Ārija Hāss. Šajā darbā nepārvērtējams bija arī Lidijas Tauriņas paveiktais.
Atklājām, ka Šmidbergs saglabājis patiešām unikālas foto negatīvu plates no XIX gadsimta beigām un XX gadsimta sākuma. Unikalitāte slēpās ne tikai tajās fiksētajos faktos, bet arī tajā, ka tās bija no stikla, tātad ļoti trauslas. Pats kolekcionārs šajās platēs īpašu vērtību nesaskatīja un bija tās nolicis tālu prom no acīm. Labi, ka pāris plates no vairākiem desmitiem bija tikai ieplīsušas un nebija neatgriezeniski gājušas bojā. Visas tika saglābtas.
Lidija Tauriņa šī materiāla unikalitāti prata novērtēt, tiklīdz tās ieraudzīja. Mums atlika tikai tās nokopēt uz papīra un ieguvām vēsturiski ļoti nozīmīgas un interesantas fotogrāfijas. Pieredzējusī speciāliste profesionāli, pedantiski un skrupulozi katrai kolekcijas lietai noteica tās vēsturisko vērtību, secināja, kuras ieskaitāmas unikālo, kuras vēsturiski mazāk nozīmīgo kategorijā.
Tā, tikai pateicoties Lidijai Tauriņai, viņas pieredzei un plašajām zināšanām, tapa ne tikai Latvijas Sporta vēstures muzeja Auroras sporta namā Rīgā, Cieceres ielā 9, tematiskais plāns, bet sāka veidoties arī paša muzeja aprises.
CARS, BURŽUĀZIJA UN STRĒLNIEKS
Nepaspēja vēl nožūt tinte iecerētajā sporta muzeja ekspozīcijas tematiskajā plānā, kad ziņas par tā esamību jau bija sasniegušas attiecīgas organizācijas un ar to iepazīties vēlējās Ļeņina rajona un Rīgas pilsētas partijas komitejas. Toreiz bez viņu akcepta nekas nevarēja notikt. Izlasīja un, neskatoties uz rajona partijas komitejas līdera Borisa Tretjakova teikto jā sporta muzejam, pilsētas partijas komitejas biedru elites atbilde bija īsa un kodolīga — nē. Kam gan šodien esot vajadzīgs sporta muzejs, kurā galvenie akcenti likti uz cariskās Krievijas un buržuāziskās Latvijas laika (pirmās brīvvalsts laika) sportistu sasniegumiem, tikai minimāli rādot padomju Latvijas dižos sporta sasniegumus. Darbaļaudis, jaunā komunisma cēlāju paaudze to nesapratīšot.
Mūs un visu muzeja ideju vēlreiz izglāba neviens cits kā pati Lidija Tauriņa. Erudītā vēsturniece un sporta pārzinātāja padomāja un Sporta muzejam gatavotās izstādes tematisko plānu pārdēvēja par ekspozīciju ar nosaukumu No Latvijas PSR sporta vēstures, kas veidota uz latviešu sarkanā strēlnieka Voldemāra Šmidberga sakrātās sporta relikviju kolekcijas pamata. Latviešu sarkanais strēlnieks un piesauktā padomju Latvija nostrādāja perfekti. Piekrišana darba turpināšanai tika saņemta. Tiesa, ar piebildi, ka muzeja nebūs, bet tā vietā veidojama ekspozīcija. Pirms atklāšanas tā obligāti jāatrāda Rīgas pilsētas partijas komitejas apstiprinātajai pieņemšanas komisijai.
MĪĻO PRIEKŠNIEK!
Lēnām, soli pa solītim virzījāmies uz priekšu. Tomēr ātrāk par divarpus gadiem līdz ekspozīcijas atklāšanai netikām. Šajā laikā arī nostiprinājās tas nelielais kolektīvs, kurš veidoja Latvijas sporta muzeja pirmsākumu — sporta vēstures ekspozīciju Auroras sporta nama otrajā stāvā. Galvenie darītāji bijām trīs — Lidija Tauriņa, Jānis Āboltiņš un es. No pārējiem visilgāk un visvairāk mums palīdzēja mākslinieks Briedis un pats Jānis Urtāns. Netrūka arī idejas atbalstītāju, piemēram, priekšsēdētāja vietniece Jogita Strunce, sporta nama direktors Jānis Ozols, rajona partijas komitejas pirmais sekretārs Boriss Tretjakovs…
Saprotams, ka visi darbi notika tikai visciešākajā sadarbībā ar Šmidbergtēvu, kā mēs viņu saucām. Toreiz, kad visiem bijām biedri, Lidija Tauriņa bija kundze. Viņas raksturam, iznesībai un sievišķajam šarmam tas tik ļoti piestāvēja, ka mums pat neradās jautājums, kāpēc ne biedre. Šmidbergtēvs ilgi neatrada to īsto veidu, kā uzrunāt mūs ar Jāni Āboltiņu. Kaut arī bijušais sarkanais strēlnieks, uzrunāt cilvēkus par biedriem viņš neprata. Jaunskungiem bijām par vecu, solīdiem kungiem — par jaunu. Līdz vienu rītu, atbildot uz sporta komitejā atskanējušo telefona zvanu, klausulē izdzirdēju uzrunu mīļo priekšniek. Tā tas arī palika. Vārdā viņš mani bija nosaucis labi ja pāris reižu. Biju viņam mīļais priekšnieks. Savukārt abus Jāņus viņš uzrunāja tikai par priekšniekiem, atšķirībai reizēm piesaucot arī uzvārdus — Āboltiņš vai Urtāns.
Lielākais kavēklis bija tas, ka mūs ar Jāni Āboltiņu neviens muzeja sakarā no pamatdarba pienākumiem neatbrīvoja. Arī, kā tagad saka, finansējuma muzeja izveidei mums neviens nebija iedevis. Bija tikai Urtāna solījums palīdzēt. Piemēram, lai izgatavotu vajadzīgos stendus, nepietika ar mākslinieka rasējumiem. Vispirms bija jāatrod organizācija, kas tos izgatavotu, un veids, kā atlīdzināt par darbu un materiāliem. Līdzīgi visos citos jautājumos. Grozījāmies, kā mācējām. Daudz ko izdevās paveikt Urtāna vai kāda cita atbalstītāja pavēles formā, piemēram, kādai rūpnīcai nepieciešama izpildkomitejas palīdzība. Vadība piekrita atbalstīt viņus, ja vien tie savukārt atsauksies palīdzēt veikt kādu darbiņu sporta muzeja labā. Tagad gan laikam kāds to nosauks par reketu, varas pilnvaru pārsniegšanu. Tikpat labi to varam nosaukt arī par barteru, kas ir abām pusēm izdevīgs darījums. Mums cita ceļa nebija.
SPORTS UN POLITIKA
Straujāku kopīgās lietas virzību uz priekšu regulāri paklupināt centās lielāki un mazāki pārpratumi, aizliegumi, piemēram, izlikt kaut ko ekspozīcijā un pretējais — izlikt obligāti rādāmās lietas. Tas burtiski dzina izmisumā kā Šmidbergtēvu, tā Lidijas kundzi. Vecais vīrs nesaprata, kāpēc, piemēram, par Jāni Spāri drīkst un pat vajag izlikt visu, kas vien pieejams, bet olimpisko vicečempionu Jāni Daliņu drīkstam pieminēt tikai garāmejot. Politika un sports viņiem bija divas atšķirīgas un pilnībā nesaistītas lietas.
Savukārt Tauriņas kundze centās un vēlējās izlikt apskatei visu to, kas bija vēsturiski vērtīgākais, interesantākais, unikālākais. Piemēram, mūsu gadījumā tās bija lietas kolekcijā, kas stāstīja par cariskās Krievijas un Latvijas brīvvalsts laikos notikušo un iespēto. Padomju laiku raksturojošo lietu nebija daudz, līdz ar to šī sadaļa mūsu darbā, atklāti sakot, veidojās pabāla. Arī Tauriņas kundzei sportista politiskā piederība un sasniegumi sportā bija divas nesaistītas pasaules. Tiesa, izlikt tam laikam nepieciešamos politiskos akcentus ekspozīcijā viņa prata lieliski.
Šmidbergtēvs savu kolekciju bija krājis un veidojis ne jau tikai krāšanas pēc, bet galvenokārt ar domu rādīt un stāstīt par to visiem interesentiem. Fotogrāfijas bija sakārtotas biezos albumos, un tādu bija ap 10. Medaļas saspraustas uz nelielām planšetēm (galvenokārt A 4 formāta lielumā). Afišas, kā jau minēju, izliktas, dažas diemžēl arī daļēji pielīmētas, applūstošajā šķūnītī. Daudzām personībām sportā, piemēram, Kārlim Vītoliņam, šķēpmetējam Nikolajam Švedrēvicam un citiem veltīti atsevišķi ierāmēti un iestikloti stendi, vienviet salikti Vītoliņa, bijušā cirka mākslinieka velosipēdi, citviet viņa darinātās medaļas.
Starp citu, tieši mākslas riteņbraucējs, pēc profesijas juvelieris Kārlis Vītoliņš bija tas, kurš aizsāka sporta relikviju vākšanu un kolekcionēšanu, vēlāk nododot to Šmidbergam darba turpināšanai. Viņi abi arī bija tie, kuri stāvēja pie pirmā latvju sporta biedrības Amatieris šūpuļa.
MIERA UN KARA KAROGS
Šmidbergam gadu gaitā bija iestrādāta sava sporta vēstures liecību demonstrēšanas sistēma, kuru viņš vēlējās tiešā veidā pārnest arī uz topošo muzeju. Tauriņas kundze topošo ekspozīciju sāka veidot, balstoties uz muzeja ekspozīciju veidošanas likumiem.
Veidojās pretrunas starp šiem diviem lieliskajiem, jaukajiem, gudrajiem, vēsturi lieliski pārzinošajiem cilvēkiem, kaut abiem bija tikai viens mērķis likt pamatus Latvijas sporta muzejam. Līdz atklātiem skandāliem un personīgajiem aizvainojumiem abu dialogi šajā sakarā nekad neaizgāja. Tomēr debates bija garas un nogurdinošas, jo īpaši mums ar Jāni Āboltiņu kā vidutājiem, reizēm pat vairāku nedēļu garumā tika spriests, piedāvāti un noraidīti varianti, līdz rasts kompromiss. Neskaidrajās situācijās scenāriji vienmēr bija līdzīgi. Piemēram, sporta komitejā atskan zvans:
— Mīļo priekšniek! Lidijas kundze grib izjaukt tādam un tādam sporta veterānam veltīto planšeti, paņemot tikai foto un dažas medaļas (citos gadījumos, foto un dalībnieka karti, diplomu un medaļu). Tā taču nedrīkst, jo šis cilvēks ir pelnījis, lai par viņu tiktu izlikts viss. Lūdzu, palīdzi!
Ierodas Tauriņas kundze un lūdz palīdzēt pierunāt Šmidbergtēvu izprast būtību, lietu vēsturisko nozīmību, lai viņš atļautu izjaukt kādu planšeti, paņemot no tās tikai ekspozīcijai nepieciešamākos eksponātus.
Visus samezglojumus izdevās raisīt mierīgā ceļā. Piekāpties nācās abiem, un viņi to arī spēja.
Par Kārlim Vītoliņam veltīto sadaļu ekspozīcijā, kurā galvenokārt bija sakopotas vēsturiski un arī materiāli ļoti vērtīgas, jo bija no sudraba, paša Vītoliņa XX gadsimta sākumā gatavotās nozīmītes un medaļas, vērts pastāstīt plašāk. Izlikt pilnībā šādu planšeti ekspozīcijā bija ne tikai riskanti no drošības viedokļa, jo sudraba izstrādājumu bija vairāki desmiti, bet grūti arī no vēsturiskā viedokļa, jo nozīmītes un medaļas bija veltītas ne tikai sporta pasākumiem vien un aptvēra ļoti plašu dzīves jomu loku un laika periodu.
Vairākām medaļām klāt bija arī lentītes cariskās Krievijas karoga krāsās — balts, zils, sarkans. Interesantākais, ka lielākā daļa lentīšu bija pieliktas tradicionāli, baltā krāsa augšā, sarkanā lejā. Tomēr dažām medaļām lentītes bija pretēji, sarkanā krāsa augšpusē un baltā apakšpusē. Pajautājām Šmidbergtēvam, kāpēc lentītes pārliktas otrādi. Viņš atbildēja, ka viss esot pareizi, jo cara laikos esot bijis noteikts, ka laikā, kad Krievija pret kādu citu valsti atradās kara stāvoklī, valsts karogs lietojams tādā veidā, ka sarkanā krāsa ir augšpusē, miera laikā augšā bija jābūt baltajai. Konkrētās medaļas esot izgatavotas Pirmā pasaules kara laikā, tāpēc lentītēm sarkanā krāsa ir augšpusē.
ASTE, KAS GĀŽ
Pienāca laiks sākt domāt par ekspozīcijas atklāšanu. Visu apsverot, nolēmām to darīt 1974. gada 3. janvārī.
Viena lieta nolemt, pavisam cita paveikt, ja esi atkarīgs no priekšniecības. Atklāšanas datums bija nolikts, bet Jānim Urtānam no augšas tika paziņots, ka vispirms jānotiek ekspozīcijas pieņemšanai un to veikšot Rīgas pilsētas partijas komitejas izveidotā īpašā komisija. Tikai gadījumā, ja tās lēmums būšot pozitīvs, varēsim atklāt savu ekspozīciju.
Bijām vairāk nekā pārliecināti, ka komisija būs tikai formalitāte. Kāds naivums!
1973. gada decembra sākumā vairāk nekā nedēļu no agra rīta līdz pat vēlai naktij kārtojām eksponātus, gatavojām tiem parakstus, montējām planšetes, izvietojām apgaismojuma lampas… Beidzot, kā jau paredzējām, naktī pirms komisijas ierašanās viss bija gatavs. Jānis Āboltiņš, Lidijas kundze, mākslinieks un es atviegloti uzelpojām, suns bija pārkāpts, palikusi tikai aste, aiz tās gan jau neaizķersimies. Ekskursijas vadīšanai komisijas locekļiem Lidija Tauriņa speciāli bija sagatavojusi plašu un visus izliktos eksponātus sīki raksturojošu stāstījumu, īpašu vērību pievēršot tam, lai politiskie akcenti būtu izlikti pareizi.
Pienāca pieņemšanas diena. Komisija, kuras sastāvā bija toreizējā Rīgas pilsētas partijas komitejas sekretāre Valentīna Klibiķe, šīs partijas komitejas instruktors, kurš atbildēja par ideoloģiskajiem jautājumiem, uzvārdu diemžēl neatceros, Ļeņina rajona partijas komitejas pirmais sekretārs Boriss Tretjakovs, izpildkomitejas priekšsēdētājs Jānis Urtāns, vēsturniece Anna Ķīse, Sporta komitejas priekšsēdētāja vietnieks Jānis Vilcāns un vēl pāris cilvēku, kuri mums tika stādīti priekšā kā muzeja darba speciālisti, nenosaucot viņu uzvārdus.
Ieradusies ap pusdienas laiku, komisija savu darbu beidza jeb slēdzienu deva tikai ap pulksten deviņiem vakarā. Tas bija negatīvs.
Nepārkāptā aste mūs tomēr paklupināja. Par atklāšanu jāaizmirst. Komisija esot precīzi norādījusi uz daudzajiem būtiskajiem trūkumiem ekspozīcijā. Tikai pēc to novēršanas, būtiski pārkārtojot ekspozīcijas izvietojumu, eksponēto materiālu proporcijas, papildinot to ar padomju Latvijas sporta sasniegumiem, varētu atgriezties pie atkārtotas tās pieņemšanas. Par šādu lēmumu balsoja Klibiķe un biedrs no pilsētas partijas komitejas, kā arī abi muzeja speciālisti, Tretjakovs un Urtāns bija par ekspozīcijas atklāšanu 3. janvārī, solot, ka līdz tam norādītie trūkumi tikšot novērsti, bet Vilcāns un Ķīse neteica ne jā, ne nē, tātad atturējās.
KĀDA NEKAUNĪGA PAŠDARBĪBA…
Tas, ka padomju laika sportam mūsu ekspozīcijā bija veltīta tikai trešā daļa, arī bija galvenais izstādes atklāšanas aizlieguma iemesls. Eksponātu sadalījums pa tēmām bija apmēram vienāds — trešdaļa par cariskās Krievijas laiku, tikpat par Latvijas brīvvalsts laiku. Taču padomju sportam veltītajā trešdaļā tikai un vienīgi attiecīgo materiālu trūkuma dēļ bija izliktas galvenokārt vienkrāsainas afišas, fotogrāfijas, kausi. Nebija tā laika medaļu.
Kā jau plānots, izstādi noslēdza mākslinieka Vīndedža gleznotais Voldemāra Šmidberga portrets. Varēja just, ka vairākiem komisijas locekļiem tas nebija pa prātam, taču iebilst pret sarkanā strēlnieka portreta izlikšanu ekspozīcijā viņi tomēr nevarēja atļauties. Kāds taču varētu nesaprast. Uz daudzkrāsaino Latvijas brīvvalsts laika afišu, spožo un glīto cariskās Krievijas laika sudraba godalgu fona šie padomju laika stendi patiešām izskatījās pelēcīgi.
Jau no pirmās komisijas ierašanās minūtes gaisā virmoja negatīva aura pret redzamo, pret sporta muzeja izveides ideju. Apmēram tā, ko gan viņi te iedomājušies — veidot sporta muzeju bez mūsu iniciatīvas, iepriekšējas saskaņošanas un tiešas ideoloģiskās vadības! Kāda nekaunīga pašdarbība.
NEPAREIZĀS PROPORCIJAS
Kā jau minēju, Jānim Spārem ekspozīcijā bija ierādīta pietiekami liela vieta, bet par Jāni Daliņu vēstīja tikai viena fotogrāfija. Neskatoties uz minēto vēsturiski nesamērīgo proporciju, komisijas partejiskā daļa uz to norādīja: Daliņa fotogrāfija ir pārāk liela un to nepieciešams samazināt.
Komisijas neapmierinātība pārauga īstā sašutuma vētrā, kad viņi stendā ieraudzīja 1939. gada Latvijas basketbola valstsvienības fotogrāfiju, kurā kopā ar komandu bija nofotografējies arī tā laika sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš. Nekavējoties sekoja pavēle noņemt. Nelīdzēja ne Šmidberga iebildumi par vēsturisko patiesību un lūgums atstāt šo foto, ne Lidijas kundzes skaidrojums par attēla salīdzinoši mazo izmēru uz kopējā fona un Latvijas basketbola, pirmo Eiropas čempionu, lielo atpazīstamību pasaulē.
Kopējā negatīvā noskaņojuma turpinājumā radās arī citām sekojošās iebildes, ka noteikti nepieciešams samazināt pirmsrevolūcijas laikam veltīto izstādes daļu. Obligāti vismaz uz pusi mazināma par brīvvalsts laiku skatāmā daļa, un uz tā rēķina būšot iespēja paplašināt un izvērst tēmu par padomju Latvijas sporta sasniegumiem.
PIEZĪMĒTAS ŪSAS UN LINEĀLS
Nedaudz atguvušies, sākām domāt, ko darīt tālāk. Varbūt atmest visam ar roku, jo situācija bija iekrāsojusies absolūti bezcerīgos toņos. Tomēr pēkšņi atspīdēja cerību stariņš Borisa Tretjakova personā, kurš atgriezās pie mums pēc komisijas aizvadīšanas.
— Ko skumstat? Vai tad jums, zēni, zīmuļa un lineāla nav, — viņš pajautāja. Nesapratām, par ko ir runa. Viņš turpināja:
— Paņemiet zīmuli un piezīmējiet tam nelaimīgajam Bērziņa kungam kuplas ūsas. Izmēriet Daliņa fotogrāfiju un pie šiem cipariem pielieciet klāt pa dažiem centimetriem katrai malai, apgalvojot, ka fotogrāfija tieši par tik arī samazināta. Līdzīgi par visām komisijas iebildēm. Reorganizāciju veiciet tikai uz papīra. Nelaidīsim taču postā lielisku izstādi ar unikāliem materiāliem un nenoniecināsim paši savu darbu. Kad paveiksiet reorganizāciju, paziņojiet man.
Rezultātā, lai mums piedod tie, kas šo ūsaino bildi redzējuši, ar mīkstu zīmuli arī piezīmējām eksministra kungam kuplas melnas ūsas. Padomju laiku ekspozīcijas papildināšanai sameklējām vēl pāris kausus un atradām arī dažas divkrāsainas afišas.
1974. gads jau bija sācies, kad Jānis Āboltiņš devās pie Borisa Tretjakova, lai ziņotu, ko esam izdarījuši un nozīmētu komisijas atkārtotās ierašanās datumu. Mūsu izbrīns un prieks bija neaprakstāms, kad pēc nedēļas Jānis Urtāns visā nopietnībā uzdeva mums noteikt jaunu ekspozīcijas atklāšanas datumu. Izrādījās, ka pēc viņa un Tretjakova galvojuma pilsētas partijas komitejai par visu trūkumu, uz kuriem norādīja komisija, novēršanu, sekojusi atbilde, ka atkārtotas komisijas nebūs un visa atbildība par ekspozīcijā redzamo gulstas tikai uz Tretjakovu un Urtānu, līdz pat iespējai zaudēt savus amatus, ja kaut kas nebūs tā, kā bijis noteikts.
Gods un slava šiem cilvēkiem. Borisam Tretjakovam, kurš nenobijās riskēt ar savu amatu un ticēja mūsu paveiktā nepieciešamībai, sporta attīstībai un tā vēstures saglabāšanai. Tāpat Jānim Urtānam, galvenajam muzeja izveides idejas autoram un iedvesmotājam.
Tādējādi ekspozīcijas No Latvijas PSR sporta vēstures atklāšana notika 1974. gada 22. martā.
UN TOMĒR ŠŪPULIS!
Te vietā būtu citēt arī 1992. gadā izdotajā Jāņa Āboltiņa grāmatā Biju biedrs, tagad kungs rakstīto par tā laika notikumiem:
"Acīmredzot pašaizsargāšanās nolūkos pret oficiāli pompozo un no augšas doto iniciatīvu katrs rajona vai pilsētas sekretārs izvēlējās kaut kādu savu jājamzirdziņu. Man Pārdaugavā tādi bija vairāki. Mēs kopā ar toreizējo rajona sporta komitejas priekšsēdētāju, pašreizējo laikraksta Sports darbinieku Mārtiņu Pagodkinu ķērāmies pie sporta vēstures ekspozīcijas izveidošanas Auroras sporta namā, izmantojot Voldemāra Šmidberga kolekciju (Šmidbergs dzīvoja Pārdaugavā, Augļu ielā, ļoti vecā mājā, kura teju, teju draudēja sabrukt viņam uz galvas. Ar rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Jāņa Urtāna palīdzību viņam piešķīra jaunu dzīvokli). Sporta patriots, gribēdams savu interesanto kolekciju iemūžināt, atdeva to Auroras sporta namam. Man un Mārtiņam uzticēja izveidot sporta vēstures muzeju. Tā veidošanu es salīdzinu ar staigāšanu pa virvi virs bezdibeņa — lai atvērtu jaunu muzeju, bija jāgādā cekas piekrišana biroja lēmuma veidā. Apejot šo garo birokrātisko ceļu, mēs izšķīrāmies par pieticīgāku nosaukumu — izstāde. Ar šo apzīmējumu veidojām V. Šmidberga sporta relikviju muzeju. V. Šmidberga kolekcijā bija vēsturiski materiāli par Krievijas impērijas laiku latviešu sportistiem un arī neatkarīgās pirmās Latvijas Republikas sporta balvas, senlaiku velosipēdi un citi sporta rīki. Raizes radīja partijas komitejas komisija, kas ieradās pieņemt mūsu iekārtoto sporta vēstures izstādi. Mūsu darbu nevarēja rādīt cilvēkiem, iekams no Latvijas Republikas sporta balvām netika noņemtas sarkanbaltsarkanās lentītes. Arī neatkarīgās valsts laikā iespiestās četru krāsu afišas bija stipri vien izskatīgākas un greznākas par padomju laikā tiražētajām. Tas neatbilda propagandai par mūsu dzīves jaukumiem. Krāšņākās sporta sarīkojumu afišas vajadzēja nomainīt pret mazāk izteiksmīgām, lai pielāgotos pēdējo gadu pelēcīgajiem padomju iespieddarbiem. Bija, protams, arī alternatīva — neko nemainīt un izstādi neatklāt. Tā pamazām arī mani pārņēma plaši izplatītā dubultā morāle un nojausma, ka ne jau viss kādreiz ir bijis tā, kā mums to cenšas iestāstīt."
Ko te vēl piebilst. Kopīgi sagrēkojām pret kompartijas ideoloģiju, kūrortā uz Sibīriju mūs neizsūtīja, toties Latvijai šodien ir savs Sporta muzejs, pie kura šūpuļa liktenis bija nolēmis nolikt mūsu raibo kompāniju iepriekš daudzkārt minētajā sastāvā.
TESTAMENTS
1973. gada izskaņā pasliktinājās Voldemāra Šmidberga veselība, un viņš tā arī neatlaba. Neapšaubāmi savu negatīvo lomu šajā procesā nospēlēja aizliegums atklāt ekspozīciju ar pirmo reizi, ko vecmeistars ļoti pārdzīvoja. Tajā brīdī viņš ļoti satraucās par mums, vai tikai nezaudēsim darbu viņa dēļ, kas notiks tālāk, kur paliks viņa relikvijas, kas jau bija pārvestas uz Auroras sporta namu…
Tomēr Šmidbergtēvs par veselības problēmām citiem nesūdzējās un visu nākamo vasaru turpināja aktīvi interesēties par to, kas notiek ekspozīcijā, ko mēs savā starpā saucām par muzeju, cik un kādi cilvēki to apmeklējuši. Viņš turpināja zvanīt sporta veterāniem un gādāt muzejam jaunas relikvijas, aicināja viņus apmeklēt ekspozīciju, bija aktīvs, dzīvespriecīgs un darbotiesgribas pārpilns. Tiesa, skatīt savām acīm pilnībā gatavo un oficiāli atklāto ekspozīciju liktenis viņam nebija lēmis. Slimība diezgan strauji progresēja.
Novembra sākumā Šmidbergtēvs piezvanīja un uzaicināja mūs ar Jāni Āboltiņu 19. novembrī ierasties pie viņa mājās. Iemeslu viņš nepateica, tikai piekodināja paņemt līdzi pases un atnākt noteiktajā laikā. Izdomājāmies gan šā, gan tā, bet iemeslu tā arī nespējām atminēt.
Kad noteiktajā dienā un laikā ieradāmies pie Šmidbergtēva Kalnciema ielas dzīvoklī, tur sastapām arī sievieti, kura stādījās priekšā kā notāre. Pats notikuma vaininieks, paglaudījis savu ķīļbārdiņu, tā viņš darīja vienmēr, kad kaut kas svarīgs bija sakāms, paziņoja, ka esot nolēmis uzrakstīt testamentu un novēlēt visu savu sporta relikviju kolekciju Ļeņina rajonam un par atbildīgajiem testamenta izpildītājiem viņš vēloties iecelt mūs ar Jāni. Vai mēs piekrītam un esam gatavi turpināt viņa aizsākto lietu, lai Latvijā taptu sporta muzejs.
Daudz laika pārdomām mums nebija. Atteikties no piedāvājuma nozīmētu līdz nāvei satriekt sirmo vīru, pieviļot viņa gaišās cerības par kolekcijas nonākšanu muzejā un mums kā labiem cilvēkiem. Taču piekrišana nozīmēja arī pilnīgu atbildības uzņemšanos par unikālās kolekcijas turpmāko likteni. Ko citu mums bija darīt? Mēģinājām gan ieminēties, ka ir taču dēls Austris, kurš varētu kļūt par kolekcijas mantotāju un tālāku tās glabātāju līdz nonākšanai sporta muzejā. Atbilde bija lakoniska:
— Tāda ir mana vēlēšanās.
PIRMS 25 GADIEM JANVĀRĪ
1975. gada jūnijā Voldemārs Šmidbergs aizgāja mūžībā. Palika viņa kolekcija, muzeja pirmsākums — ekspozīcija sporta namā Aurora. Arī nākamo gadu viss ritēja ierastajās sliedēs. Cilvēki nāca uz ekspozīciju, tiesa, ne tik lielā skaitā kā pirmajā gadā. Brīžiem šķita, ka tā tas turpināsies vēl ilgi.
Tad nāca jauna darba piedāvājums strādāt republikas sporta komitejā. Pieņēmu to. Par turpmāko ekspozīcijas aizbildni un galveno uzraudzītāju sarunāju ilggadējo Auroras sporta nama direktoru, bijušo vieglatlētu Jāni Ozolu, un viņš ar lielu prieku piekrita. Arī abi citi Jāņi — Urtāns un Āboltiņš — vairs nestrādāja rajonā. Tiesa, vēlāk gan Āboltiņš uz laiku atgriezās rajonā jau kā izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pārraudzīt ekspozīciju rajona vadības līmenī abi Jāņi bija palūguši ilggadējo izpildkomitejas sekretāri Jogitu Strunci, kurai arī sports nebija svešs, jo vīrs bija pazīstamais vieglatlēts gargabalnieks Francis Struncis.
Godīgi jāatzīst, ka tikai, pateicoties Jāņa Ozola milzīgajām personīgajām rūpēm par ekspozīcijas saglabāšanu, cilvēkiem bija iespēja apmeklēt un skatīt to arī visus turpmākos 10 gadus. Jogitas Strunces galvenās rūpes tika veltītas tās Šmidberga kolekcijas daļas vēsturisko vērtību saglabāšanā, kas nebija eksponētas. Tās visas atradās rajona sporta komitejā, speciālā telpā turpat sporta namā tikai vienu stāvu augstāk.
Strādādams republikas sporta komitejā, ik pa brīdim atgādināju priekšniecībai, par nepieciešamību izveidot sporta muzeju. Atbilde vienmēr bija viena — nav iespēju. 1986. gadā Latvijas sporta komiteja, kuru vadīja Daumants Znatnajs, beidzot sadzirdēja šo aicinājumu. Tika algotas arī divas darbinieces — Aija Erta un Rita Apine, kurām tika dots uzdevums sagatavot Voldemāra Šmidberga kolekcijas pārņemšanu.
Tika atrastas arī telpas, kur līdz muzeja dibināšanai šo kolekciju izvietot. Likteņa ironija, bet tā bija tā pati Rīgas Sporta pils, kurā rast kādu telpu muzejam vēlējās un tik izmisīgi pūlējās izprasīt Šmidbergs.
Latvijas Sporta muzeju oficiāli atklāja 1990. gada janvārī, bet pirms tam kolekcijas eksponātiem vēlreiz bija jāpārceļo. Šoreiz uz Aizkraukles ielu, kur muzejam bija atrastas nelielas telpas. Ar to gan kolekcijas eksponātu ceļojums nebeidzās, tas turpinājās līdz 1992. gadam, kad Latvijas sporta muzejs ieguva savas pašreizējās telpas Vecrīgā, Alksnāju ielā.
* Publicējam saīsinātu atmiņu stāstījumu.
Autori: Mārtiņš Pagodkins
