Kas palīdz gāzt kalnus?

Eiropas Sporta nedēļas 2019 #BeActive vēstneši — kaitbordiste Aija Ambrasa ir uzvarējusi pasaulē grūtākajās ziemas kaitborda sacensībās un atvērusi sporta skolu, aktīva divu puiku mamma Kristīne Garklāva pierāda, ka ir iespējams apvienot gan dēlu audzināšanu, gan darbu un sportošanu, uzņēmējs un aktieris Juris Žagars jūtas atkarīgs no sporta, nūjotājs Roberts Radičuks argumentē, kādēļ nūjošana ir izcils sporta veids, bet riteņbraukšanas treneris Mečislavs Bartuševics savos 78 gados treniņā minas līdz pat 80 km atzīmei.

Ko personībām nozīmē fiziska aktivitāte un kādēļ viņi piekrituši būt par vēstnešiem, lai brīvprātīgi darbotos nācijas veselības labā? Katram tā ir savu, pilnīgi atšķirīgu panākumu atslēga, taču vienojošs ir fakts — tieši īstā un katram vispiemērotākā sporta veida atrašana palīdzējusi sasniegt vairāk.

KAD TELEFONI UN PLANŠETES PALIEK KRASTĀ

Aijai Ambrasai diena sākās ar vēja prognozi. “Vēroju prognozes gan vakarā, gan nākamajā dienā, jo situācija var būt mainījusies, un tai jāpielāgo plānotā treniņa vieta,” stāsta Ambrasa. Aijas ikdiena aizrit pašas izveidotajā sporta skoliņā Water2Snow, kur bērni, jaunieši un arī pieaugušie apgūst kaitborda, veikborda un snovborda prasmes.

Aijas ceļš bija garš, lai atrastu savu sporta veidu. “Esmu sportā kopš bērnības. Sāku ar mākslas vingrošanu, pievērsos basketbolam un pārgāju uz peldēšanu, kurā trenējos desmit gadus. Pēc tam pārgāju uz MTB riteņbraukšanu un triatlonu,” uzskaita sportiste. Taču ar lielāko daļu dzīves bija par maz, lai nonāktu līdz vēlamajam.

“Līdz kādā vējainā vasaras dienā braucu mājās no Līgo svētkiem un piestājām nopeldēties jūrā. Acu priekšā pavērās iespaidīgs skats ar pūķiem un cilvēkiem bangojošā jūrā. Man ārkārtīgi kārojās pamēģināt to, ko viņi dara,” pirmo iespaidu par kaitbordu atceras Aija. “Trūka līdzekļu, lai nodarbotos ar kaitbordu, taču pamazām meklēju iespējas. Un te nu es esmu — ar savu Water2Snow skolu un pati startēju sacensībās.”

Kad stūrakmens uziets, dzīve apgriežas kājām gaisā. Aizrautīgā sportiste pieņēma šķietami radikālu lēmumu — aiziet no pamatdarba, lai hobiju pārvērstu biznesa projektā. “Man patīk visu darīt tā nopietni un pamatīgi,” norāda Aija. Deviņus gadus nostrādājusi lielā IT uzņēmumā par programmatūras izstrādes komandas vadītāju, taču allaž vēlējusies izveidot savu uzņēmumu, kas nekad tā arī nav izgājis no prāta. Tālab Aija iestājusies Rīgas Tehniskajā universitātē, kur apguvusi programmu Inovācijas un uzņēmējdarbība, kā arī pastiprinājusi zināšanas Rīgas-Kembridžas Uzņēmējdarbības nometnē un vēl citās mācībās. Savukārt, lai papildinātu zināšanas sportā un nostiprinātu teorētisko pamatu, izmācījusies par C kategorijas treneri.

“Es vēlējos dalīties ar uzkrātajām zināšanām un dot iespēju Latvijas jauniešiem apgūt un trenēties kaitbordā, kā arī vēlējos pati nest Latvijas vārdu pasaulē, piedaloties pasaules līmeņa sacensībās,” stāsta kaitbordiste.

Tā Aija no aizrautīgas entuziastes kļuvusi par augstākās klases sportisti. Divas reizes uzvarējusi pasaulē lielākajās un visgrūtākjās ziemas kaitborda sacensībās Red Bull Ragnarok, kurās startē aptuveni 350 dalībnieku no 30 valstīm, triumfējot tajās šogad un 2017. gadā. Gūti arī daudzi citi nozīmīgi panākumi, piemēram, 3. vieta Pasaules kausa izcīņas sezonas kopvērtējumā.

“Man patīk, ka vēju un kalna sporta veidi iemāca cilvēku dzīvot saskaņā ar dabu. Es būtībā meklēju iespēju, kā sevi enerģiski nodarbināt visa gada garumā. Ar inventāru pielāgojos laika apstākļiem — mainās tikai apģērbs un cits dēlis zem kājām. Jāpielāgojas,” pārliecinājusies Aija, uztaustot sporta veida emocionālo stīgu.

Aijai īpaša motivācija strādāt ar jauniešiem sportā saistās arī ar pavērsienu, kas patīkami pārsteidza sporta veida pasauli, — kaitbords ir iekļauts 2024. gadā Parīzes olimpisko spēļu sacensību programmā. Ambrasa novērojusi virknē citu valstu, cik šis sporta veids ir populārs jauniešu vidū, tādēļ vēlējusies to attīstīt Latvijā.

Viņa norāda, cik apbrīnojami ir vērot, ar kādu aizrautību bērni treniņos apgūst jaunas kustības, kā cits citu atbalsta un priecājas par apgūtajiem trikiem, viens otra panākumiem. “Planšetes un telefoni paliek malā. Treniņa beigās viņi degošām acīm prasa: “Kad būs nākamā nodarbība? Kad būs vējš?” Ja gribi palikt mūžam jauns, strādā ar jauniešiem: viņi ir stilīgi, progresīvi,” sportiste secina, ka no bērniem var mācīties arī drosmi un bezbailību.

Savukārt visiem, kuri aizbildinās, ka nav laika sportot, Aija iesaka: “Domāju — daudzi cilvēki vienkārši nav atraduši sporta veidu, kas viņus aizrautu. Iesaku sākt ar mazumiņu — fiziskas aktivitātes kaut vai piecas minūtes dienā. Pamēģiniet ātri soļot vai skriet, izbrauciet ar riteni vai noairējiet gabaliņu ar stāvdēli pa ezeru! Agrāk vai vēlāk, bet izdosies atrast īsto sporta veidu — tas sniegs prieku, mazināsies nogurums un laika trūkums. Tādos brīžos lietas apkārt pašas sakārtojas. Zinu daudz tādu gadījumu — cilvēks nekad nav skrējis, bet sāk darīt to, aizraujas un vēlāk noskrien pat maratonu.”

SPORTS SALIEDĒ ĢIMENI

Aktīva divu puiku mamma, Kristīne Garklāva sportu apvieno ar kaislību būt dabā. Kristīne ir gandarīta, ka dzīvo Latvijā, jo daudzveidīgie klimatiskie apstākļi sniedz iespēju izbaudīt plašu spektru sporta veidu, turklāt sports lieliski saliedē ģimeni.

Šķiet, neviens darbs nav tik publisks kā TV žurnālista, turklāt kameras priekšā svarīgi gan patīkami izskatīties, gan labi justies. “Panākumu atslēgas man ir divas — daudzus gadus darīt darbu, kas patīk, un regulāra ķermeņa izkustināšana. Cilvēki, kuri pastāvīgi sporto, izskatās labi un atpūtušies. Sports palīdz man atbrīvoties no stresa, liekām emocijām un domām un dod cita veida enerģijas lādiņu, lai atkal virzītos uz priekšu un strādātu,” stāsta pazīstamā ētera personība.

“Bērnība aizritēja kustībā, spēlējām ķerenes, ko uzskatu par lielisku fizisku aktivitāti bērniem. Jau divu gadu vecumā pirmo reizi uzkāpu uz slēpēm — tas arī bija sākums, kas veda tālāk uz slalomu un distanču slēpošanu. Vēlāk darīts, šķiet, teju viss iespējamais. Mēs dzīvojam fantastiskā zemē un klimatiskajos apstākļos, jo dabas mainība mums sniedz iespēju izbaudīt tik daudz dažādu sporta veidu. Tālab man ir vairāki sporta veidi, kas aizrauj. Man patīk doties garos pārgājienos — mežos ne vienmēr ir takas —, bieži izvēlamies grūtus maršrutus, un tad tas ir veselīgs treniņš. Vasarā airēju ar laivu vai stāvdēli, vējainā laikā labprāt pūķoju, sērfoju, bet saulainākā dienā aizmīšos ar velosipēdu līdz jūrai. Ziemā tas viss tiek pārnests uz ledus un sniega vidi. Katrā mirklī izvēlos sporta veidu, kas šķiet atbilstošāks un interesantāks,” stāsta Garklāva.

Kristīne bieži sporto kopā ar ģimeni. Viņa norāda, ka kopā būšana ir viena no lielākajām vērtībām, ko cilvēki ne vienmēr pietiekami novērtē: “Manuprāt, fiziskas aktivitātes gluži tāpat kā vakara ričuraču spēle ģimeni saliedē, stiprina ģimenes emocionālās saites, palīdz prātam un ķermenim, sniedzot možumu un vēlmi rosīties.”

Kristīne bieži vien naktīs guļ nepilnas piecas stundas un ceļas pulksten 3.30, lai televīzijas ēterā vadītu rīta ziņu raidījumu. “Domāju, visiem ir periodi, kad nesportojam. Arī man. Piemēram, šodien piezadzies slinkums un nogurums pēc agrajiem rītiem. Tādos brīžos, īpaši tad, ja jūtos saspringta, cenšos domāt nākotnes formā: kā jutīšos pēc divām stundām. Tādēļ cenšos ieplānot tūlītēju kādu fizisku aktivitāti, jo zinu, ka pēc tam jutīšos labāk. Svarīgākais ir atrast motivāciju — esmu pārliecināta, ka 99 procentos gadījumu cilvēks pēc sportiskām aktivitātēm jūtas labāk. Ir jādomā par pašsaglabāšanos!”

Garklāvas piemērs rosina padomāt, kas pašus interesē, aizrauj, un patiesi dalīties ar sportā piedzīvotajām izjūtām. “Es apvienoju sportu ar kaislību būt dabā. Ja padalies reālos piedzīvojumu stāstos, cik lieliski pavasarī bija braukt ar stāvdēli pa Amatu, un stāsti to ar dedzīgu entuziasmu, cilvēki, sajūtot aizrautību un prieku, pakāpeniski tam pievērš uzmanību, iesaistās un kļūst par daļu no tā. Ārkārtīgi svarīgi ir stāstīt cilvēkiem par pozitīvo, ko varam gūt no sportošanas — katrā no sporta veidiem varam atrast ko aizraujošu. Tas nav tikai stāsts par to, kā noskriet vairāk vai uzaudzēt masīvākus muskuļus, bet — kā kļūt priecīgākam un laimīgākam,” uzsver Garklāva.

NEBAIDIES BŪT IESĀCĒJS!

Nūjošanas treneris Roberts Radičuks ir viens no nūjošanas kustības aizsācējiem Latvijā, pirms desmit gadiem Mežaparkā sāka organizēt koptreniņus. “Cilvēki nāca klāt un vaicāja, vai esam slēpes pazaudējuši,” pirmās nodarbības atceras Radičuks.

Roberts arī senāk piekopis veselīgu dzīves veidu. “No rītiem skrēju, esmu to darījis lielāko daļu savas dzīves. Tad 2008. gada beigās nolēmu izmēģināt nūjošanu, jo redzēju — tā patīk manai mammai. Aizgāju uz pirmo nūjošanas nodarbību, un man iepatikās. Jutu, ka gūstu tādu pašu slodzi, kā skrienot. Turklāt ziemā, kad gaisa temperatūra atdziest zem mīnus grādu atzīmes, ar skriešanu jānodarbojas ļoti uzmanīgi. Tā kā organisms skrienot ātri sasilst, pēc treniņa ātri jānokļūst siltās telpās, lai nesaslimtu. Nūjojot organisms tik strauji un tik stipri nesakarst. Aukstajā laikā manam ķermenim jūtami labāk patika nūjošana, tādēļ aizrāvos ar šo sporta veidu,” stāsta Roberts. Sākotnēji par nūjošanu arī viņam bijis daudz jautājumu, iepazinis dažādas tehnikas un tās vēsturi, tādēļ apmeklējis kursus.

Tā pirms apaļiem desmit gadiem kļuvis par nūjošanas instruktoru. Turpinājis nūjot pats un aicinājis arī domubiedrus iesaistīties kopīgās nodarbībās. “Sportojām Mežaparkā. Tā kā tolaik šī bija vēl neierasta nodarbe, daudzi nāca klāt un jautāja — kas šī ir par aktivitāti, kādus ieguvumus tā sniedz,” stāsta Roberts.

Togad uzsākts TV projekts ar Māmiņu klubu, kurā ģimenes izmēģināja dažādus sportošanas veidus — arī nūjošanu. Regulāri sižeti televīzijā sporta veidam deva atspērienu, palīdzot iegūt atpazīstamību. “Nūjojām videokameru pavadīti — no ziemas līdz pavasarim. TV projekta iespaidā ļaudis brauca uz Mežaparku, interesējās par līdz šim neredzēto sporta veidu. Un, tā kā pievienoties aicināts bija ikviens, izaugām par lielu domubiedru grupu. Sportojām svētdienās, nūjojām visos laikapstākļos.”

Tā desmit gadu laikā, aktīvi nūjojot, nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ nav atcelta neviena nodarbība. Ne reizi! “Kā tas iespējams? Slodzes veids un intensitāte, kāda ir nūjošanā, sekmīgi nodrošina ķermeņa termoregulāciju, kas ir galvenais izaicinājums sportošanai svaigā gaisā. Un šī ir tikai daļa no nūjošanas sniegtajiem ieguvumiem,” paskaidro Roberts. Tā nav gluži dogma par piemērotu vai nepiemērotu apģērbu, kā slavenajā sportistu teicienā, kas vēsta, ka nav sliktu laikapstākļu.

Pareiza nūjošana iesaista 90 procentus ķermeņa muskuļu, drošā veidā sniedz būtiskus ieguvumus visām fiziskajām īpašībām. “Īpaši izceltu — nūjošana ir labs bāzes treniņš sirds un asinsvadu sistēmai, kas stiprina izturību, sekmē muguras veselību, uzlabo stāju un spēcina imunitāti. Nūjošana ir drošs slodzes veids locītavām. Tā veicina možu, aktīvu noskaņojumu un parasti norit interesantā vidē, ko sniedz maršrutu dažādība, tādēļ nūjošana labvēlīgi ietekmē pat redzes veselību. Viens no ieguvumiem ir arī labāks miegs,” norāda pieredzējušais speciālists.

Taču šī tautas sporta veida uzvaras gājiens sākās ap 2011. gadu, kad masu pasākumu rīkotāji sāka organizēt brīvdabas koptreniņus. “Paplašinājām nūjošanas žanra robežas — gan vingrojām, gan modificējām vingrinājumus kustībā. Brīvdabas koptreniņu formāts kļuva arvien populārāks. Un šobrīd noteikti aicinu ikvienu pievienoties mums Mežaparkā — pie restorāna Dabamamma — otrdienās un ceturtdienās plkst. 19, un svētdienās — plkst. 11!” iedrošina Roberts.

Latvijā ir gana daudz iedzīvotāju, kuri nav sportojuši kopš… skolas vecuma. Ja arī tu esi šajā skaitā, Roberts iesaka pamēģināt sporta veidus, ar kuriem nodarbojas draugi, tuvinieki, kolēģi jeb apkārtējie. “Dodieties garākās pastaigās un nebaidieties būt iesācējs. Sportošanā ir daļa no vajag, bet noteikti lielāka daļa ir gribu. Atrodiet savus prieka avotus kustībā!” aicina Roberts.

Ziemeļvalstīs, ieskaitot Latviju, cilvēki daudz laika pavada telpās. Tomēr spēja uzturēties svaigā gaisā sniedz ieguvumus gan veselībai, gan uzlabo dzīves kvalitāti.

Roberts aicina sporta entuziastus publiskot savus koptreniņus Eiropas Sporta nedēļas mājaslapā www.beactivelatvia.lv un popularizēt aktivitātes sociālajos tīklos. “Tas ir svarīgi gan sabiedrības veselībai, gan arī pašiem sportistiem, lai mūsu sportiskajā kopienā ienāktu svaigas vēsmas — jaunas personības, un tā varētu attīstīties,” uzsver Radičuks.

ŽAGAR, JĀIET!

Viens no šāgada #BeActive vēstnešiem ir uzņēmējs, Cēsu populārās slēpošanas trases Žagarkalns izveidotājs un īpašnieks, aktieris Juris Žagars. Viņš sportu izjūt kā atkarību raisošu baudu un citus mudina sākt sportot ne tikai tādēļ, lai būtu veselāki, bet — galvenais — lai pavērtu durvis uz jaunu izjūtu pasauli.

Žagara un slēpju ceļi satikās pavisam dabiski un jau bērnībā. “Cēsīs dzīvojot, nav iespējams neslēpot, tāpēc ka tur ir kalni. Tas ir augstākais Latvijas apvidus, tāpēc arī ziemā tur ir diezgan auksti. Turklāt, ja bērnībā blakus mājām ir kalns, nav iespējams ziemā nesatikties ar slēpēm. Tā ir viena no bērnu lielākajām baudām un priekiem — ātrums un slēpošana.”

Vasarās Juris minas ar velosipēdu, bet pēdējos gados par Žagarkalna saimnieka kaislību kļuvis haikings jeb kalnos kāpšana. “Mēģinu aizvien sarežģītākus un augstākus maršrutus. Šis vaļasprieks man zināmā mērā kompensē ziemas iztrūkumu.“ Juris norāda, ka alpīnisma izpratnē pagaidām ir tikai pašā sākumā. “Ceru, ka varēšu atļauties ar alpīnismu nodarboties arvien vairāk, tam vajag daudz brīvā laika, lai kāptu vēl augstākās virsotnēs.”

Kā, pēc Jura domām, cilvēkus pamudināt sportot? “Sports — tā ir fiziska jeb fizioloģiska sajūta, ko izjūti sportojot jeb — precīzāk — pēc sporta. Ja cilvēks nepazīst šo izjūtu, saprotami, ka viņam nav prieka, motivācijas līdz tai nonākt. Man to patīk salīdzināt ar klasisko mūziku: ja jūs to nesākat klausīties, to nevar iemīlēt. Tiklīdz jūs sākat klasisko mūziku klausīties regulāri — iemācāties jaunu baudu un pamazām kļūstat atkarīgi no tās. Mākslā bieži tā notiek. Ar sportu ir tāpat — iemācīties jaunu baudu ir ārkārtīgi vērtīgi, jo tas padara dzīvi daudz kvalitatīvāku. Tāpēc varbūt vajag mēģināt ar citu motivāciju — sportot ne vien tāpēc, ka veselīgi, bet — lai iegūtu dzīvē jaunu baudījumu,” uzskata Žagars.

Aktieris uzsver, ka galvenais pārliecināšanas mehānisms ir pamēģināt: “Kad cilvēks pirmoreiz sajutīs šo prieku un labsajūtu, kāda rodas pēc sportošanas, viņš var kļūt arī atkarīgs no tās. Ļoti labi apzinos, ka esmu atkarīgs no fiziskas aktivitātes, un man šī atkarība ļoti, ļoti patīk.”

Fiziska aktivitāte nemainīgi ir būtiska Žagara vērtība. “Nespēju iedomāties nedēļu bez vismaz diviem treniņiem. Mani sportot papildus dzen mans darbs, jo aktierim vienmēr ir jābūt labā formā. Uz skatuves pilnīgi vienmēr būtiski ir iziet labā formā,” pasvītro Žagars. Viņš uzsver, ka tāpat uzņēmējdarbībā — īpaši mūsdienās valdošajā straujajā un dinamiskajā komunikācijā! — tas, kādu pirmo iespaidu spēj atstāt, ir ārkārtīgi svarīgi. “Un es ticu sportiskiem cilvēkiem — ja esi fiziski aktīvs, arī tavs dvēseles un intelektuālais stāvoklis visticamāk būs vienmēr aktīvs un enerģijas pilns.”

Žagars atklāj, ka sev nosprauž sportiskus mērķus. Viņš jau laikus nolemj, kādās sacensībās startēs un ko tajās grib paveikt. “Tā ir milzīga motivācija dienās, kad negribas iet uz sporta zāli, sev pateikt: „Žagar, jāiet!” Vai — ja ir paredzēts vasarā uzkāpt trijās virsotnēs, es jau ziemā par to domāju un gatavoju sevi kāpienam. Sports jeb sevis fiziska piepūlēšana ir liela daļa manas dzīves, turklāt — jo vecāks kļūstu, jo tam lielāka nozīme.”

IESTĀSTIET TAUTAI — SPORTS NOŅEM STRESU!

Rīgas Riteņbraukšanas skolas treneris Mečislavs Bartuševics velosportā darbojas lielāko mūža daļu. Seniors ir pārliecināts, ka nekad nav par vēlu sākt mīties. Bartuševics uzsver — sports palīdz atbrīvoties no stresa, kas arī pasargā no izdegšanas sindroma.

Bijām pārsteigti, uzzinot, ka Mečislavam ir jau 78 gadi, ņemot vērā faktu, ka Bartuševics joprojām strādā sporta skolā par treneri un šovasar uzvarēja Latvijas riteņbraukšanas čempionātā senioriem. Lielākoties ļaudis Mečislava vecumā Latvijā vairs neminas ar velosipēdu, citi diemžēl vairs nespēj pabraukt vai baidās. “Gandrīz katru dienu izbraucu ar velosipēdu — caurmērā trenējos sešas dienas nedēļā, aizvadot divas stundas garus treniņus. Ja minos pa šoseju, braucienā veicu 60 līdz 80 kilometrus. Ja braucu ar kalnu divriteni mežainākā apvidū, nominu aptuveni 40 kilometrus,” stāsta Mečislavs. “Vasarā minos mazāk, jo daudz darba un sacensību — katru nedēļas nogali. Startēju gan Vivus.lv MTB, gan Velo.lv rīkotajos sacensību seriālos. Tūdaļ man būs atvaļinājums un ceļošu uz Austriju, piedalīšos daudzdienu velobraucienā veterāniem. Pieteicos arī pasaules čempionātam, kas gaidāms Polijā. Man ir pielaide startam bez pārbaudes — nacionālajiem čempioniem tā nav jāveic. Redzēs, kā būs,” izsakās mūsu superveterāns.

Latvijā dzimušā poļu izcelsmes trenera panākumu recepte slēpjas regularitātē. “Visam pamatā ir ikdienas treniņdarbs — ar velosipēdu minos jau 65 gadus. Esmu sporta meistars un PSRS čempions. Varētu arī teikt, ka esmu spiests doties treniņbraucienos, lai muskulatūra turpinātu strādāt, citādi būs problēmas,” Mečislavs ir pārliecināts, ka cilvēkam saudzīgā režīmā ir, kā viņš smejas, jāsporto līdz kapa malai.

Protams, arī Bartuševicam neizbēgami ir gadījušies brīži, kad pašam jāiepauzē ar personīgajiem treniņplāniem. “Tā notika, kad uz maniem pleciem bija izlases trenēšana, mana meita Diāna bija izlases pirmais numurs. Tiesa, vizinājies esmu nepārtraukti!” Tātad laiku izkustēties atrast var vienmēr, turklāt ieguvumu no tā būs vairāk. “Trenera darbs ir smags. Savukārt sportiska aktivitāte pēc darba noņem stresu. Daudzi cilvēki nesaprot — tieši pēc smagas darba dienas, kad ir nogurums, ir jāizvizinās, lai atbrīvotos no stresa, izvairītos no izdegšanas sindroma un uzlabotu garastāvokli. Tas cilvēkiem ir jāiestāsta!” uzsver riteņbraukšanas treneris.

Kā vienu no Latvijas tautas sporta sacensību latvāņiem Bartuševics min apstākļus, ka sacensības pie mums lielākoties ir būvētas rezultātam. “Daļu cilvēku, kuri nesporto, sākt fiziskas aktivitātes nobiedē… rezultāts! Sacensībās ir laika kontrole, tālab visi grib cīnīties par labāku vietu finišā. Vienalga — vai runa ir par pirmo vai par 551. vietu. Kontrollaiks startā un finišā cilvēku piespiež braukt ātrāk.”

“Esmu mēģinājis ieviest veselības braucienus, līdzīgi tiem, kādi notiek Vācijā, — ar uzstādījumu vienkārši nobraukt maršrutu. Cilvēkam vajag brīvi, nepiespiesti kustēties un veikt distanci prieka pēc,” Bartuševics piekrīt, ka situācija šajā ziņā Latvijā sāk mainīties uz labo pusi. Arvien vairāk sporta veidos sacensībās tiek iekļautas izteiktas tautas klases distances bez laika kontroles, tāpat ar Eiropas Komisijas, valsts un pašvaldību atbalstu tiek rīkotas fiziskas aktivitātes, lai sabiedrību mudinātu sportot saprātīgi un veselības labā, sāncensību atbīdot otrajā plānā. “Jā, Latvijas Valsts mežu kalnu divriteņu maratonā ir Mammadaba Veselības distance, bet arī tajā ir laika kontrole. Tādēļ cilvēki sportiskā azartā minas pārlieku ātri, nevis skatās dabu. Veselības labad ir jāminas!”

Mečislavs ir pārliecināts, ka riteņbraukšana ir saudzīgākā fiziskā aktivitāte veselības uzlabošanai, izcili piemērota labai sirds veselības uzturēšanai. “Vērtīgi lietot pulsometru un regulāri — vismaz stundu dienā — mīties pulsā līdz 120 sitieniem minūtē, ļoti veselīgi. Vizinieties un vērojiet dabu! Jebkurš velosipēds, kurš ir darba kārtībā, ir labs,” teic Mečislavs. Ja nav, vislabākais risinājums ir iegādāties kalnu divriteni. “Galvenais, izvēlieties drošus maršrutus. Tagad Latvijas pilsētās un novados ir sabūvēts daudz labu veloceliņu, piemēram, no Mārupes līdz Jaunmārupei. Vieta, kur kustēties jau ir,” uzsver riteņbraucējs.

Mečislava paša iecienītākais velo maršruts sporta režīmā ir Rīga—Jelgava. “Tas ir drošākais maršruts, kur mīties ar šosejas velosipēdu — ceļa malā abos virzienos ir rezerves josla, pa kuru tiešām droši mīties, jo pa rezerves joslu automobiļiem ir aizliegts braukt. Bet tāpat jābūt uzmanīgam,” piebilst Bartuševics.

Pārsteidzoši, ka Mečislavam tik cienījamā vecumā vēl ir motivācija iesaistīties sociālās kampaņās. Rodas jautājums — kādēļ viņam tas ir vajadzīgs? “Eiropas Sporta nedēļas mērķis ir ieinteresēt cilvēkus sportot. Man gribētos, lai sabiedrība vairāk zinātu par veselīgu dzīvesveidu. Gribētos cilvēkus, kuri mazāk kustas, vairāk iesaistīt fiziskās aktivitātēs. Ar padomu esmu gatavs palīdzēt jebkurā laikā,” norāda enerģiskais seniors.