Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā
Žurnāls: Nr. 294 Personība

Kas redzams no jumta

Bijis Latvijas izlases beisbolists, pirms tam vieglatlēts, tagad vairāk basketbolists — valmierietis Jānis Upenieks ir gados visjaunākais Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) valdes loceklis. Tajā pašā laikā sporta dzīves nopietnībām ļoti piemērota persona.

LSFP valdē, kas būtībā ir Latvijas sporta sabiedriskā jumta organizācija, Upenieku 24 gadu vecumā ievēlēja kā Latvijas Vieglatlētikas savienības pārstāvi. „Sports ir tēma, kas mani vienmēr interesējusi,” sarunu ar mūsu žurnālu sāk Saeimas deputāts Jānis Upenieks.

— Esat jaunākais LSFP valdes loceklis. Bija pārsteigumi, sākot pildīt šos pienākumus?

— Man jau bija zināma pieredze, darbojoties Vieglatlētikas savienības valdē. Pārsteidza varbūt vienīgi fakts, ka mums ir tik daudz federāciju — vairāk nekā 80. Tas bija pozitīvs pārsteigums — tātad esam ļoti aktīvi, meklējam un atrodam dažādus izpausmes veidus.

Kolēģi federāciju padomē bija ļoti saprotoši, nevienu brīdi nejutos apbižots. Ļoti labi sastrādājamies, kopā esam jau dažas cīņas izcīnījuši. Padomē sportu izprot, turklāt ieinteresētība stāvokli uzlabot ir liela.

— Katram valdes loceklim ir savi īpaši pienākumi?

— Ir prezidents — Einars Fogelis, divi viceprezidenti — Atis Sausnītis un Pēteris Apinis. Kopumā vairāk strādājam koleģiāli. Man kā Saeimas deputātam uzdevums turēt LSFP kanti budžeta jautājumos un darbos, kas saistīti ar Saeimu.

— Ir izdevies šo kanti noturēt?

— Jā. Veidojot 2014. gada budžetu, labi sastrādājāmies ar pārējām sporta institūcijām, otrajā lasījumā izdevās sportam papildus izcīnīt divus miljonus. Šogad turpinām cīņu, lai 2015. gada budžeta bāzi kā minimums saglabātu tādu pašu kā iepriekšējā gadā, kā arī meklējam papildu iespējas. LSFP par savu prioritāti noteikusi treneru atalgojuma palielināšanu. Lai to panāktu, vajadzēs lielu neatlaidību.

— Piemēram, Kultūras ministrija jau sen atguvusi visu krīzes laikā zaudēto. Sports — labi ja pusi…

— Kultūrai ir sava ministrija. Sports ir daļa ministrijā, kurā tas nav ne pirmā, ne otrā prioritāte.

— Līdz šim sporta intereses visaktīvāk aizstāv tikai sabiedriskās organizācijas — Olimpiskā komiteja, LSFP, sporta skolu direktoru padome, Komandu sporta spēļu asociācija, Paralimpiskā komiteja…

— IZM, protams, ir departaments. Un arī tam sports nav vienīgā joma — IZM ir Sporta un jaunatnes departaments. Šo valstisko attieksmi vajadzētu mainīt.

— Mūsu federācijas, kas arī ir sabiedriskas organizācijas un kuru prezidenti nav algotas amatpersonas, ir spējīgas savos sporta veidos īstenot Sporta likumu?

— Visas federācijas ir aktīvas, katra savu sporta veidu pārstāv un prezentē ļoti centīgi.

— Tajā pašā laikā federāciju iespējas krasi atšķiras. Ir ļoti stipras un ļoti vājas federācijas.

— Protams. Tas atkarīgs no masveidības un arī no starptautisko federāciju spējām palīdzēt nacionālajām organizācijām. Arī to nosaka masveidība, popularitāte un starptautisko federāciju ienākumi no televīzijas translācijām, reklāmām. Latvijā Basketbola savienību nevar salīdzināt, piemēram, ar Beisbola federāciju, kura vieno tik spēlētājus, cik basketbolistu ir vienā sporta skolā. Bet arī Beisbola federācija darbojas un šogad spēja nosūtīt Latvijas izlasi dalībai Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā.

Finanses ierobežo visus. Jautājums tikai, cik augsti ir griesti. Federācijas galvenokārt finansējumu iegūst divos veidos. Viena ir valsts nauda, ko pēc attiecīgiem kritērijiem sadala LSFP, otri ir sponsoru līdzekļi. Svarīga ir federācijas darbinieku māka piesaistīt šos līdzekļus, sabalansēt budžetu ar iespējām un vēlmēm. Pats vadu Valmieras vieglatlētikas klubu, kam arī līdzekļi ir ierobežoti, tomēr pamazām virzāmies uz priekšu. Protams, ātrumu gribētos lielāku un darbus paveikt dižākus. Bet saliekam tos pēc prioritātēm un tām pēc kārtas tad arī meklējam līdzekļus. Šādiem klubiem ļoti nozīmīgs ir pašvaldības atbalsts, un arī federācijas ar tām sadarbojas arvien veiksmīgāk.

— Daudzas pašvaldības ne tikai sadarbojas ar federācijām, bet arī pašas būvē sporta bāzes. Viena no tām ir Valmiera. Jums jau tur drīz būs BMX trase zem jumta un jauns peldbaseins!

— Valmiera bijusi dažādu sporta projektu attīstības līderis. Vidzemes olimpiskais centrs patiesi kļūst par visa reģiona sporta centru. Tas ir gan ieguvums visiem iedzīvotājiem, jo sevišķi bērniem un jauniešiem, gan arī paldies sportistiem par viņu sasniegumiem.

— Federācijas ir atbildīgas par savu sporta veidu attīstību, bet daudzas balstās uz sporta skolām, kuru treneriem algu maksā IZM, lielākā vai mazākā mērā piedaloties arī pašvaldībām. Teorētiski sporta skolas federāciju vēlmes var neņemt vērā, augsto sasniegumu sports tām var būt pat vienaldzīgs…

— Jā, šāds klupšanas akmens dažu federāciju ceļā stāv. To var pārkāpt, tikai meklējot sadarbību. Turklāt abām pusēm intereses ir kopējas. Federāciju darbs jau arī nav vērsts tikai uz augsto sasniegumu sportu. Ļoti daudz pasākumu tiek organizēts tautas sportam.

— Sports jau sākas skolās, faktiski pat bērnudārzos…

— Patiesībā ģimenē no vecāku attieksmes pret fiziskām aktivitātēm. Skolās daudzviet attieksme pret sporta stundām ir pavirša, gandrīz kā pret lieku mācību priekšmetu, no kura pavisam vienkārši var tikt vaļā. Atliek bērnam mazliet pasūdzēties, un ģimenes ārsts gatavs rakstīt atbrīvojumu no sporta stundām. Tādējādi viņš ne ar ko neriskē, bet, ja ar skolēnu kaut kas atgadīsies, tad gan būs skandāls. Bet bērns, kuram varbūt nebūtu ieteicami skrējieni ar paātrinājumiem, bet vingrošana vairāk nekā vēlama, sēž malā, audzē taukus un kūkumu, briestot par sistemātisku veselības aizsardzības budžeta tērētāju.

LSFP strikti iestājas par sporta stundu skaita palielināšanu. Ar divām nedēļā neapšaubāmi ir par maz. Uzskatu, ka, dodot iespēju skolā vairāk izkustēties, pavairosim ne tikai skolēnu veselību, bet arī uzlabosim sekmes un dāvāsim dzīvesprieku.

— Īsteni sportiskiem jauniešiem bieži rodas problēmas, skolu beidzot. Jāsāk apgūt profesiju, mācīties vai strādāt, un talanti 18 gadu vecumā lielajam sportam pazūd. Kā viņiem palīdzēt palikt sportā?

— Vienkāršākais ir atbrīvošana no studiju maksas, atviegloti noteikumi dzīvošanai kopmītnēs. Šāda prakse dažviet jau tiek piekopta. Starp citu, arī Federāciju padome jau tradicionāli piešķir stipendijas labākajiem studentu sporta pārstāvjiem. Grūtākais ir sastādīt plānu, kā treniņu un mācību procesus apvienot. Tas gan nenozīmē atlaides zināšanu apguvei.

Arī tiem studentiem, kas sportā netiecas pēc viscēlākajām medaļām, dzīve nav nemaz tik pelēka. Gandrīz 30 sporta veidos notiek universiādes, arī Baltijas augstskolu jeb SELL spēles. Pats esmu tajās piedalījies, spēlējis arī studentu basketbola līgā, notiek dažādi čempionāti… Studentiem ir iespējas sportot un sacensties daudzos sporta veidos, arī piedalīties pasaules un Eiropas studentu čempionātos. Ir arī skaidrs un liels mērķis — Pasaules universiādes, kurās Latvijas studenti piedalās arvien vairāk un arvien nopietnāk.

Tiesa, augstskolās arī vajadzētu ieviest obligātās sporta nodarbības, vairāk orientējoties uz kādu vienu noteiktu sporta veidu un labākos iesaistot savas augstskolas izlasē. Vairākas augstākās mācību iestādes jau tā arī dara. Atceros, ka, studējot Rīgas Ekonomikas augstskolā, apskaudu klasesbiedrus, kas mācījās RTU. Viņiem nodarbību sarakstā bija arī sports.

— Saeimas Sporta apakškomisijā nākas sekot līdzi galvenajām norisēm Latvijas sportā. Kādas būtiskākās problēmas risinātas pēdējā laikā?

— Tās saistītas ar sporta infrastruktūru. Divu gadu garumā ar Murjāņu sporta ģimnāziju, šovasar arī ar nacionālās sporta bāzes Mežaparks likteni. Apspriežot aktuālos ikdienas jautājumus, esam tikušies ar daudzu federāciju pārstāvjiem, ar Latvijas Olimpiskās komitejas un Latvijas Olimpiskās vienības līderiem.

— Kāda izskatās Murjāņu nākotne?

— Murjāņu sporta ģimnāzija kā vieta, kur potenciālajiem augstas klases sportistiem augt, trenēties un vienlaikus mācīties, bija, ir un būs. Jautājums ir par formu. Vai tas ir viens centrs visiem, vai arī internātu tīkls daudziem. Daudzās Latvijas pilsētās, novados uzbūvētas augstas klases sporta bāzes, olimpiskie centri, kurus būtu nepieciešams racionāli izmantot. Piemēram, BMX, kas arī neapšaubāmi pelnījis vietu sporta ģimnāzijā. Bet vai tādēļ Murjāņos jābūvē trase? Valmieras reģionā jau ir divas, tūlīt taps trešā, tur ir tradīcijas, treneri… Nav loģiski šo sporta veidu mākslīgi iestādīt tukšā vietā tikai tāpēc, ka tur ir skolotāji, kas gatavi strādāt pēc individuālajiem mācību plāniem, kas pieskaņoti sportistu sacensību un treniņnometņu kalendāram. Šis gan arī ir būtiskākais jautājums, kā intensīvus treniņus daudzās un dažādās vietās apvienot ar pienācīgu izglītošanos. Ar sportu naudu var pelnīt tikai dažos sporta veidos un arī ne ilgstoši. Izglītība un profesija katram ir svarīga.

— Un kā ar Mežaparku?

— Teiksim tā — Mežaparks ir sportam nosargāts.

— Kuluāros runā par nodomu mainīt šīs valsts kapitālsabiedrības valdi, kura pieņems lēmumu atteikties no nacionālās sporta bāzes statusa. Tādējādi Nacionālajai sporta padomei par to vairs nebūs nekāda teikšana un sporta sabiedrībai vairs nebūs arī instrumenta, kā ietekmēt šīs bāzes likteni…

— Domāju, ka šīs baumas nav pamatotas. Cik man zināms, ir lieli plāni, kā šo vietu attīstīt sportam, arī kā Olimpiskās vienības bāzi, kurā būtu labas rehabilitācijas iespējas. Šī vieta var būt arī kā viens punkts sporta internātu tīklā.

— Esat diplomēts ekonomists, kur sportam ņemt vairāk naudas?

— Ir divi varianti. Vai nu papildus nopelnīt, vai ieekonomēt. Sports, protams, nav nozare, kura pelna. Tātad jācenšas palielināt valsts budžeta finansējumu. Ar taupīšanu ir grūtāk, sportā jau tik daudz ir nogriezts un ieekonomēts, ka vairāk nav ko. Tiesa, ir iespējams strādāt un tērēt racionālāk. Turpmāk, būvējot sporta bāzes, rūpīgi jāizsver, kādas būs finanšu ietekmes nākotnē, cik izmaksās to uzturēšana un kas to segs. Uzbūvēšana ir vienreizējs pasākums, uzturēšana — mūžīgs.

— Ir vēl kādas āderes, kur pameklēt naudu?

— Tirgū var laist atsevišķus produktus, kurus pērkot daļa peļņas aiziet sporta budžetā. To būtu vērts attiecināt uz precēm, kas bojā veselību — cigaretēm, alkoholu. Var organizēt īpašas sporta loterijas. Vienīgi šādus ienākumus grūti precīzi prognozēt. Tāpēc valstiskā līmenī sportam jābūt ar spēcīgāku uzstādījumu. Turklāt diži sasniegumi pasaules sportā valstij nes arī finansiālus ieguvumus. Kaut vai kā netiešs tūrisma mārketings. Nemaz nerunājot par to, ka sportiska nācija mazāk tērē veselības aizsardzībai.

 

Jānis UPENIEKS

Latvijas Sporta federāciju padomes valdes loceklis, Saeimas deputāts

Dzimis: 1988. gada 21. novembrī Valmierā

Augums, svars: 198 cm, 107 kg

Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola, Rīgas Ekonomikas augstskola (bakalaura grāds ekonomikā un biznesa administrācijā)

Sportā: no septiņu gadu vecuma, trenējies basketbolā, vieglatlētikā, futbolā, volejbolā aizrāvies ar orientēšanos un cīņas mākslu

Pirmie treneri: Alvils Kaufmanis un Raitis Ravinskis

Lielākie sasniegumi: bronzas medaļa Latvijas basketbola amatieru līgā, Latvijas beisbola izlases dalībnieks (2011. g.)

Darba gaitas: bijis ceļu strādnieks, finanšu analītiķa asistents, finanšu analītiķis Stendera ziepju fabrikā, mārketinga aģentūras Creative Media Services projektu vadītājs, kopš 2011. gada Saeimas deputāts

Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita

Vaļasprieki: teātris, basketbols, beisbols, orientēšanās sports, vieglatlētika