Simtnieks, ko nedabū neviens
Pērn Roberts Liņavskis nevienās sacensībās neiztika bez kritiena. Šogad viņš kļuva par Latvijas čempionu veikbordā aiz laivas. Ar šo sporta veidu Roberts sāka nodarboties tikai 24 gadu vecumā, bet tas nenozīmē, ka veikbordā panākumi būtu gūstami viegli. Robertam Liņavskim palīdzēja iepriekš gūtā pieredze citos sporta veidos, mērķa izvēle un pareizā attieksme.
Šogad augustā Latvijas čempionātā Spuņciemā nepiedalījās Vadims Makars, kurš pērn pārliecinoši plūca smaržīgākos laurus. Nevar zināt, cik interesanta cīņa būtu izvērtusies ar viņa līdzdalību, bet par čempionu Open klasē kļuva pagājušā gada otrās vietas ieguvējs Roberts Liņavskis — šābrīža ambiciozākais Latvijas veikbordists. Bet tas nenozīmē, ka sezona beidzas. Priekšā Eiropas čempionāts, kurā Robertam kārojas iekļūt labāko desmitniekā. Pērn viņš palika trīspadsmitais. Un arī Lielupes bāzē — Valtera raga ostā Salas pagasta Spuņciemā — treniņi turpināsies līdz pirmajam ledum. Pērnajā sezonā veikojuši līdz šāgada janvārim un atsākuši martā. „Normāla dienvidu valsts Latvija, kurā ar ūdenssportu var nodarboties desmit mēnešus gadā!” smej Roberts, uzsitot uz pleca savam treniņu biedram Rūdolfam Gulbim, kas veikojot nule lauzis kāju un tagad var pildīt tikai kutera vadītāja pienākumus.
HOKEJISTS UZ ŪDENS
Roberts Liņavskis kopš bērna kājas trenējies hokejā, bijis vārtsargs, pat braucis studēt uz Ameriku, kur cerējis savu dzīvi saistīt ar šo sporta veidu, tomēr sapratis, ka talanta trūkuma dēļ hokejam jāmet miers. Kā viņš pats saka: „Soma ar ekipējumu ir nogrūsta istabas dziļākajā plauktā un gaida savu atdzimšanu ziemā, kad tā atkal tiks vērta vaļā.” Starp citu, tagad Roberts spēlē uzbrucēja pozīcijā.
Paralēli hokejam desmit gadu vecumā Roberts izmēģinājis spēkus arī ūdensslēpošanā. Centies iet sava tēva pēdās. Gints Liņavskis bija viens no spožākajiem Latvijas ūdensslēpošanas patriarha Kārļa Zāles audzēkņiem, daudzkārtējs Latvijas un pat PSRS junioru čempions slalomā. „Tomēr man nepatika, biju mazs un ļoti baidījos no laivas,” atceras Roberts.
Vēlākajos gados Liņavskis juniors aizrāvies ar kaitošanu. Bet veikbordam pievērsies sakritību dēļ. „Pēc darba, dodoties mājup, bieži nācās braukt gar Ozolniekiem, kur ierīkots veikborda kabelis. Vienu, otru, trešo reizi iebraucu pavizināties, līdz radās iespēja braukt aiz laivas. Tad arī saslimu pa īstam.” Drīz pēc tam kopā ar Oskaru Krūzi un citiem ekspertiem atvēris veikborda skolu — WAKE-UP akadēmiju Valtera raga ostā Spuņciemā. Tā Roberts arī pats kļuvis par pasniedzēju un trenē jauno paaudzi.
BĪSTAMĀ KOMFORTA ZONA
Aiz laivas Roberts sāka veikot 2009. gadā. Kabelis sportistu velk pa gludu ūdeni un ar lēnāku ātrumu. Kuterim jāpārvietojas ar konstantu ātrumu —37,3km/h, tas ir jaudīgs, smags un konstruēts tā, lai ar savu ķīļūdeni veidotu lielu vilni, kas kalpo kā tramplīns triku veikšanai. Roberts lieto 23,6 m garu tauvu. Ieskrienoties šķērsām laivas ceļam, veikotāja ātrums var pieaugt divkārt.
„Sāku mācīties, un manī dzima vēlme attīstīties,” atceras Roberts. „Trikus, kurus pratu kaitbordā, gribēju pārnest uz veikbordu. Kaitbordā vienmēr sevi var pieregulēt un ļoti reti gadās sāpīgie kritieni. Vējš tevi velk uz augšu, bet gravitācija uz leju. Abas šīs lietas nepavisam nelīdzinās tam, kas notiek aiz laivas,” saka Roberts. „2010. gadā manu attieksmi mainīja tikšanās ar amerikāņu veikborda treneri. Tad arī sapratu, ka var būt pilnīgi citāda pieeja. Ir atšķirība, vai tu veiko un iedzer aliņu vai arī vēlies attīstīties.”
Attīstība veikbordā nozīmē triku kompozīcijas izstrādi un apguvi, kas jādemonstrē 400 m garā trasē aptuveni 45 sekundēs divas reizes, kuterim braucot turp un atpakaļ. To var pat salīdzināt ar izvēles programmu daiļslidošanā (nereti sacensībās no kutera skaļruņiem skan arī mūzika!). Laivā sēž trīs tiesneši, kas visnotaļ subjektīvi vērtē atlēta sniegumu. Absolūtais iespējamais maksimums — 33 punkti par izpildījumu, 33 punkti par amplitūdu, 34 punkti par kompozīciju, kopā maģiskie simt, ko neviens nekad nedabū. Dalībnieki sadalīti apakšgrupās, no kurām labākie tiek tālāk. Sāk rangā zemākais, nākamo tiesneši vērtē, salīdzinot ar iepriekšējā sniegumu. Trikus galvenokārt atvasina no rotācijas ap vertikālo vai horizontālo asi. Daži veikotāji pasaulē spēj izpildīt arī dubulto salto. Jo lielāka atšķirība un dažādība, jo labāk. Tiesa, vairāk par pieciem sešiem trikiem 400 metros izpildīt nav iespējams.
„Visu laiku jājūt konkurence. Tiklīdz nonāc komforta zonā, progress beidzas,” uz saviem treniņu principiem norāda Roberts. „Austrālieši, amerikāņi, dienvidkorejieši — viņi šobrīd ir spēcīgākie pasaulē.”
TRAMPLĪNLĒCĒJU SINDROMS
„Pērn man bija problēmas ar stabilitāti. Sacensībās ir jānobrauc divas taisnes. Nokrist drīkst tikai reizi. Pieļaujot otro kritienu, tu izstājies un saņem attiecīgi niecīgāku punktu skaitu. Pagājušogad es nevienās sacensībās nenobraucu līdz galam,” par 2013. gada sezonu stāsta Roberts. Brīdī, kad pieminu bailes, viņš teju aizsvilstas un velta šim dabiskajam briesmu signalizācijas mehānismam veselu paragrāfu mūsu sarunā. „Man katru dienu ir bail. Kad velku kājas veika zābakos, man ir bail. Sevišķi bail ir brīžos, kad mācos jaunu triku. Droši vien pareizāk šīs bailes būtu saukt par stresu. Tas ir tāpat kā tramplīnlēcējam pirms starta. Bieži vien ir pat grūti saņemties, lai uzsāktu. Visi sportisti, kurus es pazīstu, baidās. Jo visi zina, kādas sekastam var būt. Ja tu kaut ko sāc darīt un vēl nemitīgi par to domā, tad būs sāpīgi ar garantiju. Bet vislielākais stress ir sacensībās, jo esi gatavs vairāk riskēt — iet uz visu banku,” Roberts gluži kā pēc kritiena ūdenī, iznirst no pārdomām, ievelk elpu un turpina. „Kad es kāpju ūdenī, man ir nenormāli bail. Kad sāku braukt, visas domas riņķo tikai ap to mirkli, kurā esi šobrīd. Baigais komforts. Parasti treniņš sastāv no desmit trikiem, kuri jāizpilda sacensībās. Tie ir triki, kuriem jābūt atrādāmiem jebkurā diennakts stundā. Tas ir jādara katru dienu. Ja to nedara, nav stabilitātes.”
Trikiem piemīt tendence pazust. Visai bieži tā gadās pēc smagiem kritieniem. Un kritieni šajā sportā ir norma: „Ja esi nobraucis treniņu, bet neesi kritis, var uzskatīt, ka neesi braucis vispār.” Veikbordā visizplatītākās ir ceļgalu traumas. Roberts joko, ka ziemā vai nu spēlē hokeju, vai guļ uz operāciju galda. „Manas krusteniskās ceļa saites ir operētas trīs reizes. Pagājušajā ziemā atradu ļoti labu fizioterapeitu Raivi Aršausku, kurš strādā ar Latvijas basketbola izlasi.” Roberta pēdējā trauma ir pārsista bungādiņa. Viņš izvelk telefonu un parāda nofilmēto kritienu, kurā guvis traumu. Es noskurinos. Jo šāda trauma izklausās sāpīga, pat dzirdot, kur nu vēl piedzīvojot. „Tā nav mana pirmā reize. Iepriekš bungādiņu šuva. Bet šoreiz izrakstīja kaut kādas viltīgasantibiotikas, kuras sadziedēja traumu, bez ķirurģiskas iejaukšanās.”
VĒL NAV PAR VĒLU
„Es necīnos ar konkurentiem. Es cīnos ar sevi. Koncentrējos uz to, kas ir jāizdara man, nevis ceru, ka konkurents pieļaus kļūdu un kritīs,” pārliecinoši apgalvo Roberts. „Saprotu, ka esmu sācis veikot mazliet par vēlu, jo Pro klasē, kurā cīnos šobrīd, manas izredzes kļūt par čempionu ir līdzvērtīgas nullei. Katru gadu klāt nāk džeki, kuri tikko nosvinējuši pilngadību, kuri trenējas no piecu gadu vecuma, trenējas četras reizes dienā un dzīvo siltajā Austrālijā.”
Roberta mērķis ir kļūt par pasaules čempionu Master grupā (konkurencē no 30 līdz 40 gadiem). „Es zinu visu, kas man ir jāizdara. Jāizpilda plāns. Pieci triki četrsimt metros.” Roberts stāsta, ka katra kustība un katrs triks ik mirkli galvā tiek pārcilāts. Lai panākumi kļūtu neizbēgami, vispirms jābūt simtprocentīgai skaidrībai, ko darīt. „Tā ir konstanta cīņa ar sevi.”
Uz manu jautājumu — kāpēc šogad Roberta sniegums ir tik pārliecinošs, viņš atbild nedomājot. „Protams, ka tas ir neatlaidīga darba rezultāts. Es mēģinu trenēties divas reizes dienā. Divdesmit minūtes treniņā ir optimāls laiks. Pēc pusstundas jau zūd uzmanība un parādās kļūdas.”
Lai ziemā neatrofētos, puiši pagājušogad ierīkojuši kabeli Ķīpsalas baseinā. „Mēs ilgi nočakarējāmies, līdz saskaņojām papīrus un ievilkām kabeli, bet tagad tur var iet visi, kas grib. Tikai jāiegādājas abonements.”
Ir tikai viena atslēga, kura der durvju slēdzenē uz čempiona titulu, un tie ir pēc iespējas sarežģītāki triki. „Trikus apgūstu no grāmatām un speciālām videopamācībām, bet, godīgi sakot, vislielākais paldies ārzemju treneriem, kuri brauc pie mums un kurus sastopu nometnēs.” Runājot par trikiem, Roberts nosauc trīs galvenos kritērijus, pēc kuriem nosaka sacensību uzvarētāju. „Trikiem ir jābūt pēc iespējas augstākiem, tīrākiem un precīzi piezemētiem.”
„Es nezinu, kāda atmosfēra valda kabeļveikotāju aprindās, bet braucēji aiz laivas ir draudzīgi un izpalīdzīgi. Reti kāds nedzīvo uz pozitīvā dzīves viļņa. Reti kāds mūždien ir izkāpis ar kreiso kāju no gultas.” Sarunas noslēgumā Roberts pastāsta, ka šajā sporta veidā, gūstot uzvaras, pie lielām naudas balvām netiksi un labumā neiedzīvosies. Piemēram, šogad Eiropas čempionāta kopējais balvu fonds bijis vien 15 000 dolāru liels. Tas apliecina Roberta teikto. Šī nav cīņa par panākumiem, slavu un naudu. Šī ir cīņa ar sevi.
Roberts LIŅAVSKIS
Latvijas čempions veikbordā, uzņēmējs
Dzimis: 1985. gada 22. aprīlī Rīgā
Augums, svars: 171 cm, 75 kg
Izglītība: Rīgas Hanzas vidusskola, studējis LU ķīniešu valodu
Sportā: no bērnudārza vecuma, trenējies hokejā, tenisā, ūdensslēpošanā
Lielākie sasniegumi veikbordā: Latvijas čempions, 13. v. 2013. gada Eiropas čempionātā, divas otrās vietas, viena pirmā un uzvara 2014. gada Wake Grand Prix kopvērtējumā
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Vaļasprieki: fotografēšana, literatūra, hokejs
Autori: Ralfs Dravnieks
