Matisona garā, vieglā atlētika

Aigaru Matisonu zina dažādu paaudžu skrējēji, jo vieglatlēts viņš ir jau 31 gadu. Sporta veterāns, kuram pieder Latvijas rekords pusmaratonā četrdesmitgadnieku grupā (pirms viņa tā īpašnieks bija Aleksandrs Prokopčuks). Arī ģimenes dzīvē Aigaram patīk pastāvība un nemainība — ar sievu Agnesi iepazinies ballītē pirms divdesmit trīs gadiem, un dejo viņi joprojām.

Aigara dienas ir pilnas ar darbiem. Intervijā pēc viena no skriešanas seriāla Skrien Latvija posmiem Kuldīgā viņš stāsta par savu ikdienu — treniņiem, trenera darbu, pienākumiem Ventspils novada domē un Maratona klubā. Matiņš (tā viņu uzrunā draugi un paziņas) spridzina ar savu enerģiju, darbaspējām un atvērtību.

— Par tevi radies priekšstats, ja kaut ko dari, tad gadiem ilgi…

—Jā, man patīk pastāvība. Tāpēc arī man visu šo laiku ir bijis tikai viens treneris. 31 gadu vieglatlētikājeb kopš 4. klases trenējos pie Arno Kiršteina. Šogaddažādu apstākļu dēļ gan darbojos patstāvīgi. Tagad saprotu, ka pašam sevi trenēt ir ļoti grūti — sevi jau gribas pažēlot! Kāpēc šodien iet skriet ātrumus 10 reizes pa 400 metriem, ja var vienkārši noskriet krosiņu, lai gan pēc plāna vajadzētu kaut ko ņiprāku. Ir jārod sevī motivācija, lai skrietu un kļūtu stiprāks.

Man ir liela pieredze sportā, ar to pietiktu, lai pats sev varētu izstrādāt treniņplānu, bet mūsdienās svarīgs ir arī dokuments. 2011. gadā pabeidzu treneru kursus Latvijas Treneru tālākizglītības centrā. Nolēmu kļūt par treneri, jo no iepriekšējās darbavietas, kurā biju nostrādājis vairāk nekā sešpadsmit gadus, aizgāju prom, iestājos bezdarbniekos, bet cik tad ilgi tur sēdēsi…

— Bija grūti apvienot darbu ar sportu 16 gadus?

—Astoņu stundu darbu varēju savienot ar sportu, trenējos divas reizes dienā. Man tolaik bija labs priekšnieks, kurš respektēja manu izvēli sportot. Jā, par manu iepriekšējo darbavietu daudzi tā draudzīgi pasmējās. Pats būdams sportists, izplatīju cigaretes — strādāju par tirdzniecības aģentu uzņēmumā House of Prince, vēlāk tā nosaukums bija Scandinavian Tobacco. Sāku tur strādāt deviņdesmitajos gados, darbā iedeva mašīnu, kuru ik pēc pusotra gada nomainīja pret jaunu, iedeva mobilo telefonu, pietiekami labi varēja nopelnīt. Nu ko gan lauku puisim vairāk vajadzēja? Biju apmierināts ar savu darbu. Man obligāti darbā nebija jābūt astoņos, varēju ierasties arī desmitos, bet galvenais — bija jāizdara darbs, jāpaspēj izbraukt katras dienas maršrutu Kurzemes pusē. Pēc darba atkal devos uz treniņu. Bija tādi periodi, kad skriet gāju pat desmitos vai pusvienpadsmitos vakarā. Tolaik citi norādīja, ka tas nav pareizi, bet man bija pārliecība, ka treniņa uzdevumi ir jāizpilda, un nedevu sev atlaides. Uz roku pirkstiem varu saskaitīt, cik treniņus esmu izlaidis.

— Lai labāk pārdotu preci, tā nebija pašam jāizmēģina?

—Darbā daudzi nesmēķēja, bet par to no darba neatlaida. Skolas laikā pamēģināju uzsmēķēt. Kurš gan nav lavījies aiz stūra uzvilkt dūmu? Bet mani tas neaizrāva. Kafiju pārtraucu dzert, labāk pašu lasītās tējas, alkoholu lietoju minimāli, tikai šad un tad vīnu iedzeru. Miegs gan man ir svarīgs, ja neizguļos, tad nākamajā dienā slikti jūtos. Tādēļ gulēt eju šodien, nevis rīt. Līdz trīsdesmit gadiem gan šad tad sanāca pārkāpt režīmu, neesmu jau nekāds zelta gabals…

— Kas tevi tik ilgi ir noturējis sportā — turklāt jau gadiem —, trenējoties divas reizes dienā?

—Skriešana man kā bērnam ļoti patika. Tad jau nebija datoru un diena bija ļoti aktīva. Tolaik Ventspils rajonā varēju cīnīties par medaļām, bet nebija tā, ka valsts mačos skrietu pa priekšu. Taču redzēju savu izaugsmi, tuvojos labākajiem skrējējiem un pjedestālam. Labākie rezultāti man parādījās juniora gados. Liels nopelns, protams, ir trenerim, kurš tolaik teica, ka viņam nav svarīgi, lai C vai D grupas bērniem par katru cenu būtu labi rezultāti, bet galvenais, lai sports kļūtu par dzīvesveidu un sportotu arī pieaugušo vecumā. Kā jau sportā, ik pa laikam notiek kādi emocionāli notikumi, kuri uzmundrina. Skolas laikā līderis bija mans vienaudzis Ģirts Fogelis. Kad mačos 15 kilometru distancē viņam zaudēju tikai vienu sekundi, man tas likās liels sasniegums.

— Kāds bija tavs plāns pēc vidusskolas?

—Stājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, taču netiku. Pirms tam varēju veikt visus nepieciešamos normatīvus, lai iestātos, taču eksāmena dienā specializācijā dabūju četri. Ar vienādu punktu summu, priekšroka ir tiem, kuri specializācijā saņēma pieci, ar četri palika aiz strīpas. Pēc tam domāju, ka varēju stāties slēpotājos vai orientieristos, būtu ticis un pabeidzis augstskolu. Ļoti pārdzīvoju, ka netiku.

— Esi izbaudījis arī obligāto militāro dienestu. Kā tev tur veicās?

—Jā, divus gadus dienēju armijā Vācijā, mazā pilsētā netālu no Berlīnes. Tur viss bija pakārtots režīmam. Bija arī brīvais laiks, tad, cik varēju, brīvajos brīžos skrēju. Neviens jau tur nedeva sporta tērpu, ar kādām drēbēm ikdienā staigāju, ar tādām gāju uz treniņu, pēc treniņa aukstā ūdenī nomazgājos, un tās pašas drēbes atkal vilku mugurā. Tādā ziņā apstākļi tur bija nežēlīgi. Savā ziņā tā bija dzīves skola.

— Kāds šobrīd ir tavs dienas režīms?

—Trenējos divas reizes dienā. No rīta uztaisu treniņu, pēcpusdienā darbs Ventspils sporta skolā Spars, tur bērniem vecumā no 10 līdz 13 gadiem vaduvieglatlētikas un vispārējās fiziskās attīstības treniņus, bet vairāk ar tendenci skriet. Piltenē, Ventspils novadā, vadu individuālos treniņus bērniem līdz desmit gadiem. Vakarā dodos savā otrajā treniņā. Papildus sastādu treniņplānus arī pieaugušajiem. Jau gadu esmu Ventspils novada domes deputāts, savi pienākumi ir arī Maratona klubā.

— Ar bērniem vieglāk strādāt nekā ar pieaugušajiem?

—Darbs ar bērniem man ir jauna pieredze, noteikti grūtāka. Jāsāk viss no nulles ar cilvēciņu, kuram ātri viss apnīk. Bērniem arī nedrīkst uzlikt pārāk lielu slodzi, jāmēģina saudzīgi un interesanti. Sporta skolas sistēma ir nežēlīga, jo treneri vērtē pēc rezultātiem, ja nav rezultātu, tad treneri novērtē kā sliktu. Līdz ar to sistēma ir tāda, ka bērns jāvirza uz rezultātu, nedomājot, kas ar viņu notiks pēc tam, jo rezultāts nepieciešams uzreiz. Nepatiku sportot jau var dabūt ātri, mēģinu trenēt saudzīgi.

Mūsdienās liela daļa bērnu ir fiziski vāji, ar šķībām mugurām un pleciem. Treniņā laiks ir tik, cik ir. Grupa ir liela, ja bērnam nestāv klāt, tad vingrinājumu viņš lielākoties izdara nepareizi. Vispārējās attīstības treniņus vadu arī bērniem, kuri cita trenera vadībā spēlē tenisu. Vienu roku attīsta ar tehniskajiem vingrinājumiem, otra izpaliek. Man pašam ir divdesmit vienu gadu vecs dēls Viesturs, tādēļ daudz ko zinu no personīgās ikdienas dzīves. Es pats uzaugu piecu bērnu ģimenē, grūtos apstākļos, pašam ar visu bija jātiek galā. Taču, šķiet, ka mūsdienās vecāki pārāk daudz vēlas bērniem palīdzēt, tāpēc bērns pierod pie tā, ka viss ir dabūjams, tikai jāpaprasa mammai vai tētim. Dēls agrāk sportoja, ir pamēģinājis dažādus sporta veidus, vislabāk viņam patika peldēšana. Tagad viņš mācās Dānijā par arhitektu. Bija laiks, kad arī viņam bija liekais svars. Tā droši vien ir vecāku vaina, ka bērnam atstāj dienas naudu, kuru viņš iztērē pēc saviem ieskatiem. Ja ir akcija kolai — ar vienu pudeles korķīti var vinnēt citu kolu, tad atnāc vakarā mājās un skaties, ka tur stāv septiņas kolas bez korķīšiem. Kad septembrī bērns jālaiž uz skolu, skaties un brīnies, kāds mūsu dēliņš izaudzis, ne jau labā nozīmē, bet platumā. Tagad gan dēls ir ar normālu svaru, prom no mājām — Dānijā, kur mācību stress un režīms atšķiras, izskatās pēc pavisam cita cilvēka.

— Izklausās, ka darba tev šobrīd ir daudz, kaut arī skolās bērnu paliek arvien mazāk.

—Kad mācījos par treneri, man likās, ka aiziešu uz skolu un savākšu bērnus, kuri varētu skriet. Bet dzīvē tik vienkārši nenotiek. Arī Ventspilī ir maz bērnu. Sporta skolā ir dažādi sporta veidi, kurus var izvēlēties. Basketbols ir visapmeklētākais, tur var trenēties jau no pirmās klases, bet vieglatlētikā — pēc noteikumiem — tikai no astoņiem gadiem. Pirmais gads trenera amatā bija grūtākais, vēlāk paziņas sāka vest savus bērnus, tā izveidojās treniņgrupas. Trenera darbs nav viegls, biju domājis, ka būs vieglāk. Taču, par spīti problēmām, šis ir darbs, kurš man patiešām patīk. Savulaik mans treneris teica, ka viņš katram audzēknim dzīvo līdzi. Ja audzēknis lec, viņš emocionāli lec viņam līdzi, ja skrien, tad savās emocijās ir blakus distancē. Man ir tāpat. Tikai žēl, ka audzēkņi dažkārt nepilda treniņplānu vai izpilda to pēc saviem ieskatiem. Pieaugušajiem treniņplānu sastādu elektroniski. Tas, ko viņi izdara treniņā, ir uz viņu sirdsapziņas. Es, protams, uzticos, ka izdara tā, kā biju licis. Taču arī pieaugušie dažkārt ir kā mazi bērni.

Mani pat vairāk iepriecina audzēkņi, kuri var mani noskriet sacensībās, nekā paša sasniegumi. Te pat nav runas par naudu, kuru saņemu par trenējamajiem, ir tādi, kurus trenēju bez atlīdzības, svarīgs ir viņu prieks, ka ir sanācis plānotais rezultāts, un labi vārdi man kā trenerim.

— Tā kā joprojām esi aktīvs skrējējs, tev noteikti ir viedoklis, kā vecums ietekmē rezultātus…

—Arī saviem audzēkņiem saku, ka nekad nekas nav par vēlu. Pagājušajā gadā 42 gadu vecumā Berlīnē sasniedzu personīgo rekordu maratonā — 2.31:29, pēc maratona rudenī pusmaratonā man pietrūka trīs sekundes līdz personīgajam (1.12:20). Izturību ilgi var trenēt, protams, tā viegli nenāk. Ātrums gan pazūd, nevaru vairs noskriet 1500 m 4:06, galīgi netieku klāt šādam rezultātam.

Gatavojoties maratonam, veicu 160—200 km nedēļā, bet lielākais apjoms, ko esmu veicis nedēļā, ir 250 km. Divus gadus mocījos ar traumu, stadionā nebiju trenējies, taču šogad veterānu sacensībās 5000 metrus noskrēju 16:08, kas man bija pārsteigums, labos laikos biju skrējis arī 15:31, bet ne vienmēr varēju tā noskriet, pārsvarā rezultāti bija ap 16 minūtēm. Tas manī raisa vēl lielāku pārliecību labot rekordus sava vecuma grupā. M 40 grupā Latvijas rekords man pieder pusmaratonā, gribētu labot arī Georga Jermolajeva rekordu maratonā (2.30:54) un 3000 metru kavēkļu skrējienā (9:47,30). Ilgus gadus skrēju kavēkli, bet man traucēja trauma, tādēļ nevarēju vairs trenēties stadionā ar naglenēm. Lielākā sāpe sportā man saistās tieši ar pasaules veterānu čempionātu Itālijā, kur kavēklīizcīnīju 4. vietu. Šajā skrējienā 300 m pirms beigām biju otrais, itālietis un francūzis mani apstrādāja, un es finišēju ceturtais. Tad nu gan es gandrīz raudāju…

— Kāpēc vēl aizvien aktīvi sporto? Vieglāk būtu strādāt par treneri un pašam šad un tad tikai uzskriet kādu krosiņu…

—Sports ir režīms — tas ir tas, kas man patīk! Skriešanā nevar atslābt ne mirkli, ja netrenējas, tad sacensībās konkurents jau būs krietni priekšā. Tas nav komandu sporta veids, kur kāds var izvilkt spēli. Nav vēl bijis brīdis, kad domātu pamest skriešanu. Patīkami Skrien Latvija seriāla pusmaratonos iekļūt sešniekā. Taču, no otras puses, skumji, ka 42 gadu vecumā esmu, piemēram, sestais, nevis sešdesmit sestais. Kur īsti ir jaunie skrējēji, ja es, vecais krabis, varu finišēt tik augstā vietā? Tāpat vāji rezultāti (ar dažiem izņēmumiem) ir Latvijas čempionātos garajās distancēs. Kavēklī ar 10:01 šogad kļūst par Latvijas čempionu. Atceros, ka man lielsmērķis un sapnis bija uzvilkt Latvijas izlases formas tērpu, ko izdevās īstenot 2005. gadā Baltijas valstu komandu mačā. Tagad jau ir citādi — jauniešiem vienalga, kas uz krekla rakstīts.

— Ko tu dari ārpus sporta? Vai tev ir vēl citi hobiji?

—Mani draugi pārsvarā ir no skrējēju vides, tagad arī audzēkņi kļuvuši par draugiem. Paziņas ārpus sporta dažkārt nesaprot manu skriešanas režīmu, jo tas nozīmē, ka nelietoju alkoholu un netusēju. Lai gan uz ballītēm dažreiz aizeju, tikai nedzeru. Tagad skriešana ir mans hobijs un arī darbs, vēl viens hobijs ir makšķerēšana, taču pārsvarā tikai pavasarī, kad abi ar brāli cīnāmies, kurš izvilks vairāk līņu. Šogad es vinnēju!

Aigars MATISONS

Vieglatlētikas treneris, garo distanču skrējējs, Ventspils novada domes deputāts, Maratona kluba biedrs, viens no tā izveidotājiem

Dzimis: 1971. gada 2. februārī

Izglītība:Piltenes vidusskola, Treneru tālākizglītības kursi

Sportā           vieglatlētikā trenējas kopš 4. klases

Labākie rezultāti: 1500 m — 4:06,36 (2002. g. Zviedrijā),3000 m — 8:50,33 (2006. g. Rīgā),5000 m — 15:31,01 (2007. g. Itālijā),10 000 m 32:44,0 (2007. g. Rīgā),maratonā — 2.31:29 (2013. g. Berlīnes maratonā),3000 m kavēkļu skrējienā — 9:25,98 (2007. g. Valmierā): Latvijas rekordists pusmaratonā M 40 grupā (1.12:20, 2012. g. Amsterdamas pusmaratonā)

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Agnese, dēls Viesturs

Vaļasprieki: skriešana un makšķerēšana

Autori: Dace Lina