Kā ar sevi sarunāt
Latvijas čempione Dana Rožlapa ikdienā intensīvā darbā sastopama Briselē — Latvijas pārstāvniecībā Eiropas Savienībā. Septiņos vakarā simpātiskajai gaišmatei sākas otrs darbs, viņa kāpj uz velosipēda un līdz spēku izsīkumam trenējas, jo gatavojas pasaules čempionātam riteņbraukšanā.
Žurnālistiem Dana ir nenoķerama — saskaņojām intervijas laikus pusotru mēnesi. Tad viņa ir Beļģijā, tad — Francijas Alpos, tad uz dažām dienām iedrāžas Rīgā, kur atkal visi darbi un darbiņi saplānoti pa minūtēm, un pēc mirkļa viņa atkal ir Beļģijā. Beidzot Danai Rožlapai ir brīva viena vakara stunda, lai sarunātos Skype.
—Vai esat pārcēlusies uz Briseli?
— Jā, līdz 2015. gada beigām dzīvošu un strādāšu Briselē. Esmu Latvijas Republikas Saeimas specializētā atašeja Latvijas pastāvīgajā pārstāvniecībā Eiropas Savienībā. Eiropas Parlamentā kā Saeimas pārstāves mēs esam divas — es un mana kolēģe Simona Megne, un mūsu darbs ir saistīts ar gatavošanos Latvijas prezidentūrai ES, kas būs 2015. gada pirmajā pusgadā. Var teikt, ka esam kā tilts, informācijas apmaiņas kanāls starp Saeimu un Eiropas Parlamentu. Darba mums ir ļoti daudz, lai varētu nodrošināt Latvijas prezidentūru.
— Vai pārcelšanās izmainīja treniņu grafikus, sporta dzīvi?
— Sākums bija ļoti smags — jauns ritms, jauna vide, jauni apstākļi, citi pienākumi. Man šķita, ka nebūs iespējas turpināt treniņus līdzšinējā līmenī, bet beigu beigās, būdama no sporta atkarīgā un pārņemta ar vēlēšanos realizēt nepiepildītos sapņus, nolēmu, ka jātrenējas par spīti grūtībām. Nodomāju, ka vairāk nožēlošu, ja nemēģināšu. Bet ir arī labā puse — Beļģijā esmu guvusi tādu pieredzi, kādu nevarētu iegūt Latvijā.
Vispirms esmu pamainījusi mērķus — Latvijā galvenokārt minu kalnu divriteni, šeit fokusējos uz šosejas riteņbraukšanu. Pēc nedēļas startēšu pasaules čempionātā riteņbraukšanā, un tieši Beļģija šai ziņā ir izcilā līmenī, gluži vai šosejas riteņbraukšanas Meka. Latvijā šosejas riteņbraukšana nav tik attīstīta, lai uz starta stāvētu 100 meitenes, bet šeit nereti pat gandrīz 200 dalībnieces startē.
— Vai treneris arī brauc uz Beļģiju, lai jums palīdzētu?
— Nē, mēs kontaktējamies ar Skype, e-pastu un telefona starpniecību. Mans treneris Toms Flaksis sākumā meklēja un sūtīja man informāciju, kā Beļģijā nokļūt uz konkrētu sacensību startu. Nācās izdarīt neplānotu pirkumu — necilu automašīnu, lai izbraukātu uz sacensībām, kas parasti notiek 50 līdz 100 kilometru attālumā no Briseles. Beļģijā sacensībās esmu tikusi desmitniekā, divdesmitniekā, bet tā ir šoseja, tā nav kalnu riteņbraukšana. Ja MTB sacensībās var uzvarēt stiprākais, tad grupas braucienā šosejā ne vienmēr, jo tur daudz atkarīgs no tā, cik veiksmīgā pozīcijā esi. Tā kā es neesmu sprintere, tad man ir grūti uzreiz atrauties. Tāpat esmu diezgan bailīga un bieži vien izvēlos drošāku variantu, lai nekristu, bet labāk, lai finišētu. Esmu dīzelis, kad iekustos, tad varu ilgi un daudz kustēties.
— Trenerim ir tikai 25 gadi. Vai ir viegli respektēt tik jaunu puisi?
— Jā, Toms ir gandrīz 10 gadus jaunāks par mani, bet patiesībā es to nemanu. Viņš ir profesionālis un viens no perspektīvākajiem Latvijas treneriem jau tagad. Sportistam ir jātic savam trenerim par 100 %, pat 110 % un vairāk, citādāk nevar sanākt laba sadarbība. Tāpēc, kad Toms piekrita būt par manu treneri, pieņēmu lēmumu, ka pilnībā viņam uzticēšos. Tagad esam kopā jau pusotru gadu un varu droši pateikt, ka Toms ir izcils treneris. Svarīgi ir, lai sportistam ar treneri būtu arī cilvēciska saskaņa, tā teikt būt uz viena viļņa, un man ar Tomu tā ir, tāpēc ir arī viegli strādāt ar viņu profesionāli.
— Ir klāt jūsu pirmais pasaules čempionāts, kas notiks nākamnedēļ. Vai esat tam gatava?
— Tā kā nācās pārcelties uz Briseli, uz pasaules čempionātu neaizbraukšu savā labākajā formā, bet ļoti cenšos, lai vismaz savai sirdsapziņai varētu pateikt, ka izdarīju maksimālo, ko varēju, būdama viena Beļģijā. Sacīkstes notiks Spānijā Ponferradas apkaimē no 22. līdz 29. septembrim, un Riteņbraukšanas federācija startam elites grupā ir akceptējusi mani un Liju Laizāni. Pasaules čempionātā man būs divi starti — individuālais braucienā un grupas braucienā.
—Vai jums būs iespēja iepriekš iepazīt trasi?
— Ir svarīgi pārzināt trases konfigurāciju, īpaši, ja sportists cer uz godalgotām vietām. Ja jāgatavojas kalnainai trasei, tad treniņos nākas koncentrēties uz to, lai varētu labi braukt kalnos, savukārt, ja ir jābrauc pa līdzenumiem, tad ir atkal cita treniņu metodika. Zinu, ka ASV izlase bija trasē jau gada sākumā, ir bijuši arī citi, un arī es būtu vēlējusies aizbraukt, bet no loģistikas viedokļa trase atrodas neērtā vietā, tāpēc tas ir sarežģīti un padārgi. Tomēr apzinos, ka uz pasaules čempionātu nebraucu, lai tajā uzvarētu un tāpēc izvērtēju iespējamās izmaksas un salīdzinu tās ar ieguvumiem. Bet jebkurš sportists internetā trasi var iepazīt shematiski.
— Ja necerat nokļūt uz pjedestāla, tad varbūt cerat būt divdesmitā pasaulē?
Domāju, ka arī tas ir pārāk augsts mērķis. Ļoti laba būtu 30. vieta, it sevišķi distancē ar atsevišķo startu. Pasaules pirmajām 15 meitenēm rezultāti ir tik vienādi, ka es nevaru iedomāties, kā var šajā bariņā iespraukties. Savukārt grupas braucienā daudz ko izsaka veiksme, pozīcija, taktika. Izpētīju, ka trasē ir liels kāpums, kas dod priekšrocības vieglākām meitenēm. Ja ir vieglāka, tad, kā smejies, sevi vieglāk var uzripināt kalnā. Man vajadzētu mazliet nomest svaru, bet no otras puses individuālajā braucienā sportistam ar lielāku svaru ir vairāk spēka, var braukt ar lielāku jaudu.
— Vai pirms 15 gadiem varējāt iedomāties, ka par jums teiks —sportiste?
— Nekad! 20 gadu vecumā izbaudīju klubu dzīvi, draugu ballītes. Nekad neesmu trenējusies kādā sporta skolā. Formas uzturēšanai un fiziskai labsajūtai reizēm esmu apmeklējusi aerobiku, paskrējusi. Pat domas nebija, ka varētu tikt tik tālu un ka man ir tādas spējas un enerģijas rezerves. Man bija 26 gadi, kad sāku braukt sacensībās.
— Bez jebkādas sportiskās bāzes varētu būt tā kā par vēlu…
— Sporta karjerai tas noteikti nav īstais vecums, kad sākt trenēties. Pirmās sacensības man bija ar asarām un puņķiem. Ziemā mēs ar draugu slēpojām, gribējās kaut ko darīt arī vasarā. Tai pašā veikalā, kurā pirkām slēpošanas inventāru, ieradāmies pirkt velosipēdu. Draugs droši vien bija diezgan dusmīgs, ka es izvēlējos dārgu velosipēdu, bet veikalā neuzdrošinājās to izrādīt.
Pirmās sacensības bija SEB MTB kross. Draugs man bija izstāstījis, ko tas nozīmē, viņš teica, ka tas nav nekas traks, bet es paliku pēdējā, mani apdzina pat meitenes parastās baltās botiņās. Nemācēju tikt galā ar klipšu pedāļiem, nepratu izklipsēt kājas, nemitīgi kritu. Kad visi bija finišējuši, man bija jānobrauc vēl viens aplis. Gribēju izstāties, bet draugs teica, lai braucu līdz galam. Smalks ritenis, labs aprīkojums, bet pēdējā! Nākamajā MTB maratonā bija aptuveni 150 meitenes un es ieguvu 64. vietu — tas man bija labs rezultāts, ja ņem vērā, ka man tikai pāris nedēļas bija velosipēds. Toreiz nodomāju, ja tā var nobraukt bez trenēšanās, tad trenējoties var tikt vēl augstāk. Sezonu pabeidzu jau divdesmitniekā savā grupā.
— Kāpēc turpinājāt, ja tā pirmā reize bija tik grūta? Var taču skaisti pabraukt pa veloceliņiem, pa šoseju, baudot apkārtni.
— Nevaru izskaidrot, kas pēc tādas manas pašapziņas sagraušanas un nepatikas pret pazemojošo pēdējo vietu mani motivēja atkārtoti startēt sacensībās. Tomēr pēc otrajām sacensībām man iepatikās un sāku regulāri braukt ar velosipēdu. Atklāju, ka man patīk braukt vienai pašai savā nodabā garus gabalus. Tā bija laba bāze, pēc kuras es varēju tālāk attīstīt specifiskas riteņbraukšanas iemaņas. Ar laiku draugs sāka veidot man treniņu plānus, skaidrot, kas man jādara.
— Vai ir viegli pieņemt, ka tuvākais cilvēks trenkā un māca?
— Sarežģīti. Es ne vienmēr pakļāvos, mums bija konflikti. Esmu vairākkārt domājusi, kā vīrietis jūtas, ja mājās ir otrs izteikts līderis. Tomēr Jānis pats mani par tādu ir izaudzinājis. Es apbrīnoju, cik daudz sava laika, enerģijas, arī savu nervu viņš ir ieguldījis manā sportistes karjerā. Ne vienmēr man ir veicies, un tad visas negācijas, ko es neizrādu citiem cilvēkiem, ir nākušas pār Jāņa galvu.
Ja trenē tuvs cilvēks, tad abiem ir grūti. Es strīdējos pretim, ka man ir bail darīt to un to, pārmetu, ka viņš mani nesaprot. Nekad mūžā savam pašreizējam trenerim neatļautos pateikt, ka es kaut ko nedarīšu vai ka nespēju izdarīt. Man bija periods, kad neprogresēju, īsti neveicās. Un šādā brīdī no manis izskanēja neapdomīga frāze: „Tu jau īstenībā neesi nekāds treneris! Tu nemaz nezini, kas tagad būtu jādara!” Pēc kāda mēneša attapos, ka Jānis man vairs neraksta treniņu plānus. Kad pajautāju, kas man jādara, tad atskanēja: „Es jau neesmu nekāds treneris.” Biju krietni aizskārusi Jāņa vīrieša pašcieņu. Vajadzēja pieņemt lēmumu, vai nu man jāklausa viņš bez ierunām, vai jāmeklē cits risinājums. Jānis pēc šīs sarunas pats atrada man treneri Romānu Melderi. Bet viņš joprojām iegulda daudz laika, atbalstot mani, neskatoties uz to, ka strādā pastāvīgā darbā LAMB.
— Sākumā bijāt laika ziņā krietni aiz labākajām Latvijas riteņbraucējām, bet vai atceraties to brīdi, kad pēkšņi kļuvāt viņām līdzvērtīga?
— Atceros to brīdi, kad uzkāpu uz pjedestāla kopā ar Ivandu Eiduku un Leldi Ardavu. Mēs pirms tam pārrunājām ar draugu sportiskos mērķus un to, kas man sniegtu lielāko gandarījumu, un es teicu: „Iedomājies! Kas tas būtu par notikumu, ja es uzkāptu uz pjedestāla kopā ar Ivandu un Leldi.” Uzskatīju to par lielāko izaicinājumu spēkoties ar Latvijas labākajām dāmām. Kad tautas klasē biju jau stabila līdere, mēģināju braukt sporta klasē un 2010. gadā Smiltenē pirmajā startā kopā ar šīm dāmām, visas trīs arī uzkāpām uz pjedestāla. Tas bija spilgts mirklis, biju ļoti laimīga.
— Kā tiekat galā ar finansiālo pusi? Neviens velosipēds nav mūžīgs un aerobikas hanteļu cenā.
— Jā, riteņi ir jāmaina, turklāt visu laiku vajag trīs — šosejas divriteni, divriteni individuālajam startam un kalnu divriteni. Tās ir vissāpīgākās pozīcijas naudas makā. Pēc septītās sezonas ar mani vēlējās sadarboties velosipēdu tirgotāji, un es izvēlējos MySport. Pagājušajā gadā viņi mani nodrošināja ar visiem trijiem riteņiem un pirmo reizi sajutos kā īsta princese, jo tas ir neatsverams atbalsts. Arī šogad man iedeva kalnu riteni, bet uzskatīju, ka man jābūt godīgai — ja Latvijā nebraucu, tad šosejas ritenis jāpērk pašai. Bet riteni individuālajam startam aizlienēšu, kas nav gan īsti labi. Arī labam ritenim ir nozīme, jo panākumi neslēpjas tikai sportista spēkā.
— Latvijā jūs trenējāties divas reizes dienā, kādas iespējas ir Briselē?
— Trenējos katru dienu, viena diena ir brīvdiena. Šeit no rītiem ar riteni nebraucu, man ir tikai neliela rīta rosme, bet vakaros ap sešiem septiņiem kāpju uz riteņa un trenējos 3—4 stundas. Protams, atnākot pēc darba un paskatoties, ka treneris ir uztaisījis ļoti smagu treniņu plānu… nu grūti. Protams, nākas sevi pierunāt. Nākas teikt: „Pacieties, izturi, tūlīt būs nedēļas nogale.” Kaut gan tieši brīvdienās vairāk braucu, bet tad nav jāiet uz darbu. Kad man bija atvaļinājums, izbaudīju, cik fantastiski ir tad, kad nav jāiet uz darbu un divas reizes dienā var trenēties un koncentrēties tikai riteņbraukšanai. Ar gadiem arvien vairāk es sāku sevi pazīt un mācos sevi motivēt, sevi pierunāt darīt to, ko negribas. Mani panākumi ir nākuši ar nenormālu darbu, ar mērķtiecību un gribasspēku. Domāju, ka galvenais ir sportista galvā — tas cik daudz esi gatavs likt sev ciest, kā vari ar sevi sarunāt. Protams, papildus nepieciešamas noteiktas fiziskās īpašības un talants.
— Kam jums skaistai meitenei vajadzīgas tās šausmīgās mokas — ar kalnu riteni kārpīties pa smiltīm, pa dubļiem, reizēm salīt slapjai un pārsalstot?
— Ticiet man, ka ne reizi vien šo jautājumu esmu uzdevusi pati sev. Manā līmenī startēt sacensībās — tās vienmēr ir mocības. Jo stiprāka kļūstu, jo smagāk trenējos un nodzenu sevi vēl vairāk. Protams, ir tā saucamās atjaunošanās dienas, kad es vienkārši vizinos. Bet tas nav tā, ka brauktu tikai ar ātrumu 5 kilometri stundā. Ir bijušas tādas sacensības, kurās esmu ļoti slikti jutusies, un tad tā ir bijusi gluži kā elle, kad pie sevis esmu nodomājusi: „Dana, kam tev, sievietei, to vispār vajag!? Nu met taču to riteni malā!” Bet, ja pēc šāda murgaini pārcilvēciska brauciena gadās uzvara, tad nepaiet ne diena, kad grūtības aizmirstas un atkal gribas braukt. Tas ir neizskaidrojami.
Iespējams, ka pie vainas tomēr ir uzvaras gandarījums un sacensību gars. Turklāt Latvijā man patīk sacensties ar puišiem, jo lielākā daļa braucēju ir vīrieši. Tad ir gandarījums, ka es varu ātrāk un labāk nekā dažs vīrietis. Protams, ir pa vidu tādi periodi, kad mazliet neveicas — tad gan sākas iekšējas šaubas, iekšējie tarakāni sāk līst ārā un mēģina uzvarēt mani. Ir dažādi brīži.
— Vai esat sev nospraudusi sportiskās karjeras beigu robežu, piemēram, pēc 35 gadiem vairs sacensībās nestartēšu?
— Tā es jau trīs gadus prātoju, pēc katras sezonas nolemju, ka tā ir bijusi pēdējā. Bet tad atceros, ka ir vēl kāds mērķis, kas nav sasniegts. Šoreiz tas pārdomu brīdis bija pārcelšanās uz Briseli, bet nospriedu, ka ja, būdama projām no mājām, no drauga, no ģimenes, nenodarbošos ar sportu, tad nejutīšos apmierināta ar sevi.
— Var jau arī otrādāk — iet projām no darba un nodarboties tikai ar riteņbraukšanu. Tas taču jums vairāk patiku?
— Nē, es gribu strādāt, man ļoti patīk mans darbs! Ja es būtu par 10 gadiem jaunāka, tad noteikti riskētu un nodarbotos ar riteņbraukšanu profesionālā līmenī.
— Vecāki un citi ģimenes locekļi droši vien būtu laimīgāki, ja jūs sēdētu mājās ar diviem maziem bērniņiem, nevis uz velosipēda.
— Lieliski, ka jūs pajautājāt kaut ko tādu! Es reizēm domāju, kad beidzot man būs kāda intervija, kur man jautās par dzīvi, par darbu, kur es varēšu atklāties kā sieviete ar savām vājībām. Par bērniem — par to es pati būtu ļoti priecīga. Protams, ja tas ir jautājums ar zemtekstu, tad par to mani un mana drauga vecāki droši vien uztraucas, un arī es par to domāju, bet liekas: „Nu vēl vienu gadiņu pabraukšu, vēl vienu gadiņu.” Un tā es joprojām turpinu. Patlaban tik liela enerģija ir patērēta un tik daudz ieguldīts, lai es varētu startēt šādā līmenī, ka negribas visu pamest.
— Kas jums vēl patīk bez riteņbraukšanas?
— (Sāk sulīgi smieties) Iepirkties!!! Pirmais, kas mani iepriecina, ir labi izbraukti treniņi, otrs — iepirkšanās. Man patīk pucēties, patīk iegādāties skaistas, sievišķīgas lietiņas, sevišķi somas, kurpes, veļu. Gadās gan, ka pucēšanās nauda izkūp kāda jaunā velosipēda detaļā. Man patīk vīnu baudīt — ja nekā nav mājās, tad vīns ir noteikti! Patīk ceļot, esmu sajūsmā par tikko pavadīto laiku Francijā. Skatos bildes un prātoju — ja vien būtu iespēja, es izvēlētos dzīvot kalnos. Tā kā esmu diezgan komunikabla, man patīk arī dažādas mājas viesības, kam patlaban nav laika.
— Jums ir ļoti laba interneta mājaslapa. Toties par dažiem sportistiem grūti internetā vienkopus atrast informāciju. Kas jums šo lapu izveidoja?
— Man ļoti jāpateicas draugam, jo tieši viņš pamazām virzīja šo mājaslapas projektu. Tas Jānim bija arī stresa pilns pārbaudījums, jo man daudz kas nepatika un gribēju citādāk. Tagad manā ziņā ir regulāra saturiskās daļas atjaunošana, kas prasa gan laiku, gan iedvesmu. Starp citu, biju viena no pirmajām riteņbraucējām, kas izveidoju savu lapu arī sociālajā tīklā Facebook. Mēs nenovērtējam, cik daudzi cilvēki gribētu uzzināt kaut ko vairāk, un tā es popularizēju savu sporta veidu.
— Vai tagad cilvēki būs uzzinājuši visu svarīgāko par Danu Rožlapu?
— Nē, daudzi nezina, ka, iespējams, esmu vienīgā Latvijas riteņbraucēja veģetāriete. Abi ar draugu jau 10 gadus esam pārliecināti veģetārieši.
— Tas gan ir pārsteigums! Kā ir iespējams izturēt tādas slodzes, neēdot gaļu?
— Te es esmu! Kā redzat, sportot var diezgan labi! Rīsi, rozīnes, augļi makaroni, ievārījums pie putras, siers — tas ir manā ēdienkartē. Ēdu dārzeņus un ļoti daudz zaļumu. Cenšos izvairīties no jebkādiem subproduktiem un gatavot pati. Septiņus gadus neēdu arī olas, bet treneris sāka uzspiest, ka vajag olas proteīnu dēļ. Vienu brīdi tās iekļāvu ēdienkartē, bet, godīgi sakot, nejūtu pēc tām vajadzību un kopš pavasara atkal nevienu olu neesmu apēdusi, bet tā vietā gatavoju kaut ko no sojas, ēdu biezpienu, tofu, pākšaugus. Pirms sacensībām man kārums ir maizes grauzdiņi ar ievārījumu un vārītu pienu.
— Vai profesionālajā riteņbraukšanas sportā pasaulē ir vēl kāds veģetārietis?
Zinu, ka Kristina Vardaroza, kura brauc Stevens Cycling Team, ir profesionāla riteņbraucēja veģetāriete un vegāne. Viņa jau vairāk nekā 20 gadus ir veģetāriete un 10 gadus vegāne. Turklāt viņas disciplīna ir Cyclo-cross, kurā ļoti svarīga ir eksplozivitāte.
Pasaules profesionālo riteņbraucēju ēdienkartē arvien mazāku lomu ieņem gaļa un dzīvnieku valsts produkti. Ir zināms, ka, piemēram, riteņbraucējs Deivids Zabriski pirms 2011. gada Tour de France ievēroja vegāna diētu. Tas nozīmē, ka viņš neēda neko no dzīvnieku valsts produktiem, tajā skaitā, pienu, sieru utt. Viņš gan, manuprāt, tūres laikā mazliet mānījās un savā ēdienkartē iekļāva zivi.
Vegānisms un veģetārisms, manuprāt, izplatītāks ir starp maratonistiem un triatlonistiem, ja runājam par profesionāliem sportistiem.
— Pamanīju jūsu drauga Jāna Mūsiņa tvitter ierakstos, ka viņš citē Vinstonu Čērčilu: „When you are going through hell, keep going!” jeb „Ja ejat cauri ellei, turpiniet!” It kā viņš būtu jūs caur tviteri uzmundrinājis. Bet vai ir kādi vārdi, ko pati sev sakāt?
— Viens no maniem teicieniem ir „Be Here Now”, latviski tas nozīmē: „Esi šeit un tagad”. Domā tikai par šeit un tagad! Treniņos un sacensībās es domāju tikai par to, ko es daru šobrīd, nevis ko es vēlos pēc finiša līnijas šķērsošanas. Tas zināmā mērā noteikti sasaucas ar Jāņa citātu, jo augstākā līmeņa panākumus sportā nav iespējams sasniegt bez ilgstošām ciešanām. Par čempioniem kļūst tikai stiprākie.
Dana ROŽLAPA
Latvijas čempione riteņbraukšanā, Saeimas Eiropas lietu komisijas konsultante
Dzimusi: 1979. gada 16. novembrī Talsos
Augums, svars: 180 cm, 64 kg
Izglītība: Talsu ģimnāzija, Latvijas Lauksaimniecības universitāte — ekonomiste
Darbavietas: Zemkopības ministrija (vecākā referente), Latvijas Hipotēku un zemes banka (kredītu speciāliste), Saeimas Eiropas lietu komisija (konsultante)
Sportā: kopš 2005. gada. Piedalās Latvijas un starptautiskās velosacīkstēs. Pamatdisciplīna — kalnu divriteņu (MTB) maratoni, startē arī šosejas velosacensībās
Jaunākie sasniegumi sportā: 2012., 2013. un 2014. gada Latvijas čempione šosejas riteņbraukšanā ar atsevišķo startu, 2013. un 2014. gada Latvijas čempione MTB maratonā, 2013. gada Latvijas čempione MTB krosā;12. vieta 2013. gada Eiropas čempionātā kalnu divriteņu maratonā
Treneris: Toms Flaksis
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs — pirmais treneris Jānis Mūsiņš
Dzīves mazie prieki: iepirkšanās, vīna baudīšana, mājas viesības
