Diānas bumba, šķēps, lode un labās domas
Diāna Dadzīte vienmēr bijusi sportiska. Ar basketbola bumbu rokās veikusi ceļu no Rīgas TTP jauniešu komandas līdz profesionālam klubam Itālijā, tagad Vācijā. Šāgada Eiropas meistarsacīkstēs vieglatlētikā Svonsi (Velsa) viņa izcīnīja divas (šķēps un lode) ceturtās vietas. Ja sporta pazinēji, kuru zināšanas vēl nevar saukt par enciklopēdiskām, šobrīd jūtas mazliet samulsuši, tad piebilde — Diāna sportot sāka kā visi bērni — sprigani, apņēmīgi, palēkdamās —, bet turpina… ratiņkrēslā. Kā tas notika, kā veidojās ieraksti sportiskajā biogrāfijā, par to šis stāsts.
PĀRBAUDĪJUMI
Diāna jau kopš bērnu dienām bijusi žiperīga meitene. Dzīvojusi netālu no Rīgas 49. vidusskolas stadiona un jau četru gadu vecumā spārdījusi futbola bumbu. Otrajā klasē sākusi trenēties volejbolā pie trenera Normunda Lūša. Pēc gadiem pieciem sapratusi, ka auguma centimetru tomēr par maz, lai kļūtu par labu volejbolisti. Pārgājusi uz vieglatlētiku, sevišķi patikušas skriešanas disciplīnas.
Astotajā klasē, pamanījusi sludinājumu, ka pazīstama trenere Maija Kubliņa aicina trenēties basketbolā slavenajā TTP jauniešu komandā, paņēma rokās basketbola bumbu.
Sākumā jutusies diezgan nevarīga, jo blakus bija Latvijas izlases meitenes, taču ar spītu, neatlaidību un labu fizisko sagatavotību pamazām iekarojusi vietu sastāvā, kandidējusi pat uz vietu valsts U-16 komandās. Tad sākušās problēmas ar muguru…
Neiedziļinoties medicīniskos terminos, Diāna atklāj, ka bijušas iedzimtas mugurkaula vainas, kuras fiziskās slodzes saasinājušas.
Sākušās problēmas arī privātajā dzīvē. Pareizāk sakot, turpinājušās, jo jau septiņu gadu vecumā Diānas mātei tika vardarbīgi atņemta dzīvība un Diāna dzīvoja pie savas māsas Daigas. Kad meitenei bija 12 gadi, Daiga Dadzīte (tagad Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente) cieta autoavārijā un dzīvi turpināja ratiņkrēslā. Uz Diānas pleciem gūlās gan māsas apkopšana, gan rūpes par Daigas mazo meitu Zani. Sportam laika atlika arvien mazāk, tomēr meitene centās treniņus nekavēt.
RATIŅBASKETBOLS
Kad mugura sāka likt sevi manīt, Diāna — tobrīd vēl staigājoša — sāka spēlēt ratiņbasketbolu, jo noteikumi atļauj komandā būt arī daļēji veseliem cilvēkiem.
Kad izveidojās tuvākas attiecības ar labāko mūsu ratiņbasketbolistu Raimundu Beginski, pirmo Latvijas profesionālo ratiņbasketbolistu (kopš 2005. gada), Diāna 2009. gadā devās viņam līdzi uz Itāliju. Tur arī sākās viņas ratiņbasketbolistes gaitas, kas turpinājās Vācijā.
Pirms diviem gadiem Diāna cieta autoavārijā Vācijā, kur sadursme pielika punktu — no tā brīža tikai ratiņi. Tiesa, ārsti Vācijā vēl nevar vienoties, tās ir avārijas sekas vai iedzimto problēmu turpinājums.
Tagad Diāna spēlē Vācijā. Viņa nenoliedz, ka iemaņas basketbolā palīdz, arī spēlējot ratiņos, taču basketbols sēdus prasa daudz specifisku zināšanu. Vispirms jau pārvietojoties tiek aizņemtas rokas (un tās Diānai ir ļoti spēcīgas), jābūt arī ļoti precīzai piespēlēs, labi jāpārredz laukums. Ratiņbasketbols ir prāta spēle, kur visām darbībām jābūt pamatotām un labi pārdomātām.
Kad spēlē pasaules labākie ratiņbasketbolisti, tad reizēm aizmirstas, ka sportisti sēž ratiņos, nevis brīvi pārvietojas pa laukumu (par to pārliecinājos, fotografējot arī Londonas paralimpiskās spēles — aut.), trūkst vienīgi bumbas triekšanas grozā no augšas.
Diāna uzskata, ka Vācijas līga ratiņbasketbolā ir spēcīgākā pasaulē, ne velti tur spēlē leģionāri no ASV, Kanādas, daudzām Eiropas valstīm. Diāna spēlē jauktajā vīriešu un sieviešu komandā. Tas nenozīmē, ka meitenes tiek īpaši saudzētas, laukumā valda dzimumu vienlīdzība. Priekšroka tikai dušas telpās, kurām arī jābūt īpaši aprīkotām.
Ratiņbasketbolā valda diezgan sarežģīta sistēma, jo komandā spēlētājiem ir dažādas invaliditātes pakāpes, kuras tiek novērtētas ar punktiem, un laukumā vienlaikus nedrīkst atrasties visi veselākie, ir jābūt līdzsvaram.
Profesionālie basketbolisti Vācijā dzīvo labos apstākļos — ir dzīvoklis, kluba automašīna, kurai tiek segti degvielas izdevumi, nepieciešamais inventārs, alga, pašam jārūpējas vienīgi par pārtiku.
Diāna trenējas piecas reizes nedēļā, sestdien vai svētdien sezonā (tā ilgst no septembra līdz maija beigām) ir spēles. Viņas pašreizējā komanda pērnajā sezonā pirmo reizi iekļuva izslēgšanas spēlēs, kas tika uzņemts ar lielu sajūsmu. Reizē tas atdara arī sponsoru elektroniskos makus. Vācijā, arī citās Rietumu valstīs uzņēmējiem tas dod ievērojamas peļņas nodokļu atlaides, ko daudzi arī izmanto. Viens no labvēlīgākajiem ir lielais auto koncerns Audi. No viņiem automašīnās var nomāt pēc īpaši izdevīgiem noteikumiem.
KĀDS IZSKATĀS ŠĶĒPS?
Ar šo latviešiem tik tradicionālo sporta rīku Diāna iepazinās tikai… pērn, kad Francijas pilsētā Lionā vēroja pasaules čempionātu vieglatlētikā.
Sākumā tā bija māsas Daigas ideja palūgt treneri Ināru Aperāni (viņa trenē Dmitriju Silovu, pasaules vicečempionu un Eiropas čempionu šķēpmešanā paralimpiešiem) iedot Diānai rokās šķēpu un pavērot kustības. Pieredzējusī trenere ātri novērtēja spēcīgās rokas, Diānas sportisko attieksmi un īsi pateica: „Met, tev ies!” Lieti noderēja arī basketbolā apgūtā tālo piespēļu tehnika.
Tiesa, tā nopietni Diāna sāka trenēties tikai šīs vasaras sākumā pie mūsu invalīdu sporta pioniera Alda Šūpulnieka (paralimpiskā čempiona Aigara Apiņa treneris), jo viņam ir vislielākā pieredze sacensībās, sarežģītajos sporta krēsla uzbūves noteikumos. Lodi rokās Diāna paņēma tikai jūlijā. Ātri izpildījusi nepieciešamās kvalifikācijas normas, augustā viņa posās uz Eiropas meistarsacīkstēm vieglatlētikā.
BALTĀ LAPA
Uz Velsu Diāna devās ar vienu starptautisku sacensību pieredzi un kņudoņu vēderā. Nezināmas pretinieces, arī pati pretiniecēm nezināma. Sportiskā apņēmība ātri pieveica zemapziņas domu — ko es te muļķošos…
Vispirms Diāna startēja lodes grūšanā, kas sevišķi mīļa Diānai nav. Pretēji trenera prognozēm mūsu sportiste izcīnīja ceturto vietu, nedaudz piekāpjoties… 61 gadu vecai pretiniecei no Vācijas, kas paralimpiskajā sportā ir kopš 14 gadu vecuma.
Tas spārnoja, un šķēpmešanas sektorā šo sacensību vienīgā debitante, Diāna, izbrauca ar ciešu apņēmību iegūt medaļu, taču…
Pēc sacensībām visiem bija skaidrs, ka sacensību pieredzes trūkums un nestabilie tehnikas pamati nospēlēja savu lomu, līdz bronzas medaļai pietrūka vien nieka četru centimetru. Starp citu, vietu priekšā bija tā pati pieredzējusī vāciete.
Kad nožuva pirmā mirkļa asaras, Diāna atzina, ka tā bija laba skola, kuru paātrinātos tempos absolvējot, iespējams pacīnīties ne tikai par bronzu, bet arī par cēlāka kaluma medaļu jau nākamajā gadā — pasaules meistarsacīkstēs Dohā, vēl pēc gada — paralimpiskajās spēlēs Riodežaneiro.
Tajā pašā laikā Diāna saprot, ka šķēpmešanai Vācijā īpaši daudz laika ziedot nav iespējams. Nedēļas vienīgajā brīvdienā nāksies veikt vingrinājumus, metiena imitācijas, lai vasaras mēnešos Latvijā atkal strādātu trenera vadībā.
Diānai ir vēl viena iecere — pamēģināt piedalīties sacīkstēs ar speciāliem ratiņiem, ar kuriem stadionā sportisti veic apli pēc apļa. Salīdzinājumam — sportisti 5 000 m skrien 13—14 minūtēs, ar ratiņiem to pašu distanci veic 10 minūtēs. Ratiņi Vācijā jau sarunāti, ikdienas treniņi devuši izturība, atliek tikai pamēģināt. Līdz šim mūsu sportisti šajā paralimpiskajā disciplīnā nav startējuši.
Mazāk Diāna domā par lodi, iespējams, ka no tās nāksies atteikties, jo katra šī vieglatlētikas veida tehnika ir diezgan atšķirīga. Ir jādomā, jo paralimpiskajā vieglatlētikā viss vēl priekšā. Tagad Diāna jau devusies uz Vāciju, kur turpinās maizes darbs — ratiņbasketbols.
DZĪVE TURPINĀS
Diāna bieži smaida, joko, labi iejūtas pārējo sportistu lokā. Kas mazāk saskāries ar invalīdu ikdienu, bieži viņus žēlo, seju velk līdzjūtīgos vaibstos. Diāna saka — tas ir lieki, viņi ir tādi paši kā citi. Jā, citādi pārvietojas, viņiem vajadzīgas dažādas palīgierīces, taču tas neietekmē dzīvesprieku. Jau daudzu gadu garumā vērojot un fotografējot paralimpiskos sportistus, esmu pārliecinājies, ka viņu cīņas nav mazāk sparīgas kā veselajiem. Tiesa, rezultāti ir atšķirīgi, taču viss ir nosacīti, jo tāpat par katru centimetru, sekundi un iemestu bumbu noris bezkompromisu cīņa. Dažkārt izskan teiciens, ka viss jau nāk vieglāk, jo nereti pretinieki ir vien 5 līdz 7. Jā, bet tas darīts apzināti, jo katrai invaliditātes pakāpei ir augstas kvalifikācijas normas, kuras izpilda tikai labākie, jo sacensības nevar ievilkties bezgalīgi. Piemēram, lai uzstādītu ratiņkrēslu un sportists izpildītu sešus mēģinājumus pēc kārtas, ir vajadzīgas 25—30 minūtes. Ja būtu 20 sportisti — kā veselo sacensībās…
Dzīve ir skaista, atzīst Diāna, bet vispirms jābūt pozitīvai attieksmei pret to. Viņa saprot, ka nav viegli palikt ratiņos pēc traumas, pēc daudzajiem kariem, kas cilvēci plosa un ievaino joprojām. Skumjš joks, ka pēc pāris gadiem būs jauns sportistu pieplūdums Ukrainas un Krievijas komandām.
Galvenais, ko Diāna novēl pēkšņas nelaimes skartajiem, ir pēc iespējas ātrāk tikt galā ar pirmā mirkļa depresiju, sevis žēlošanu. Sports, kultūra, tagad arī internets (arī darbs pie datora) ir pirmais, kas dod cerības, ka dzīve turpinās.
Diāna saka — pirms māsas avārijas, pirms 15 gadiem, kad viņa pirmoreiz saskārās ar dzīvi, kas jāpavada ratiņkrēslā, Latvijā daudz kas mainījies uz labo pusi, taču viss vēl nav ne tuvu ideālam. Mūsējiem Diāna novēl cīnīties par tiesībām uz darbu, kas Vācijā ir pašsaprotama lieta. Piemēram, tur atšķirībā no Latvijas invalīdi pensiju nesaņem tad, kad viņu veselības stāvoklis atļauj strādāt. Uzņēmumiem ir pienākums cilvēku ar invaliditāti pieņemt darbā. Mums pagaidām to nosaka īpašnieku godaprāts, jo valsts atbalsta programma subsidētām darba vietām invalīdiem ir stipri ierobežota.
28 gadus vecā sieviete Diāna Dadzīte, kas bērnībā kāpelēja pa kokiem, spārdīja bumbu ar puikām, nu jau vairāk nekā divus gadus nav stāvējusi kājās. Uz jautājumu — vai viņa cer uz izmaiņām savā veselībā — Diāna ar mirkļa valgmi acīs atbild, ka ar mūsdienu medicīnas palīdzību tas nav iespējams. Varbūt kādreiz…
Tajā pašā brīdī viņa atzīst, ka dzīve turpinās. Tiesa, kam ratiņos, kam — ar kruķiem, bet turpinās!
Diāna DADZĪTE
Ratiņbasketboliste un vieglatlēte
Dzimusi: 1986.gada 4.febrārī Rīgā
Izglītība: mācījusies Rīgas Hanzas vidusskolā, Rīgas 85.vidusskolā, Rīgas pārtikas ražotāju vidusskolā
Sporta gaitas: sportā kopš 8 gadu vecuma, trenējusies volejbolā, vieglatlētikā, basketbolā, kopš 2008.gada spēlē ratiņbasketbolu, kopš 2014.gada nodarbojas arī ar vieglatlētiku
Treneri: volejbolā — Normunds Lūsis, basketbolā — Maija Kubliņa, paralimpiskajā vieglatlētikā — Aldis Šūpulnieks
Lielākie sasniegumi sportā: spēlējusi TTP meiteņu komandā, bijusi Latvijas U16 izlases kandidāte, spēlējusi Latvijas meistarsacīkšu B grupā, ratiņbasketbolā 2. v. Latvijas izlases sastāvā EČ C grupā un iekļūšana B grupā, profesionāli spēlē Vācijas augstākajā līgā, 4. v. EČ paralimpiešiem vieglatlētikā diska mešanā un lodes grūšanā
Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs
Vaļasprieki: literatūra, sportiskas nodarbes
