Latvijas sporta pirmā lēdija
Pirms nepilna gada, kad Ulrika Auniņa-Naumova kļuva par Roberta Ķīļa reformētās Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta un jaunatnes departamenta direktori, viņas vārds vairākumam neizteica neko. Bet viņa nāk no Bernsoniem, no senas jūrnieku dzimtas, kuru apvāršņi nevis biedē, bet vilina.
Sākot ierēdnes karjeru, viņa prata ieklausīties daudzos speciālistos, nevis norobežojās šaurā padomdevēju lokā. Tagad Ulrikas Auniņas-Naumovas viedoklim sporta sabiedrībā vairs nav tikai formāls svars. Ar Sporta un jaunatnes departamenta direktori mēs tiekamies tūlīt pēc viņas atgriešanās no UNESCO rīkotās Pasaules sporta ministru un atbildīgo amatpersonu konferences, kurā piedalījās vairāk nekā 120 valstu pārstāvji. Šīs konferences rezultāts — vēl viena starptautiska sporta dokumenta — Berlīnes konvencijas — pieņemšana.
— Par ko tajā ir runa?
— Par sporta pieejamību visām iedzīvotāju grupām. Otra tēma — kā veicināt ieguldījumus sporta infrastruktūras attīstībā. Tie nav konkrēti norādījumi dalībvalstīm, bet ieteikumi izvērtēt iespējas palielināt investīciju apjomus sportā, uzsverot, ka sports ir ne tikai patērējoša nozare, tas nes arī atpakaļ naudu ekonomikā. Mums uzskatāms piemērs ir regulārās visaugstākā līmeņa starptautiskās sacensības kamaniņu sportā Siguldā, kuru rīkošanai varbūt tiek iztērēti tikai desmiti tūkstoši latu, bet kas valsts un pašvaldības budžetā atpakaļ ienes gandrīz miljonu.
Trešā tēma, kas šobrīd pasaulē ir visaktuālākā — godīga cīņa, antidopings un visu veidu līdztiesība sportā. Musulmaņu valstis cīnās par savu sieviešu tiesībām sportā, piemēram, startēt ar nacionālajām galvassegām, pret diskrimināciju. Kāpēc gan sievietēm neļauj sportot ar sejas aizsegiem? Kāpēc viņas basketbolu nedrīkst spēlēt garās biksēs un kreklos? Konferences rīkotāja UNESCO aicināja starptautiskās federācijas pārskatīt noteikumus, kas patlaban ļoti detalizēti nosaka sportistu formas tērpus, lai tie nediskriminētu šo tautu un reliģiju pārstāvjus.
Antidopinga frontē turpinās cīņa pret jaunajām, aizliegtajām vielām, kuras vēl grūti atpazīt. Tāpēc tiek uzsvērts, cik svarīgi ir ņemtos analīžu paraugus saglabāt ilgstoši un, kontroles tehnoloģijām attīstoties, tos pārbaudīt atkārtoti. Aktuāls ir šķietami vienkāršāks jautājums par aizliegto vielu klātbūtni legāli veikalos nopērkamajos uztura bagātinātājos. Par to mēs ar valsts sekretāri runājām arī Eiropas sporta ministru padomē. Protams, Latvijā ir aizliegto vielu saraksts, kuras nedrīkst būt šo dažādo sporta dzērienu, pulveru un želeju sastāvā. Bet ne visi šie produkti tiek tik detalizēti pārbaudīti, turklāt Šengenas zonā iespējama šāda preču brīva kustība. Interneta veikalos ar piegādi mājās iespējams nopirkt gandrīz jebko. Kontrole ir liela problēma, to atzīst visu valstu pārstāvji. Turklāt tā ir arī dārga. Lai, kaut vai izlases veidā pārbaudītu vitamīnu kārbas veikalā, trūkst līdzekļu. Visu valstu antidopinga aģentūras sūdzas par finanšu nepietiekamību.
Sportisti nereti lieto medicīniskus preparātus ar dopinga efektu, atsaucoties uz savām veselības problēmām, kas bieži vien ir nosacītas. Zināms pat, ka kultūristi ar šādu argumentāciju pamanās lietot testosteronu tīrā veidā. Kur paliek godīga cīņa?
— Kāda būs Berlīnes konvencijas ietekme uz mūsu dzīvi?
— Diemžēl tas ir diezgan vispārīgs, izplūdis dokuments ar izteiktu ieteikuma raksturu. Tam nav nekādu kontrolrādījumu, tas nepieprasa, teiksim, kādu konkrētu procentu no IKP novirzīt sportam vai sagatavot sportistu daudzumam proporcionālu dopinga kontrolieru skaitu un izveidot attiecīgas laboratorijas. Jāņem vērā, ka ekonomiskā plaisa starp UNESCO dalībvalstīm ir liela. Nevar salīdzināt Zulu karaļvalsti ar attīstīto Vāciju vai Amerikas Savienotajām Valstīm.
— Un kā ar Latviju?
— Protams, mēs neesam topā, bet neesam arī sliktajā galā. Mēs aktīvi sekojam līdzi visām jaunajām tendencēm. Finanšu trūkums daudzus mūsu centienus piebremzē, arī dopinga pārbaužu plašāku veikšanu.
Pērnruden Kiprā Eiropas Savienības sporta ministru sanāksmē tika prezentēts šokējošs pētījums. No trīsdesmit legāli veikalā pirktiem uztura bagātinātājiem deviņos tika atklātas aizliegtas dopinga vielas.
— Tātad katrs trešais amatieris, kas velomaratonā vai tautas skrējienā lieto sporta dzērienu, var nonākt situācijā, ka tiek diskvalificēts uz gadiem par dopinga lietošanu!?
— Netika uzsvērts, vai tas ir sporta dzēriens vai kāds proteīna kokteilis, bet šie rezultāti tiešām ir biedējoši. Kad pusaudži nolemj kļūt vīrišķīgāki, ko viņi dara? Dodas uz trenažieru zāli audzēt muskuļus, kur instruktors tūlīt iesaka arī attiecīgos uztura bagātinātājus. Mēs brīdinām, ka pārmērīga alkohola lietošana un smēķēšana ir kaitīga veselībai, bet par uztura bagātinātāju bīstamību pat nerunājam.
— Pareizi lietoti, tīri uztura bagātinātāji taču nekādu ļaunumu nenodara!
— Protams, tie pat ir vajadzīgi, lai pēc lielas fiziskas slodzes organisms atjaunotos. Bet trūkst plaši pieejamas informācijas par šiem bagātinātājiem, to saturu un pareizu lietošanu.
— Ko es kā vienkāršs pircējs varu darīt, ja pat dopinga kontrolierim veikalā iesmērē dopingu?
— Tāpēc arī šī problēma ir starptautisko konferenču dienaskārtībā. Uztura bagātinātāju izplatītājiem jārēķinās, ka agrāk vai vēlāk viņu preču satura kontrole ievērojami pastiprināsies.
ADMINISTRATĪVĀ RATA KAPACITĀTE
— Esat piedalījusies jau vairākos Eiropas un pasaules sporta ministru forumos. Jūtaties kā Latvijas sporta ministre?
— Jā un nē. Jā, jo, stāvot 28 Eiropas Savienības valstu kolēģu priekšā, man jārunā ar tādu atbildību, kāda tā pienāktos ministram. Nē, jo skaidri apzinos, ka hierarhijā esmu krietni zem ministra — tikai valsts sekretāra vietniece.
— Turklāt ministrijas ietvaros skaitliski mazākā departamenta direktore…
— Jā, mazākā.
— Raudāsim?
— Nē, kādēļ? Nav manā dabā. Departaments ir mazs, taču kompakts. Šo komandu viegli vadīt. Protams, es tikai priecātos, ja būtu iespēja pieaicināt vēl pa vienam vai diviem cilvēkiem gan sporta, gan jaunatnes jomās. Tad mēs varētu nodarboties ne tikai ar rezolūciju izpildi un darbiem, kas jau iekavēti, bet vairāk pievērsties inovatīvām lietām, jaunām idejām. Liela darba laika daļa paiet, atbildot uz vēstulēm un iesniegumiem, gatavojot sanāksmju protokolus un citus dokumentus. Valsts administratīvais aparāts ir ļoti smags, to riteni ir grūti ātrāk pagriezt. Ir vajadzīgs pusgads, lai departamentā sagatavots dokuments izietu visu apli līdz vadības sēdei, valsts sekretāru sanāksmei, Ministru kabinetam, Saeimai… Tas ir ļoti ilgi.
Ministrijas ietvarā, izveidojot šos piecus departamentus un piecus valsts sekretāra vietniekus, ir ļoti atvieglota komunikācija un lēmumu pieņemšana. Valsts sekretārei šo sistēmu viegli vadīt, kontrolēt un pārraudzīt.
— Savukārt sociālie partneri dažkārt pārmet, ka komunikācija ar ministriju neesot pietiekama. Piemēram, jaunās Sporta politikas pamatnostādnes izstrādājot…
— Šādu lielu dokumentu izstrādei tiek veidotas darba grupas, kurās tiek iekļauti gan Olimpiskās komitejas, gan Olimpiskās vienības, gan Federāciju padomes, gan arī vairāku citu organizāciju pārstāvji. Gluži praktiski darba grupā nevar iekļaut simt cilvēku, tai jābūt kompaktai — maksimums, padsmit speciālistu. Jautājums ir: kā darba grupas locekļi informāciju pasniedz savu pārstāvēto organizāciju biedriem, vai viņi to apspriež un pieņem kādus lēmumus. Mēs nevaram darba grupā iekļaut, piemēram, visu 86 sporta veidu federāciju pārstāvjus, bet tajā ir šo federāciju jumts — Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), tai jāsazinās ar saviem biedriem un jāsaņem atpakaļsaite, ko nodot mums. Ministrija nevar veikt sarunu procedūru ar simt nevalstiskajām organizācijām.
— Kas ir jūsu departamenta galvenie partneri?
— Es negribētu lietot vārdu galvenie, es teiktu, ka tās ir jumta organizācijas, kas vieno sporta veidu federācijas. Tās ir Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), Latvijas Olimpiskā vienība (LOV), LSFP, Latvijas sporta izglītības iestāžu direktoru padome, Latvijas Paralimpiskā komiteja, sadarbojamies ar Antidopinga aģentūru, jautājumos, kas skar īpašuma lietas vai sacensību organizēšanu — ar Rīgas domi un citām pašvaldībām… Ja kādu tagad aizmirsīšu, tas tiks īpaši pasvītrots!
— Un Komandu sporta spēļu asociācija?
— Mans personiskais viedoklis — es neatbalstu šādu dalīšanos grupējumos. Ir Latvijas Sporta federāciju padome, un visām federācijām arī vajadzētu būt tur.
— Tās jau arī tur ir.
— Jā, bet šī asociācija ļoti grib būt individuāla. Tā vēlas, lai tās pārstāvis tiktu iekļauts Nacionālajā sporta padomē, lai viņu pārstāvis tiktu iekļauts darba grupās… Iespēju robežās mēs atbalstām šo vēlmi.
Bet es negribētu pieredzēt situāciju, ka arī pārējās federācijas sāk grupēties. Ļoti sadrumstalota sistēma būtu zināms beigu sākums.
PRINCIPS. NEVIS SKAĻĀKĀS BALSIS
— Cik tālu ir nonākušas Sporta politikas pamatnostādnes, pēc kurām mums būtu jāstrādā jau tagad, jo tās paredzētas 2013.—2020. gadam?
— Dokuments nosūtīts iesaistītajām ministrijām pēdējai saskaņošanai. Domāju, ka līdz Jāņiem pamatnostādnes tiks apstiprinātas Ministru kabinetā.
— Un kā ar Valsts un pašvaldību nozīmes sporta infrastruktūras attīstības koncepciju?
— Sākotnējā doma bija virzīt šos abus dokumentus kopā. Manuprāt, tās ir divas ļoti saistītas lietas. Mēs nevaram runāt par attīstību sportā, nerunājot par tam nepieciešamo infrastruktūru. Taču sporta sabiedrībā ir lieli spēlētāji ar lielām ambīcijām…
Pērn tika veikts pētījums, kas lika secināt, ka pēdējo gadu laikā ieguldījumi infrastruktūrā valsts īpašumiem bijuši visai nelabvēlīgi. Tā ir skarba patiesība, kas daudziem nepatīk. Bet paskatieties uz valsts sporta infrastruktūras īpašumiem — Daugavas stadions… Siguldas kamaniņu un bobsleja trase — mazliet labāk… Mežaparka Nacionālā sporta bāze, Lielupes tenisa korti — šie objekti ir briesmīgā stāvoklī. Jā, ir celtas jaunas bāzes, olimpiskie centri, bet valsts objektos nav ieguldīts gandrīz nekas, knapi nodrošināta to uzturēšana.
— Nav jau svarīgi, kam bāze pieder. Galvenais, ka tā ir un darbojas…
— Jā, piekrītu. Taču valstij jābūt arī kādai koncepcijai. Sporta infrastruktūru nedrīkst attīstīt voluntāri. Kas paceļ roku, tam iedod. Kādā Eiropas sporta ministru sanāksmē apjautājos ārvalstu kolēģiem, kā rīkojas viņi. Piemēram, Luksemburgā valdība apstiprina attiecīgus piecgades plānus. Teiksim, tagad sporta zāļu mums pietiek un šajā periodā jaunas nebūvējam, bet līdzekļus izmantojam citiem infrastruktūras objektiem.
Pie mums ir tā: kas skaļāk māk pierādīt savu nepieciešamību, tas saņem naudu. Tas nav gluži pareizi. Daži sociālie partneri varbūt nesaprot, ka koncepcija nenosauc vietas, kur mēs gribam celt. Koncepcijai jāparedz princips, pēc kāda objektu būvniecību atbalstīt. Sociālie partneri vēlas, lai tiktu ierakstītas vietas un lietas, ko mēs darīsim.
Koncepcijas projektā, kas tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē, rakstīts, ka primāri atbalstām tās bāzes, kas pieder valstij. Ja tajās nekas netiks darīts tuvākajos gados, tās būs jājauc nost. Jāattīsta Daugavas stadions, jāatjauno Murjāņu sporta ģimnāzija, jo tāds ir bijis valdības lēmums…
Otra prioritāte — skolu sporta zāles. Infrastruktūras pētījums pierādīja, ka gandrīz 80 skolām joprojām nav savas sporta zāles.
— Bet kāda pašvaldība varbūt uzbūvējusi sporta zāli vietā, kur vairs nav skolas…
— Jā, to mums pārmet arī daži sociālie partneri. Pati biju mērenā šokā, piedaloties par miljonu celtas sporta zāles atklāšanā skolā, kurā mācās 50 bērni. Bet tā nav valsts nauda, tas pat nav valsts līdzfinansējums, valstij ar to nav nekāda sakara! Tā ir Eiropas fondu nauda, ko pašvaldības kā lauku teritorijas apguvušas.
— Bet jārēķinās, ka šo būvi izmantos arī pārējie pagasta iedzīvotāji, ne tikai skolēni. Tātad ieguvums tomēr ir.
— Protams. Bet pašvaldības nereti pēc tam nāk pie valsts un saka — dodiet naudu! Mēs objektu uzcēlām, bet nespējam to apsaimniekot… Mālpilī — ļoti skaista skola, ļoti skaists sporta centrs ar peldbaseinu, bet noslodze — 30 procenti. Tas ir ļoti, ļoti maz.
— Rodas jautājums — kāpēc jāiegulda Murjāņos, ja turpat netālu stāv gluži jauna, tukša bāze? Un skola arī blakus.
— Bet… Tā pakārtot mācības sportam kā Murjāņos nevienā citā vietā īsti nevar. Mēs nesen aptaujājām pašvaldības, vai tām būtu interese un iespējas savā teritorijā attīstīt Murjāņu sporta ģimnāzijai līdzīgu mācību iestādi? Secinājums numurs viens — pašvaldības īsti nesaprot, kas ir sporta internāts un ko tas nozīmē. Secinājums numur divi — tām ir vēlme, bet tomēr nav iespēju. Gandrīz 30 pašvaldības izteica gatavību savā teritorijā attīstīt sporta internātu, taču pakārtot skolu sportistu grafikam nav īsti iespējams. Tas uzreiz izjauc mācību procesu visiem pārējiem bērniem.
— Bet piemēri taču ir. Rīgas skolās ir basketbola, hokeja klases…
— Sporta spēlēm to nodrošināt vieglāk. Visi viena vecuma bērni mācās vienā klasē, dzīvo pēc viena grafika. Kopā iet uz treniņiem, kopā brauc uz sacensībām. Tie, kas trenējas individuālajos sporta veidos, viens mācās devītajā klasē, otrs divpadsmitajā, bet uz treniņnometnēm abi brauc kopā. Kā viņiem nodrošināt mācību procesu? Kas ar viņiem strādās individuāli?
Murjāņos skolotāji ar pirkstu velk līdzi katram bērnam. Viņi turpat dzīvo, pēc stundām ar katru izrunājas, pēc treniņnometnēm kopīgi iedzen nokavēto.
Turklāt, Murjāņus sadalot pa sporta veidu filiālēm, izmaksas pieaugtu. Katrā vietā atsevišķa ēdināšana, sporta bāzu īre…
— Murjāniešiem tāpat jāīrē Siguldas kamaniņu trase vai mākslīgā ledus estakāde…
— Tomēr kopumā viena internātskola izmaksā lētāk.
— Kādu redzat Daugavas stadiona nākotni?
— Lai tas būtu stadions, kas izmantojams starptautiskām sacensībām gan vieglatlētikā, gan futbolā. Noderīga būtu sporta spēļu halle, vieglatlētikas manēža, mazākas sporta zāles cīņai, boksam, kuram nav nekā nekur. Bija aicinājums neaizmirst paukošanu… Diskutējam. Varbūt izdevīgāk būvēt pielāgojamu, daudzfunkcionālu sporta zāli.
— Hokejisti un vēl jo vairāk daiļslidotāji atgādina, ka Daugavas stadionā bijis Latvijā pirmais mākslīgais ledus…
— Ar pašreizējās ledus halles apsaimniekotāju ministrijai ir strīdīgas attiecības, kas tiek risinātas tiesas ceļā.
— Dzirdēta ideja par Skonto halles pārcelšanu uz turieni?
— Apsaimniekotājam Skonto halle septembrī jānovāc, jo banka atsavina zemi zem tās. Problēma, ka to nevar izjaukt un uzglabāt, tā uzreiz jāmontē jaunā vietā. Apsaimniekotājs SIA Halle un Futbola federācija šim nolūkam lūdz izīrēt daļu no Daugavas stadiona teritorijas. Teorētiski to varētu izdarīt. Šaubas ir par to, vai šādas halles izvietošana netraucēs Daugavas stadiona teritorijas kopējai attīstībai. Vērsāmies pie Rīgas domes. Tās īpašumā arī nav atbilstoša zemes gabala pilsētas centrā.
— Kā vērtējat Rīgas domes plānus veidot sporta kompleksu Ziepniekkalnā?
— Katrā ziņā tādai pilsētai kā Rīga nepieciešami divi lieli stadioni. Tas būtu tikai normāli, ja viens no tiem atrastos Pārdaugavā.
IESPĒJAMI VAIRĀK PRASMJU
— Vai gandrīz gada laikā, kopš vadāt departamentu, ir mainījusies sporta sabiedrības attieksme pret jums?
— Tā ir mainījusies. Lai gan sporta sabiedrība savās jūtu izpausmēs ir itin ieturēta. Pirmās sarunas bija visai skeptiskas, visi vairāk sēdēja ar sakrustotām rokām un gaidīja, ko tā blondīne tagad te darīs? Pat netika slēpts komentārs — kāpēc jauna, smuka meitene tagad strādās par valsts sekretāra vietnieci?! Bet atvainojiet, ja es būtu veca un nesmuka, tad būtu labāk?
Katrā ziņā mūsu sporta sabiedrība sievietēm sevišķi neuzticas. Paskaitiet, cik viņu ir federāciju vadībā? Kādas piecas sešas. Vairāk nebūs.
— Tagad mums atkal ir jauns ministrs, kas, šķiet, ne sevišķi pārzina sporta jomu…
— Sākot darbu, Vjačeslavs Dombrovska kungs to neslēpa un nolēma pieņemt ārštata padomnieku. Tas ir Latvijas Bobslejas un skeletona federācijas prezidents Jānis Kols.
Sports vienkāršs ir tikai skatītājiem. Citādi ir, kad jānodarbojas ar tā administrēšanu, kurā reizēm nepieciešams vienoties ar gandrīz deviņiem desmitiem federāciju.
— Kādas ir jūsu pašas gaitas sportā?
— Vienmēr esmu bijusi fiziski ļoti aktīva. Tas nāk no ģimenes. Mans tēvs Kārlis Bernsons Latvijā bija viens no pirmajiem sporta meistariem autosportā. Viens mans brālis bija motosportists, otrs trenējās biatlonā un slēpošanā. Skolas laikā trenējos vieglatlētikā, spēlēju volejbolu, bet bez startiem nopietnās sacensībās. Pēc tam atklājās, ka īsti nemāku peldēt. Veselu gadu braucu no Carnikavas uz treniņiem, kas Natālijas Draudziņas ģimnāzijā notika sešos no rīta, un, iestājoties Sporta Pedagoģijas akadēmijā, mans sporta veids jau bija peldēšana.
— Kāda bija jūsu motivācija studēt LSPA?
— Mani interesēja divas lietas — sports un medicīna. LSPA piedāvāja iespēju tās savienot. Tā nu esmu gan sporta skolotāja, gan fizioterapeite, gan peldēšanas trenere. Es cenšos apgūt iespējami vairāk prasmju.
Ulrika AUNIŅA-NAUMOVA
IzM Sporta un jaunatnes departamenta direktore, valsts sekretāra vietniece
Dzimusi: 1983. gada 15. augusta Rīgā
Izglītība: Carnikavas pamatskola, Natālija Draudziņas ģimnāzija, LSPA (maģistra grāds)
Sportā: kopš deviņu gadu vecuma, pirmais sporta veids — vieglatlētika
Darba gaitas: peldētapmācības trenere, sporta skolotāja Natālijas Draudziņas ģimnāzijā, Ziepniekkalna peldbaseina vadītāja
Ģimenes stāvoklis: precējusies, divu meitu māte
Hobiji: peldēšana, literatūra
