Mūsdienu sporta treneris

Sports — nozīmīga mūsdienu straujās dzīves sastāvdaļa jeb terminoloģiski precīzi — visu veidu individuālas vai organizētas aktivitātes fiziskās un garīgās veselības saglabāšanai un uzlabošanai, kā arī panākumu gūšanai sporta sacensībās. Protams, ka sportists kā personība ir galvenais, taču viņam blakus allaž ir treneris, kurš savas darbības augstāko novērtējumu redz savu audzēkņu izcilajos sasniegumos kā individuālās izaugsmes, tā arī sporta uzvaru jomā!

Strādājot Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā par handbola docētāju un treneri, studiju gaitā satikos ar Latvijā un pasaulē atpazīstamību guvušiem, šobrīd handbola augstas klases spēlētājiem — Aivi Jurdžu un Margotu Valkovski.

Protams, ka tas ir treneris, kurš, izmantojot sporta metodiku, attīsta un pilnveido savu audzēkņu vispārējās un fiziskās īpašības, māca tehnikas un taktikas iemaņas izvēlētajā sporta veidā, plāno un vada savu audzēkņu mācību treniņu procesu.

Vai varam uzskatīt, ka būt par labu treneri ir Dieva dāvana, vai tas ir talants (spējas kādā konkrētā jomā) un dotības (dabiskas, iedzimtas potenciālas spējas, apdāvinātība kādā jomā), vai tā ir uzcītība (zināšanas un prasmes) un savu audzēkņu mīlestība? Visticamāk — ne! Sporta trenera talants nav tikai apdāvinātība un darbs, darbs, darbs. Tā ir arī dzīves gudrība, pieredze un prasme ieraudzīt to, ko nesaredz citi — gan spēja kritiskos brīžos un mainīgos apstākļos pieņemt ātrus, adekvātus lēmumus, gan intuitīvi rīkoties, paredzot, apsteidzot un novēršot kādu faktoru ietekmi. Pastāv uzskats, ka panākumu pamatā ir 10 % talanta un 90 % neatlaidīga darba. Lielā mērā tas atbilst patiesībai. Tas ir nemitīgs slīpēšanas un spodrināšanas process, lai saglabātu savu vērtību un turpinātu mirdzēt, radot prieku un gandarījumu citos.

Cik daudz jāzina trenerim, lai viņa zināšanas pārtaptu reālā rezultātā? Kur ir robeža, lai noteiktu, kurš treneris drīkst strādāt šajā profesijā, bet kuram labāk to nedarīt?

Agrākos laikos apgūtajām zināšanām bija daudz ilgāks mūžs, nekā tas ir tagad — mūsdienu steidzīgajā pasaulē. Treneris strādāja ar audzēkņiem, organizēja un vadīja viņu treniņu un sportiskās pilnveides procesus gadu pēc gada, izmantojot apgūtās metodes, zināšanas un prasmes. Mūsdienās pētnieki pastāvīgi nāk klajā ar jauniem novērojumiem un atklājumiem un jaunās zināšanas prasa pielāgošanos un pārmaiņas. Trenerim vienmēr ir jābūt gatavam attīstīt un mainīt savus principus un vadlīnijas, gatavam saprātīgi riskēt un analītiski izvērtēt visu apstākļu mijiedarbību. Neapšaubāmi, svarīgi ir darīt to ļoti pārdomāti, t. i., nemesties no viena grāvja otrā. Paliek dilemma, ka mēs pārmaiņas reizē gan mīlam, gan ienīstam, bet lietu kārtība paliek nemainīga — tai jākļūst labākai! Pārmaiņas nozīmē to, ka jāatstāj drošības, ērtības un dažreiz arī pasivitātes un komforta stāvoklis sporta trenera darbā. Ieteikums: “Lai gūtu panākumus, trenera kārei pēc panākumiem jābūt lielākai nekā bailēm no neveiksmes.”

Šodien sastopamies ar treneriem praktiķiem, kuri savā darbā izmanto interesantus vingrinājumus, bet ar nepamatotiem dozējumiem, jo dažkārt viņiem pietrūkst zināšanas, piemēram, fizioloģijā un bioķīmijā. Pretēja parādība mūsdienu sportā — ir zinošs, kompetents treneris, bet viņam neizdodas iegūt autoritāti savu audzēkņu vidū un viņš neprot pielietot praktiskajā darbā savas apgūtās zināšanas, prasmes un kompetences. Kā risināt šo problēmu un apvienot abus treneru tipus? Vai bērnu un jauniešu treneris var būt vienlīdz labs pieaugušo un pat valsts izlašu komandu treneris? Šie un arī citi jautājumi ir pētījuma vērti sporta izglītībā un zinātnē, lai aktualizētu situāciju sporta veidu treneru kompetences un darbības jomās.

Strādājot sporta nozarē gan kā treneris, gan kā augstskolas docētājs, gan veicot sporta funkcionāra pienākumus, varu apgalvot, ka cilvēkam ir raksturīgi kļūdīties, bet katra kļūda noved pie zināmām sekām. Galvenokārt to var novērot, ja treneris darbojas pēc principa jo vairāk, jo labāk, lai gan, izvērtējot slodzes apjomu, var konstatēt, ka daudzos gadījumos liela apjoma slodze no fizioloģiskā viedokļa nav pamatota un nedod vēlamo efektu.

Savu zināšanu un trenera praktiskā darba pieredzi panākumiem sportā balstu uz šādiem trim pamatnosacījumiem:

1. Fiziskā un tehniskā sagatavotība.

2. Uzturs un atjaunošanās pēc slodzēm.

3. Psihiskās un gara spējas, kas papildina fiziskās spējas. Pie psiholoģiskās sagatavotības gribētu izcelt speciālo darbu vizualizācijā un kustību iztēlē.

Visu savu sportista un šobrīd sporta jomas speciālista darbības gadus vadot un nepārtraukti interesējoties par sportu, šobrīd varu izteikt konstatējumu, kādu es vēlētos redzēt mūsdienu sporta treneri.

Gan agrākos laikos, gan šodien sportā darbojas treneri, no kuriem es noteikti vēlējos un vēl joprojām vēlos mācīties. Mans viedoklis, ka labs un kompetents treneris prot veidot un īstenot savu sportistu treniņu procesu tā, lai:

1) sportistu pirmssacensību stāvoklis būtu visoptimālākais, ar maksimālu fizisko un psiholoģisko gatavību, ar sportista maksimālu vēlēšanos sacensties, doties cīņā un parādīt savu iespējami labāko sniegumu;

2) trenera audzēkņi būtu iemācījušies paši izvērtēt savu spēju un iespēju robežas gan treniņu procesā, gan sacensībās, īpaši protot sabalansēt šīs savas spējas, lai neiestātos pārtrenēšanās stāvoklis.

Labs treneris ir izglītots treneris, ar analītisku domāšanu, lai spētu saskatīt savu audzēkņu spējas, ar prasmi būt stingram savos lēmumos un precīzam izteikumos, ar spēju sniegt atbalstu vajadzīgajā brīdī, ar vēlmi pilnveidoties un tālākizglītoties visa mūža garumā.

To arī novēlu ikvienam šobrīd strādājošam trenerim, visiem Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas absolventiem, kā arī visiem sporta jomā studējošiem — topošajiem treneriem un sporta speciālistiem!

Autori: Jānis Žīdens