Pieticīgi, bet mērķtiecīgi pret dopingu Latvijā
Antidopinga joma, gluži tāpat kā sporta nozare Latvijā, no pārpilnības raga nedzīvo, un no valsts budžeta pēdējos gados Latvijas Valsts sporta medicīnas centra (VSMC) Antidopinga nodaļa var rēķināties vien ar 150 dopinga analīzēm uz visu plašo sportistu saimi. Neskatoties uz to, ka vēl nav saņemti visi 2016. gadā veikto analīžu rezultāti, pērn sasniegtais pozitīvo analīžu kopskaits tuvojas vienam no augstākajiem rādītājiem, kalpojot par signālu nepieciešamajām pārmaiņām, lai spētu noturēties atzītā starptautiskā līmenī.
Pērn, iegūstot nepilnu 20 000 eiro finansējumu no UNESCO, Antidopinga nodaļa sākusi īstenot vērienīgu plānu Latvijas antidopinga sistēmas pilnveidei, cenšoties tikt līdzi arvien bargākām Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) prasībām un kritērijiem. VSMC Antidopinga nodaļas vadītājs Gatis Berķis uz gaidāmajām pārmaiņām raugās ar apņēmību, lai gan pārbīdēm būtu jāsākas institucionālā līmenī, liekot mainīties arī pašai Antidopinga nodaļai.
Gatis Berķisžurnālam Sports pastāstīja, ka UNESCO finansējums ļāvis īstenot projektu Latvijas antidopinga sistēmas modernizēšanai, veicot esošās sistēmas analīzi un izstrādājot rīcības plānu līdz pat 2020. gadam, identificējot jomas, kas jāpilnveido. Projektā padziļināti analizētas dopinga kontroles un to rezultāti, kā arī aptaujāti iesaistītie, vienlaikus izvērtējot Pasaules Antidopinga kodeksu, lai noteiktu jomas, kurās vēl ir vieta attīstībai. Vienlaikus jāstrādā arī pie dopinga kontroļu skaita palielināšanas, kā arī sportistu bioloģisko pasu izveidošanas, tādējādi izpildot starptautiskās prasības.
— Ko paredz izstrādātais projekts?
— Mums jāizveido institucionālais modelis. Lai gan patlaban atbilstam Starptautiskajam Antidopinga kodeksam un mūs ir atzinusi WADA, tas noticis pirms vairākiem gadiem. Patlaban redzam lietas, kas liek būt bažīgiem saistībā ar turpmāko WADA atzīšanu, jo organizācija izstrādājusi nopietnāku atzīšanas kārtību. Janvārī visas valstis saņems aptaujas anketu ar aptuveni 600 jautājumiem — WADA apkopos atbildes, informāciju no ADAMS datubāzes, kā arī citus pieejamos faktus, pēc kā varēs pārskatīt valstīm piešķirtās atzīšanas. Līdz šim vairāk tika vērtēts, vai valsts ir atzinusi kodeksu un kā tas ieviests nacionālajā likumdošanā, tagad nopietni tiks vērtēts, kā tiek veikts darbs vairākās citās jomās — izglītībā, terapeitiskās lietošanas atļauju izsniegšanā, dopinga kontrolēs un izmeklēšanā, kā arī rezultātu pārvaldībā.
— Vai, piemēram, apstrīdētais Latvijas Peldēšanas federācijas lēmumspar peldētājam Šaltānam piešķirto diskvalifikāciju par antidopinga noteikumu pārkāpumu nevarētu dot negatīvu iespaidu Latvijas izvērtēšanai?
— Protams, ka neatbilstošu lēmumu pieņemšana vienā gadījumā no desmit nav ideāli, bet tas ir viens gadījums 10 gadu laikā, kad lēmums ir apstrīdēts. Nedomāju, ka tas ir tik ļoti būtisks pavērsiens, kas var ietekmēt atzīšanu. Mīnusiņš valsts kopējai sistēmai gan tas ir.
— Kas jūs satrauc WADA izvērtēšanas kontekstā?
— Ļoti liela uzmanība tiek pievērsta tieši nacionālo antidopinga organizāciju neatkarībai, ko paredz divi kodeksa punkti. Mums iespējami četri institucionālie modeļi — nemainīt neko, pilnveidot esošo vai arī veidot aģentūru vai nodibinājumu. WADA uzsver, ka neiejauksies katras valsts lēmumos izvēlēties juridisko formu antidopinga organizācijai. Jautājums ir par to, lai šī organizācija būtu neatkarīga un efektīva. Līdz ar to WADA uztrauc lielais antidopinga komitejas sanāksmju skaits — ko tajās lemj? Lemjam par reālām ikdienas rīcībām.
— Cik tuvas nākotnes jautājums ir institucionālās formas maiņa?
— Pirmajā pusgadā ceram kārtīgi izvērtēt visu modeļu finansiālos aspektus, Veselības ministrijai sniegt vērtējumu par katru. Vienlaikus izmaiņas mums jāsaskaņo ar WADA. Viens no modeļiem paredz palikt pie pašreizējās sistēmas, nemainot neko, tomēr šādu variantu nepieļauju, jo iesaistītās puses ir vienisprātis, ka soda sankciju pieņemšanai būtu nepieciešams veidot atsevišķu disciplināru komisiju, kas pieņemtu lēmumus par visiem antidopinga pārkāpumiem visos sporta veidos. Šāda prakse ir arī Igaunijā. Tieši šādas komisijas izveide atšķir pirmo no otrā rīcības varianta. Trešais un ceturtais variants būtu dibināt neatkarīgu antidopinga organizāciju — vienā variantā aģentūru, otrā — fondu.
— 2016. gadā sankcijas par antidopinga noteikumu pārkāpumiem piemērotas pieciem sportistiem, vēl vismaz četri rezultāti tiek gaidīti, liekot domāt, ka pērn fiksēts lielākais dopinga lietošanā pieķerto sportistu skaits.
— Līdz lielākajam skaitam nav tālu, bet, kad saņemsim, tad redzēsim. No pieķertajiem trīs sportisti pārstāv bodibildingu. Reti kad vienā sporta veidā ir vairāk par trīs četrām dopinga kontrolēm, attiecīgi vienās sporta sacensībās bodibildingā, kur veicām divas dopinga kontroles, abas bija pozitīvas. Igauņi pārbaudīja Latvijas sportistu, kas startēja Igaunijā, un arī bija pozitīva prove. Sportisti saprot, ka iespēja sacensībās satikt dopinga kontrolierus ir niecīga, līdz ar to uzskata, ka viņi, neesot augsta līmeņa sportisti, netiks pārbaudīti. Tāpat, ja četru gadu laikā sportisti nav redzējuši dopinga kontroli, tad arī lieto visu pēc kārtas. Dopinga kontroļu skaitam jābūt daudz plašākam, lai sacensībās varam būt krietni pamanāmāki.
— Cik dopinga kontroles tika veiktas pērn un kādam jābūt vēlamajam dopinga analīžu skaita kāpumam?
— Gadā no valsts budžeta tiek finansētas 150 dopinga analīzes. No pagājušā gada obligāts ir WADA Tehniskais dokuments par specifiskajām analīzēm sportā, un pēdējo gadu laikā parādījās ļoti daudzas papildu analīzes un to veidi, līdz ar to, ja kādreiz dopinga kontroļu skaitu sapratām kā 150 cilvēku pārbaudi, tad citās valstīs uzskaitīja nevis pārbaudītos sportistus, bet veikto analīžu skaitu. Statistika daudzus gadus nebija precīzi salīdzināma. Tagad mums ir skaidrs, ka viena dopinga kontrole ir viens dopinga kontroles process sportistam, kura laikā var tikt ievākti vairāki analīžu veidi. Tas nozīmē, ja nauda piešķirta 150 analīzēm, tad sportistu skaits, kam veiktas analīzes, ir mazāks. No valsts budžeta pērn apmaksātas 150 dopinga kontroles, taču, pateicoties sporta organizācijām, kas līdzfinansējušas papildu pārbaudes, kopumā 2016. gadā veikto analīžu skaits ir viens no lielākajiem pēdējos gados. Tomēr šajā gadījumā jāņem vērā, ka 2016. bija olimpiskais gads, kad bija jānodrošina olimpiešu pārbaudes. Taču bijuši gadi, kad ne visi olimpieši tika pārbaudīti.
Pēdējā laikā esam uzstājuši, lai visi sportisti, kas dodas uz olimpiskajām spēlēm, tiktu obligāti pārbaudīti. Bet var gadīties tā, ka, ja mēs pārbaudām visus, kas brauc uz spēlēm, tad citos sporta veidos nekas vairs nenotiek — tas nav normāli. Pēdējos gados runājām ar Latvijas Olimpisko komiteju, kas piešķīra papildu līdzekļus olimpiešu testiem. Tādējādi valsts budžetā iezīmētās kontroles var veikt citiem sportistiem. Katru gadu janvārī mums ir skaidrs tikai viens — ir 150 analīzes, tikai gada laikā uzzinām, vai būs vairāk. Starptautiskās federācijas arī pasūta pārbaudes, bet mēs nesaņemam rezultātus. Ja kādu pieķer, tad arī starptautiskās federācijas pieņem sankcijas. Būtu labi, ja dopinga kontroļu skaitu no 150 varētu kāpināt līdz 500. Betarī 500 kontroles ir ļoti pieticīgs skaits — 5—6 kontroles uz vienu federāciju, tomēr pārbaudīto sportistu skaits būtu aptuveni divas reizes lielāks nekā tagad.
— Vai līdzīga situācija kā bodibildingā fiksēta vēl kādos sporta veidos?
— Liels pozitīvo dopinga kontroļu skaits ir pauerliftingā, taču jāatzīmē, ka šī sporta veida federācija to apzinās un tāpēc katru gadu pasūta diezgan lielu papildu dopinga kontroļu skaitu. Viņi pieņēma lēmumu palielināt dalības maksu federācijā, lai segtu dopinga kontroļu izmaksas. Pauerliftinga federācija ar to ļoti cīnās, nākam pie viņiem ar izglītojošām lekcijām. Neviens čempionāts viņiem nenotiek bez dopinga kontroles. Bet, iespējams, ir sportisti, kas lieto aizliegtās vielas un, zinot, ka mēs būsim klāt, vienkārši neatbrauc uz sacīkstēm.
— Vienmēr licies interesanti — kā dopinga kontrolieri izvēlas cilvēkus, kurus pārbaudīt?
— Mūsu nodaļā strādā darbinieks, kura uzdevums ir legālā ceļā iegūt visu pieejamo informāciju, lai veiktu pēc iespējas mērķtiecīgākas kontroles. Kolēģa pienākums ir vērtēt sacensību dalībnieku rezultātus un visu citu pieejamo informāciju. Cenšamies aptaujāt arī citas nacionālās antidopinga aģentūras par to, kā tās strādā, jo daudzās valstīs ir ļoti veiksmīga sadarbība ar tiesībsargājošām iestādēm, kas būtu jāattīsta arī mums. Arī WADA uzstādījums ir pēc iespējas mazāk veikt kontroles izlozes veidā, uzsverot, ka tām jābūt iespējami mērķtiecīgākām.
— Vai saņemat arī kādas sūdzības, iespējamos pavedienus, kas palīdz izmeklēšanā?
— Patlaban mums nav specifiskas ziņošanas sistēmas, bet dažādu informāciju saņemam — e-pastos, pa telefonu. Saņemto informāciju vienmēr izvērtējam, taču reaģēt, ņemot vērā mūsu kapacitāti un resursus, sanāk daudz retāk. Lielākā daļa sūdzību diemžēl ir par tiem sportistiem, kuri sasniedz labus rezultātus un kurus mēs paši jau regulāri pārbaudām. Ir gadījumi, kad esam prasījuši Antidopinga komitejai veikt izmaiņas antidopinga plānā, lai reaģētu uz saņemtajiem signāliem.
— Cik cilvēku kopumā nodarbināti Antidopinga nodaļā?
— Mums ir četras štata vietas, taču jāatzīst, ka ir liela kadru mainība. Ir iecere veikt izmaiņas nodaļas struktūrā, vienlaikus cerot uz to, ka darbinieku skaitu varēsim palielināt līdz sešiem, tādējādi labāk nodalot funkcijas, lai būtu biroja darbinieki un tie, kas dodas veikt dopinga kontroles, jo nereti rodas situācija, ka birojā nav neviena cilvēka, kas rada nevajadzīgu haosu. Taču patlaban ir problēmu aizpildīt arī minētās četras štata vietas.
— Ieminējies, ka, palielinot dopinga analīžu skaitu, tiktu izpildītas starptautiskās prasības. Vai tas nozīmē, ka patlaban tās neievērojam?
—Mēs neizpildām pārbaudāmo sportistu reģistra prasības, taču WADA Tehniskā dokumenta prasības par specifiskajām analīzēm sportā ir obligātas. Pateicoties piesaistītajiem LOK un LSFP līdzekļiem, esam gandrīz izpildījuši prasības, taču ne simtprocentīgi. Ar 150 analīzēm gadā vienu reizi varam pārbaudīt vien 90 sportistus. Tādēļ mūsu plāns ir lūgt palielināt no valsts budžeta dotēto dopinga kontroļu skaitu, lai tas sasniegtu 500. Antidopinga komitejā prezentējām arī šo pārbaužu iespējamo sadalījumu pa sporta veidiem. Neskatoties uz to, ka tas būtu vairāk nekā trīskāršs dopinga kontroļu skaita palielinājums, tas joprojām būtu diezgan pieticīgs daudzums, kas ļautu vienā sporta veidā gada laikā veikt aptuveni četras piecas kontroles. Taču arī tas mums ļautu ievērot starptautiskās prasības.
— Tās ievērojami augušas pēc plašā Krievijas dopinga skandāla?
— Pasaules līmenī tas raisīja ļoti karstas diskusijas par izmaiņām topošajā Antidopinga kodeksā, kam jāstājas spēkā 2021. gadā. Iepriekšējās diskusijas, veidojot kodeksus, bija diezgan pasīvas, bet, jau gatavojot 2016. gada kodeksu, diskusijas bija riteņbraucēja Lensa Ārmstronga dopinga skandāla ēnā, tāpēc arī izmaiņas kodeksā bija plašākas un bargākas, tomēr arī tad diskusijas galvenokārt notika darba grupās. Taču tagad debates par to, kas jāmaina, ir ļoti plašas — jebkurš, kas iesaistīts sportā, runā par to, ko vajadzētu mainīt.
— Tas nozīmē, ka nākamā Antidopinga kodeksa redakcija būs vēl manāmi bargāka?
— Patlaban kodeksa kontekstā tiek runāts par antidopinga organizāciju neatkarību, par to, ka starptautiskajām federācijām varētu noņemt antidopinga jomu. Tāpat tiek rosināts veidot neatkarīgu starptautisko dopinga kontroļu organizāciju, uzsvērts, ka nacionālā līmenī antidopinga organizācijām jābūt neatkarīgām. Būtiskas diskusijas ir arī par sankcijām pret valstīm, kuras neievēro kodeksa prasības. Pašreizējais kodekss neparedz nekādas sankcijas tādos gadījumos kā Krievijā — viss, ko var darīt WADA, ir rekomendēt starptautiskajām federācijām neļaut sacensībās piedalīties sportistiem, kas iesaistīti skandālā, vai arī ieteikt nerīkot sacensības konkrētās valstīs. Bet tās ir tikai rekomendācijas. Nākamajā kodeksā jau varētu tikt iekļautas sankcijas.
— Maklarena ziņojumā iekļauta datubāze ar visiem pieejamajiem pierādījumiem, taču atlētu vārdi nav izpausti. Vai šī plašākai publikai slepenā informācija jums ir pieejama?
— Informācija tiek nodota tikai tām organizācijām, kas ir iesaistītas. Arī gadījumā, ja pēc iespējamajām sankcijām pie augstāka kaluma medaļām varētu tikt mūsu skeletonisti un bobslejisti, informācija par iespējamiem Krievijas sportistu pārkāpumiem sākotnēji tiks nodota starptautiskajām federācijām, kas pieņems lēmumu. Un tikai tad to paziņos. Mūs informētu tikai tad, ja būtu konstatēti Latvijas sportistu pārkāpumi, tāpēc tagad mums jāgaida lēmumi no citām sporta organizācijām.
