Sporta tradīciju Šerifs
Vakarā futbola spēle, nākamajā dienā — divi hokeja mači… Ne jau televizorā skatoties, bet pašam spēlējot laukumā. Tomēr vēl lielāku cieņu Normunds Šērs guvis, vadot citus spēlētājus daudz plašākā laukumā — viņš ir Engures novada sporta darba organizators, deputāts. Bet ikdienā lielisks galdnieks, kas arī tiešajā darbā saistīts ar hokeju, jo aicināts mēbelēt komandu ģērbtuves.
PIESKARTIES STENLIJA KAUSAM
Ar Šerifu, kā Normundu jau izsenis dēvē Engurē, tiekamies piektdienas pēcpusdienā. Viņš tikko atgriezies no Engures vidusskolas, kur sportiskos pieredzes stāstos dalījies ar skolēniem. Tā ir tradīcija, kad izglītības iestādē uzstājas kāda skolēna tētis vai mamma, lai iepazīstinātu ar savu amatu vai dzīvesveidu.
„Kad vaicāju skolēniem, par ko stāstīt — par galdnieka darbu vai par sportu —, protams, visi izvēlējās sportu,” nosmejas Normunds. „Centos bērniem pateikt, ka vērtība ir ne jau tajā, kuram ir labāks mobilais telefons, bet dvēseliskajā — draugos un attiecībās.”
Engures sporta dzīves vadītājs skolā dalījies atmiņās par saviem spilgtākajiem līdzjutēja piedzīvojumiem. Šērs ceļojis kopā ar hokejistiem un līdzjutējiem uz Sibīriju, apmeklējis pasaules hokeja čempionātu Kanādā (Halifaksā), tostarp paviesojoties Hokeja slavas zālē Toronto. „Tā ir hokeja līdzjutēju virsotne — tas ir jāredz! Tur ikviens var pieskarties Stenlija kausam. Man parādīja, kur uz tā ir iegravēts Sanda Ozoliņa vārds,” Normunds piebilst, ka Latvijā diez vai kāds atļautu pieskarties trofejai. Hokejistiem nerakstīts likums — nepieskaries Stenlija kausam, kamēr neesi to izcīnījis pats.
Normunds stāstījis arī par slaveno ceļojumu, lai klātienē izdzīvotu Ziemas klasiku (Winter Classic) ASV pilsētā Pitsburgā, kur notika ikgadējā Nacionālās hokeja līgas spēle zem klajas debess. Engures jaunieši šo Normunda piedzīvojumu labi zina, jo pirms vairākiem gadiem pagasta kultūras namā Šērs iedzīvotājiem organizēja tikšanos ar Artūru Irbi, kurš izlīdzēja, lai ceļojums izdotos. Katrā ziņā Šērs bieži ir manāms dažādās vietās dažāduhokejistu sabiedrībā.
APŠUCIEMA SKOLAS SPĒKS
Normunds, izvēloties galdnieka profesiju, nostājies uz vectēva takas. „Viņš bija galdnieks un taisīja zvejnieku laivas. Apšuciemā viņu pazina ar iesauku Koka Žanis,” stāsta Normunds. Bet kā namdaris var tā aizrauties ar sportu?
„Man vienkārši patīk, un cilvēkiem ir prieks,” Normunds saka. Šo patikšanu Šerifam jau agrā bērnībā ierādījuši Apšuciema sporta pedagogi Ivars un Aija Mūrmaņi. „Basketbolā divi skolēni, ar rokām veidojot apli, bija grozi, bet pārējie meta iekšā,” Normunds ilustrē pedagogu darbu, kas ielikuši pamatus vairākiem nākamajiem čempioniem, viņa klasesbiedru — triju olimpisko spēļu dalībnieku Modri Liepiņu — ieskaitot. „Apšuciema skolai parādoties soļošanas sacensību apritē, citi bija šokā — no kurienes tāds Apšuciems te uzradies,” atminas Normunds. Jā, latvieši visos laikos ar lielu darba sparu gāzuši kalnus.
Hokejā Normundu ar savu piemēru ievilcis cits apšciemnieks — Harijs Kaupiņš, kurš gan pats labi spēlējis, gan bijis radošs organizators. „Mēs pie viņa skatījāmies hokeju, bļāvām par Čehoslovakiju tikai viena iemesla pēc — jo viņi varēja pieveikt PSRS,” smejas Normunds.
PUSDIENLAIKĀ — FUTBOLS UN NOVUSS
Teju visa dzīve Normundam aizritējusi sportiskā garā. „Manā pirmajā darbavietā Klapkalnciemā bija sportisks kolektīvs — katru pusdienlaiku spēlējām futbolu, notika novusa turnīri. Tad es sāku vadīt futbola un hokeja pulciņu. Izveidojām hokeja komandu, ar kuru spēlējām vispirms Vārpas čempionātos, pēc tam jau Latvijas hokeja čempionātā. Hokeju kūrējām visu laiku, Engures vārds šajās aprindās regulāri pazibēja. Nākot juku laikiem, engurnieki kļuva par pēdējiem kolhozu spartakiādes čempioniem.”
Normunds savulaik izcīnījis bronzas medaļu Latvijas hokeja čempionāta 1. līgā, bet Latvijas kausa izcīņā pamanījies iemest ripu arī Pārdaugavas vārtos, kas deviņdesmitajos gados kļuva par Latvijas izlases bāzes komandu. „Zaudējām ar 2:20… Pēdējo ripu viņi iemeta, spēlējot bez vārtsarga, bet spēles gaitā man izdevās panākt 1:1. Patīkamas atmiņas,” atceras Normunds.
Pēcāk pagasta sporta dzīvē iestājies panīkums. Vasarās Engures stadionā tikai vējš svilpojis. „Pirms gadiem astoņiem ar Ediju Zanderu izdomājām, ka vajadzētu atkal sarīkot sporta svētkus Engurē — svētkus pašiem sev, lai mūsu komandām būtu, kur uzspēlēt. Par spīti tam, ka mums budžeta faktiski nebija — 50 lati uz rokas un labi draugi, svētki izdevās!” Šērs gandarīts atceras. „Ja pēc tam ballītē cilvēks tev pienāk klāt un pasaka paldies, saproti, ka kaut kas labs ir sanācis.” Tā engurniekiem izdevies spert pirmo soli, lai pagastā atdzīvinātu sporta svētku tradīcijas.
Normunds novērojis, ka engurniekiem ar sportu veicas kā pa Baltijas jūras viļņiem — te viena paaudze sportiskāka, te atkal pēc dažiem gadiem situācija pretēja. Tagadējai jaunajai maiņai — piecus līdz astoņus gadus vecajiem — piemītot liels potenciāls. Viņu vidū ir arī 7 gadus vecais Normunda dēls.
JAUNIE ČEMPIONI NO ENGURES
Tagad Engurē ir hokeja veterānu komanda, izveidojusies arī laba futbola komanda. „Katram cilvēkam ārpus darba jābūt kādam vaļaspriekam — tā nevar dzīvot: atnāk no darba un kājas gaisā pie televizora!” piktojas Normunds Šērs. “Reizēm jau man aiziet par traku — tikko vienā vakarā nospēlēju futbola spēli, bet nākamajā rītā — divus hokeja mačus. Tādos brīžos jāpaskatās pases datos…”
„Man ir patiess prieks par Engures jaunajiem florbolistiem Deivisu Deividu Ozoliņu un Matīsu Fogeli, kuri pavasarī kļuva par Latvijas jauniešu līgas čempioniem un ir jau Latvijas junioru izlases kandidātu lokā. Ja mēs Engurē varam izaudzināt divus tāda līmeņa florbolistus, mums jābūt gandarītiem!” uzskata sporta organizators.
Pēdējos gados vasarās Engures stadionā redzam jauniešus volejbola laukumā, zem basketbola groziem un slidotavas plašumos, kur tiek spēlēts gan ielu hokejs ar bumbiņu, gan florbols, šeit notiek arī Engures pagasta turnīri. „Nezinu, kāpēc, bet jauniešiem īpaši patīk spēlēt stadionā, kad apkārt valda tumsa. Puiši ieslēdz mūziku, un ir forši. Jaunieši nav slikti, kā bieži vien izsakāmies, ar viņiem jāmāk runāt un strādāt. Viņi ir jāuztver kā vienlīdzīgi. Kādreiz nevarēja puikas piespiest tīrīt ledu. Ja tu pats paņem lāpstu un sāc šķūrēt laukumu, viņi paši sāk slaucīt ledu. Viss ģeniālais ir vienkāršs,” atgādina Šērs.
„Manuprāt, mācības un sports stimulē aktīvai tālākai rīcībai,” turpina Normunds. “Tas palīdz arī turpmākā socializācijā. Sportiskie engurnieki, kas aizgājuši mācīties citur, pauduši gandarījumu, ka var veiksmīgi darboties citu skolu vai universitāšu komandās.”
Normunds priecājas, ka Engurē atvērts brīvā laika pavadīšanas centrs. „Tur iet cilvēki, kam patīk darboties ar trenažieriem. Kādu laiku viņi ņēmās pa mājām. Tagad rīdzinieki atbrauc un brīnās — jums te viss bez maksas?” stāsta Normunds.
LATVIJAS PATRIOTS
Engures sporta dzīves organizatoram sāpīgs jautājums ir jauniešu emigrācija. „Cik mēs vispār esam palikuši? Cik daudz jauniešu ir izbraukuši un sporto tur… Bet tas jau ir lielās politikas jautājums,” piebilst Normunds. Jaunieši izbrauc, lai strādātu labāk atalgotu darbu. „Es esmu tāds, kurš strādās par mazāku naudu, bet dzīvos savā dzimtenē. Tādēļ es stipri pārdzīvoju, ka gudri un perspektīvi jaunieši atstāj savu zināšanu bagāžu Anglijā un citās ārzemēs.” Te gan Normundam iebilstu, ka nedrīkst aizmirst medaļas otru pusi — patriotisko audzināšanu.
Normunds stāsta, ka viņam, divas nedēļas pavadot ārzemēs, gribas mājās. Mēs nespējam novērtēt to vietu, kur dzīvojam, — te valda pilnīgs miers un drošība. Ja cilvēki teic, ka padomju laikos ļaudis šeit dzīvoja labāk… tad, ziniet, mīļie, ja mēs nebūtu 50 gadus okupēti un būtu gājuši tādu ceļu kā Zviedrija, jūs redzētu, kā mēs dzīvotu! Cilvēkus Latvijā tā sačakarēja… Cilvēkiem ir iemācīts zagt tā, ka par to nesoda. Un liela daļa tautas to turpina… Dažas sporta federācijas vada čekisti. Tas nav normāli! Un tagad grib, lai desmit gadu laikā sabiedrība attopas?”
PAR RĪGAS LAUVĀM
Normunds kādreiz bija aktīvs Rīgas Dinamo līdzjutējs. Viņš gan uzskata, ka atjaunotā hokeja kluba nosaukums jau saknē ir slikts. „Rīgas ģerbonī ir attēlotas lauvas. Kādēļ komandai nevarēja būt nosaukums Rīgas lauvas?”
Interesanti, ka Šerifs kļuvis par pazīstamu meistaru hokeja aprindās — taisījis ģērbtuves Rīgas Dinamo, Mogo, Lido, Tukumā ledus hallē. Vasarā darinājis fasādi Oļega Znaroka mājai. Normunds pačukst, ka bijušajam Latvijas hokeja izlases kapteinim valstsvienības krekls stāv goda vietā…
Visi Normunda ceļi ved uz hokeju. Panākumus laukumā un vēl daudz labu darbu paveikt!
Normunds ŠĒRS
Engures novada sporta dzīves organizators, pašvaldības deputāts, galdnieks
Dzimis: 1965. gada 5. decembrī Liepājā
Izglītība: Apšuciema skola, Engures vidusskola, Liepājas arodvidusskola
Ģimenes stāvoklis: precējies, dēls Aleksis (7)
Engurē: kopš 1972. gada
Vaļasprieks: ceļošana
Filma: Forests Gamps,Dejas ar vilkiem,Vella kalpi
Grāmatas: 37 stāsti par Kārli, Ozo. Cilvēks uz ledus, Ainars Virga. Pēdējais Līvs
