246 km kopā Feidipīdu

Valdis Ņilovs ir gargabalnieks, kurš trenējas pēc sajūtām un bez trenera sagatavota plāna. Šoruden, 27. septembrī, 39 gadu vecumā vienā no pasaules grūtākajiem ultramaratoniem — 246 km distancē no Atēnām līdz Spartai, ko dēvē arī par spartatlonu, Valdis finišēja pēc 26 stundām un 57 minūtēm, izcīnot augsto desmito vietu. Tieši pēc nedēļas Ņilovs 2 stundās 45 minūtēs pieveica Tartu maratonu, 11. oktobrī viņš skrēja Siguldas pusmaratonu, 18. oktobrī finišēja Latvijas čempionātā krosā, 19. oktobrī Ozolnieku pusmaratonā, 25. oktobrī izcīnīja desmito vietu 55 km Siguldas kalnu maratonā. Valdis Ņilovs patiesi vairāk skrien sacensībās nekā treniņos.

Spartatlona sacensības kopš 1983. gada risinās pa to pašu maršrutu — pāri laukiem, kalniem, lejām, vīna dārziem, kuru 490. gadā pirms mūsu ēras veica ziņnesis Feidipīds, lai dotos pēc palīdzības pirms gaidāmā persiešu iebrukuma. Viņš šos 246 kilometrus noskrēja 36 stundās. Tāds tagad ir spartatlona kontrollaiks. Pirmais Latvijas pārstāvis spartatlonā bija Aleksandrs Orlovs, kas 1995. gadā finišēja pēc 34.02. Tūlīt pēc tam divas reizes šo distanci veica Anatolijs Zibikovs — attiecīgi 32.47 un 33.50. Šoruden latvieši šajā ultramaratonā atgriezās pēc 17 gadu pārtraukuma un uzreiz sešatā. Finišēja četri (statistika liecina, ka to parasti spēj ne vairāk kā puse visu dalībnieku). Ar visaugstvērtīgāko rezultātu (26.57:32) un 10. vietu Valdis Ņilovs, 29. Jānis Actiņš (29.53:23), 42. Laimonis Skadiņš (31.16:17), 153. Matīss Vecvagaris (31.16:17).

Valdi Ņilovu,kurš šogad noskrējis arī septiņus klasiskos maratonus, trijos no tiem uzvarot, un 10 pusmaratonus, ne tikai par spartatlonu vien iztaujā Dace Lina.

— Gargabalnieku sacensībās esi manāms tikai kādus gadus piecus. Ko darīji pirms tam?

— Sports man paticis jau no skolas laikiem. Atceros, ka sestajā klasē Mētrienas pamatskolas krosā tiku starp sešiem labākajiem. Tad jutos ļoti lepns. Tiesa, pēc tam rajona krosā labu rezultātu nesasniedzu, jau pašā startā nogāzos…

Kad pārgāju uz Brāļu Skrindu Atašienes vidusskolu, arī biju aktīvs sportotājs, taču savu nākotni ar sportu nesaistīju. Mēģināju stāties augstskolā, lai kļūtu par pārtikas tehnologu, eksāmenos izkritu, tā vietā iestājos Priekuļu tehnikuma automehāniķos. Profesijā neesmu strādājis, jo sapratu, ka tā nav mana joma, man pat joprojām nav autovadītāja apliecības un auto.

Pēc tehnikuma pievērsos lauksaimniecībai, pārraudzībā bija mājlopi un visi mājas darbi, kuru laukos ir vairāk, nekā var paspēt izdarīt. Piestrādāju arī vietējā gaterī, esmu dienējis armijā — godasardzes rotā un bijis viens no tiem, kurš sargā Brīvības pieminekli Rīgā.

— Kad uzsāki skriet garākus gabalus?

— Tehnikuma laikos divas reizes — 1993. un 1994. gadā piedalījos Dziesmu svētku maratonā. Pirmajā mēģinājumā izstājos pēc 10 kilometriem. Toreiz par diviem noskrietiem apļiem deva divus Lielvārdes jostas gabaliņus. Nākamajā gadā tiku līdz 20 kilometriem — četriem apļiem. Taču vēlme sevi pierādīt garajos gabalos manī jau tolaik tiešām sēdēja, jo atceros, ka izdomāju un arī realizēju ideju no Priekuļiem aizskriet līdz Valmierai. Tā arī izdarīju, bez jebkāda ekipējuma, skrienot arī naktī.

— Taču tagad no Madonas puses, kur uzaugi, esi pārcēlies uz Ogri…

— Kad nejauši atradu sludinājumu ar darba piedāvājumu pārtikas veikalā Rīgā, aizbraucu pieteikties. Tur satiku bijušo gatera darba kolēģi, viņš mani ieteica topošajam darba devējam kā kārtīgu darba darītāju, un mani pieņēma. Tagad jau būs 12 gadi, kopš esmu uzņēmumā, kurā sāku strādāt 2002. gada decembrī, Ziemassvētku laikā. Tolaik ļoti vajadzēja darbu un biju priecīgs, ka varu sākt strādāt, uz svētkiem darba tieši bija vairāk, bet strādāšana svētku laikā mani nebiedēja. Tagad mani darba laiki ir mainījušies, bet aptuveni 12 gadus esmu strādājis piecas dienas nedēļā no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Brīvdienās — sestdienās un svētdienās — varēju doties uz sacensībām.

— Kādi ir tavi darba pienākumi?

— Darbā visu dienu esmu uz kājām, jo strādāju Top veikalā Āgenskalnā par preču pieņēmēju — cilāju kastes, krāmēju plauktus, agrāk šajā pašā uzņēmumā darbu apvienoju ar sētnieka pienākumiem, tagad gan vairs ne. Jau dažus mēnešus mans darba grafiks ir mainījies — piecas dienas strādāju, piecas brīvas. Agrāk darba dienā īsti neko nevarēju izdarīt, tad bija jāatprasās vai jāņem brīva diena, lai, piemēram, aizietu pie ārsta. Patiesībā zobārsta apmeklējumu atlieku jau gadiem.

Man, protams, svarīgi regulāri ienākumi, tādēļ esmu apmierināts ar darbu, kurā algu maksā konkrētos datumos un varu paļauties uz to, ka alga būs. Gaterī strādājot, esmu piedzīvojis, ka nopelnīto nesamaksā vai samaksā ar lielu nokavēšanos. Sacensībām nauda nepieciešama, tādēļ priecājos, ka šobrīd ir darbs ar regulāriem ienākumiem.

— Pa kuru laiku tu trenējies?

— Treniņos darba dienās izskriet sanāk reti. Šad un tad pēc darba tumšajā laikā skrienu gar šosejas malu Ogrē, gaišajā laikā izmantoju Ogres Zilos kalnus. Tagad, kad mainīts darba grafiks, gan varēšu vairāk laika atlicināt treniņiem.

Treneris man nekad nav bijis, laikam arī negribētu, jo man nepatīk, ka ieliek rāmjos. Treneris vēl varētu būt uz kādu laiku, bet negribētu mūžīgi skriet pēc kāda norādēm! Es visu laiku esmu skrējis pēc sajūtām. Savu pirmo maratonu noskrēju Valmierā 2009. gadā ar rezultātu 3.19:06. Klausos, citi saka, ka pirmajam maratonam jābūt skaistam, ar labām atmiņām. Man gandrīz neviena pirmā distance nav bijusi skaista, bet tieši otrādi — bēdīga, esmu tik tikko ticis līdz finišam. Visās pirmajās reizēs bijušas kaut kādas problēmas, kaut kas sāpējis, te celis, te sirds….

Man nav pulsometra, nezinu, ar kādu pulsu skrienu treniņos un ar kādu sacensībās. Dažreiz pēc darba skrienu kādus ātruma treniņus, bet es pat nevaru pateikt, cik bieži trenējos, jo man nav konkrēta plāna. Citreiz izeju paskriet, citreiz tik ļoti negribas, ka nekur arī neeju. Kāpēc sevi piespiest, ja negribas? Zinu, ka citiem skriešana trenera vadībā nāk par labu, ir redzami uzlabojumi rezultātos, iespējams, es arī kādreiz trenēšos pēc plāna, bet līdz šim man ir bijis ērti un labi tāpat. Kurš treneris man atļautu skriet tik daudz sacensībās, kā es to šobrīd daru? Līdz ar to es būtu ierobežots pat sacensību izvēlē.

Man nav arī pulksteņa, kas fiksē veikto distanci, treniņā noskrietos kilometrus izmēru noskrien.lv mājaslapā. Treniņos man nav konkrētu attālumu, kādu vajadzētu pieveikt. Paātrinājumus pats izdomāju pēc situācijas, piemēram, līdz nākamajam kokam skriešu ašākā tempā. Mēnesī noskrienu vidēji 300 kilometrus. Sacensībās man sanāk noskriet vairāk nekā treniņos, citiem ir otrādi. Daudzi gargabalnieki nedēļā noskrien ap 150 kilometriem. Mana mēneša kilometrāža nav pārsteidzoša. 2012. gadā mēnesī vienreiz noskrēju 500 km, tas arī ir mans rekords. Lokanības vingrinājumus gan mēģinu pildīt, lai nekļūtu pārāk stīvs. Fizisko vingrinājumu man pietiek darbā, papildus spēka vingrinājumus nepildu.

— Tavs galvenais ceļvedis treniņos un sacensībās ir pašsajūta?

— Jā, vienmēr vados pēc pašsajūtas. Zinu, zinu, ka daudzi grib noskaidrot, kas tad lācītim vēderā, bet uz skriešanas testiem — pārbaudēm laboratorijā neesmu bijis. Gaidiet! Pagaidām tieku pats galā, ja sāp celis, tad risinu šo problēmu pats. Māsa mācās par medmāsu, viņa iesaka, kā tikt galā ar to, kas sāp.

Katram savas metodes. Visi cilvēki nav vienādi, tāpat arī skriešana nav visiem vienāda. Citiem varbūt palīdz liela kilometrāža, bet manā skatījumā pats galvenais, kas jāņem vērā, ir tieši sajūtas. Ar laiku iemācies tās nolasīt. Man nav mērķa sagatavoties vieniem mačiem, es vēlos skriet daudzās sacensībās. Citi saka, ka esmu pārmocījis sevi, bet zinu, ka arī treneri savus audzēkņus bieži vien pārmoka, uzliek tik lielu kilometrāžu, ka audzēkņi mokās ar traumām.

— Kādēļ esi izvēlējies tieši garo distanču skriešanu sacensībās?

— Man nav ģimenes, ir tikai darbs, tādēļ brīvais laiks jāizmanto savam vaļaspriekam, kurš šobrīd aizņem daudz laika un ļoti patīk. Uzskatu, ka sevi ir jārealizē ārpus darba. Patiesībā skriešana mani ir novērsusi no sliktiem ieradumiem. Viegli padoties tam, kas vilina visapkārt, alkohols ir viens no tiem. Tādēļ izvēlos aktīvi sportot un gūstu no tā patiešām lielu gandarījumu, ja izdevies sacensībās labs starts un esmu sevi pārspējis.

— Kādēļ izvēlējies skriet spartatlonu, kas ir viens no grūtākajiem ultramaratoniem pasaulē?

— Mērķim noteikti jābūt. Skrējēju vidū apmaināmies ar informāciju par sacensībām. Reiz Gunārs Ķeģis ieminējās par spartatlonu. Sāku interesēties, atradās arī citi, kuri gribētu piedalīties. No sešiem latviešiem finišējām četri. Tagad šis leģendārais skrējiens ir noskriets, varu plānot nākamo izaicinājumu. Viens no tādiem ir 100 km Sahārā. Gribētu arī labot Latvijas rekordu 50 km distancē. Redzēs…

Protams, ir arī finansiālā puse. Lai gan vienmēr var atrast risinājumu. 450 eiro izmaksāja dalība spartatlonā, viesnīca un ēdināšana, vēl 200 eiro lidojums. Tas tiesa, vaļasprieks nav lēts, taču ļoti interesants. Iespēja būt dažādās pasaules vietās. Naudu aizņēmos, lai varētu sasniegt šo mērķi. Pro Logic System ir uzņēmums, kurš dažkārt palīdz ar finansēm, lai varu apmaksāt dalības maksu sacensībās. Taču lielākoties pats sponsorēju savu izklaidi.

— Kādas ir tavas atmiņas no šī skrējiena?

— Bija labi laikapstākļi, cik nu tas iespējams — rīta pusē lietutiņš, tikai ap pusdienlaiku parādījās saule, gaiss iesila līdz 30 grādiem. Mērķis bija pirmos 50 km noskriet kā pirmajam, pēc tam skriet pēc sajūtām. Skrējis sacensības kalnainā apvidū biju tikai Siguldā, kāpums spartatlonā nedaudz biedēja, augstākais bija 1060 metri virs jūras līmeņa. Kritiskais punkts manā skrējienā iestājās ap 80. kilometru, kad sajutu krampjus kājās, tādēļ temps samazinājās un vairs nejutos tik drošs par sevi, sāku ātri iet. Lietoju līdzpaņemto magniju, izmantoju masāžas iespēju, bet nekas no tā nepalīdzēja. Kad sākās kāpums, krampji pazuda. Oficiālajos pieturpunktos dzēru kolu vai enerģijas dzērienu, ik pa laikam izmantoju līdzpaņemtās želejas un batoniņus. Skrēju arī naktī, citi ceļmalā pasnauda, bet es turpināju skriet pa izgaismotu ceļu.

Par grūtībām trasē nedomāju, mēģinu domāt pozitīvi. Spartatlonā visu laiku sev nospraudu mērķi — kādu punktu tālumā esošā ainavā, tas bija mans virzītājspēks. Skati tur patiešām pasakaini!

Finišējām Spartā pie karavadoņa Leonīda statujas, pieskaroties tā kājai. It kā nodevām vēsti tāpat kā Feidipīds. Pēc finiša mums mazgāja kājas un ietērpa baltās čībās. Tā ir tāda sena tradīcija.

— Vai ievēro kādas speciālas diētas pirms sacensībām un ikdienā?

— Kad vienā diennakts skrējienā bija problēmas ar vēderu, sapratu, ka jāpārdomā ēdienkarte, lai vairs tādas problēmas negadītos. Īpašas diētas man nav, kartupeļu salmiņi ir mans našķis. Divas reizes nedēļā ēdu rīsus, arī pirms sacensību dienas vakarā izvēlos rīsus.

— Kādi ir tavi nākamā gada plāni?

— Nākamgad sacensībās būšu citā vecuma grupā, tādēļ mans jaunais konkurents būs Aigars Matisons, pieredze viņam ir krietni lielāka, bet tas ir jauns izaicinājums startēt vienā vecuma grupā ar pieredzējušu skrējēju. Pat nezinu, vai, gatavojoties tikai vienam maratonam gadā, varētu to noskriet ātrāk par 2.30. Bet kas zina. Pēdējā laikā mans dzinulis ir rezultāti, tie motivē.

Piedalos ne tikai skriešanas mačos, bet arī Sportlat rīkotajās slēpošanas un riteņbraukšanas sacensībās. Skriešanā iztieku bez konsultantiem, bet šajos sporta veidos man palīdz veterāns daudzkārtējs Latvijas čempions distanču slēpošanā Jānis Kaimiņš no Ogres. Viņš pats joprojām aktīvi sporto. Cilvēkiem ar gadiem aug pieredze, es ieklausos, ko saka vecāki cilvēki. Patiesībā ar tiem man daudz labāks kontakts nekā ar vienaudžiem.

— Vai tev ir kādi rituāli pirms sacensībām?

— Zinu, ka bez ticības nevar! Tādēļ varētu teikt, ka tas ir rituāls — regulāri sev jāatgādina, ka viss būs labi, jātic saviem spēkiem un izvirzītajam mērķim! Kā tajā dziesmā: “Tik atliek noticēt, ka kādreiz viss būs…”

Valdis ŅILOVS

Gargabalnieks

Dzimis: 1975. gada 25. februārī Madonā

Augums, svars: 181 cm, 67 kg

Izglītība: Mētrienas pamatskola, Brāļu Skrindu Atašienes vidusskola, Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums

Labākie sasniegumi: personīgais rekords maratonā — 2.38:30 (2013. gadā Tartu), 10. vieta 2014. gada spartatlonā — 246 km 26.57:32, 2014. gadā uzvaras Vandras maratonā (2.42:16), Pērnavas maratonā (2.41:06), Mispo maratonā (3.14:05)

Ģimenes stāvoklis: neprecējies

Vaļasprieki: sēņošana, ogošana

Autori: Dace Lina