Ar zelta gadu zelta jūtām
Toreiz — tālajos astoņdesmitajos, kad mēs, draiskas padsmitnieces, līdz ar citiem jūsmojām par Padomju Savienībā pazīstamākā gruzīna leģendārā Vahtanga Kikabidzes dziedāto Moi goda, mojo bogatstvo…*, šķiet, viņam vienīgajam spējām noticēt, ka dzīve pēc piecdesmit nebeidzas… Tolaik reti kurš, sestajā gadu desmitā ieejot, bija atvērts radikāliem pavērsieniem un izaicinājumiem savā dzīvē. Pārliecinošais vairākums rimti ļāvās vispārpieņemtajiem kanoniem par to, kas kuram vecumam piedien, un pēc piecdesmit, pensijas gaidās, vairāk piedomāja par mazdārziņa darbiem un zeķu adīšanu…
Šodien viss šķiet pavisam citādi — nezinu, varbūt laika ritējums ir cits vai mainījusies pati dzīve, vai skats uz to… bet cilvēks sācis saprast, ka viņš ir tieši tik vecs, cik pats grib un jūtas, ka mūslaiku populārā diagnoze — viss ir cilvēka galvā — nav tikai tukši vārdi.
TICĒJĀM, NETICĒJĀM…
Kad aptuveni pirms gada, dārza darbos iztraucēta, telefonā izdzirdēju savas kādreizējās treniņu biedrenes Anitas balsi ar jautājumu — vai gribi braukt uz Tulūzu vingrot? —, ne mirkli nedomājot iesaucos: „Protams, ka gribu!” Brīdi padomājusi, paškritiski piebildu: „Gribēt jau gribu, bet vai varēšu…” Atsākt vingrot pēc 32 gadu pārtraukuma? Pašām trenēties, veidot kompozīcijas un vēl pārstāvēt Latviju starptautiskajā Golden Age 2014 festivālā Tulūzā? Latiņa bija uzlikta augstu… Bet arī gribēšana bija TIK liela!
Mēs pirmoreiz kopā sanācām pie Marutas Hofertes — Rīgas Stradiņa universitātes sporta kluba treneres, kādreizējās mākslas vingrotājas, kas pati bijusi mūsu treneres audzēkne. Ar sporta kluba sieviešu vingrošanas grupu viņa Golden Age festivālos, kuros drīkst startēt tikai no 50 gadu vecuma, bija piedalījusies jau vairākkārt. „Meitenes, tā būs neaizmirstama nedēļa!” viņa uzsvēra. „Jums tas ir jāizdara, nenožēlosit! Es gribu, lai festivālā ienāk vairāk mākslas vingrošanas — jūs to varēsit!”
Mēs, skatoties iepriekšējo gadu video, ticējām, neticējām… ticējām, neticējām… Bet kopā sanācām — sešas savulaik vienas treneres audzēknes. Visa gada garumā pirmdienu vakari bija mūsējie, kad viss pārējais uz brīdi tika atlikts malā — maizes darbi, mājas darbi, vīri, bērni, mazbērni, draugi… Mēs, sešas zeltenes, kā pašas sevi smejot iesaucām, mēģinājām rast zelta smeķi katrā kopā pavadītajā minūtē — savu sākotnējo nevarēšanu un šaubas cenšoties mazināt ar pašpasludinātu moto — galvenais, lai pašām patīk un lai pašām prieks!
Pašām patika, un prieks bija! Apbrīnojami saskanīgā komandā mēs soli pa solim — atbildīgi un radoši — tuvojāmies mērķim. Vasarā sākām organizēt atklātos treniņus — skatam no malas pieaicinot radus, draugus, kādreizējās vingrotājas, pat savu pirmo trenerīti Silviju Branti. Pieņēmām kritiku, labojām kļūdas, baudījām uzslavas un fantastisku atbalstu. Pat AirFrance ieilgušais streiks, kas turpceļā mūs apstopēja Parīzē, nebija šķērslis līdz Tulūzai neplānoti pieveikt nieka 800 km pie auto stūres… Mēs bijām startam gatavas!
ATGRIEZTIES JAUNĪBĀ, PAKAVĒTIES VASARĀ
Rozā vijolīšu pilsēta Tulūza mūs uzņēma silti visās šā vārda nozīmēs. Golden Age festivālus rīko siltā klimata valstīs — tādā veidā ļaujot katram dalībniekam vienu skaistu rudens nedēļu ne tikai atgriezties jaunībā, bet arī pakavēties vasarā… Maspaloma — Kanāriju salas (2008. gads), Portimauna — Portugāle (2010. gads), Montekatīni — Itālija (2012. gads) — tāda ir Golden Age festivāla līdzšinējā ģeogrāfija. 17 valstis, vairāk nekā 2000 dalībnieku, 110 komandas — tāda bija šāgada Tulūzas festivāla statistika. Pasākuma vērienu pirmoreiz tā īsti apjautām, pulcējoties atklāšanas parādei Kapitolija laukumā, iepretī greznajai pilsētas mērijai. Cilvēku, karogu, bet pats galvenais — laimīgu smaidu jūra!
Jau iepriekš zinājām, ka mēs savos 50+ Tulūzā būsim jauno svara kategorijā. Bet jau pirmajos mirkļos bija skaidrs — nevienu šeit nevērtē pēc vecuma, svara vai meistarības, neviens šurp nav braucis cīnīties par labākā, skaistākā vai varošākā lauriem. Visas nedēļas garumā tā vien šķita, ka cilvēki gluži vai sacenšas, kurš kuram saulaināk uzsmaidīs, kurš kuru sirsnīgāk sveicinās, draudzīgāk atbalstīs, uzslavēs un uzmundrinās.
Mūsu vienaudžu Tulūzā nebija daudz, bet sirmu galvu simtu simtiem… Pēc jauneklīga flash mob — publiska priekšnesuma, kurā kopīgā dejā ABBA leģendāro dziesmu popūrija pavadījumā iesaistījās vai visi Kapitolija laukumā esošie festivāla dalībnieki, valstu karogiem plīvojot, devāmies parādes gājienā pa Tulūzas ielām. Cilvēki ielu malās, mājsaimnieces ar bērniem, iztraucēti mīlnieki vai garlaikoti biroja darbinieki — daudzi pie atvērtiem logiem ieinteresēti sekoja pilsētā notiekošajam, tulūzieši sveica ar aplausiem, fotografēja, filmēja… Ar vērienīgu atklāšanas ceremoniju un uzvedumu, piedaloties Francijas vingrotājiem, akrobātiem, dejotājiem, dziedātājiem, Tulūzas Sporta pilī tika atklāts Golden Age 4. festivāls. Laimīgais piedzīvojums bija sācies! Tobrīd vēl tā īsti nenojautām, ka smaids no mūsu sejām nenozudīs visu garo Zelta nedēļu.
KĀ BAUDU KARUSELĪ…
Nedēļa pagāja kā raibā karuselī. Katra varēja rast un baudīt ko sev tīkamu un piemērotu. Gribi apgūt salsas, stepa soļus, varbūt ļauties afrikāņu vai kantri dejām, varbūt zumbai? Lūdzu… Gribi izvingrināties pilatēs, jogā, Austrumu vingrošanas mākslās, mazliet relaksēties, vingrojot ar vai uz bumbas? Lūdzu… Varbūt izbaudīt ūdens aerobiku vai rakešu sporta veidus zem klajas debess? Lūdzu… Dažādu valstu sertificēti treneri bija pilnā mūsu rīcībā. Interesants ekskursiju piedāvājums, ikvakara izklaides programmas un aizrautīgas dejas dzīvās mūzikas pavadījumā… Baudi, baudi un vēlreiz baudi!
Bet galvenais, protams, ikvakara priekšnesumu izrādes trīs atklātajās skatuvēs Tulūzas centrā — Kapitolija laukumā un gleznainās Garonnas abos krastos.
Mēs ar savu sportisko rūdījumu pat pamanāmies izmēģināt uzstāšanās laukumu, kas rīta pusē vēl peļķēm klāts, bet jau pēcpusdienā apsegts ar mīkstu vingrošanas paklāju. Tāds laimīgs satraukums! Silda savējo atbalsts… Vingrojam ceturtās. Saule, vasarīgs vējiņš, skaistās upes fons… Aplis, bumba, aukla, vālītes, lente, plīvurs… Vitnijas Hjūstones skaistā mīlas dziesma — mūsu Skulptūras pašām šķiet gluži kā oda mākslas vingrošanai. Nu jau silda atskārsme — sapņi piepildās!
Un, ko tur liegties, ļoti silda skatītāju aplausi, bet jo īpaši viena no viņiem — Eiropas Vingrošanas savienības, kustības Vingrošana visiem tehniskās komitejas prezidenta uzslavas — jūs bijāt brīnišķīgas! Jūs piepildāt manu sapni — baudīt vairāk sporta un vingrošanas šai festivālā! Jums jātiek galā šovā!
Pēc priekšnesuma laimīgas skrienam uz Garonnas otru krastu atbalstīt savējos — Latvijas otru komandu. Esam lepnas, ka ar siltu mīlestību, dejojot līdzi Raimonda Paula skaistajai melodijai, skatītāji uzgavilē arī viņām. Priekšnesumu karuselis turpinās — teatralizēti uzvedumi, dejiski vingrojumi un dažādu stilu dejas, mākslas vingrošana, sporta vingrošana un pat akrobātika!
Norvēģu sirmajiem atlētiskajiem kungiem, kas ne tikai paši met salto, bet pamanās gaisā veikli izvirpināt arī savas vingrās, sirmās dāmas, ovācijas jo īpaši skaļas! Bet gaviles tiek visiem — arī kundzītēm krāšņos tērpos, kas līgani šūpojas skaistas mūzikas ritmā… Un neviens vairs ne nojauš, ne atceras, ka atklāšanas parādē pa Tulūzas ielām daža laba no viņām gāja ar štociņu vai tika stumta ratiņkrēslā.
AR PREZIDENTA SVĒTĪBU
Festivāla trešā diena mūs modina ar vasarīgu lietutiņu. Jau iepriekš zināms — visas sporta nodarbības un vakara priekšnesumi no āra skatuvēm tiek pārcelti uz telpām. Protams, zūd neaprakstāmais brīvdabas šarms, bet festivāls turpinās. Ir neaprakstāms prieks, ka cilvēki, pēc vakardienas priekšnesuma mūs ieraugot, aplaudē, ar paceltu īkšķi un internacionālo super! pauž savu atzinību. Tie, kas neatpazīst Latvijas karodziņus, kuri visu nedēļu lepni iesprausti mūsu mugursomās, nāk klāt un taujā, no kurienes mēs. Atpazīst Latviju, atpazīst Rīgu. Liels prieks un liels lepnums.
Mūsu draugs prezidents Alberto Klaudio Laureiro Nunjess atbildīgi paziņo, ka noorganizējis tehniskās komitejas klātbūtni mūsu šāvakara priekšnesumā, jo tā ir vienīgā iespēja viņus pārliecināt, ka esam galā šovacienīgas. Pēc Golden Age nolikuma galā uzvedumā ar savu priekšnesumu drīkst piedalīties tikai valstis, kas festivālā pārstāvētas ar vismaz trim komandām, Latvijai — tikai divas… Vēl ir trīs tā sauktās baltās biļetes — tehniskā komiteja no 110 festivāla priekšnesumiem izvēlas trīs labākos, kam arī tiek dota zaļā gaisma dalībai krāšņajā galā izrādē. Nunjesa kungs ir pārliecināts, ka mums jābūt labāko trijniekā. Grūti noticēt, bet mēs turpinām cerēt…
Arī šim sapnim ir lemts piepildīties! Lielajā Tulūzas sporta arēnā mēs no sirds uz sirdi varam izvingrot savu sveicienu Francijai — franču ikonas Edītes Piafas leģendāro Non je ne regrette rien…
Ir tāda saldi sildoša sajūta — kaut kas daudz vairāk par labi padarīta darba gandarījumu… Domāju, ka Piafai, mūs redzot, būtu prieks. Ar šo dziesmu viņa savulaik ne tikai spēja celt kājās franču leģionu, viņa spēja sākt visu no jauna. Un, ja reiz kavējamies jaunības atmiņās… arī kāds šarmants latviešu kungs — rakstnieks Zigmunds Skujiņš — savulaik teicis zelta vārdus: „Vai jūs zināt, kad cilvēks kļūst vecs? Kad viņu pamet drosme sākt visu no sākuma. (..) Pasaule balstās uz drosmes sākt visu no sākuma. Un ticības, ka tas tiešam ir sākums.”
*Mani gadi, mana bagātība. — krievu val.
