Acis tev dzidras, skatiens skaidrs…
Šī ir jau piektā reize pēc kārtas, kad Ivo Lakučs pretendē uz Gada balvu nominācijā, kurā viņš to vēl nav saņēmis — labākais treneris. Pēc Pekinas spēlēm, kurās Ivo audzēknis Māris Štrombergs kļuva par BMX vēsturē pirmo olimpisko čempionu, viņa treneris tika atzīts par paraugu sportā, jo arī pats piedalījās olimpiskajās cīņās. Tagad Ivo Lakučs Latvijā ir vienīgais treneris, kas individuālā sporta veidā sagatavojis divkārtēju olimpisko čempionu.
Oficiālais Ivo Lakuča trenera stāžs nav daudz garāks par 10 gadiem. Kā tik īsā laikā iespējams gūt tik izcilus panākumus? Kur pakārta veiksmes atslēdziņa? Sports intervē Ivo Lakuču, kura unikālā olimpiskā pieredze sākās ar startu treka riteņbraukšanā Sidnejas spēlēs.
— Māri Štrombergu Amerikā dēvē parMashine. Kas tu esi šai Mašīnai? Kurbulis? Varbūt šoferis?
— Nedrīkst jau tā lielīties. Bet piedalījos sarunā, kurā amerikāņu BMX speciālisti apsprieda Māra uzvaru Londonā, prātojot, kā to izdevās izcīnīt. Vēl priekšsacīkstēs viņš bija nekāds, bet tad pamazām atdzima un izšķirošajā braucienā atkal bija vecais, labais Štrombergs. Kāds man teica: „Ja Štrombergs ir Mašīna, tad tu esi Fabrika!” Tas man ir lielākais kompliments, kādu esmu dzirdējis. Amerikāņiem Londonā neesot bijis tāda vīra, kas īstajā brīdī pasaka īstos vārdus un mobilizē vienīgo finālistu Konoru Fīldsu izšķirošā punkta pielikšanai. Tāpēc arī palikuši bez medaļas.
— Olimpiskā sezona Mārim sākās februārī ar spožu uzvaru pirmajās sacensībās Amerikā. Pēc tam gandrīz nekā grandioza līdz pat olimpiskajam finālam.
— Viņš saaukstējās. Mēs pārlidojām no Kalifornijas uz Floridu. Ceļš, stress, cerības… Pirmajā mačā viņš tiešām bija galvastiesu pārāks. Bet nevar teikt, ka sākās melnais caurums. Bija vēl viena izdošanās, kas stiprināja cerību, — 13. maijā Māris olimpiskās trases kopijā Papendālē uzvarēja Pasaules kausa izcīņas posmā. Turklāt vinnēja iespaidīgi, no astotā celiņa… Tas bija gandrīz kā olimpiskais fināls. Otrais palika nākamais olimpiskais vicečempions Sems Vilobijs.
Var vilkt vienu līniju. Mēs trenējāmies olimpiskās trases kopijā Rubenē, uzvarējām tādā pašā replikā Papendālē un uzvarējām arī Londonā.
— Bet nedēļu vēlāk, pirms pasaules čempionāta trenējoties Rubenē, Māris atkal neizskatījās pārliecinošs. Vairāk pukstēja un ņaudēja…
— Atkal bija slims, saaukstējies. Tomēr arī pasaules čempionātā viņš tika finālā.
— Šķiet, šī ir pirmā sezona, kad Štrombergs tik bieži slimo. Kas notiek?
— Arī iepriekšējās viņš slimojis bieži. Parasti tieši pirms atbildīgiem startiem. Tā vairāk ir stresa pazīme. Ja iepriekš paveikts pietiekama apjoma darbs, pusslimam startējot sacensībās, neko daudz sev pāri nenodarīsi. Šāda zināmā mērā šķietama neveselība pat nereti palīdz vēl vairāk mobilizēties, savākties. Tieši tā bija pirms uzvaras Papendālē. Bet pēc tam sekoja kritums, un līdz pasaules čempionātam viņš nevarēja kārtīgi trenēties un ar darbu pacelt sevi atpakaļ pienācīgā augstumā. Ja pamats vairs nav pietiekami stingrs, trūkst resursu mobilizācijai. Rodas neticība, šaubas, kas vilkās līdzi līdz pat Londonai.
— Gribi teikt, ka pirmajās olimpiskajās spēlēs Pekinā Štrombergam stress bija mazāks?
— Noteikti. Pekinā Māris ieradās kā iekarotājs, uz Londonu brauca aizstāvēties.
Viņš zināja, cik forši bija šie četri gadi, kad esi olimpiskais čempions. Grūti iedomāties, ka pēkšņi tu tāds vari nebūt. Aktuālais olimpiskais čempions — tās tomēr ir privilēģijas. Kaut vai psiholoģiskas. Māris baidījās no brīža, kad šo stāvokli varētu pazaudēt. Mūsu pienākums bija darīt visu, lai viņš pēc iespējas mazāk par to domātu. Jo potenciāls Mārim ir liels, jāspēj tikai izmantot. Un Londonas olimpiskajā finālā pie barjeras viņš atkal stājās kā spēcīgākais, jo ārējos faktorus beidzot bija izslēdzis.
— Ko īsti tu izdarīji pirms finālbrauciena?
— Pirms fināla jau bija skaidrs, ka nekas vairs nav jādara. Viņš bija jāvāc ceturtdaļfināla braucienos un vēl izšķirošās dienas sākumā pusfinālos. Bet mūsu sarunas asums medijos tika pārspīlēts. Tur nebija nekā nepieklājīga vai galēji rupja. Ceturtdaļfinālā tā vienkārši bija divu savu čaļu saruna īstajā brīdī par īsto tēmu. Ko tu tagad te dari?! Kur palikusi tava Mašīna? Beidz taču galvā laist iekšā liekas domas! Esi trasē beidzot dzīvotājs, nevis prātotājs! Apmēram tādā garā.
Uzvarot ceturtdaļfināla trešajā braucienā, īstā pieeja bija atrasta. Viņš jau zināja, kas jādara, lai nomierinātos un pozicionētu sevi uzvarai šajā trasē. Biju simtprocentīgi pārliecināts, ka vecās problēmas vairs neatgriezīsies. Bija pat labi, ka Mārim pusfinālos bija tik spēcīgs sastāvs — Vilobijs, Dodē, Villers, ātrais nīderlandietis…
Biju pārliecināts, ka viņš tiks ar visiem galā. Nu būs viņš pirmais! Kvalificēsies, skaidrs, ka nav problēmu. Jāstartē pa ārējo celiņu — vēl jo labāk! Gandrīz nekādu uztraukumu… Bet pirmajā braucienā viņš spēj tikai cīnīties par trešo vietu, tik tikko finišē ceturtais. Kas atkal notiek? Labi, šo braucienu noriju, viens var katram nesanākt. Neko daudz neanalizēju, visā mūsu sarunā vairāk dominēja viens vārds — davai, davai, tagad tik jābrauc, davai, davai… Bet Māris atkal tikai ceturtais! Tomēr pamanīju, ka viņš brauca stabili, tik pareizi, ka piektais Mārim neko nevarēja padarīt. Māris atrāvās arvien tālāk. Tas nozīmēja, ka viņam atkal ir pārliecība par to, ka viņš dara trasē.
Slikti, ja, nebūdams pirmais, braucienā pazūdi un sāc pieļaut kļūdas. Mārī, lai arī braucot ceturtajā pozīcijā, varēja just pārliecību — tur iekšmaliņa, tur jāuzmanās, tur jādod iekšā… Tas dod pārliecību, tu jau esi gatavs rezultātam, tu nepeldi, acis tev dzidras, skatiens skaidrs. Ceturtā vieta ir pēdējā, kas ļauj kvalificēties finālam. Visi to grib. Dažkārt ceturtajā pozīcijā tu nezini, ko no kuras puses gaidīt, tu esi apjucis, jo ik brīdi tevi var kāds noslaucīt.
Pirms trešā pusfināla vēlreiz izrunājāmies. Teicu, ka divas ceturtās vietas — tas ir slideni, bet nav ko baidīties, tu izskaties ļoti labi, tu jau dzīvo tajā trasē, tā ir tava, brauc tik! Tikai fotofinišs Mārim iedeva otro vietu. Viss, ir fināls.
Pat labi, ka visi veiksmes un ticības resursi nebija iztērēti iepriekš. Ja uzvarētu visos pusfinālos, vēl ceturto uzvaru gūt finālā būtu grūtāk. Bet mēs gājām vilnī — slikta ceturtā vieta, laba ceturtā vieta, otrā vieta… Vilnis ceļas, turies līdzi! Tas deva tādu pārliecību, ka man pirms fināla vairs nekas nebija jāsaka. Māra ķermeņa valoda jau bija cita, viņš savādāk iesildījās. Ja arī ko teiktu, viņš tāpat neko nedzirdētu. Viņš pilnībā bija fokusējies braucienam, turklāt tādam braucienam, kuram beidzot jāizdodas pilnībā.
— Kurā brīdi tev radās pārliecība, ka būs uzvara?
— Pēc veiksmīgi paņemtā starta. Lejā vēl ieskatījos acīs –— normāls skatiens. Es taču viņu pazīstu, katru dienu redzu vairākas stundas. Par beigu daļu biju drošāks. Mēs speciāli trenējāmies garākai trasei. Trešā taisne, ko mēs īpaši atstrādājām Rubenē, bija svarīga. To varēja izbraukt divos dažādos veidos. Tieši Māris un Vilobijs to arī veica atšķirīgi. Tur pat, ja jūti, ka konkurents tuvojas, jāsaglabā miers, jāpaliek rāmam, nedrīkst stresot, jo ļoti precīzi jātrāpa nosēdienos, lai virāžā nezaudētu ieejas ātrumu.
— BMX treneris vairāk ir psihologs?
— Sacensībās — jā. Treniņos vairāk nepieciešamas citas zināšanas. Sacensībās jāprot parādīt to, kam treniņos esi gatavojies. Nevar sportistam visu laiku teikt tikai — turies, davai, davai… Katru reizi jāmeklē citi vārdi un cita doma, ko tajā brīdī vissvarīgāk iedēstīt. Un jāuzticas sportistam. Bieži modelēju, kā es viņa vietā rīkotos, izmantoju savu braucēja pieredzi.
— Kad sajuti, ka vari būt treneris?
— Man jau no laika gala patika sīkos pamācīt. Mēs, vēl puikas būdami, treniņos ļoti daudz runājām — it kā ķircinājāmies viens par otra braukšanu, bet būtībā mācījāmies to analizēt, izprast. Sevi jau neredzi, citus no malas gan, un man vienmēr, sevišķi sīkajiem, gribējies pateikt, kā darīt labāk. Tā daudzi kopā ar mani izauguši. Tagad lieli čempioni.
Interesanta personība ir arī mans pirmais treneris Raimonds Ciesnieks. Bez viņa BMX nebūtu tāds, kāds tas ir tagad. Viņš prata ar mums uzturēt kontaktu un, starp citu, vedināja uz šo it kā pļāpāšanu, kas faktiski bija mācīšanās domāt par to, ko darām.
Būtībā jau man sports aizlēja acis. Es neko citu neredzēju. Dzīvoju šaurā lokā, tikai BMX. Neko citu tajā laikā neesmu sapratis, izjutis. Neko! Biju pilnīgi aizgājis ciet.
— Tagad tu esi atgājis vaļā?
— Jā, tagad es redzu arī daudz ko citu.
— Kopš kura brīža?
— Kopš beidzu braukt. Nu jau četri gadi pagājuši. Gandrīz vai aizmirsies, ka esmu kaut ko vinnējis, bijis čempions.
— Pekinas spēlēs tu pats biji gan olimpietis, gan komandas treneris. Kā bija trenēt savu sīvāko konkurentu Štrombergu?
— Daži varbūt domāja, ka es nemāku zaudēt. Bet man vienmēr patikusi konkurence. Tā lika uzvarēt ar gudrību. Jaunie nāca klāt un lika viņiem vilkt līdzi.
— Cik liela vecuma starpība tev ir ar Štrombergu?
— Astoņi gadi — divas olimpiādes. Ar Matisonu — seši. Artūrs bija pirmā lielā cerība. 2003. gadā divatā aizbraucām uz pasaules čempionātu Austrālijā un Artūrs uzvarēja gan junioru, gan krūzeru konkurencē.
— Atgriežamies Pekinā… Tu taču uz turieni brauci, lai pats kļūtu par olimpisko čempionu! Tāda pati vēlme bija Mārim un arī Artūram… Kā tu varēji pieciest, ka viņi tevi sāka mazgāt?
— Cits varbūt tiešām sāktu domāt, kāpēc man viņi jātrenē. Bet es biju apmāts. Man patika tā lieta, tas, ko un kā darām. Trenējamies kopā, braucam kopā, uzvaram. Tajā gadā no 11 Eiropas vai pasaules mačiem astoņos uzvarēja latvieši. Labi, Māris gandrīz pusē no tiem, bet dažos arī Artūrs un dažos es, vēl bija arī Artis Žentiņš. Nereti mēs visi trīs cīnījāmies finālos. Man tā ideja patika. Ka latvieši spēj noteikt toni!
Kad man bija 18 gadu, Artūram bija 12, Mārim — 10. Es taču zināju, ka pienāks brīdis, kad viņi mani apdzīs. Bet es gāju un darīju visu ar viņiem kopā. Mums bija forša sabiedrība, mums bija vienas intereses, viens mērķis, un mēs kopā par to cīnījāmies. Lai arī zināju, ka es pirmais tam kļūšu par vecu.
— Un kad tas brīdis pienāca…
— Pirms olimpiādes es jau biju pussekundi lēnāks par Štrombergu. Līdu vai no ādas ārā, lai tiktu tuvāk. Viņi mani dzina domāt, censties it kā būtu mani treneri. Bet viņus panākt es vairs nevarēju. Pasaules kausa trasē es finišēju ar pagājušās sezonas uzvarētāja rezultātu, bet Štrombergs vienalga nobrauc par pussekundi ātrāk! Ir jāsaprot, ka katram sava sūtība. Kad Māris uzvarēja, manas emocijas nebija klusākas kā tad, ja pats kļūtu par čempionu. Un emocijas ir tas, ko mēs gaidām no sporta.
— Tu toreiz viņiem biji savs čalis. Tagad komandā ir vēl jaunāki puiši. Tu viņiem tagad esi vairāk jau kā tēvs, krusttēvs?
— Tāds pats riktīgs čalis. Jaunie to sākumā pat nesaprot, bet es viņiem esmu kā čoms, nevis treneris.
— Kad tev galva būs sirma, tad tas izskatīsies neīsti…
— Es nenovecoju tik ātri. Viņi manī uztur jaunību, kuras būtiskākā īpašība ir maksimālisms. Varbūt čaļi to maksimālismu manī vēl paildzinās. Es vēl esmu maksimālists, vēl nelūstu, kaut gan dažas lietas manu maksimālismu lauž.
— Ko tu dari tad, kad nezini, ko darīt?
— Tad es arī nezinu, ko daru (smejas). Man par daudz, par daudz visādu domu galvā. Nevaru atslēgties. Pārāk maksimāli ņemu visu. Vienīgi bērni nedaudz atslēdz.
— Tev ir LSPA maģistra grāds, pēc Pekinas spēlēm īpašā olimpiskās Solidaritātes treneru mācību programmā pilnveidojies ASV. Esi turpinājis izglītoties arī pēc tam?
— Pienācis brīdis, kad tas atkal jādara. Vajadzīgas jaunas idejas. Labprāt paklausītos kādas lekcijas, iespējams pat tāpēc, lai atcerētos sen zināmo. Tev ir kaudze ar zināšanām, bet, paradoksāli, ejot uz virsotni, tu visu tobrīd nevajadzīgo met nost un fokusējies arvien šaurākam ceļam. Noteikti esmu aizmetis arī kaut ko derīgu, tagad to derētu atrast un atkal pacelt.
Jūtu, ka mani treniņi ir pārāk specifiski, tādi plēsoši, kas derīgi virsotnes cilvēkiem. Bet man ir arī kāpēji. Man no augstās ideoloģijas jāmāk nolaisties mazliet zemāk.
— Atgriežoties no mācībām Amerikā, teici, ka vērtīgākais guvums esot atziņa, ka trenerim jāstrādā komandā. Tev ir komanda?
— Oi, un kāda vēl! Mans asistents Uldis Pūcītis, ar kuru kopā BMX esam no pirmās dienas. Bijām četri, kas kopā auga, trenējās un brauca — Uldis, es, Artūrs un Māris. Uldis bieži redz to, ko es nepamanu, viņš mani papildina, dod pārliecību un neļauj atkārtoties, kļūt garlaicīgam.
Pie mums atgriezās BMX pionieris Gundars Osis — pirmais, kas arī lielo puiku — sešpadsmitgadīgo vecumā — tika uz Eiropas pjedestāla. Viņā ir visas tēva labākās īpašības. Harijs bija izcils BMX velosipēdu meistars, bet viņš man mācīja arī braukšanas taktiku. Ošu ģimenes ieguldījums BMX ir neatsverams. No tēva caur dēlu līdz olimpiādei. Gundars ne tikai rūpējas par mūsu velosipēdiem, bet arī piedāvā savu redzējumu. Pēc BMX viņš ilgu laiku braucis dovnhilus — nobraucienus ar kalnu divriteņiem. No savas pieredzes mūsu kopējā katlā viņš var iemest kaut ko citu. Viņš mums ir devis vēl vienu impulsu.
Komandas vadītājs — Normunds Taims, ar kuru kopā par taisnību esam situšies plecu pie pleca. Mani reiz Beļģijā tiesnesis ne pa ķeksi, tas ir, nepamatoti, nepielaida finālbraucienā. Tad mēs abi ar Normi nostājāmies trasē starta kalna lejā un aizturējām elites finālbraucienu, sakot —, puiši, te notiek negodīga cīņa! Tiesneši savu lēmumu, protams, nemainīja, toties pēc tam pret mums bija respekts. Normunds ir pilnībā uzticams cilvēks, kas visu izdarīs precīzi un kā vajag. Kad es ar Māri biju Amerikā, viņš Edzīti (Edžu Treimani) un Rini (Rihardu Veidi) veda uz Eiropas čempionāta tūrēm.
Vēl viens ideāls cilvēks — Mareks, olimpiskās vienības fizioterapeits Osovskis, pieredzējis žuks.
— Pirms četriem gadiem Pekinā teici —mēs kā komanda visus sakāvām jau pirms fināldienas. Par Londonu tā nevar teikt…
— Londonā visi bijām stresā, bet turējāmies braši. Jutu, ka visos ir uztraukums…
— Kāpēc uztraukums?
— Tāpēc, ka negāja kā parasti. Parasti iet labi, un paliek tikai jautājums — būs mums fināls vai nebūs? Tagad jau sākumā nebija rezultāta.
— Ja runā par Štrombergu, bet jaunais Veide bija lielisks, jau sākot ar trīspadsmito vietu izsēšanas braucienā! Ja neskaita kritienu taimtriālā, arī Treimanis cīnījās izcili labi!
— Protams. Edžum līdz pēdējai virāžai taimtriālā bija labākais rezultāts, viņš bija līderis. Ja nebūtu kritiena, iespējams, tālākie notikumi risinātos vēl labāk. Mūsu maksimālais plāns bija — divi finālisti, Rihards — pusfinālā. Finālā tomēr divi netika. Maksimālo plānu neizpildījām.
— Vienalga — pusfinālos Latvija bija vienīgā valsts, kuru pārstāvēja visi trīs braucēji!
— Jā, mūsu sistēma attaisnojās. Par Rini man bija pārliecība, ka viņš savu uzdevumu izpildīs. Pieci braucieni ceturtdaļfinālā viņam bija ļoti izdevīgi, viņš ieskrienas pamazām, kaut gan Rinis pusfināla tiktu arī tad, ja būtu parastais triju braucienu standarts.
Pusfinālā abi ar Edzi mani nepaklausīja. Es paredzēju, ka pirmajā braucienā būs durstīšanās pirmajā virāžā. Abi bija ārmalā, un abiem vajadzēja mesties uz iekšu. Tas bija nosacījums numur viens — turi savu ārmalu un nelien augšā virāžā, bet meties lejā! Mēs iepriekš braucām tās trajektorijas. Bet ne Egons (tādā vārdā Treimanis tiek dēvēts, kad treneris ir neapmierināts), ne Rinis nepaklausīja. Palika augšā, priekšējais krita, un abi dabūja lidot ārā no trases.
Beigās līdz finālam tikai bišķiņ pietrūka. Pēdējā braucienā pēdējā virāžā Egons jau bija finālā, sīvākais konkurents kolumbietis bija divas vietas aiz viņa — tieši tas, kas vajadzīgs, bet anglis ar nīderlandieti pēdējā taisnē nočakarējās, un kolumbietis aizgāja viņiem garām. Tas bija sāpīgi.
— Jau domājat par Rio?
— Nedrīkst steigties. Jāatpūšas, jānomierinās, jāuzlabo zināšanas, jāsāk viss no sākuma, jāgatavojas, jāmeklē sakarības, jātic, jāattīstās.
— Kā nākamajos četros gados mainīsies BMX? Kļūs vēl trakāks?
— Nē, jau Londonā BMX vairs nebija tik traks, kādu to mēģināja veidot pirms gadiem trim. Varbūt vienīgi kādi komercmači būs pārgalvīgāki, bet olimpiskais standarts paliks tāds pats. Normāls, ļoti dinamisks un skatāms, interesants.
— Tomēr Londonas trasē kritienu, šķiet, bija krietni vairāk nekā Pekinā!
— Tāpēc, ka Pekinā labākie no pārējiem varēja ātri aizmukt. Londonā visi spēkos bija daudz līdzīgāki, arī trasē bija daudz viltīgu āķīšu, kur paklupt.
— Tu esi arī trašu arhitekts. Kur esi trases uzbūvējis — Ventspilī, Madonā…
— … Rubenē un Valmierā. Tas mans pirmais lāpstas darbs. Valmieras trasi veidojām trijatā — Uldis Pūcītis, es un Artūrs. Māris vēl bija par mazu.
— Valmierā būs arī Rio trases kopija?
— Ja būs nepieciešams, tad būvēsim. Londonas trase bija īpaša, tajā nevarēja divās dienās adaptēties. Tas bija pavisam kaut kas cits, jauns. Tajā bija jāmācās braukt. Tāpēc mums bija vajadzīga Londonas kopija Rubenē. Bet Rio varbūt tiks ievērots klasisks standarts.
— Rubenes trase tagad būs nevajadzīga?
— Kāpēc nevajadzīga?! Londonas olimpisko trasi nost nejauks, nākamgad Pasaules kausa posms atkal būs Papendālē. Mēs tam varēsim gatavoties Rubenē, kur trasi vēl pilnveidosim tā, lai tajā varētu rīkot Latvijas mēroga mačus.
— Pareizi, Rubenē taču vēl nevienas sacensības nav bijušas!
— Tāpēc, ka pagaidām nav daudzu, kas spētu to izbraukt. Mums ir zināmi plāni, kā šo trasi attīstīt. Redzēs, kā būs ar to lielo projektu Valmierā, kas jau ir diezgan tuvu apstiprināšanai.
— Vēl viens BMX projekts Valmierā?
— Jā, trase ar nojumi. Pie Vidzemes olimpiskā centra ielaist celiņus drusku zemē iekšā, apkārt tribīnes, pāri jumtu. Starta kalnus dažādus, lai var arī bērni braukt, un BMX mēs varam iekļaut skolu programmās. Arī ieinteresēt citas komandas braukt uz Valmieru, kur uzaudzis divkārtējais olimpiskais čempions, trenēties. Lai ir Valmierā vairākas trases. Tāda dažādība BMX tikai nāks par labu.
Šo apjumto trasi gribam atklāt 2014. gadā ar Pasaules kausa izcīņas posmu, kas jau būs arī kvalifikācijas sacensības uz Rio spēlēm. Liels mērķis un sapnis.
— Latvija jau sen pelnījusi uzņemt Pasaules kausa posmu vai pat pasaules čempionātu…
— Jā, bet mums nav nevienas tik lielas arēnas, kurā var iebūvēt BMX superkrosa trasi. Atklātajās trasēs var pievilt Latvijas mainīgie laikapstākļi — lietus, vējš… Tāpēc vajadzīga trase ar jumtu.
— Ventspilī arī taisās būvēt apjumtu trasi.
— Pēc skicēm spriežot, tā būs tikai treniņtrase.
— Vai nākamsezon kāds piebiedrosies Mārim Amerikā?
— Nē. Amerikai no Latvijas vajadzīgs tikai olimpiskais čempions. Pārējie plosīsies pa Eiropu.
— Kādas sastāvdaļas tiek ierakstītas receptē čempionam?
— Viss sākas ar gribēšanu. Talants vajadzīgs, bet to jāprot izkopt. Tev var būt talants, bet, ja esi āmurs, no tā nekāda labuma. Fiziskie dotumi… Kādi? Paskatieties uz Māri. Metrs astoņdesmit pieci, ar ļoti labu muskuļu uzbūvi, kuros dominē sarkanās šķiedras, sprintera eksplozivitāte… Gara tā recepte sanāks, un vēl apkārt jābūt komandai, ne tikai vienam demagogam, kas visu laiku dzen pēc rezultāta. Māris pats atzīst, ka dažreiz jaunie čaļi viņu uzmundrina labāk nekā jebkurš cits. Jaunie velk viņu. Cerams, ka viņam nav tādas sajūtas, kādas man bija pēc Pekinas. Tagad atsaucu viņu mājās. Gribu vēl drusciņ pamocīt, redzēs, ko viņš saka.
— Kas vēl pa modeļiem tavā rūpnīcā top?
— Jaunākais ir Kristens Krīgers, kam vēl viss priekšā. Pārējie ir vecais kodols — Rihards, Edžus, Māris, Toms Skujiņš, Kristers Taims, Kristaps Vinters un vēl Elvis Puroms.
— Pie jums Māra Štromberga aģentūrā var pietiekties iet trenēties?
— Nē, pie mums ir jānokļūst ar pareizo attieksmi pret BMX un lielu vēlēšanos.
Ivo LAKUČS
Māra Štromberga aģentūras un Latvijas vīriešu BMX komandas galvenais treneris XXX olimpiādes spēlēs Londonā, divkārtējs olimpietis, Eiropas eksčempions
Dzimis: 1979. gada 4. martā Valmierā
Augums, svars: 190 cm, 104 kg
Izglītība: beidzis Valmieras 5. vidusskolu, ieguvis maģistra grādu LSPA, papildinājies olimpiskās Solidaritātes treneru mācībās ASV
Sportā: ar BMX nodarbojas kopš 1988. gada 4. septembra, kad Latvijā šajā sporta veidā notika pirmās sacensības. Trenējies arī kalnu slēpošanā, basketbolā un treka riteņbraukšanā. Divu olimpisko spēļu dalībnieks (2000. g. riteņbraukšanā trekā, 2008. g. BMX)
Lielākie sasniegumi
1997. g. — pasaules junioru čempions BMX
2000. g. — 8. vieta olimpiskajās spēlēs komandu sprintā trekā
2001. g. — pasaules vicečempions BMX
2002. g. — Eiropas vicečempions BMX
2003. g. — Eiropas čempions BMX
2005. g. — Eiropas vicečempions BMX
2006. g. — Eiropas vicečempions BMX
2007. g. — 12. vieta Eiropas čempionātā BMX
2008. g. — 3. vieta Eiropas čempionātā
Ģimenes stāvoklis: ir draudzene Līga un divi kopēji bērni – Emīlija un Rojs
Vaļasprieki: spiningošana, filatēlija, dejošana
