Apliesi gurķus — kļūsi čempions
Pēc Jāņa Lūša ēras šķēpmešanas pasaulē pagāja tikai četras vasaras, un jaunais ventspilnieks Dainis Kūla 21 gada vecumā izcīnīja olimpisko zelta medaļu Maskavā. Daudziem tas bija negaidīti, kaut arī Dainis jau pirmsolimpiskajā gadā demonstrēja teicamus rezultātus un nobrieduša vīra raksturu.
Skeptiķi pat minēja, ka padomju sports tā alka olimpiskās uzvaras, ka ķēries pat pie slepenajiem ieročiem — tieši pirms Daiņa metiena atvēris stadiona vārtus, lai šķēps lidotu tālāk. Bet tas lai paliek sporta kuriozu kolekcionāriem.
Slaidais un gaišmatainais ventspilnieks trenēties sāka 12 gadu vecumā. Izmēģināja basketbolu, riteņbraukšanu, airēšanu, bet sevi atrada vieglatlētikā. Sākumā trenējās pie Maigoņa Pūliņa, vēlāk — pie trenera Māra Grīvas, kas pats tikko bija beidzis sporta gaitas un alka savas zināšanas nodot tālāk.
Treneris bija jauns, un arī viņa treniņu metodes bija neparastas. Kā jau ventspilniekiem klājas, viņi daudz trenējās pludmales smiltīs, meta neparastus rīkus. Dainis bija atsaucīgs un centīgs audzēknis. Vēl tagad viņš uzsver, ka sportā, it sevišķi to gaitu sākumā, trenerim ir ļoti jātic un nedrīkst apšaubīt viņa darba metodes.
Treneris un audzēknis auga vienlaikus (tikai 15 gadu starpība). Viņi daudz runāja, analizēja katru kustību, sev nosprauda visaugstākos mērķus, kuru piepildījums bija olimpiskā uzvara.
To, ka tā nav bijusi nejaušība, pierādīja arī Daiņa uzvara Pasaules kausa izcīņā (1981. g.), trešā vieta pasaules čempionātā (1983. g.), divas uzvaras Universiādē (1981. un 1983. g.) un četrkārtējs PSRS čempiona tituls (1981.—1984. g.).
Uz savām otrajām olimpiskajām spēlēm Dainis neaizbrauca, jo PSRS 1984. gadā boikotēja olimpiskās spēles Losandželosā (ASV), bet pēc tam viņš guva rokas traumu, pēc kuras savas patiesās spējas vairs tā īsti nevarēja demonstrēt.
Tiesa, Dainim izdevās startēt arī zem atjaunotās Latvijas karoga, pat piedalīties 1992. gada pasaules čempionātā, taču savainojums liedza sasniegt augstus rezultātus.
Lai gan Dainis ar sportu saistītu darbu nestrādā, viņš joprojām ir sporta pasaulē. Kopš 1980. gada notiek viņa kausa izcīņa šķēpmešanā, Dainis ir biežs viesis stadionā, kur tiekas ar savu treneri Māri Grīvu, labprāt vēro vieglatlētu sacensības, neliedz savu padomu jaunajiem šķēpmetējiem. Sasniedzis 50 gadu vecumu, Dainis arī pats piedalās sacensībās un pirms diviem gadiem izcīnīja pasaules vicečempiona titulu savā vecuma grupā.
Dainis KŪLA
Dzimis 1959. gada 28. aprīlī Tukumā.
STATUSS
Toreiz: Šķēpmetējs, PSRS, kopš 1991. gada Latvijas izlases dalībnieks.
Tagad: Kokapstrādes uzņēmuma SIA Kurekss iepirkuma vadītājs.
AUGUMS
191 cm
SVARS
Toreiz: 95 kg
Tagad: 115 kg
FIZISKĀS SAGATAVOTĪBAS RĀDĪTĀJI
Toreiz: Šķēpmešanā (vecā tipa šķēps) 91,20 m, augstlēkšanā 2,09 m un vēl dažādi rezultāti citās vieglatlētikas disciplīnās, kas daudziem mūsdienu šķēpmetējiem ir nesasniedzami.
Tagad: Veterānu mačos šķēpmešanā 61,64 m — otrā vieta pasaules čempionātā veterāniem (2009. g.). Par savu fizisko sagatavotību nesūdzos, kaut arī īpašu uzmanību tai nepievēršu. Ceļgala trauma man neļauj neko darīt ar pilnu spēku. Zinu, ka man vajadzētu vairāk peldēt, braukt ar riteni, bet dažkārt slinkums gūst virsroku pār gribasspēku. Tomēr pīķi gan gribas paturēt rokā ik pa brīdim.
ĢIMENES STĀVOKLIS
Toreiz: Precējies. Sieva Inese, vēl sportojot mums piedzima dēli Krists un Matīss.
Tagad: Sieva Inese, dēli Krists (29) un Matīss (26).
INVENTĀRS
Toreiz: Jaunajiem to nesaprast — ar kādu skaudību mēs skatījāmies uz dažu lielo atlētu sporta kurpēm, naglenēm. Es pirmās kaut cik normālās naglenes Karhu saņēmu tad, kad aizmetu 71 metru tālu. Skatījos uz tām un biju bezgala laimīgs un lepns.
Tagad: Tagad jauniešiem ir pašsaprotami, ka jau sporta gaitu sākumā viņiem ir vislabākais inventārs. Tas ir tikai normāli, bet man liekas, ka līdz ar to nedaudz zūd stimuls censties pēc augstākiem panākumiem, lai iegūtu labāku inventāru. Protams, ka mākslīgi to regulēt nevar, šodien jāmeklē citi stimuli. Tas ir tāpat kā ar ārzemju braucieniem. Manā laikā tas bija notikums un mērķis, pēc kā tiekties, jo ne katrs varēja tikt ārpus mūsu valsts robežām. Tagad bērnus vadā krustu šķērsu un viņi pat īsti nezina, kurā valstī bijuši.
MĒRĶIS
Toreiz: Vienmēr esmu tiecies pēc augstiem rezultātiem un sasniegumiem, gribējis būt pirmais, esmu godkārīgs.
Tagad: Savā firmā strādāju jau 15 gadus un visu cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas. Zinu, ka tikai tad kaut ko saņemšu, ja būšu pielicis visas pūles rezultāta sasniegšanai. Joprojām gribu būt labākais un pirmais.
VĒRTĪBAS
Sporta un darba vērtības man nav mainījušās. Nekas nedrīkst notikt haotiski, nepārdomāti un sasteigti, pa roku galam. Toreiz augu kopā ar savu treneri Māri Grīvu, tagad — ar mūsu uzņēmumu. Vienmēr esmu centies analizēt savu rīcību, meklējis kļūdas, novērtējis sasniegto un iespējas kaut ko izdarīt labāk. Arī veiksmes gadījumus analizēju, pētu, kāpēc tas noticis tieši tā.
MĒRĶI
Toreiz: Ātri sapratu — ja grib ko sasniegt, ir daudz jāstrādā. To mācījos jau kopš bērnības. Atceros, kā mani audzināja vectēvs. Ļoti gribējās iet peldēties, vectēvs teica — apliesi gurķus, tad laižam peldēties. Tāpat man neko nedeva, viss bija jānopelna. Arī olimpiskā čempiona tituls nenokrita no gaisa — kaut arī man bija tikai 21 gads, tomēr biju ieguldījis milzu darbu. Treniņos Grīvam mani bieži nācās piebremzēt, jo vienmēr gribēju izdarīt vairāk, nekā man lika. Treniņi man bija bauda, jo Māris tos vadīja tik radoši, ka bieži vien nejutu, ka padarīts neticami liels darbs.
Tagad: Arī tagad darbā sev nedodu nekādas atlaides. Zinu, ka tikai godprātīga attieksme, rūpīgi izplānots darbs var palīdzēt veikt man uzticētos pienākumus. Turklāt jābūt godīgam, jātur dotais vārds, lai partneri un klienti ar tevi rēķinātos ilgtermiņā.
PROBLĒMU RISINĀŠANAS METODES
Toreiz: Toreiz un tagad jādomā pozitīvi. Daudz jāanalizē gan neveiksmes, gan veiksmes. Svarīgs ir gan žests, gan intonācija. Ja uz suni bārsies laipnā balsī, viņš luncinās asti. Nevajag ļauties acumirklīgām emocijām, viss ir jāapsver un jāpārdomā. Ar labām domām var panākt daudz.
Tagad: Mūsu sportistiem vairāk vajag domāt par noturību sportā, par stabilitāti, nebaidīties no visaugstākajiem mērķiem. Brīžiem nesaprotu, kā mūsu šķēpmetējiem rezultāti svārstās tik lielās robežās. Tā nav tikai sportiskā formas vai tehnikas lieta, iemesli acīmredzot jāmeklē galvā, domāšanā. Savs vārds — domāju — jāsaka arī treneriem. Nesaprotu, kāpēc līdz saviem labākajiem rezultātiem šogad netiek Ainārs Kovals — kad skatos, kā viņš met, man sāp. Ar viņa spēku jālidina vismaz desmit metrus tālāk. Ceru, ka viņš pratīs sakārtoties. Arī Vadimam Vasiļevskim, liekas, vajadzētu vairāk kontrolēt savas emocijas, jo potenciāls ir milzīgs. Negribu gan gudri runāt, jo tik labi viņu lietas un treniņu metodiku nepārzinu.
LIELĀKĀS NEVEIKSMES
Toreiz: Ja neieguvu kādu labu vietu, kādos mačos neuzvarēju, to tomēr neuzskatīju par neveiksmi, bet gan meklēju savu kļūdu vai citus objektīvus iemeslus. Protams, žēl, ka guvu rokas savainojumu (turklāt grūžot lodi), pēc kura saviem rezultātiem vairs netiku ne tuvu.
Tagad: Ja neizdodas kāds iecerēts darījums, mierīgi apsēžos un padomāju, ko vajadzēja izdarīt citādi — labāk, kur pieļāvu kļūdu. Parasti to izdodas atrast un citā reizē neatkārtot.
LIELĀKĀ VEIKSME
Toreiz: Protams, ka olimpiskais zelts, arī bronza pasaules meistarsacīkstēs, skaistie un interesantie gadi sportā. Žēl, ka trauma man neļāva izcīnīt kādu vērtīgu balvu zem brīvās Latvijas karoga.
Tagad: Protams, ka ģimene, jo to es uzskatu par svarīgāko cilvēka dzīvē. Labs darbs, kas iet pie sirds, to tikai papildina. Kopumā esmu apmierināts ar savu likteni. Ja man nebūtu bijis sports, tik lielisks un savdabīgs treneris, stipra ģimene, tad varbūt būtu pievienojies tiem saviem vienaudžiem, kuri rakstura vājuma vai mērķa trūkuma dēļ tagad rakņājas pa gružkastēm vai (un tādu no man zināmajiem nav mazums) jau sēž uz mākoņa maliņas. Esmu priecīgs par to, kas ar mani ir noticis un notiek.
REŽĪMS
Toreiz: Kad sportoju, viss bija vienkārši — treniņi, sacensības, atpūta. Nav tā, ka man negribējās arī delverību, taču lielie mērķi visu ielika rāmjos. Lai kādi bija padomju laiki, sportā viss bija noorganizēts perfekti. Nebija viegli tikt PSRS izlasē, bet, ja tur biji, tad nebija jālauza galva par treniņnometnēm (man tādas bija desmit gadā), inventāru, pārtiku. Atlika tikai trenēties un… runāt krieviski. Atceros, ka man un Jānim Lūsim aizrādīja, ka citu klātbūtnē latviski mēs runāt nedrīkstam. Protestēt būtu bezjēdzīgi, tad labāk vispār nerunāt.
Tagad: Tagad man viss pakārtots darbam un ģimenei. Ceļos agri, pēc astoņiem jau esmu darbā, kur parasti uzturos līdz sešiem. Mājās vienmēr ir ko darīt. Vasarā vasarnīca prasa rūpes. Kaut nedaudz, tomēr cenšos arī pakustēties. Ceru, ka manas kājas veselības stāvoklis uzlabosies un es atkal varēšu startēt veterānu mačos. Žēl, ka nav sacensību šķēpmešanā no vietas, jo tur es joprojām jūtos salīdzinoši stiprs.
VAĻASPRIEKS
Toreiz: Sporta gaitās nekādus hobijus sevišķi atļauties nevarēju, jo retajos brīvajos brīžos gribējās vienkārši atpūsties.
Tagad: Tagad vairāk laika varu veltīt savam senajam hobijam — makšķerēšanai. Sevišķi man to patīk darīt ziemā, kad tu pats vari izvēlēties vispiemērotāko vietu. Nevajag laivu un arī ūdenszāles netraucē.
Juris BĒRZIŅŠ-SOMS
