Ar aicinājumu nokārtot parādu
Jau ilgu laiku ekspremjera Viļa Krištopana aizraušanās ar golfu nav jaunums, taču sportam daudzus dzīves gadus veltījušais un dažādas politiskas vētras piedzīvojušais kapteinis kopš pavasara ir stājies uz Latvijas Golfa federācijas (LGF) komandtiltiņa, pieņemot vēl vienu izaicinājumu. LGF prezidenta amatā Krištopans izvirzījis vairākus mērķus, lai universālo spēli ne tikai padarītu atpazīstamāku, bet arī veicinātu golfa kļūšanu par sabiedrības dzīvesveida daļu.
Viens no pirmajiem soļiem bija 10. maijā visos lielos un mazos laukumos no Usmas līdz Gulbenei notikusī Latvijas Golfa diena, kas ļāva daudziem vēl mītisko spēli iepazīt personiski un bez maksas, turklāt ar nodrošinātu padomu un inventāru. Par sporta veida attīstības perspektīvām un plāniem federācijas vadībā Vilis Krištopans pastāstīja intervijā Sportam.
— Kāda loma šobrīd jūsu dzīvē ir golfam?
— Tas ir vaļasprieks, kam gribu veltīt savu laiku. Golfs man ir dzīvesveids — federācija un paša spēlēšana. Golfā tāpat kā savulaik par premjeru strādāju 24 stundas diennaktī — pamosties un domā, ko darīsi. Tā ir kā paralēlā dzīve. Kad biju basketbola treneris, viss laiks no rīta līdz vakaram bija basketbolam. Nebija neviena brīva brīža, esmu pieradis tā dzīvot.
— Kas pamudināja uzņemties papildu pienākumus?
— Gribu radīt golfa sabiedrībā labu sajūtu, lai golferi nejustos kā nabaga radinieki. Pienāks mirklis, kad tie, kas nespēlē, apskaudīs tos, kas spēlē. Gribas, lai būtu emocionāls pacēlums, un tas būs. Golfs kā liels vilnis pāries pāri arī Latvijai, bet vajag to paātrināt, un šai ziņā gribu palīdzēt.
Nepārvērtējams ir arī Lauras Jansones, māsu Kristas un Māras Puisīšu ieguldījums Latvijas golfa izaugsmē. Tas ir piemērs bērniem un vecākiem un parāda, kādas iespējas sports paver studijām un labas izglītības iegūšanai.
— Kā pārliecināt cilvēkus pamēģināt golfu?
— Jābūt mārketinga sistēmai — esmu savulaik pārdevis vīnu, vadījis partijas Latvijas Ceļš vēlēšanu kampaņu, būtībā tirgojis politiķus, un ne no kā 1998. gadā dabūjām Saeimā 21 vietu tikai ar pareizu reklāmu. Arī golfā nebūs tā, ka vienreiz pateiksi un visi uzreiz skries. Mūsdienu cilvēks ir informācijas pārslogots, ir jāatgādina 10 reizes, kā arī jārada iespējas pamēģināt. Piemēram, Latvijas Golfa dienā, kad cilvēks var atnākt uz kādu no deviņiem laukumiem Latvijā un bez maksas pats visu izmēģināt.
— Varbūt potenciālie spēlētāji saausīsies, ka ar viņiem grib manipulēt?
— Neizdomāsim velosipēdu — katrā sabiedrībā apmēram 10 procenti ir golferu. ASV, Zviedrijā, Dānijā ir, Igaunijā jau vairāki tūkstoši spēlētāju, bet Latvijā nav. Svarīgi ir iet uz priekšu. Golfs man daudz ko dzīvē ir devis, un uzskatu par savu sūtību atdot parādu un ļaut tūkstošiem cilvēku iepazīt golfu.
— Mainās arī mediju pasaule. Kur sevi reklamēt?
— Esam gatavi darboties arī sociālajos medijos, internetā. Avīzes daudzi vairs nelasa, un no tā biznesa jāmūk ātrāk prom. Tas beigsies agrāk, nekā šajā biznesā iesaistītie domā. Pats vairs nepērku pat žurnālus. Golf Digest labāk lasu iPad, un kādēļ man būtu vajadzīga papīra versija?
— Kas mainījies federācijā, kopš esat tās prezidents?
— Mēneša laikā esam radījuši jaunu mājaslapu, atvērām federācijas biroju Piņķos, turpat blakus ir Viesturi, pēc rekonstrukcijas būs Salienas laukums. Par finansēm ko solīt vēl ir pāragri, taču jūtu, ka nepieciešamo summu šogad savāksim. Ir jārada pašiem labs produkts, lai ieinteresētu sadarbības partnerus, kas būtu gatavi dot naudu biznesa apsvērumu dēļ. Man kā spēlētājam ir svarīgi, ka izveidojām skaidru kvalifikācijas sistēmu dalībai Baltijas kausa izcīņā un Eiropas komandu čempionāta II divīzijā.
— Kāda ir situācija ar golfa treneriem?
— Latvijā pašlaik daudz labāk nekā daudzās citās valstīs. Viesturos ļoti kvalitatīvi strādā Dāvja Puksta vadītā akadēmija, kur ir arī ārzemju treneris. Ļoti labs speciālists ir Ozo laukumā, pie kura arī pats esmu pierakstījies. Ir arī pašu mājās izauguši zinoši treneri. Abās jaunatnes skolās bērni un jaunieši var trenēties gan Ozo, gan Viesturos, un vecākiem tā ir ļoti laba iespēja bērnus vasarā atstāt uz visu dienu. Mana golfa trenere Amerikā ir spēlējusi LPGA, bet viņas tēvs bija parasts šoferis poļu imigrantu ģimenē. No rīta meiteni smagā mašīna izlaida pie golfa kluba un vakarā aizveda mājās. Viņa centīgi trenējās un tika LPGA, bet vēlāk kļuva par treneri.
— Varbūt Latvijā smago mašīnu šoferi domā, ka golfs nav viņu bērniem?
— Kā likums, bērni, kas nāk no trūcīgākām ģimenēm, sportā kaut ko sasniedz. To labi atceros no basketbola skolas, ka vislabākie bija tie, kuru vecāki nevarēja samaksāt septiņus latus mēnesī. Vēl šodien darbojas Basketbola skola Rīga, kurā bērns mēnesī izmaksāja apmēram 100 latu, bet vecāki maksāja septiņus. Man bija jādabū starpība no sponsoriem un paziņām. Apzinos, ka tagad līdzīgi būs golfā, taču tas dod gandarījumu, kad redzi darba rezultātu.
— Daudzi saviem vaļaspriekiem tērē prāvas summas, bet golfam joprojām ir dārga sporta veida reputācija…
— Nebūs daudz sporta veidu, kur darbošanās maksā mazāk nekā pāris eiro stundā, turklāt dod iespēju spēlēt svaigā gaisā skaistā vidē. Tieši tik daudz izmaksā golfs aizrautīgiem spēlētājiem, kas laicīgi iegādājas sezonas karti un apzinās, ka ne jau no arvien jauna inventāra ir atkarīgs rezultāts spēlē. Tas nav ne dārgi, ne ekskluzīvi, un katrs to var izrēķināt. Normālai pirmajai sezonai, izejot arī apmācību, nokārtojot Zaļo karti un iegādājoties labas lietotas nūjas, pietiek ar trim cipariem rakstāmu skaitli. Ne velti Viesturos un arī Ozo laukumā parādās arvien vairāk pensionāru.
— Labāk jāpiedomā, kā pareizi naudu tērēt?
— Man vēl pašlaik ir labi 15 gadus veci slaloma zābaki un labs kombinezons, bet var jau mainīt inventāru katru gadu. Golfā es arī savulaik biju tāds muļķis, ka skrēju pakaļ visam jaunajam un pilnīgi velti izmetu naudu vējā, līdz beidzot pielāgoju nūjas, kas der tieši man. Ar tām spēlēju un spēlēšu vēl vairākus gadus. Galvenais ir spēle, nevis skaista soma, lai gan sievietēm, protams, arī tas tāpat kā apģērbs ir svarīgi. Tas pieder pie lietas, bet interneta veikalu ērā ir fenomenālas iespējas dzīvot taupīgi.
— Vai saskatāt iespēju sportam rēķināties ar lielāku valsts finansējumu?
— Ir labi, ka valstij ir budžeta sadaļa sportam, un būtu vēl labāk, ja tā pieaugtu. Bet te patiesība ir diezgan skarba — ja apsolītos divus procentus budžeta naudas nespējam dot aizsardzībai, tas pašreizējā situācijā jau ir kā potenciāls apdraudējums valsts pastāvēšanai. Jādzīvo no pašu naudas vai no sponsoriem. Uzņēmumi 10 procentu peļņas nodokļa bez zaudējuma var novirzīt sportam caur sabiedriskā labuma organizācijām. Saeimā bija grūti to panākt, bet savulaik to izcīnījām.
— Kā ar valsts finansējumu bērnu sportam?
— Esmu dzīvojis ASV un Vācijā. ASV nav sporta skolu, ko finansētu valsts vai pašvaldības, bet viss notiek skolās. Katrā skolā ir basketbola komanda — lielāka vai mazāka, bet savā līmenī ir. Tā ir sistēma, kam seko studentu sports un virsotnē ir NBA. Valsts finansējums ir apmaksāta skolas sporta zāle, treneris, inventārs. Mums tikmēr ir finansētas mazas saliņas — ļoti labā līmenī, bet aptver dažus procentus bērnu. Piemēram, visi Krāslavas basketbola talanti tādēļ pagaist, jo par viņiem neviens neuzzina. Tās šeit ir nesalaužamas tradīcijas tāpat kā mūžīgā brēkšana, ka sporta skolām par maz naudas, bet nepareiza un mazliet kropla ir pati sistēma. Ja sports būtu katrā skolā, nauda atrastos gan trenerim, gan bumbām. Golfā mums pašiem jāsāk apmācīt skolotājus, lai savu sportu plašāk varētu iepludināt vidusskolās. ASV valdība arī nefinansē golfu, bet ir publiskie laukumi, kas ir vislētākie, un kur izaugušas daudzas pasaules zvaigznes pat bez treneriem.
— Cik lielā mērā uzņēmumu vēlmi dot naudu sportam nosaka biznesa intereses?
— Ir sponsori, kas vienkārši pa draugam var kaut ko atmest, un ir tādi, kam vajag mārketingu. Mums tādēļ jāpadara golfs pievilcīgs, un ar labu mārketingu tāpat kā basketbols un citi sporta veidi varēsim piesaistīt biznesa daļu, kam vajadzīga reklāma. Jautājums ir, cik mēs būsim redzami. Savukārt par ziedojumiem no peļņas nodokļa, tas ir sarunāšanas jautājums.
— Kā nodrošināt federācijas darbu, ja tās rīcībā nav pienācīgu finanšu resursu?
— Jāmeklē brīvprātīgie un fanātiķi, visa pasaule balstās uz trakajiem, un tādus atradīsim. Protams, jāstrādā ar sponsoriem un jārod iespēja maksāt algu ģenerālsekretāram, arī federācijas sekretārei, kam bērni tomēr jābaro. Citādi ir lielajās federācijās basketbolam un hokejam, kur ir liela nauda, un arī liels atbildīgs darbs. Mēs Latvijai esam tikko piedzimis sporta veids, lai gan pasaulē pirmais British Open notika vēl astoņus gadus pirms Ļeņina dzimšanas. Latvijā pirmo golfa laukumu uzcēla jau 1940. gadā, bet tas tā arī nesāka darboties. Ja viss būtu sācies jau tolaik, arī golfā šajos vairāk nekā 70 gados būtu tālu tikuši. Es esmu gatavs daļu savu ienākumu veltīt golfam, un atradīsies arī citi.
— Kādi būs galvenie akcenti Latvijas sacensību kalendārā?
— Centīsimies piesaistīt sponsorus nacionālajam amatieru Open. Lai katram spēlētājam būtu kvalitatīvi suvenīri — skaists turnīra krekls, cepurīte, laba ēdināšana. Būs iespēja internetā sekot rezultātiem sacensību gaitā, un centīsimies pēc iespējas kvalitatīvāk apzīmēt laukumu, cik ļaus finanšu iespējas. Jāizstrādā vienkāršs un kvalitatīvs sacensību nolikums. Tas ir arī turnīra mārketings, un ļoti svarīgi, lai katrā nākamajā reizē pieteiktos arvien vairāk ārzemju spēlētāju. Jo vairāk būs dalībnieku, jo vairāk būs līdzekļu dalības maksās, kas ļaus sacensības sarīkot arvien augstākā līmenī. Amatieru sacensības nebūt nenozīmē zemu līmeni — daudzi augstas klases spēlētāji tā arī nepāriet profesionāļos, jo ienākumus nodrošina citādāk. Latvijā arī citi sporta veidi vietējā līmenī lielākoties ir amatieriem.
— Par nacionālo Open bieži diskutē, cik augstu noteikt atļauto handikapa limitu?
— Domāju, ka risinājums ir sadalīt spēlētājus, lai viņi laukumā būtu kopā ar sev līdzīgas meistarības golferiem. Nacionālais Open tomēr ir virsotne, un mums jāorientējas uz augstu sportisko līmeni. Jaunajiem golferiem neko nepalīdzēs vilkšanās astē ļoti labiem spēlētājiem — visam savs laiks. Ierobežots turnīrā ir tikai spēlētāju skaits, ko laukums var uzņemt.
— Kas noteiks gandarījumu par ieguldīto darbu?
— Ja Latvijā būs vairāki tūkstoši golferu, federācijas ziņā esošie turnīri tiks sarīkoti augstā līmenī, kā arī spēlēs bērni, kas nosaka golfa attīstību. Svarīgs ir arī laukumu skaits, kas būs tieši atkarīgs no spēlētāju skaita. To redzam ne tikai Igaunijā, bet arī Lietuvā, kur ir jau pieci 18 bedrīšu laukumi un viens deviņu bedrīšu laukums. Katrā laukumā pāris gados izaugs vismaz 300 spēlētāju. Mēs Baltijas valstu vidū pašlaik esam atpalikuši.
— Kas sagaida Latvijas pļavu golfa laukumus?
— Neviens tiem netraucē, taču arī palīdzēt īpaši nevar. Arī pļavu golfs balstās uz fanātismu. Pļavu laukumi ir, bija un būs, lai gan vieni pagaist, citi rodas vietā. Laukums nevar pastāvēt pa pusei — vai nu to pļauj katru dienu, un laukums ir, vai nepļauj, un laukuma nav. Man saimniecībā ir piecu hektāru zāliens vienkārši skaistumam, un zinu, cik izmaksā pļaušana un uzturēšana.
— Vai ir kāda potenciālo golferu kategorija, ko gribētu īpaši uzrunāt?
— Golfs ir lieliska iespēja sportistiem, kas beiguši aktīvo karjeru, bet arvien grib sacensties. Viens tad spēlē zolīti, cits — hokeju, bet daudzi neapjauš, ka golfs viņiem ir kā radīts. Man bija tieši tā, golfā nokļuvu nejauši, kad vēl kā basketbola treneris Austrālijā par 10 dolāriem aizgāju uz municipālo laukumu. Taču jārada mārketinga sistēma, kas palīdzētu cilvēkiem nonākt golfā, un no katriem 10 vismaz divi noteikti paliks. Mana sūtība ir to izdarīt. Kā veiksies, redzēsim. Jau tagad golfā ir daudz hokejistu, bijušo un esošo riteņbraucēju, basketbolistu, kalnu slēpotāju, bet viņu var būt vēl vairāk. Golfs ir labs arī kā otrais sporta veids, kas pirmajam netraucē.
Vilis KRIŠTOPANS
Lavijas Golfa federācijas presidents
Dzimis: 1954. gada 13. jūnijā Omskas apgabalā, Krievijā
Karjera: Basketbola meistarkomandas Rīgas VEF basketbolists no 1971. gada;
Aizvadījis 40 spēles Latvijas basketbola izlasē PSRS turnīros no 1975. līdz 1981. gadam;
Basketbola meistarkomandas Rīgas VEF galvenais treneris no 1988. līdz 1990. gadam;
Latvijas Basketbola līgas pirmais prezidents;
Latvijas Republikas 5., 6., 7. un 8. Saeimas deputāts;
LR Ministru prezidents no 1998. gada novembra līdz 1999. gada jūlijam
Golfā: Latvijas midamatieru čempions (2008, 2011), Latvijas senioru čempions (2012)
Ģimenesstāvoklis: precējies, sieva Aija; dēli Kaspars un Kristaps, meita Nikola
Vaļasprieki: medības, golfs
Autori: Gundars Galkins
