Ar briljanta slīpējumu
„Tas ir kā apstrādāt briljantiņu — slīpēt, slīpēt līdz pilnībai. Kad katrs elements, katrs žests, katrs smaids un galvas pagrieziens — viss noslīpēts līdz pilnībai, tad vingrojot vari ļauties tikai mūzikai. Un nevis tu viena, bet visas kopā — kā viens vesels. Tāds ir grupas vingrojums.” Tā šo interesanto, vizuāli tik baudāmo mākslas vingrošanas veidu raksturojusi Ludmila Kačkalda, viena no titulētākajām un pieredzes bagātākajām personībām Latvijas mākslas vingrošanā. Tieši grupas vingrojumos Ludmila savulaik guva pasaules panākumus.
Šī disciplīna pirmo reizi iekļauta arī starptautisko sacensību Baltijas aplis programmā. Bija laiki, kad dzelzs priekškara šajā pusē grupas vingrojumā toni noteica Latvijas meitenes.
VISAS KĀ VIENA!
Četri plīvuri, četri apļi — pārliecinošs izpildījums, interesanta kompozīcija. Veltas Krasovskas un Aijas Šneideres veidotais grupas vingrojums 1959. gadā Vissavienības sacensībās Maskavā iegūst Ceļojošo kausu par labāko kompozīciju. Sešdesmitajos gados uzvaras gājiens pārliecinoši turpinās — augstākā kaluma medaļas seko cita citai, Latvijai izdodas apsteigt pat titulētās Krievijas komandas — Maskavas un Ļeņingradas izlases.
1967. gadā Latvija Ludmilas Kačkaldas personā pārkāpj savienības robežas un izcīna pasaules zeltu pirmajā pasaules čempionātā grupas vingrojumos Kopenhāgenā. PSRS izlase — trīs pieredzējušas pasaules medaļnieces — Ludmila Savinkova, Tatjana Kravčenko, Elvīra Averkoviča — un trīs pavisam jauniņas — Marina Kučinska, Tatjana Maškova un rīdziniece Ludmila Kačkalda — visas stājās vienam vingrojumam ar 12 apļiem. Augumā līdzīgas, pieredzes un titulu ziņā — kā nakts pret dienu. Jaunajām, arī Kačkaldai, tas bija kā sākt no nulles, sevi pierādīt, pierādīt un vēlreiz pierādīt.
„Tolaik bija nerakstīts likums, ja tiec PSRS izlasē, pasaules meistarsacīkšu medaļas gandrīz garantētas — lielvalsts citu iznākumu nepieļāva. Bet to, kā izlasē tikušam līdz medaļām izturēt, zina tikai tas, kas pats šai ellei un paradīzei cauri gājis. Tas bija mans grūtākais, bet bagātākais laiks — caur pieredzi, pārdzīvojumiem un cilvēkiem, ko liktenis man lēma,” savulaik atmiņās dalījās Kačkalda.
ZINĀTNISKĀS BRIGĀDES, DZELŽAINI KRITĒRIJI…
Zinātniskās brigādes, dzelžaini kritēriji, tabulu tabulas, kļūdu skaitīšanas un izvērtēšanas… Un treniņnometnes Suhumi, Batumi, pēdējā — Maskavā. Ceļš līdz vingrošanas Mekai — rožu zemei Bulgārijai — izrādījās asiem ērkšķiem kaisīts. 1969. gada pasaules čempionātā Varnā Ludmila Kačkalda PSRS izlases sastāvā izcīna sudraba medaļu. Ar ko tolaik Padomju Savienībā atšķīrās pirmā vieta no otrās? Otrā vieta — tas nebija nekas. Vai nu uzvara, vai nekas.
Gatavojoties 1973. gada čempionātam, PSRS izlasei nav pastāvīgas bāzes, pirmā nometne notiek Kalugā, netālu no Maskavas. Ziema, aukstums. Maskavā izlase dzīvo Novogorskā, uz pirmo treniņu kādas rūpnīcas sporta zālē ik dienas jābrauc cauri visai pilsētai, otrais treniņš pavisam citā pilsētas galā, tad vēl nebeidzamas tikšanās un uzstāšanās uz dažādu rūpnīcu skatuvēm. Dzelžains treniņu un ēšanas režīms, un dzelžains mērķis — Bulgārijā ir jāuzvar.
Nebeidzami testi, kustību un elementu savienojumu slīpēšana, metienu, priekšmeta tvērienu treniņi aizsietām acīm, gluži kā bulgāru skolas ābecē — priekšmetu pret sauli tvert mācoties. Desmit progoni* ik treniņu. Starp treniņiem, braucot autobusā, visas, ar treneri Batajenu priekšgalā, dzied. Izdzied pašas savu vingrojumu — pie katras nots katru kustību. Pēdējais treniņš ik vakaru vēl notiek viesnīcas vestibilā. Meitenes ir tik ļoti pārņemtas ar to, ko dara, un to, ko grib sasniegt, ka gatavas trenēties pat bez treneriem. Tiek atstrādātas vissīkākās nianses, kam dienas treniņos neatliek laika — katrs žests, galvas pagrieziens, katrs smaids un pat ieelpa… un — galvenais — visām kopā, visām vienādi, jo tas taču ir grupas vingrojums, visas kā viens vesels. Un Kačkaldai otrā pasaules zelta medaļa! Par šo izlasi vēl šodien klīst leģendas — tas esot bijis kas nepieredzēts, vienotības un mērķtiecības ziņā.
SUDRABA MEITEŅU TRIUMFS
Arī pielūdzēju viņām netrūka… Uz 1978. gada PSRS kausa izcīņu Rīgā biļetītes medīja jau pie Sporta manēžas tramvaja pieturas. Arēna bija ļaužu pārpilna, un sudraba meitenes līdzjutēju uzticību godam attaisnoja. Pēc jau izcīnītajām divām sudraba godalgām — triumfa Tomskā grupas vingrojumā ar trim bumbām un trim auklām un veiksmīgā starta Vissavienības sacensībās Rīgā — trešā medaļa bija nepārprotams apliecinājums Latvijas vingrotāju meistarībai. Pēc 1979. gada čempionāta pirmās dienas, kad vakara ziņu programmā Vremja jau izskanēja vēsts par Latvijas izlases līderpozīcijām, tikusi sasaukta pat tehniskās komitejas sēde, lai tiesnešiem atgādinātu, ka Baltijas vingrotājas nav vienīgās labākās PSRS… Rezultātā par PSRS čempionēm kļuva ukrainietes, bet Latvijas izlase izcīnīja savu ceturto sudraba medaļu.
„Mēs visas bijām gatavas atdot visu. Un atdevām visu,” tā treneres Baibas Kaimiņas vadītās izlases veiksmes gājienu atceras ilggadēja izlases dalībniece treneres meita Liene Kaimiņa. „Baisa slodze. Vasarās trīs treniņi dienā, 12 progoni pēc kārtas, tad dažas minūtes atpūtai un viss turpinās. Pirms tālajiem mačiem citā laika zonā trenējāmies arī naktī, lai būtu gatavas startam.
Spēcinošo sporta dzērienu mums tolaik nebija, dzelžainas diētas gan. Bijām gatavas uz visu — treniņnometnē Iecavā dzīvojām blakus zālei esošajā ģērbtuvē, uz raskladuškām gulējām.
Pusotras stundas ik dienas tika atvēlētas horeogrāfijai. Lidija Gulbe, Regīna un Juris Kaupuži, Sergejs Gluhovs, Inta Karule, Aleksandrs Rumjancevs, pat Arturs Ēķis un Haralds Ritenbergs strādāja ar Latvijas izlasi. Pašas par savu naudu braucām uz treniņiem pie vadošajiem PSRS un pasaules speciālistiem olimpiskajā centrā Maskavā. Kad grupas vingrojumā parādījās jauns priekšmets — vālītes —, trīs nedēļas pamattehniku apguvām lielpilsētas cirka skolā. Ir jāatdod viss, ja ne — nebūs nekā.”
GODS VAI SODS?
1992. gadā trenerei Kačkaldai tiek uzticēts Latvijas izlasi izvest pasaulē startam Eiropas čempionātā Štutgartē. No savas pieredzes viņa zina — vajadzīga pamatīga treniņnometne. Un tikpat labi saprot, ka atšķirībā no PSRS izlases laikiem pašai būs jāgādā arī bāze un nauda, lai līdz Eiropas čempionātam vispār tiktu. Preses konferencē martā par gatavošanos čempionātam Kačkalda ironizējot stāsta — grūtākais jau garām. Sporta zālē ar pavasari ienāk siltums, ļaujot novilkt cimdus… Bet galvenais, ko viņai līdzās fiziskajai, tehniskajai un psiholoģiskajai sagatavotībai izdodas iedēstīt izlases meitenēs ir atbildība, lepnums un prieks par vienreizējo iespēju Latviju pirmo reizi izvest pasaules arēnā. Štutgartes startam vērtējumi atzinīgi, ugunskristības izturētas.
19., 20., 16. vieta pasaules un Eiropas laukumos — neatkarību atguvušās Latvijas izlasei grupas vingrojumos spēcīgāko virsotnei pietuvoties tā arī neizdodas. Viens nekad un nekur nav bijis cīnītājs, un bezspēcības apziņa nav tikai Kačkaldas untums un nespēks. Ar skatu no malas tas ir skaidrs ikvienam. Latvijas treneri izlasi neuztver kā godu, bet drīzāk — sodu. Kačkalda centusies pierādīt, ka kaut ko var izveidot arī no tā materiāla, ko izlasei atvēl Latvijas treneri. Basketbolā varbūt komandā vienoties vieglāk, mākslas vingrošanā sešas meitenes jāiemāca ne tikai vienādi vingrot, bet arī vienādi elpot…
LATVIJAS IZLASE — 2011…
Pēc divu gadu pārtraukuma Latvijas junioru izlase grupas vingrojumos atkal gatavojas startam Eiropas čempionātā, kas maija beigās risināsies Minskā. Tiesa, nacionālās izlases apzīmējums šai vienībai ir visai nosacīts. Galvenā trenere Gaļina Marjina pēc sava kluba meiteņu uzvaras Latvijas čempionātā labprātīgi uzņēmusies sagatavot Latvijas komandu (piesaistot arī citu treneru audzēknes), atvēlot sava kluba tā jau limitētos treniņu laikus, savas treneres — Natāliju Kaļiņinu un Karīnu Šavļuku. Valsts atbalsts un finansējums nacionālajai izlasei — apaļa nulle.
Zālē, kur ierodos uz izlases treniņu, vienlaikus strādā četri treneri, vienlaikus skan divas dažādas mūzikas, vienlaikus trenējas Marjinas kluba jaunās vingrotājas, šābrīža vadošās vingrotājas un visam pa vidu arī… Latvijas izlase.
„Šobrīd trenējamies piecas reizes nedēļā, meitenes ir kopā tikai mēnesi,” stāsta Gaļina Marjina. „Varbūt tāpēc sacensībās līdz šim daudz zaudējumu, slikts rezultāts. Šogad pirmo reizi grupas vingrojumi iekļauti arī starptautisko sacensību Baltijas aplis programmā. Tas būs pēdējais mēģinājums — ja neizdosies, esmu gatava ceļazīmi uz Eiropu atdod citam klubam, kam labāks rezultāts un kas gatavs šo atbildību uzņemties. Kamēr Latvijā mākslas vingrošanai nebūs savas sporta bāzes un iespēju pilnvērtīgam darbam, uz rezultātiem grūti cerēt.
Grupas vingrojums kļuvis tik sarežģīts, ar tādu grūtību, akrobātiskajiem savienojumiem, ka vadošo izlašu — Sanktpēterburgas, Maskavas, Azerbaidžānas, sniegums ir kā mazi šedevri. Bet šīs izlases strādā specializētās zālēs pie pasaules klases treneriem, vingrotājas saņem algu… Profesionālam darbam — profesionāls rezultāts. Mums atliek neizkrist no aprites, izdzīvot. Ir jābrauc, jāpiedalās, jācīnās.”
Grupas vingrojumi — piecu vingrotāju mini izrādes ar piecām auklām 12. un 13. martā būs baudāmas arī Rīgā, Baltijas aplī, kur, iespējams, redzēsim ne vienu vien briljantiņu. Tā, cerams, atkal būs reize, kad varēsim piemirst par ieilgušo izdzīvošanas režīmu Latvijas mākslas vingrošanā un līdz ar pasaules elpas un Latvijas mākslinieku klātbūtni baudīt, baudīt, baudīt…
Arta ANDERSONE
Rakstā izmantoti fragmenti no grāmatas par Ludmilu Kačkaldu Vēja spārni, šķiet, viņu nes…
* progoni — vingrojuma izpildījums no sākuma līdz beigām
