Lielāks prieks par mazāku naudu
Tikai viena uzvara un pēdējā vieta MasterCard Baltijas Basketbola līgas elites grupas turnīrā, negaidīts zaudējums mačā ar Turības studentiem un atkāpšanās uz piekto vietu Latvijas Basketbola līgas tabulā — Valmieras basketbola komandai ziemas beigas iznākušas nemīlīgi drēgnas. „Salīdzinot ar 2008. gadu, kluba budžets sarucis vairāk nekā trīs reizes. Taču mērķis nemainās — gribam spēlēt Latvijas čempionāta pusfinālā un nopietni pacīnīties vismaz par trešo vietu,” BK Valmiera ģenerālmenedžeris Mārtiņš Bērziņš tomēr cer uz siltu un interesantu pavasari. Par prieku teju tūkstotim līdzjutēju, kuri vislabāk apmeklēto basketbola spēļu laikā piepilda Vidzemes Olimpiskā centra zāles tribīnes.
LĪDZ MEDAĻĀM 60 GADU DISTANCE
Basketbola vēsturē atrodamas liecības, ka pirmās Valmieras meistarsacīkstes basketbolā izspēlētas 1938. gadā. Tiesa, Latvijas mērogā valmierieši ilgi turējušies ēnā, padomju laikos aprobežojoties ar īslaicīgām vizītēm virslīgā. LBL pirmajās sezonās deviņdesmito gadu sākumā Vidzemi pārstāvēja Valmieras Šana. Īstens amatieru veidojums ar amatieriem raksturīgiem tikumiem un sportisko varēšanu — ne augstāk par astoto vietu Latvijā.
Lai iestāvējušais ūdens sakustētos, bija vajadzīga enerģiska līdaka, un par tādu Valmieras basketbolā kļuva Varis Krūmiņš. Aizrautīgais makšķernieks pats savulaik bija aizcīnījies līdz VEF meistarkomandas dublieriem un dažā spēlē izmēģinājis roku pie lielajiem vīriem, taču, nevarēdams izkonkurēt Valdi Valteru un Igoru Miglinieku, drīz pievērsās trenera darbam. Jaunie valmierieši bija starp pirmajiem Latvijas Jaunatnes basketbola līgas dalībniekiem un, puikām augot, spārnos cēlās arī valmieriešu lielās cerības. Ilmārs Bergmanis, Jānis Cekuls, Sandis Amoliņš cits pēc cita iekļuva Latvijas jaunatnes izlasēs un agrā padsmitnieka vecumā debitēja pieaugušo basketbolā, sniegdamies augstāk par saviem augstas basketbola skolas neizgājušajiem novadniekiem. Labais piemērs iekustināja visu reģionu un jaunajiem valmieriešiem drīz talkā devās rūjienieši — Juris Andžejevskis, Gatis Melderis, Monvīds Pirsko.
XXI gadsimta sākumā Vidzemes metropole beidzot tika pie sakarīgas basketbola zāles un 5. vidusskolas tribīnes vai plīsa pušu, dzīvojot līdzi Valmieras komandas gājienam pēc Latvijas čempionāta bronzas medaļām (2003. un 2005. g.), kā arī 4. vietai FIBA Izaicinājuma kausa izcīņas Ziemeļu zonas turnīrā (2004. g.).
TREKNO GADU MALDI
Pirmo panākumu rosinātā apetīte auga, taču palika īsti neapmierināta. Augstāk tikt nebija iespējams, jo priekšā bija Ventspils un Rīga, kas spēlēja daudz lielāku iespēju līgā. Savukārt mīņāties uz vietas nebija interesanti. Uzņēmīgākie spēlētāji centās uztaustīt jaunus ceļus karjeras turpināšanai, meklējot takas uz ārzemju klubiem, bet treneris Krūmiņš jaunus rekrūšus meklēja pa visu Latviju, jo reģionālo talantu pieplūde uz brīdi bija apsīkusi.
Šādas metodes sagādāja īsus gandarījuma brīžus, taču ne lielus panākumus. Kad Latvijas medaļas vairākkārt palika rokas stiepiena attālumā, neveiksmju iemesls un avots jaunām emocijām tika meklēts treneru korpusā. Vari Krūmiņu galvenā trenera amatā nomainīja Ainars Bagatskis, tika piekoriģēti akcenti komandas komplektēšanā, iespējas paplašināja lielas bankas pievienošanās labvēļu lokam, komanda tika pie jaunas mājvietas plašajā Vidzemes Olimpiskajā centrā. Tomēr uz pjedestāla uzkāpt vairs neizdevās.
Vistuvāk Latvijas medaļām valmierieši tika 2010. gadā, kad izšķērdības dzīres Latvijas basketbolā jau bija beigušās. No jostas savilkšanas Valmiera cieta mazāk nekā lielie rīdzinieki, un LBL pusfināla pirmajās divās spēlēs vidzemniekiem mazliet pietrūka veiksmes, mazliet — pieredzes un vēl mazliet — aukstasinības, lai apspēlētu topošos čempionus Baronu. Taču iespējas netika izmantotas un nācās samierināties ar kārtējo ceturto vietu — kā izaicinājumu nākotnei.
Spēlētāji no Vidzemes, nauda — no visas Latvijas
Basketbola klubu budžeta skaitļu atklāšana pagaidām nav iegājusies modē, un arī valmierieši dod priekšroku iespējai konkrētām summas nenosaukt. Skaidrs, ka normāli aizvadāmai sezonai nepieciešamā summa Valmieras līmeņa klubam rakstāma ar sešiem cipariem, taču pirmais no tiem diezin vai ir lielāks pa vieninieku.
„Par naudas lietām jārunā ar kluba vadību, bet skaidrs, ka nevaru atļauties pasūtīt gatavus spēlētājus, kuri atbilstu manai taktiskajai koncepcijai,” atzīst pieredzējušais speciālists Ainars Zvirgzdiņš, kurš ziemā stājās Valmieras galvenā trenera postenī. „No otras puses, jaunajiem spēlētājiem ir labas iespējas trenēties labos apstākļos, iegūt vērtīgu spēļu praksi un ar laiku veidot veiksmīgu karjeru. Saprotu, ka jaunībā gribas visu un uzreiz, taču dažkārt ir vērts paciesties un ieguldīt sevī darbu — alga nekur nepaliks.”
Uz Latvijas klubu pašreizējo iespēju fona Valmieras saimnieciskā varēšana aptuveni atbilst komandas vietai LBL tabulā. Interesanti, ka arī šajā līmenī globalizācijas tendences sāk gūt virsroku pār lokālpatriotismu. Proti, kluba saimnieciskās dzīves kārtotāji pēc potenciālajiem atbalstītājiem lūkojas ne tikai Gaujas krastos vien. „Liels prieks, ka, par spīti grūtajiem laikiem, mūsu ilggadējie kluba atbalstītāji — Valmieras pilsētas pašvaldība, Kurši, Limbažu ceļi, Vidzemes Energoceltnieks — iespēju robežās turpina palīdzēt. Bet šogad klāt ir nākuši vairāki jauni atbalstītāji no citiem Latvijas reģioniem — piemēram, Pūre un Pure Chocolate, Eko Gāze un Sonax,” stāsta Bērziņš. Un mazliet noslēpumaini piebilst, ka notiekot nopietnas sarunas ar ļoti nopietnu atbalstītāju. Ja tās beigsies veiksmīgi, tad…
Nē, nekāda superkluba a la Ventspils Vidzemē gan nebūšot, taču nodomu stabilitātei atspaids noderētu. „Mūsu formula ir šāda: trīs četri labi vidusmēra Latvijas spēlētāji, četri pieci vietējie plus jaunie sporta skolas basketbolisti,” ģenerālmenedžeris ieskicē reālāko attīstības scenāriju, kas ideālā variantā nodrošina iespējas cienīgi startēt ne tikai LBL, bet arī Baltijas līgā.
Modelis Valmiera 2011 šim uzstādījumam atbilst diezgan precīzi. Vēl vairāk — pēc sezonas gaitā piedzīvotās sastāva rekonstrukcijas komandas kodolu veido tikai Vidzemes spēlētāji — valmierieši un rūjienieši Jānis Kaufmanis, Oskars Virsis, Juris Andžejevskis un Māris Ziediņš, gulbenieši Pāvels Veselovs, Raimonds Gabrāns un Jānis Graudiņš, siguldietis Klāvs Bedrītis.
Reģionālās saknes ir būtiskas komandas identitātes nodrošināšanai. Saikne ar līdzjutējiem tiek meklēta un uzturēta ļoti aktīvi — gan rīkojot dažādas akcijas spēļu laikā, gan, piemēram, aktīvi darbojoties interneta vidē (kompliments kluba mārketinga speciālistei Katei Glikai!). Pirmie rezultāti jau ir. „Šogad spēles vidēji apmeklē 500—600 skatītāju, kas, salīdzinot ar pagājušo gadu, ir neliels pieaugums. Atsevišķās spēlēs, kas tika īpaši pozicionētas, apmeklētāju skaits sasniedza aptuveni 900—1100 cilvēku,” stāsta Mārtiņš Bērziņš.
Izaudzināt savas zvaigznes
Pirms pieciem gadiem no Rūjienas uz Rīgu pārcēlās Latvijas basketbola, šķiet, spožākais uzlecošo zvaigžņu duets Dairis un Dāvis Bertāni, un līdzdalība Valmieras komandā palika tikai īsa epizode vecākā brāļa karjerā. Kas bijis — bijis, taču pieredzes mācītie valmierieši cenšas nepieļaut vēstures atkārtošanos.
„Līdz zināmam līmenim Valmiera ir spējusi un spēs pati sagatavot jaunos spēlētājus,” Bērziņš uzsver, ka klubs negrasās būt tikai lielo komandu donors. „Lai tas notiktu, viņi pakāpeniski jāiesaista lielās komandas sastāvā, un to arī darām. Piemēram, jau ilgāku laiku īpaši tiek strādāts ar 1996. gadā dzimušo 201 cm garo Rinaldu Mālmani, kurš nākamajā sezonā noteikti parādīsies arī lielās komandas pieteikumā. Šogad jaunajiem spēlētājiem pirmo reizi tiek nodrošināta iespēja no rīta trenēties individuāli, ko viņi dara trīs reizes nedēļā septiņos no rīta Gata Meldera vadībā.”
Patlaban Valmieras sastāvā jauno un talantīgo frakciju veido Latvijas U-20 izlases kandidāts Viktors Iļjins, U-19 un U-18 izlases kandidāti Jānis Bērziņš un Vents Veinbergs, kā arī U-16 izlases kandidāts Rolands Šmits. Galvenais treneris Ainars Zvirgzdiņš atzinīgi izsakās par viņu potenciālu un vēlmi strādāt, mazliet kritiskāk — par sagatavotības līmeni, taču uzsver, ka iespējas tiek dotas un tikai no pašiem atkarīgs, kā tās tiks izmantotas. „Visvairāk pietrūkst prasmju aizsardzībā — agresivitātes, aktivitātes, arī taktiskās izpratnes, kas atšķir jauniešu basketbolu no vīru spēles. Tās nav strauji apgūstamas lietas, tāpēc jāsaprot, ka patlaban vēl neesam gatavi svinēt lielas uzvaras. Jākrāj spēļu prakse un pieredze.”
Jauno audzināšanas process ne tikai sola dividendes nākotnē, bet arī sagādā neērtības tagadnē. Piemēram, no jaunatnes izlašu treneriem dzirdētas kritiskas piezīmes par Valmieras vadības nevēlēšanos sadarboties, acīmredzot baidoties, ka talanti tiks aizvilināti uz Rīgu. Vai kluba intereses nevar nonākt pretrunās ar jauno spēlētāju interesēm pēc straujākas izaugsmes un visa Latvijas basketbola ieinteresētību jaunā talanta attīstībā, nevis iesūnošanā? Paši valmierieši gan noliedz nepārvaramu pretrunu pastāvēšanu. „Manuprāt, līdz šim ļoti laba un konstruktīva bijusi sadarbība gan ar valstsvienības treneri Ainaru Bagatski, gan U-18 izlases treneri Pēteri Ozoliņu, gan U-16 izlases treneri Nikolaju Mazuru,” uzsver Mārtiņš Bērziņš.
Protams, jauno spēlētāju secīgu integrēšanu lielajā basketbolā jācenšas sabalansēt ar komandas sportisko mērķu sasniegšanu. Pērn 26 gadu vecumā galvenā trenera amatā veiksmīgi debitējušais Gatis Melderis tika uzskatīs teju vai par cunftes uzlecošo zvaigzni, taču šīs sezonas sākumā komandas zaudējumu sērija novilka valmieriešus Baltijas līgas tabulas dziļā pagrabā, saskaņa pajuka un Melderis atkāpās, atzīdams nepieciešamību iekrāt pieredzi rūdītāka speciālista vadībā. Ainara Zvirgzdiņa stāšanās pie komandas stūres tika nosvinēta ar vairākām uzvarām LBL turnīrā, tomēr gadījies arī pa kādam nepatīkamam zaudējumam.
„Neveiksmju sērijai Baltijas līgā bija arī vairāki objektīvi iemesli,” norāda Bērziņš. „Pirmkārt, mūsu pieredzējušo spēlētāju soliņš ir salīdzinoši īss, tāpēc katra pamatsastāva spēlētāja izkrišana no ierindas traumas dēļ būtiski ietekmēja komandas sniegumu. Otrkārt, mūsu sastāvs ir ļoti jauns un nepieredzējis, un spēļu galotnēs izpaudās pieredzes un arī meistarības trūkums. Tikai divas vai trīs spēles zaudējām ar vairāk nekā 20 punktu starpību. Nedomāju, ka spēļu līmenis BBL un LBL tik krasi atšķiras, bet LBL mums veicās labāk. Piemēram, divreiz uzvarējām gan VEF, kas spēlēja gandrīz labākajā sastāvā, gan labi nokomplektēto Baronu. Arī Zemgali, kas visnotaļ sekmīgi spēlēja BBL Izaicinājuma kausā.”
Lai nosargātu vietu BBL elitē, Baltijas līgā izlieto ūdeni tagad vajadzēs mēģināt sasmelt aprīļa sākumā paredzētajās pārspēlēs ar Izaicinājuma kausa ieguvējiem. Savukārt LBL turnīrā mērķis — kā katru gadu — pusfināls un nopietna cīņa par bronzas medaļām. „Uzvaras garantēt nevaram, bet jebkurā gadījumā mūsu mērķis paliek nemainīgs — konkurētspējīga, pamatā no vietējiem spēlētājiem veidota LBL un BBL elitē spēlējoša komanda, kurai pašu sporta skolā izaudzinātās rezerves rūdās LBL2,” kluba ģenerālmenedžeris sola, ka no ilgtermiņa stratēģijas neatkāpsies.
Guntis KEISELS, basket.lv
