Ar brīvu galvu režīma rāmjos
BMX
Eiropā tagad ir ziemas sporta veids, kam sezona sākas decembrī un beidzas
maijā, lai pēc tam atkal atsāktos un kulminētu augusta vidū olimpiskajās spēlēs
Pekinā. Sestdien un svētdien Dānijā risināsies BMX Eiropas čempionāta piektās
un sestās kārtas sacensības, un šis turnīrs būs sasniedzis ekvatoru. Šobrīd
tajā otro pozīciju ieņem Māris Štrombergs, trešo – Artūrs Matisons, bet
ceturtais ir Latvijas izlases galvenais treneris Ivo Lakučs, kura darbdienā tad
arī ielūkosimies.
"Mēs
zinājām, ka šī būs īpatna sezona, un tai gatavoties sākām gadu iepriekš,"
klāsta galvenais treneris. "Bija skaidrs, ka jau 2006. gadā vajadzēs
ielikt tādu vispārējās sagatavotības bāzi, lai ar to pietiktu divām sezonām, jo
starp tām būs minimāla pauze. Parasti ziemās smagi strādājam, lai vasarās
varētu viegli un labi braukt. Bet tagad jau pilnā sparā rit sacensības, un
organisms nav piekusis." Ko
organisms teiks maija beigās, kad vajadzēs startēt pasaules čempionātā, ar kuru
beigsies kvalificēšanās olimpiskajām spēlēm? "Pēc Eiropas čempionāta
astotās kārtas februāra beigās pusotru mēnesi sacensību nebūs. Tad mēs noiesim
drusku lejā, smagāk padarbosimies, lai aprīļa vidū atkal kāptu augšā.
Strādājam, lai sportiskā kondīcija īstajā brīdī būtu viļņa virsotnē. Tā visu
laiku periodiski šūpojamies – augšā lejā. Pēc tam sāksies visnozīmīgākais un
visspecifiskākais sagatavošanās periods augusta beigām Pekinā. Tagad vieni mači
ir parastā trasē, nākamie – Pasaules kausa izcīņas superkrosā. Pēc pasaules
čempionāta divarpus mēnešus gatavosimies tikai vienai vienīgajai olimpiskajai
trasei."
Uz pusi
mazāki, divreiz spicāki
Pasaules
rangā nāciju vērtējumā patlaban Latvija ieņem ceturto vietu. Piecas spēcīgākās
valstis cīņai par BMX pirmajām olimpiskajām medaļām drīkstēs pieteikt trīs
sportistus.
Ivo Lakučs
ir pilns apņēmības arī Pekinas olimpiskajās spēlēs piedalīties ne tikai kā
treneris. "Var uzskatīt, ka Artūrs Matisons, Māris Štrombergs un Toms
Skujiņš jau divas vietas ir izcīnījuši. Toms vēl startē junioru konkurencē.
Punktus nāciju vērtējumā skaita trim labākajiem. Vēl pāris veiksmīgi mači, un
būšu Tomu noķēris, tad sākšu dot ieskaites punktus. Mums ir vienošanās, ka
Pekinā startēs tie, kuri tobrīd būs labākie. Bet visādi var gadīties, rezervei
jābūt. Uz trešo vietu pretendēju ne tikai es, bet arī Edžus Treimanis un Artis
Žentiņš. Toms tikai nākamsezon sāks piedalīties elites vīru cīņās, viņš jau
tagad bez nevajadzīgas forsāžas gatavojas Londonas spēlēm."
Ar Ivo
tiekamies Valmierā nedēļā, kuru izlases līderi pavada treniņnometnē Francijā.
"Mūsu pagraba trasē Beitēs pumpas un tramplīni ir divreiz mazāki un uz
pusi spicāki nekā atklātajās trasēs. Tādā arī augumam jāstrādā divreiz ātrāk.
Citi nav tik lieli un gari kā es, turklāt ir jaunāki, kustību reakcija viņiem
ir vēl ātrāka. Es vairs neesmu tik elastīgs, tas jātrenē papildus," savu
īpašo treniņprogrammu pamato Lakučs. "Tā man jāgatavojas pirms startiem
Eiropas čempionāta posmos telpās. Sacensību vietā ierodos tikai nedēļu pirms
starta un cenšos iegūt trases ātrumu. Tas drusku ir eksperiments. Ar pārējiem
čaļiem tik daudz kā ar sevi eksperimentēt nedrīkstu. Man vēl mājās jāpieskata
Edžus Treimanis un juniors Rihards Veide, kuri atgūstas pēc traumām.
Pašam
jāuzlabo darbība startā, pati pirmā kustība. Pēc pērnās muguras traumas esmu
palicis stīvāks un šajā kustībā neiesaistu tik daudz ķermeņa muskuļu, cik
vajadzētu. Strādāju LOV fizioterapeita Mareka Osovska uzraudzībā. Pēc
katra smagāka treniņa viņš man muguru attaisa vaļā un palīdz nostiprināt.
Jāatgūst tikai pareizā starta kustība, un tad būšu sasniedzis normālu sportisko
formu."
Tālāk Ivo
Lakuča vārdiem pierakstīts paša sportista un trenera dienas rits.
Rīts. Turi
galvu brīvu
Pusdeviņos
pamostos, piecpadsmit minūtes pirms deviņiem esmu augšā. Sacensību periodā sev
izpatīku. Tad nevis jādomā, kā sevi ielikt režīma rāmjos, bet galva jātur
brīva. Svarīgas ir sajūtas, kā tu jutīsies, kā sakoncentrēsies īstajā reizē…
Nedēļā divas sacensību dienas jānobrauc tā, ka nekas no tevis nepaliek pāri.
Pēc tam sevi nomierini, atgūsties, bet darbu, kas nepieciešams, izdari. Celties
bez piecpadsmit deviņos – sprinterim tas ir normāli.
Pirms
mēneša, kad mums vēl bija sagatavošanās periods, biju augšā jau pirms astoņiem.
Vispirms kāpju uz veloveltnīša, minūtes divdesmit pagriežu pedāļus, izlokos,
tad svaigā dušā iekšā un esmu gan pamodies, gan iesildīts pirmajam treniņam.
Kafiju
nedzeru vispār. Ķīnas jasmīnu tēja gan man garšo. Vispār brokastis man
mierīgas. Katru otro dienu putriņa, vai kelogs, kad slinkums ko vairāk
lūkot, dažas maizītes, obligāti svaigi spiesta augļu sula. Organisms pa nakti
atpūties, neko daudz tam nevajag. Vairāk enerģijas jāuzņem pēc pirmā treniņa,
kas vienmēr ir galvenais un smagākais, lai pietiktu spēka arī otrajai
nodarbībai.
Pēc
brokastīm datorā ātri pārskatu e-pasta sūtījumus, paskatos, kas jauns pasaulē
un laižu uz pirmo treniņu, kas sākas pusvienpadsmitos.
Pirmais
treniņš. Bez arbūziem
Šodien
programmā speciālie spēka vingrinājumi Jāņa Daliņa stadionā, kur zem tribīnēm
blakus trenažieru zālei ir arī 60 m skrejceļš, kas ļoti labi noder dažādībai.
Vispirms no visām pusēm pamodinām muskuļus. Galvenās mums ir kājas, rokas,
mugura un vēdera prese, bet iekšējos dziļos muskuļus arī neaizmirstam. Kādi 12
pamatvingrinājumi, kurus vairākkārt atkārtojam un vēl palīgvingrinājumi.
Beidzam ar
eksplozivitāti. Citādi iznāk kā Rihardam, kurš no svaru zāles parasti aiziet ar
arbūziem padusēs – uzpumpējies, ar sastingušiem muskuļiem tā, ka rokas
atbrīvoti nevar nolaist taisni gar sāniem. Tādēļ pēc svaru zāles ņemam zemos
startus, paskrienam sprintus, palēkājam, atsperoties ar abām kājām, pāri
barjerām. Lai muskuļos atgriežas ātrums un svaigums.
Kāpēc BMX
braucējam vajadzīgas spēcīgas rokas? 40 procenti darbību jāveic ar rokām. Īpaši
startā – viduklis iet uz priekšu, rokas paliek aizmugurē, kad barjera krīt, ar
rokām un kājām met riteni uz priekšu. Mugurai un rokām ir ko turēt. Arī pārējā
trasē riteņa vadīšanai nepieciešamas stingras rokas. Otrkārt, arī ārpus trases
labāk būt simetriski attīstītam. Kad trenējos trekā, roku muskulatūrai vispār
nepievērsām nekādu uzmanību. Kājas vienos muskuļu kalnos, bet ķermeņa augšdaļa
dažam bija kā vārgulim.
Mans
rekords spiešanā guļus no krūtīm ir 145 kg. Tagad, ja labi saņemos, 110 kg varu
uzspiest septiņas reizes pēc kārtas. Savainotās muguras dēļ pietupienos ar
svariem neizceļos, bet ar kājām trenažierī 450 kg esmu uzspiedis. Lecu diezgan
normāli – 3,10 m no vietas, ar abām kājām atsperoties.
N-tie
slēdzieni
Rīt
pirmais būs plaiometriskais treniņš, kurā vairāk izkopsim eksplozivitāti. Lēkāsim
uz vienas kājas pa dažādiem paaugstinājumiem. Tad no liela augstuma lēksim
lejā, lai ir trieciens pret zemi un muskulis pierod ātri sarauties. Pastrādāsim
ar kustību biežumu, izmantosim barjeras, sprinta elementus. Lai prāts ātrāk
darbojas, reakcija top asāka, jo BMX startu tagad dod nevis pēc komandas, bet
barjera krīt datora nejauši izvēlētā mirklī divarpus sekunžu intervālā.
Visbiežāk
pirmais ir speciālais spēka treniņš ar riteņiem. Maksimālā ātrumā ņemam dažāda
garuma sprinta distances gan līdzenā vietā, gan pret kalnu, gan uz leju.
Citreiz to darām uz starta estakādes, apvienojot ar starta kustību. Strādājam,
kā mēs sakām, ar slēdzieniem – brauc mierīgi pa trasi, tad pēkšņi svilpiens
un… maksimāls cērpiens pedāļos iekšā, kurš ātrāk nobrauks attiecīgo trases
posmu. Slēdzieniem mums ir n-tie varianti – tā mācāmies spēku ar visu ķermeni
iespējami ātrāk un efektīvāk pārnest uz riteni. BMX braucējs ir sprinteris.
Īpaši
izkopjam starta tehniku – pirmie trīs minieni, pirmie pieci, 10 minieni…
Mainām pārnesumus, skatāmies video, analizējam. Tad vēl nāk taktikas treniņi.
Lai pierastu barā braukt, kur cits citam traucē, un mācētu izkļūt no neērtām
situācijām. Ir visādi vingrinājumi, bet kopš BMX ir olimpiskais sporta veids,
treniņi notiek aiz arvien slēgtākām durvīm.
Jebkurā
gadījumā vislabāk ir aizbraukt prom pirmajam jau starta taisnē. Pie tā arī
viscītīgāk strādājam. Jo dziļāk barā, jo vairāk veiksmes vajadzīgs, bet uz to
nevar paļauties.
Putra sev
pašam
Atšķirībā
no citiem BMX treneriem mana priekšrocība ir tā, ka pats esmu braucējs un
putru, ko vāru, arī pats tūlīt dabūju strēbt. Esmu trenējies pie vairākiem
atšķirīgiem treneriem, no katra metodikas man ir ko paņemt. Turklāt maniem
čaļiem tas liekais darbs, ko savulaik treneru nemākulības dēļ esmu veicis, nav
jādara. Palicis kodols. Nav, kā man bija, treneris nezina, ko likt treniņā
darīt un – eh, brauciet tāpat kā vakar 200 kilometrus!
Svaru
zāle treniņi parasti ievelkas līdz stundām trim. Mūsējais ir vispusīgs sporta
veids. Gribas to, gribas šo, vingrinājumi, kilogrami jāmaina, ja esam daudzi,
katrs jāuzmana. Nepieļauju, ka treniņā kāds pūlētos pāri saviem spēkiem. Es
varu, es nu tikai celšu! – tas nav pārliecinošākais arguments. Labāk apstājies
10 kilogramus pirms maksimuma un nomierinies. Nav vajadzīgs, ka plīst mugura
vai kāds cits muskulis.
Pusdienas.
Puslitrs uz veselību
Kad dušā
nomazgāti treniņa sviedri, pirmais darbs – uzjaukt kalorijām un minerāļiem
bagātu sporta dzērienu, kas palīdz atjaunoties. Ierauju puslitru uz savu
veselību, jo pēc trim četrām stundām būs otrais treniņš.
Ap diviem
ieturos. Itin bieži izmantoju Valmieras Piena kombināta ēdnīcu, ļoti laba
virtuve. Ēdu daudz un dažādus dārzeņu salātus, mazliet kartupeļus, griķus vai
rīsus un nedaudz gaļas. Beigās kārtējā svaigi spiestā augļu sula. Reizēm
pusdienas uztaisa mamma vai draudzene. Treniņnometnēs ārzemēs gatavojam paši
rindas kārtībā, lai nebūtu jāmaina ēdienkarte un jāriskē ar vēderkaitēm. Gaļu
uzcept jau katrs prot. Mans firmas ēdiens ir pankūkas.
Pēc
pusdienām gādāju, lai arī smadzenes atjaunotos. Mūsu treniņos neviens necilā
svarus tikai tāpēc, ka treneris liek tā darīt. Šis vingrinājums, piemēram, man
palīdzēs ātrāk nocelties no starta, tas – ātrāk uzmīt pēc pirmās virāžas. Zinot
nākamo sacensību trasi, es arī attiecīgi izkārtoju vingrinājumu secību un
biežumu. Mēs vienmēr trenējamies konkrētam mērķim, turklāt man vēl tas
jāargumentē pārējiem čaļiem, kas reizēm tēlo čīkstuļus. Tāpēc ne tikai muskuļi,
galva arī kūp.
Lai to
atdzesētu, cenšos par sportu nedomāt. Palasu kādu grāmatu, reizēm tāpat dīki
pasnauduļoju.
Indors
sakņu pagrabā
Otrais
treniņš parasti sākas sešos vakarā. Šodien jābrauc uz Rīgu pie LOV masiera
Mareka Osovska, tāpēc sāksim agrāk. Pirms tam vēl jāpaeksperimentē ar riteni.
Bieži mēs to nedarām, bet šoreiz derētu kādu citu pārnesumu izmēģināt.
Galvenais darītājs gan ir mans vecākais brālis – izlases mehāniķis Olafs.
Vakara
treniņš ir vieglāks un nav ilgāks par pusotru stundu. Tam jāuzlabo sajūtas.
Vasarā braucam ar šosejniekiem, apvidniekus neizmantojam – tie mums ir
destruktīvi. Pamatne mīksta, pedāli spiežot, miniens caur amortizatoriem aiziet
uz visām pusēm. Toties šosejas divritenis uztur precīzu un stingru pedalēšanas
sajūtu.
Citreiz uz
veltnīšiem pasēžam, basīti uzspēlējam vai aizejam kādus divus kilometrus
nopeldēt. Šajā periodā gan pietiek ar kilometru.
Šajā laikā
bieži ejam uz savu Indoru (no angļu indoor – iekštelpu), tā saucam
bijušajā sakņu pagrabā Kocēnu Beitēs iekārtoto Riharda tēva Ivara Veides trasi.
Palēkājam, pabraucam uz pakaļējā rata, mazliet startiņus paņemam, pie kustības
piestrādājam. Bet neko baigi nesaspringstam.
Lai dabūtu
asumiņu, ziemas sākumā otrajā treniņā spēlēju arī hokeju. Pat piedalījos
Vidzemes čempionātā. Komandā Anvars un partneri biju uzbrucējs, septiņās
spēlēs trīs vārtus guvu. Lai sevi pasargātu no traumām, sezonu beidzu līdz ar
Jauno gadu. Gribējās jau vēl.
Vakars.
Trenera demokrātija
Pēc tam,
ja ir iespēja, ļaujamies masierim. Šoreiz mēs ar Riču braucam uz LOV Rīgā.
Mājās atgriezīšos ap deviņiem. Pa ceļam līdz astoņiem jācenšas paēst vakariņas.
Tajās galvenais ir gaļa. Sacensību periodā – vista vai zivs, kas ātrāk
pārstrādājas. Kad bāzi vēl tikai veidojam, liekam iekšā cūkas vai liellopa
gaļu. Piedevās tikai mazliet salāti un vēl burkānu sula. Pēc tam vēl kādu
ogļhidrātu prasās, cepumi ir mūsu visu vājība, reizēm arī kādu augli uzēdam.
Ap
deviņiem tie, kas palikuši Francijas dienvidos pie Santropēzas, tiek internetā
un sākas mūsu skype sakaru seanss. Izanalizējam aizvadīto dienu, reizēm
viņi man atsūta treniņu rezultātus, sastādām turpmāko darbu plānus. Galvenais,
lai viņi nepārķer, jo visi grib būt baigi spēcīgi. Bet viņi māk arī paši
peldēt. Arī tas ir trenera pienākums – sportistam mācīt izprast treniņu
procesu, pazīt savu ķermeni, analizēt sajūtas.
Viņi
Francijā dara gandrīz to pašu, ko mēs te. Tikai izmanto atklāto trasi un
treniņos vairāk brauc ar šosejas divriteņiem. Ar disciplīnu mums nav problēmu,
viņi ir baigi apzinīgie, un es esmu demokrātisks treneris. Ja puikas jūt, vajag
pēc mačiem drusku atlaist, nekādu problēmu. Ja uzskatāt, ka tas uzlabos
rezultātu, dariet to! Viņi tur mēnešiem dzīvo projām, es pat kūdu – jums vajag
draudzenes? Braucam četras dienas uz mājām, uzņemam svaigus spēkus. Galvenais,
lai tam visam galā būtu rezultāts.
Zinu, kā
pašam bija, kad 2000. gadā gatavojos Sidnejas olimpiskajām spēlēm. Astoņus
mēnešus neko citu neredzēju kā vienu vienīgu šoseju, pa kuru nobraucu 13 000
kilometru. Priekš kam? Lai trekā 18 sekundēs vienu apli nobrauktu, nevajadzēja
man – astoņpadsmitgadīgam gurķim, kas nekad tādas slodzes nebija redzējis, tos
astoņus mēnešus pa šoseju mocīties. Vienkārši treneris nekādu citu metodiku
nepārvaldīja. Starp citu, tagad krievu BMX izlasi trenē bijušais trekistu
treneris. Kā viņš tos čaļus spīdzina! Žēl skatīties.
Grūti,
pavisam grūti…
Desmitos
jāsāk gatavoties iet gulēt, lai aizmigtu vienpadsmitos. Tas nozīmē – desmitos
dators jāizslēdz, televizors tumšs un sāc atslābināt domas. Mazgājies, pucē
zobus, rāpies jau laikus gultā, lai, ieraugot pulkstenī skaitli vienpadsmit,
acis pašas aizkristu ciet. Jo pirmās trīs stundas miegam ir vissvarīgākās.
Bet nekad
jau nesanāk tā. Parasti par kādu stundu gadās aizķerties. Pa dienu ārpus sporta
nekam citam nav laika, lielākā rosīšanās sanāk vakaros. No tā var izbēgt tikai
treniņnometnēs. Bet vispār esmu apzinīgs.
Sportam
veltām sešas dienas nedēļā. Arī tad, ja sestdien un svētdien ir sacensības,
piektdien mazliet trenējamies. Toties citiem visgrūtākā diena pirmdiena mums ir
brīva. Izejam tikai mazliet ar riteni pabraukāties.
Otrdien
sākam strādāt vienmērīgi, lai nav kā ar vāli pa pieri. Trešdiena grūtāka,
ceturtdiena – pavisam grūta, piektdien pirms mačiem mazliet nolaižam. Sestdien
atkal grūti, svētdien jāsavāc tie spēki, kas pēc sestdienas palikuši pāri un
jāiztur.
Dainis
CAUNE
Foto:
Dainis Caune, Sports
Ātrās
rokas. 50 kg stienis maksimālā ātrumā 15
reizes jāuzrauj no ceļgaliem līdz krūtīm. Palīdz rokām kļūt ātrākām
Ivo Lakučs
Latvijas
BMX izlases galvenais treneris,
Eiropas
eksčempions
Svars,
augums 95 kg, 190 cm
Dzimis 1979. gada 4. martā Valmierā
Izglītība beidzis Valmieras 5.
vidusskolu, ieguvis maģistra grādu LSPA
Sportā ar BMX nodarbojas kopš 1988. gada 4.
septembra, kad Latvijā šajā sporta veidā notika pirmās sacensības. Trenējies
arī kalnu slēpošanā, basketbolā un treka riteņbraukšanā
Lielākie
sasniegumi
1997. g. – pasaules junioru čempions
BMX
2000. g. – 8. vieta olimpiskajās
spēlēs komandu sprintā trekā
2001. g. – pasaules vicečempions BMX
2002. g. – Eiropas vicečempions BMX
2003. g. – Eiropas čempions BMX
2005. g. – Eiropas vicečempions BMX
2006. g. – Eiropas vicečempions BMX
2007. g. – 12. vieta Eiropas
čempionātā BMX
2008. g. – pēc EČ četrām kārtām
ceturtā vieta
Ģimenes
stāvoklis neprecējies, ir draudzene
Līga
Vaļasprieks spiningošana
