Ilgi cīnās, domādami

Kurš maksā, tas pasūta mūziku? Vecāki finansē
savu bērnu nodarbības hokejā, viņi ļoti bieši arī izlemj savu atvašu turpmāko
likteni. Palikt spēlēt Latvijā, doties laimi meklēt citās zemēs? Kam vairāk
taisnības, – treneriem, vecākiem, jaunajiem sportistiem -izšķiroša lēmuma
pieņemšanā?
 Jauniešu komandu
treneri daudzās sarunās īpaši uzsvēruši, ka ne viens vien Latvijā talantīgs
spēlētājs, aizvadījis pāris sezonu viņpus okeānam kādā no Kanādas vai ASV
līgām, atgriežas mājās, tur arī nespējis sevi apliecināt. Un dzimtajā pilsētā
gūtā prasme arī gājusi mazumā.

Cik ir Biedriņu un Abramoviču? Aleksandrs Cicurskis,
Liepājas metalurga 95 treneris: – Sākot katru jauno
sezonu, katrā jauno sportistu uzņemšanā aicinu kopā vecākus un stāstu, ka
hokeja spēlēšana ir grūts darbs, ka šodien, uzreiz un daudziem arī turpmāk
jāaizmirst par NHL, lai gan ne vienam vien, redzu, smadzenēs jau sāk griezties
dolāru skaitītājs. Atceries kā bija krievu laikos? Bija Dinamo un Latvijas bērza
stiprās komandas. Pārējie spēlēja pa republiku. Nu nevar visi būt virsotnē.
Tāpat kā skolu beidzot: cik absolventu kļūst par Kembridžas studentiem, cik
uzsāk studijas? Hokejā ir tieši tāpat kā dzīvē. Nav pasaulē 56 Abramoviči, nav
trīsdesmit Sindijas Kraufordes vai divdesmit Valdi Zatleri.

Nodarboties ar sportu
ir katra brīva izvēle. Ja gribi izmēģināt spēkus viņpus okeānam, brauc, kad
sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu un spēlē Kanādas trijās stiprākajās līgās, ja
tevi kāds ņem pretī. Vien jāatceras, ka tad vairs neviens nemāca hokeja
meistarību, tai jau jābūt. Ir daudz jaunu spēlētāju, teiksim, junioru izlasē,
bet cik daudziem no viņiem pakaļ skrien Kanādas un ASV skautu?

Iesaku vecākiem
papētīt NHL pēdējo desmit gadu statistiku. Cik daudz Latvijas hokejistu tur
spēlē? Vecāki savos bērnos vēlas realizēt savus nepiepildītos sapņus. Dzīvē tā
reti notiek. Ir ļoti jāveicas un jābūt vēl vismaz desmit faktoriem, lai
zvaigznes nostātos vienā rindā. Latvijas talantīgiem hokeja treneriem bērni arī
nav kļuvuši par NHL zvaigznēm.

Latvijā basketbola
pasaule ir piecreiz labāk sakārtota nekā hokejā, taču NBA ir viens vienīgs
Biedriņš. Cik daudzi spēlē tenisu, bet pasaules simtniekā ir viens vienīgs
Gulbis. Arī hokejā jauni Peteri Forsbergi, Tēmu Selannes un Anžes Kopitari
nerodas ik pāris gadu.

Izšķirošais ne mammas un tēva vērtējums

Gints Bisenieks,

SK Rīga 92 treneris:

– Esmu pārliecināts,
ka līdz gadiem sešpadsmit (ar dažiem izņēmumiem) hokeja prasmes jāapgūst tepat
Latvijā. Un tad, ja nu ir vērā ņemamas dotības treneru un speciālistu, nevis
tēva vai mātes vērtējumā, jāmeklē stiprāka komanda citā valstī. Izņēmums
neapšaubāmi ir Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums, Kaspars Daugaviņš, Andris
Džeriņš. Taču katru gadu vismaz pāris hokejistu mēs zaudējam. Viņus vecāki vai
citi padomdevēji nepareizi orientējuši, nav izvirzījuši objektīvus mērķus,
tādēļ talantīgi puiši nesasniedz to, ko vēlējušies.

Ko iesākt pārējiem?
Ja hokejs tik ļoti pie sirds, jāturpina trenēties priekam, jāgūst izglītība
savā, ierastajā vidē. Jau vairākkārt ar savām komandām esmu piedalījies
starptautiskos jauniešu turnīros Kanādā. Puiši, redzot savu vienaudžu prasmi,
mājās atgriezušies, trenējas ar lielāku atdevi, mainījusies attieksme pret
veicamo darbu, cēlusies pašapziņa. Nonākot pieaugušo kārtā, ja viņus apmierinās
alga, kuru piedāvā Samsung
premjerlīgā, viņi turpinās spēlēt, ja ne, izvēlēsies citu profesiju.

Izvēlēties īsto laiku

Gints Bikars,

Prizmas/Pārdaugavas 93 treneris, piecus gadus strādājis Nīderlandē:

– Nīderlandē ir daudz
jaukto ģimeņu, kurās viens no vecākiem ir kanādietis vai amerikānietis. Tādēļ
viņu atvases nereti dodas spēlēt pāri okeānam, tomēr agri vai vēlu atgriežas un
starptautiskā arēnā pārstāv Nīderlandi. Pie mums hokejisti attīstās līdz
sešpadsmit gadu vecumam, spēlē jauniešu, junioru, nereti tiek izmēģināti arī
pieaugušo izlasē. Taču viņiem nevajadzētu cīnīties kopā ar pieaugušajiem, bet
sava spēcīga jauniešu un junioru čempionāta nav. Tādēļ atbalstu puišus, kuri
rod iespēju trenēties un mācīties Zviedrijas ģimnāzijās. Tur četru, piecu ledus
treniņu vietā nedēļā viņiem ir divtikt daudz. Izaugsmei tas ir īstajā laikā.
Esmu pētījis, kāpēc pēdējā laikā jauno hokejistu vidū ir tik daudz augumā mazu
spēlētāju. Ne vienā vien komandā pirmais treniņš ir sešos no rīta, bet augšanas
hormons visvairāk attīstās tieši četros un piecos, kad puikas palēnām spiesti
mosties un celties, lai paspētu uz nodarbību. Zviedriem daudzviet 14 un 15 gadu
veci vēl izmēģina spēkus arī citos pāris sporta veidos, un tikai tad izlemj,
kurā visvairāk grib trenēties. Bet neaizmirsīsim, ka, pateicoties hokejam,
iespējams iegūt lielisku izglītību, kā to izdarīja Jēkabs Rēdlihs, Jānis
Zirnis, Ulvis Katlaps.

Pazaudētā līderpozīcija

Ralfs Bukarts,

trīs dēlu tēvs, kura
vecākais dēls Roberts (17 g. v.) spēlē Amerikā, vidējais dēls Rihards (12 g.
v.) spēlē Latvijā, bet Rodžers (3 g. v.) vēl gudro, ko darīt:

– Latvijā ir daudzi
ļoti labi un perspektīvi divpadsmit un trīspadsmit gadu vecispēlētāji. Un tad
soli pa solim viņi hokejam palēnām pazūd. Vai nu aizbrauc spēlēt uz citām
valstīm un tur nerod savu vēlmju piepildījumu, vai neprogresē pašu mājās.
Diemžēl pie mums nereti ir nievājoša vai noliedzoša attieksme pret tiem, kuri
nolemj izmēģināt spēkus, teiksim, viņpus okeānam. Ir svarīgi, ko jaunais
cilvēks vēlas. Kaut ko sasniegt un nākotnē kaut cik labi pelnīt? Svarīgs ir
paša izvirzītais mērķis. Vienam pietiek ar spēlēšanu Samsung  premjerlīgā un vēlmi
kļūt par čempionu, citam tikt jauniešu, junioru un pieaugušo izlasē. Bet ko pēc
tam? Uzburot šādu vīziju, daudzi jaunie spēlētāji ieslīgst apātijā un vairs
nepilnveidojas. Mans vecākais dēls jau pirms pāris gadiem bija rezultatīvākais
spēlētājs savā grupā. Maskavas Spartak
komandā kļuva par Krievijas čempionu, vienlaikus turpinot spēlēt arī Latvijā.
Piedāvājumu bija pietiekami. Konsultējāmies ar Ulvi Katlapu, kurš izglītību
guvis ASV un tur dzīvo. Saliekot kopā visus plusus un mīnusus, Roberts kļuvis
par Teksasas Attack komandas
uzbrucēju. Cerams, viņš šosezon startēs jau trešajā pasaules jauniešu čempionātā
Latvijas U-18 izlases rindās.

Deviņdesmito gadu
sākumā Latvijā līderos bija hokejs, sekoja basketbols un futbols. Tagad hokejs
ir trešajā vietā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Hokeja federācijā jābūt ne
tikai vienam, bet pat vairākiem cilvēkiem, kuri rūpētos par ārējo sakaru
veidošanu, iespēju meklēšanu daudzsološākiem mūsu valsts jaunajiem spēlētājiem.
Citādi viss notiek pašplūsmē un pēc tam paši brīnāmies, kur nereti meklēt vienu
vai otru talantīgu prom aizbraukušo hokejistu. Un ne tādēļ vien. Futbola
federācijas prezidents Guntis Indriksons ne reizi vien radis iespēju jaunajiem
talantiem stažēties pasaulslavenās komandās, kurām ir savi internāti un citas
iespējas. Kāpēc nemeklēt kaut ko līdzīgu arī hokejā? Ir daudz zemūdens un
klupšanas akmeņu, talantīgo hokejistu ģimeņu rīcības daudz un dažādu
traktējumu. Vien sistēmas nav.

Var jau teikt: cik
cilvēku, tik viedokļu. Diskusija par šo tēmu noteikti turpināsies, jo hokejā ir
ne mazums idejām bagātu cilvēku, kuri agri vai vēlu savas domas realizēs sporta
pasaulē.

Māra JURŠEVICA