Treneris ar ugunsdzēsēja pieredzi
Latvijas handbola
meistarsacīkstēs sievietēm beidzies otrais aplis. Septiņās spēlēs nepiedzīvojot nevienu zaudējumu, līderes pozīcijas no BTB Ludzas meiteņu rokām pārņēmusi Ogres SC komanda. Sportam ogrēniešu noslēpumus atklāj vienības galvenais treneris Andris Molotanovs.
Ar Andri tiekos viņa darba vietā Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, kur mans sarunu biedrs ir pasniedzējs. Studiju laikos piecus gadus
bijis ugunsdzēsējs, tagad viņš šo arodu māca citiem. Pēc nelielas pauzes Andris atsācis treniņus arī Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas (LSPA) handbola komandā, kurā ir vārtsargs.
– Kur meklējama
Ogres SC komandas panākumu atslēga?
– Spēļu pieredzē. Ogres handbolistes ir 24 – 25 gadus vecas, pārējās komandās spēlētājs ir vai nu pārāk vecas vai arī pārāk jaunas.
– Kas mainījies komandas sastāvā, salīdzinot ar pagājušo gadu?
– Klāt nākusi Daina Cīrule un Daina Sergejeva, bet palikusi tikai viena vārtsardze. Tāpēc Diāna Sapcova, kura spēlē izlasē, sargā vārtus visu spēli. No sporta daudzo savainojumu dēļ aizgājusi arī Ilze Molotanova.
– Divpadsmit spēlēs zaudēti tikai 290 vārti. Aizsardzība ir komandas galvenais trumpis?
– Meitenes saprot,
ka viņām grūtāk ir gūt vārtus nekā nosargāt savējos. Komanda vispirms izcīnās aizsardzībā un tad mierīgi izspēlē pozicionālo uzbrukumu. Vārtsardze Diāna spēlētājām rada drošības sajūtu aizsardzībā. Viņai otrajā aplī diemžēl bija vairāki savainojumi. Janvāra pēdējā spēlē ar JSC/ARSS komandu varēja redzēt, cik nozīmīga komandā ir mūsu vārtsardze (tik svinēta grūta uzvara ar 34:30). Ja mūsu līdere nebūtu vārtsardze, līdzīgi mēs spēlētu ar jebkuru komandu.
– Kā pietrūka pirmajā aplī, lai jau toteiz ierindotos pirmajā vietā?
– Pirmssezonas spēļu. Aizvadījām tikai divus mačus Rīgas rajona čempionātā, kurā uzvarējām. Čempionāta pirmā spēle bija pret Stopiņu NHK komandu. Nebijām taktiski sagatavojušies, jo nezinājām, kādā sastāvā pretinieces ieradīsies Ogrē. Pēc pirmā puslaika meklēju risinājumu, bet bija jau par vēlu, lai izvairīto no zaudējuma. Pret BTB Ludzu spēle bija līdzīga. Abas komandas parādīja labu sniegumu, bet sāncenses šoreiz bija vēl labākas. Arī otrajā tikšanās reizē Ludzas handbolistes spēlēja prasmīgi, jo viņas bija sagatavojušās un dusmīgas par neizšķirtu iepriekšējā spēlē pret LAT-90 handbolistēm. Pēc pirmā puslaika (bijām iedzinējos – 14:17) meitenēm pateicu, ka uzvarēs komanda, kura būs morāli noturīgāka un spēs demonstrēt savu spēli. Meitenes spēli noturēja, un desmit minūtes pirms beigām tās liktenis izšķīrās mūsu labā.
– Otrajā vietā turnīra tabulā pašreiz ir BTB Ludza, bet uz trešo nedaudz pārsteidzoši pakāpusies Breviss-Salaspils komanda.
– Salaspils vienībā tāpat
kā mūsējā spēlētājas ir
handbola brieduma gados, kad var demonstrēt labāko sniegumu. Viņas trenējas regulāri, treneris ir prasīgs. Komanda ar raksturu. Viņas vēl var izšaut plinti arī uz mums.
– Ko
Ogres SC
dara, lai nekļūtu par vieglu mērķi sāncensēm?
– Spēlētājas trenējas trīs reizes nedēļa vēlu vakaros, lai pēc studijām vai darba paspētu atbraukt uz Ogri. Trenējamies kā amatieri, jo viņām nav laika un, iespējams, vairs nav arī lielas intereses, kuru mazinājis niecīgais finansiālais atbalsts. Netiek atmaksāts ceļš uz treniņiem, ēšanas izdevumi un citas privilēģijas. Atklāšu savas komandas noslēpumu. Ne vienmēr treniņos ierodas pietiekami daudz spēlētāju, tāpēc viņas trenējas kopā ar savām otrajām pusītēm. Spēlētāju draugi pa šo gadu būs sasniegušu pirmās līgas līmeni. Ja viņu nebūtu, trūktu sparinga partneru, un mēs treniņos nevarētu īstenot taktiskos risinājumus. Pateicoties viņiem, šis process notiek.
– Kā palīdz Ogres dome?
– Tā noteiktu naudas
summu dod Ogres sporta centram, kuru sadala visiem sporta veidiem – handbolam, futbolam, orientēšanās sportam, vieglatlētikai. Naudu, kas paliek mums, tērējam ceļa izdevumiem uz sacensībām, pieteikumiem, licencēm, sporta formām un bumbām. Lai ieinteresētu spēlētājas, ar to ir par maz. Ģenerālsponsoru mums nav, jo menedžmenta sistēma sporta centrā nav sakārtota.
– Kāpēc trenē Ogres komandu, lai gan esi no Ludzas?
– Mana sieva Ilze spēlēja Ogrē. Es dzīvoju, trenējos un strādāju Rīgā. Ilze piedāvāja pārcelties uz Ogri, jo tur dzīvo viņas mamma. Pie reizes, ja paliktu laiks un
būtu vēlēšanās, varētu trenēt arī Ogres sieviešu komandu, jo tajā laikā ogrēnietes palika bez galvenā trenera. Tā kā Ogre nav tālu no Rīgas, likās, ka visu varēšu savienot. Tas arī veiksmīgi izdevās.
– Nedēļas nogalē atgriezies LSPA komandas sastāvā. Kur bijis pazudis sezonas pirmajā pusē?
– Handbolu sāku spēlēt otrajā klasē. Uzreiz sāku stāvēt arī vārtos. Viens un tas pats process nemitīgi turpinājās un atkārtojās. Nervu sistēmai vajadzēja atpūtu. Likās, ka ir jau par daudz, jo no spēles vairs nevarēju gūt gandarījumu. Atvairu metienu, bet prieka nav. Ielaižu bumbu vārtos, emocijas nemainās. Pazuda spēles garša, tāpēc izdomāju, ka jātaisa pārtraukums. Tagad izvēlēšos: vairāk trenēties un trenēt, vai tikai strādāt.
– Tev ir tikai 26
gadi. Neesi atmetis domu vēl kādreiz cīnīties Latvijas izlasē?
– Lai spēlētu valstsvienībā, jāmainās Latvijas handbola politikai. Spēlējot otrajā vai trešajā spēcīgākajā Latvijas klubā, iekļūt izlasē ir ļoti grūti, ja pie tās stūres ir ASK galvenais treneris Andris Gulbis. Gribi būt izlasē? Tad jāspēlē ASK. Tas ir vienīgais ceļš, kā var iegūt izlases trenera uzticību un sargāt valstsvienības vārtos.
– Kur apguvi trenera
amatu?
– Septiņus gadus mācījos LSPA, kuru absolvējot ieguvu grādu pedagoģijas maģistra grādu sporta zinātnē, kas papildu dod kvalifikāciju: handbola galvenais treneris. Lielu pieredzi
ieguvu, kad mācījos Murjāņos un redzēju, kā notiek treniņu process. Biju jauniešu izlasē, kur iepazinu trenera darbu sacensībās. Visu summējot, manā darbā vairāk atspoguļojas personiskā pieredze.
– 2006. gadā Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra laikā biji Latvijas U-20 izlases vārtsargu treneris, bet pēc iekļūšanas finālturnīrā darbu neturpināji.
– Neturpināju laika trūkuma dēļ. Tobrīd strādāju LSPA, Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, biju sācis trenēt Ogres meitenes. Grūti bija visu savienot, jo laiks jāvelta arī ģimenei. Turklāt, tas bija darbs, ar kuru pietiekami nevarēju arī nopelnīt.
– Kādreiz vārtsargiem bija sava nometne, kurā tu trenējies un trenēji citus jaunos censoņus.
– Kad sezonas pirmajā pusē nespēlēju, radās ideja arī tagad aicināt jaunos vārtsargus kopīgā nometnē. Nedēļas nogales bija brīvākas un likās, ka varētu šādu pasākumu atkal realizēt. Tomēr esmu atgriezies LSPA komandas sastāvā, šīs idejas īstenošanu atliekot vismaz līdz vasarai.
– Kādas priekšrocības ir treneriem, kuri handbolā spēlējuši vārtsarga pozīcijā?
– Neesmu vienīgais treneris, kurš nāk no vārtsargiem. Arī kādreizējās Celtnieka vīriešu komandas galvenais treneris Jānis Vilsons bija vārtsargs.
Vārtsargi no malas redz sadarbību starp spēlētāju un treneri. Trešajam cilvēkam handbola trijstūrī ir vieglāk novērtēt, kā spēlētāji pieņem un izpilda trenera lēmumus vai arī – kāpēc neizpilda? Vārtsargs var izdomāt, kāds treneris viņš gribētu un varētu būt.
Raitis PURIŅŠ
VIZĪTKARTE
Andris Molotanovs
handbola treneris un vārtsargs
Dzimis 1981. gada
25. septembrī
Izglītība 2000. gadā absolvējis Murjāņu sporta ģimnāziju, 2007. gadā ieguvis maģistra grādu LSPA
Darba gaitas ir pasniedzējs Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā un LSPA, Ogres SC sieviešu komandas galvenais treneris
Sportā
ar handbolu
nodarbojas kopš deviņu gadu vecuma, LSPA komandā kopš 2000. gada
Pirmais treneris Vladimirs
Visockis Ludzā
Panākumi spēlējis
Eiropas junioru čempionāta finālturnīrā, arī Latvijas pieaugušo izlasē,
vairākkārtējs Latvijas čempionāta sudraba un bronzas medaļu ieguvējs
