Ar dimanta aci saredzētā

Slaidā
meitene ar modē esošo vieglo, latgalisko dialektu šogad nozibēja kā meteors.
Aiga Grabuste – Eiropas junioru čempione, Latvijas rekordiste un pēc nedēļas 19
gadu vecumā viņa jau būs  pasaules
pieaugušo čempionāta
dalībniece.

– Kas tu esi, Aiga?

– Meitene no Rēzeknes
un lepojos ar to. Tiesa, kad mācījos Murjāņos (šogad beidzu), uz mājām pie
mammas aizbraucu ne pārāk bieži – viņa centīgāk brauca pie manis. Pat dzimtā
puse mani ļoti atbalsta. Pirms pāris dienām mums ar treneri bija tikšanās
pilsētas domē un esmu priecīga par naudas balvu un atzinību.

– Kā
sākās tavas sporta gaitas ?
– Mamma saka, ka es jau
no bērnības esmu bijusi ļoti kustīgs bērns. Ko tad citu darīt, ja ne sportot?
Mana pirmā
aizraušanās bija lielais teniss. Trenējos divus gadus un, liekas, ka man šī
spēle tīri labi padevās. Liels bija sarūgtinājums, kad negaidīti pazuda treneris un
izčibēja
arī mans sapnis.

Daudzas manas paziņas
trenējās vieglatlētikā pie trenera Ignata Ciprusa, pierunāja arī mani. Kā
izrādījās, tā bija pilnā loze, jo man ļoti patika skriešana un lēkšana.

– Kad pirmo reizi uzzināji
par septiņcīņu?

– Jau pie pirmā
trenera lēcu gan tālumu (tas man patika vislabāk), gan augstumu, grūdu lodi,
skrēju garos gabalus. Labi, ka uzreiz nebija lielas slodzes, jo trenējamies
reizes četras nedēļā
un sportošana man sagādāja tikai prieku.

Bet trenerim Ciprusam
bija dimanta acs un viņš skaidri saprata, ka man vislabāk padosies
tieši daudzcīņa un ieteica doties uz
Murjāņiem.

– Viegli iejuties?

– Neteiktu gan.
Labi, ka Murjāņos
mācās jaunieši no visas Latvijas, pamazām pieradu. Ar mācībām arī viegli
negāja, jo vidusskola no ģimnāzijas tomēr atšķiras. Bet tad stingri nolēmu, ka
jāmācās tā, lai neradītu sev liekas problēmas. Nebiju teicamniece, bet ģimnāziju
pabeidzu un šogad iestājos universitātē.

– Kāpēc
izvēlējies pedagoģiju un psiholoģiju?

– Mācīšos
par sportu un veselību. Interesē, kā darbojas mūsu ķermeņi, kādas ir
iespējas.

– Vai tu sportojot
bieži ieklausies savās izjūtās?

– Protams, jo pats jau
vislabāk jūti, ko tajā brīdī vari un kam esi gatavs. Treneris jau visu
redz tikai no malas. Viņa uzdevumi jāsavieno ar manām iespējām – to jau varu
tikai es.

– Kā pārdzīvoji treneru
maiņu?

– Tā
bija likumsakarīga un esmu pateicīga visiem saviem treneriem. Cipruss mani
ievadīja vieglatlētikas pasaulē, Ļaksa iepazīstināja ar daudzcīņu, bet Olijare
un Čumakovs (pie viņiem
trenējos astoto mēnesi) to visu pacēla augstākā līmenī. Tā ir attīstība.

Saviem tagadējiem
treneriem esmu pateicīga par šīgada startiem daudzcīņā, jo klāt nākusi
stabilitāte un, galvenais, pārliecība.

– Vai pirms Eiropas
meistarsacīkstēm domāji par čempiones titulu?

– Par vietu reti kad
domāju. Zinu, būs rezultāts, būs arī vieta. Pirms starta redzēju, ka
man nav lielākā punktu summa,
bet jutu, ka varu to krietni palielināt (par 400 punktiem! – aut.). Izdevās.

– Kurā
brīdī noticēji uzvarai?

– Kad medālis
kaklā. Jokojos. Pirmajā veidā – barjerās viss neizdevās tā, kā gribēju (pieļāvu
tehniskas kļūdas), arī augstums nav mana stiprākā puse, bet pēc tāluma un lodes
(te man bija labākie rezultāti) sapratu, ka varu.

– Vai punktus skaiti līdzi?

– Nē,
man nemaz nav punktu grāmatiņas. To dara treneri. Protams, pirms pēdējā veida –
800 metru skrējiena – gan zinu, kas man jāizdara.

– Patīk
skriet?

– Es tā
nedalu – patīk, nepatīk. Daudzcīņā katra disciplīna ir vienlīdz svarīga.
Protams, pēc sešiem veidiem nav viegli noskriet divus apļus. Domāju, ka …
nomiršu, tēlaini sakot, bet tad saņēmos un pēdējo simtu noskrēju tik ātri, kā
nekad. Vajadzēja sākt finiša spurtu 200 metrus ātrāk, tad būtu seši tūkstoši
punktu.

– Vai domā
par punktiem – gaidāmajā pasaules čempionātā Osakā, olimpiskajā gadā?

– Protams, jo tagad es
izpildīju tikai olimpiskās kvalifikācijas B normu, A norma ir 6050
punkti. Cik saprotu, ja spēj to, tad uz Pekinu tiec automātiski. Bet tikai
rēķināšana vēl
neko taustāmu nedod, jābūt pamatam.

– Kur tu redzi vislielākās
rezerves savai augšupejai?

– Visur, tāpēc
tā ir daudzcīņa. Vairāk trenējos tajās disciplīnās, kas tik labi nepadodas.
Zinu, ka augstlēkšanā mani 1,72 metri ir nepietiekami, tāpat šķēpu vajag mest
tālāk. Ai, visur jāpieliek!

– Pērn
krietni pārāka Latvijā bija Jesēnija Volžankina (arī punktu summa
nedaudz augstāka), bet
šogad viņa slimo. Gaidāma jūsu divcīņa?

– Protams, bet tas taču
labi. Jo lielāka konkurence, jo lielāks stimuls uzvarēt.
Arī Latvijas rekords ( Līga Kļaviņa – 2001. gadā – 6279) tā kritīs ātrāk. Labāk
būtu, ja mēs abas tiktu uz Pekinu.

– Kādu
tu redzi savu tuvāko nākotni, pērn runāji par Ameriku…

– Jā,
mani tur gaidīja,
bet…  šo plānu pagaidām noliku
plauktā.

Mammai es esmu tikai
viena, un es nevaru viņu
tā pamest. Turklāt es neesmu no tām, kas visu var atstāt un aizbraukt. Būs
grūti bez Latvijas. Arī trenere saka, ka nākošais būs olimpiskais gads un par
citām lietām varēšu domāt pēc tam. Jā, vai tādus trenerus es tur atrastu? Šaubos…

Bet varbūt
līdz tam jāizaug – Rēzekne,
Murjāņi, Rīga, tad tālāk…

–  Kas vēl attur – esi brīva meitene?

– Brīva,
bet draugs man ir, un arī viņš attur. Nē, pagaidām mācīšos un trenēšos Latvijā.

— Sestdien,
25. augustā tu startēsi
Osakā, nav bail?

– Nē,
man nav baiļu. Tas man būs neatsveramas pieredzes mačs.

Protams, es nebraucu
tikai piedalīties, bet mērķi lai paliek pie manis – tā vieglāk tos piepildīt.

– Tomēr
– gribi labot Latvijas
rekordu?

– Līdz
katram rezultātam ir jāizaug, neko nevajag sasteigt. Ja vis būs labi, tad būs arī rezultāts.
Tāds, kādam esmu gatava.

Aiga Grabuste

Vieglatlēte

Dzimusi 1988. gada 24.
martā Rēzeknē

Augums – 1,79 m

Svars – 67 kg

Izglītība – Rēzeknes 1. vidusskola, Murjāņu
Sporta ģimnāzija, Latvijas Universtātes
pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes 1. kursa studente

Labākie
sasniegumi – Eiropas U-20 čempione, pasaules čempionātā U-18 – 9. vieta, Latvijas junioru rekordiste septiņcīņā – 5920 punkti

Treneri – Ignats Cipruss (Rēzekne), Broņislavs Ļaksa (Murjāņi), Ludmila Olijare un Aleksandrs Čumakovs (Rīga)

Vaļasprieks
– literatūra, atpūta dabā

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Foto: Juris Bērziņš-Soms, Sports