Bronzas kalējs
Varis Krūmiņš vēl basketbolista karjeras laikā trīs reizes
izcīnīja PSRS dublieru čempionāta bronzas medaļas, tad Latvijas basketbola
jaunāko laiku vēsturē valmieriešus divreiz aizveda līdz valsts čempionāta
trešajai vietai, bet pagājušajā nedēļā treneris turpina dārgmetālu
kolekcionēšanu. Krūmiņa vadītā Latvijas U-18 izlase izcīnīja Eiropas čempionāta
bronzas medaļas.
Pēc
atgriešanās no Spānijas iecerēto atpūtu Krūmiņam nācās uz dažām dienām atlikt,
jo gandrīz vai katru dienu bija jābrauc uz Rīgu, lai kopā ar bronzas komandu
dotos uz dažādiem svinīgiem pasākumiem. Tomēr arī šajās pienākumiem pilnajās
dienās Varis bija iecerējis atrast kādu brīdi, lai dotos uz Burtnieku sarunai ar ezerā mītošajām zivīm. Vēl
dažas dienas Krūmiņam būs iespēja pavaļoties bezdarbnieka statusā, jo saistības
ar Valmieras Lāčplēša alu jau
pārtrauktas, bet paraksts uz jaunā līguma ar Jelgavas komandu vēl nav uzlikts
–
Pēc atgriešanās mājās nepieciešams laiks, lai izvērtētu visu Spānijā notikušo,
– sarunā ar Sportu saka Varis Krūmiņš. – Protams, trešā vieta
nav čempionu tituls, taču mūsu mazajai valstij medaļas ir sasniegums. Līdzīgi
bija laikos, kad spēlēju VEF dublieros. Toreiz pēc atgriešanās no PSRS
čempionāta ar bronzas medaļām spriedām par Latvijas vietu lielās dzimtenes
kartē. Turklāt šo panākumu mums izdevās atkārtot divas reizes. Augstas vietas
Eiropas jauniešu čempionātos ir nozīmīgas ne tikai mums, bet arī citām valstīm,
tādēļ neiztika bez intrigām. Serbus un lietuviešus tur aizdomās par sarunātu spēli
otrā posma pēdējā dienā, jo vienošanās rezultātā ārpus pusfinālistu pulka
palika Spānija.
– Pirms došanās uz Spāniju
kā minimālo uzdevumu nosauci uzvaru pār Igauniju, lai iekļūtu labāko 12 komandu
pulkā, bet pirmā uzvara tika izcīnīta jau pirmajā spēlē.
–
Spēli pret itāļiem uzvarējām tikai ar divu punktu starpību, gūstot pārliecību
par sekmīga starta iespējamību. Tad pamazām domājām par maksimāla rezultāta
sasniegšanu – došanos uz otro posmu ar divām uzvarām. Šāds sākums deva iespēju
pretendēt uz pusfinālu. Un perspektīvas spārnoja puišus, dodot papildu drošību
saspringto maču galotnēs. Neviena uzvara nav nākusi viegli, jo visi šie
panākumi tika izcīnīti smagā cīņā. Daudz netrūka, lai pirmā spēle ar Itāliju
beigtos citādāk, jo pēdējās sekundēs pirms finālsvilpes spējām nosargāt divu
punktu pārsvaru, neļaujot sāncenšiem izpildīt metienu. Par šīs spēles varoni
var uzskatīt Jāni Strēlnieku, kuram izdevās pārtvert bumbu, kā arī Robertu
Medni, kurš demonstrēja lielisku metienu precizitāti.
– Čempionāta laikā kā vienu
no panākuma iemesliem minēji komandas neprognozējamību, jo katru dienu varēja izšaut cits basketbolists.
–
Pirms katras spēles bija grūti prognozēt rezultatīvāko spēlētāju. Īpašs prieks
par pēdējo maču ar Lietuvu, kad vismaz 10 punktus guva pieci puiši. Čempionātā
bija izteiktas viena spēlētāja komandas kā Serbija un Grieķija, taču mēs
izcēlāmies ar spēles daudzveidību un neprognozējamību. Nenoliedzami, ka
panākumu atslēga meklējama arī mūsu komandas spēles aizsardzībā. Ja aprēķinātu
vidēji ielaistos punktus, tad Latvija noteikti būtu viena no labākajām. Vienīgi
grieķi un serbi mums iemeta vairāk par 80 punktiem, tādējādi arī gūstot uzvaras
pār mums.
– Cik grūti ir trenerim
noteikt sastāvu, ja iepriekš nevar prognozēt uzbrukuma līderus?
–
Ja vēl pirms čempionāta Dairis Bertāns nebūtu guvis kreisās rokas īkšķa
savainojumu, tad viss būtu vieglāk prognozējams. Trauma tomēr atstāja iespaidu
uz Bertāna sniegumu. Katrs treneris, izvērtējot komandas sastāvu, izvēlas
spēles taktiku. Mums bija skaidrs, ka uzsvars jāliek uz ārējās līnijas
basketbolistiem. Tieši tādēļ daudzas sadarbības tika veidotas, lai atbrīvotu
metienam kādu no mūsu mazajiem spēlētājiem. Ja ciešāk tiek piesegts viens no
uzbrucējiem, tad cits paliek brīvāks. Šāda taktika attaisnojās arī pēdējā mačā
ar Lietuvu, kad mazie Jānis Kaufmanis un Jānis Strēlnieks parūpējas par ātru un
caurgājieniem bagātīgu spēli. Arī saspēles vadītāja un centra sadarbība nesa
augļus.
– Jau sen esam
pārliecinājušies, ka latvieši sāncenšus var pārspēt vienīgi ar gudru basketbolu!
–
Uzbrukumā varam pārspēt sāncenšus vienīgi ar daudzveidīgu spēli, bet
aizsardzībā jābūt cīņai ar maksimālu spēku atdevi. Latvija nevar lepoties ar
fiziski pārākiem basketbolistiem, kuri varētu sāncenšus nospiest. Mēs varam izcelties ar skaistu izspēli, pēc kuras bumba
tiek izmesta ārējās līnijas spēlētājam, lai uzbrukums tiktu pabeigts ar pustālu
vai tālu metienu. Ja attiecīgajā dienā varam trāpīt grozā, tad varam cīnīties
ar jebkuru sāncensi.
Jāspēlē pret večiem
– Leģendārā VEF laikā
sacīji, ka talantīgam basketbolistam jau 16 gadu vecumā jāklauvē pie
meistarkomandas durvīm, bet saistībā ar šīs izlases spēlētājiem vēl uzsvēri, ka
vēl priekšā ilgs darbs, lai kļūtu par meistaru.
–
Kādreiz spēlētāju fiziskajai sagatavotībai bija mazāka nozīme, tādēļ arī jaunie
talanti ātrāk ielauzās lielajā basketbolā. Par riktīgiem un fiziski
nobriedušiem večiem kļūst apmēram 23 gadu vecumā, bet līdz tam liela nozīme
tieši spēkam, kuru nevar kompensēt ar veiklību vai lokanību. Jauniešu turnīros
bieži nākas sastapties ar situāciju, kad vienaudži no dienvidu valstīm ir
fiziski nobriedušāki. Mūsu centra spēlētājam Laurim Blauam, kurš nebūt nav pats
mazākais puisis, Spānijā regulāri nācās sastapties ar pretinieku fizisko
pārspēku. Taču viņš pārsvaru guva ar savu tehnisko arsenālu.
– Tātad talantīgākajiem
puišiem iesaki iespējami ātri apbružāties
pieaugušo basketbolā?
–
Latvijas basketbola otro ešelonu droši var saukt par jauniešu čempionātu ar
aizgājušo gadu meistaru līdzdalību. Šāds mikss nodrošina izaugsmi tieši jaunajiem
basketbolistiem. Summējot gūto pieredzi LBL spēlēs ar Raita Ravinska ieguldīto
darbu fiziskās sagatavotības jomā, ieguvām kaujasspējīgu komandu. Tieši tādēļ
ne mazums uzvaru tika izcīnīts pēdējā ceturtdaļā, pat pēdējās sekundēs. Vienīgi
pusfinālā pret serbiem izšķirošajos brīžos sāncenši bija pārāki.
– Komandas komplektācijā
neiztika arī bez izlases kandidātu disciplīnas pārkāpumiem.
–
Sagatavošanās posmā tiešām nācās piedzīvot šoku, kad pēc mēneša ilga kopdarba
desmit izlases kandidāti var izlemt doties svinēt jubileju, vadoties pēc
principa – gan jau visus no komandas neizmetīs. Daļa no pārkāpējiem tika
atskaitīta, ar vairākiem notika pārrunas. Jaunekļi apliecināja, ka sapratuši
nodarījumu, un pēc sasniegumiem Spānijā šie grēki viņiem tiks piedoti.
– Izlasē tika iekļauti četri
spēlētāji, kuri šā vecuma izlasē varēs spēlēt arī pēc gada.
–
Sekmīgi īstenojām ieceri par nākamā gada sastāva iespēlēšanu, jo Antons
Vilciņš, Kristers Zeidaks, Lauris Blaus un Guntars Strāķis pēc gada dos vēl
lielāku ieguldījumu komandas sniegumā. Pat Strāķim, kurš pēdējā brīdī ieņēma
disciplīnas pārkāpēju vietu, šīs pārdesmit minūtes laukumā noteikti noderēs
turpmākajā karjerā.
Bez vasaras darba neiztikt
– Regulāri trenē jauniešu
izlases, ar basketbolu nodarbojoties arī vasarā.
–
Tas jau kļuvis par dzīves stilu. Pēdējos desmit gados nav bijis tādas vasaras,
kad neesmu iesaistījies darbā ar kādu no izlasēm, ieskaitot darbu Armanda
Krauliņa vadībā, trenējot valstsvienību. Man pat grūti iztēloties situāciju,
kad vasarā man nebūs ko darīt un katru dienu varēšu doties makšķerēt zivis.
Esmu pārliecināts, ka katram cilvēkam ir jādara tas, kas vislabāk izdodas. Ja
joprojām izdodas puišiem iemācīt daudz noderīga, tad šis darbs vasarā ar
jauniešiem jāturpina. Pašlaik esmu pārliecināts, ka pieteikšos konkursā darbam
arī ar nākamo Latvijas U-18 izlasi. Pirms gada strādāju ar U-16 izlasi,
regulāri gūstot informāciju par notiekošo Eiropas jaunatnes basketbolā. Ja
vienreiz nedēļā izdodas atrast laiku copei,
tad jau var strādāt visa gada garumā, jo citādi jau nevar nopelnīt naudu
iztikai. Ja klubs maksā algu sezonas laikā, tad nepieciešams rast ienākumu
avotu arī starplaikā. Labāk jau darīt sev tīkamu darbu, nekā stādīt kartupeļus
vai burkānus.
– Vai paralēli darbam
Valmieras klubā radi iespēju trenēt arī jaunatnes komandas?
–
No tā nācās atteikties, jo to nevar apvienot – kāds no tā cieš. Visbiežāk tie
ir bērni, jo nevar trenēt jauniešu komandu, bet spēļu laikos to uzticēt kādam
citam. Savulaik esmu sagatavojis četras jauniešu paaudzes, bet piekto – līdz
pusei. Iespējams, kādreiz kā Imants Pļaviņš kādreiz atgriezīšos jaunatnes
basketbolā.
Otrais Valmierā – nekad!
– Pagājušās sezonas vidū
tiki atbīdīts no Lāčplēša alus galvenā
trenera amata, jo šis darbs tika uzticēts Ainaram Bagatskim.
–
Trīs mēnešu laikā varēju pārliecināties, ka neesmu radīts otrā trenera darbam.
Valmieras klubā noteikti! Vienīgais izņēmums ir bijis darbs Armanda Krauliņa
vadībā, trenējot Latvijas valstsvienību. Krauliņu varu droši saukt par savu
darbaudzinātāju, no kura ļoti daudz esmu mācījies. Basketbols ir komplekss
pasākums, kur pietiekami daudz darāmā ir arī galvenā trenera palīgiem. Ja
asistenti tiek uzklausīti un viņu domas tiek ņemtas vērā, tad tam ir jēga. Pēc
pagājušās sezonas ir skaidrs, ka Valmieras kluba otrā trenera līmeni esmu
pāraudzis. Ne tikai profesionāli, bet arī psiholoģiski. Darbu man piedāvātajā
otrā trenera postenī varu uzskatīt par pazemojošu. Valmieras basketbola
veidošanā esmu ieguldījis daudz darba un pūļu, piedaloties visos procesos, arī
grūtos brīžos, izņemot vienīgi sporta zāļu būvniecību.
– Basketbola sabiedrībā vēl
pavisam nesen tika izteikts pieņēmums, ka tu varētu kļūt par SK Cēsis sieviešu komandas galveno treneri,
tādēļ nedaudz pārsteidza izvēle par došanos gluži citā virzienā – uz Jelgavu.
–
Par manu profesionālo spēju pierādījumu uzskatu Latvijas U-18 izlases sasniegto
Eiropas čempionātā Spānijā, tādēļ ar lielu prieku esmu gatavs uzņemties arī
jaunus izaicinājumus visdažādākajos lauciņos. Iepriekš bijuši sasniegumi gan ar
jauniešu izlasēm, gan ar Valmieras klubu, kuru, neraugoties uz ierobežotu
budžetu un vidusmēra spēlētājiem 2003. un 2005. gadā, izdevās aizvest līdz
valsts čempionāta bronzas medaļām. Jelgavā izveidojusies interesentu grupa,
kura vēlas sakārtot basketbolu Jelgavā, par mērķi izvirzot pāris sezonu laikā
īstenojamo iekļūšanu Latvijas Basketbola līgas pirmajā divīzijā. Ja šim
projektam būs nepieciešamais finansējums, tad izvirzītais uzdevums ir
izpildāms. Jo vairāk situācijā, kad kluba vadība uzticas trenerim. Diemžēl
pagājušās sezonas laikā Valmierā man nācās saskarties ar gluži citu situāciju –
tiek pastiprināti meklētas kļūdas, gandrīz vai novēlēti zaudējumi…
– Uz cik ilgu laiku esi
iecerējis savu dzīvi saistīt ar Jelgavu?
–
Kluba vadība man izteica piedāvājumu parakstīt līgumu uz trijiem gadiem. Man
būs iespēja realizēt savu basketbola skatījumu, kas, kā izrādījās pagājušajā
sezonā, ir atšķirīgs no Ainara Bagatska. Protams, mums bija ne mazums kopīga,
taču atšķirīgā bija daudz vairāk. Turklāt bija arī lietas, ar kurām nevarēju samierināties.
Apzinos, ka Jelgavā būs nepieciešams laiks, lai izveidotu treneru kolektīvu,
komandu, jo līdzšinējie Zemgales vadītāji
Jānis Vītols un Pēteris Lagzdiņš atteicās turpināt darbu ar basketbolistiem.
Šovasar treniņu darbu ar kādiem 15 jelgavniekiem veic savulaik labi pazīstamais
spēlētājs Kaspars Vilcāns.
Dzīvi
nāksies mainīt kardināli, jo uz Jelgavu došos kopā ar jaunāko dēlu, kurš
basketbolista karjeru turpinās vietējā sporta skolā, bet sieva ar otru dēlu un
meitu paliks Valmierā. Reizi nedēļā esmu iecerējis viesoties Valmierā. Attālumi
nav tik lieli, lai to nepaveiktu. Savulaik basketbolists Andrejs Jansons spēja
no Ventspils izbraukāt uz Valmieru…
– Atmiņā ataust tava uzvara
vienā no Latvijas Basketbola līgas Zvaigžņu
spēles treneru konkursiem. Vai vēl atrodi laiku spēlēt basketbolu?
–
Pašlaik esmu priecīgs, ka aktīvās basketbola gaitas beidzu 33 gadu vecumā, jo
esmu pietiekami nosargājis veselību – nesāp ne potītes, ne ceļgali, ne arī
mugura. Jūtos labi, jo fiziskās aktivitātes nodrošinu ezerā. Ja visu dienu
pavada pie ūdens ar 400 gramu smagu spiningu rokās, tad pēc 1000 iemetieniem
varu uzskatīt, ka esmu pārcilājis daudz smagumu. Ja vēl pieskaita nomakšķerētās
zivis, tad ir skaidrs – par fiziskajām aktivitātēm rūpējos pietiekami. Vēl jau
var pierēķināt airēšanu līdz makšķerēšanas vietai, kā arī jauno vaļasprieku –
sēņošanu.
Renārs
BUIVIDS
Varis Krūmiņš
Latvijas U-18 izlases
galvenais treneris
Dzimis 1961. gada 17. janvārī
Naukšēnos
Mācījies Naukšēnu vidusskolā, Valmieras 4. vidusskolā, Rīgas 4.
vidusskolā, ASMS, absolvējis LVFKI
Trenera darbā no 1983. gada līdz 1997. gadam Valmieras sporta
skolas treneris, no 1997. gada līdz 2007. gada 3. jūnijam Valmieras kluba
treneris
Sasniegumi Latvijas U-18 izlases 3. vieta 2007. gada EČ, U-16
izlases 5. vieta 1999. gada EČ, Valmieras kluba 3. vieta 2003. un 2005. gadā
Ģimenes stāvoklis precējies, sieva – Aelita, meita – Agnese (1983. g.
dz.), dēli – Jānis (1981.), Varis (1989.), Kalvis (1990.)
