Ar pūķpalīgu, Edgar!
Daudziem tas bija pārsteigums – bronzas medaļa
pasaules meistarsacīkstēs. Arī Sporta
redakcijai, jo mums arhīvā nebija nevienas Edgara bildes. Var saprast, jo labu
šķēpa metēju mums daudz, vairāk jau domājam par tiem, kuri cīnās ar Latvijas
rekordiem, ar pasaules labākajiem pieaugušo sacensībās
Taču ikviens rekordists
reiz sācis ar jauniešu sacensībām, tāpēc mēroju ceļu uz Ventspili, kur dienu
pēc atgriešanās no čempionāta Edgars jau bija stadionā.
– Kas mainījies, Edgar, kad medaļa kaklā?
– Nekas būtiski,
vairāk jau tā dod atziņu, ka ir vērts trenēties tālāk.
– Braucot uz pasaules čempionātu Ostravā, domāji
par konkrētas vietas izcīnīšanu?
– Kopā ar treneri
papētījām konkurentu rezultātus, un bija skaidrs, ka jācīnās par pirmo trijnieku.
Pats to sapratu jau iesildoties, jo jutos ļoti labi un šķēps lidoja viegli.
– Personiskajam rekordam pieliki gandrīz piecus
metrus, tā reti gadās…
– Jaunībā rezultāti
aug straujāk, taču domāju, ka treneris ļoti precīzi trāpīja ar gatavošanos
čempionātam. Pirms tam biju diezgan daudz trenējies un jutos noguris.T reneris
pēdējo nedēļu samazināja slodzi un ļāva atpūsties. Tāpēc jau šķēps lidoja.
Rekordlabojums par
tiem pieciem metriem? Varēju vēl labāk, bet mazliet neprecīzi sagriezos
izmetiena brīdī. Vienmēr jau gribas tālāk.
– Pārsteidzoši, ka tu ar šķēpa mešanu
nodarbojies tikai divus gadus. Ko darīji agrāk?
– Ilgus gadus spēlēju
basketbolu. Biju pat Latvijas jaunatnes izlasē, bet ar manu augumu lielas
cerības nākotnē nebija un domāju par ko citu. Tā kā mans tētis Kandavas
vidusskolā (tur mācījos līdz 8. klasei) ir fizkultūras skolotājs, es varēju
daudz ko izmēģināt. Man patika mest, grūst lodi, lēkt. Šķēps ļoti patika un, šķiet,
arī izdevās. Tāpēc domāju par Murjāņiem, bet izšķīros par Ventspili, jo tā tuvāk
mājām.
– Kā izvēlējies treneri Petroviču? Ventspilī
jau ir vairāki?
– Mani laikam
aizrunāja kāds tēva paziņa. Kad redzēju, kā met jaunie ventspilnieki, man
vislabāk patika Anša Brūna (Latvijas U-20 izlasē) tehnika. Izrādījās, ka viņš
trenējas pie Jura Petroviča. Esmu ļoti apmierināts. Ar treneri Juri ir viegli
strādāt, viņš uztver jauniešu jokus, labi mūs saprot. Stingrs, bet ar mēru.
– Vai bijušas konsultācijas ar citiem,
piemēram, olimpiskā čempiona treneri, arī ventspilnieku Māri Grīvu?
-Nebija gan, nezinu,
vai viņš mani pat pazīst. Bet man arī
nevajag, jo klausu savam trenerim un pagaidām man ar to pietiek. Šķēpa mešanas
tehnika ir tik dažāda, ka galvu var ātri sajaukt, ja sāktu kaut ko kopēt.
Katram jau ir kaut kas savs, un to vislabāk zina tavs treneris.
– Vai skaties, kā met Vasiļevskis, tavs stadiona
biedrs Rags?
– Ar Ēriku Ragu sasveicinos,
bet neko vairāk. Protams, skatos, bet vairāk kā vērotājs, jo viņi, kā jau
teicu, katrs met citādāk. Man tas neder.
– Kas ir tavs mešanas trumpis?
-Laikam jau ātrums un
trenēties prieks.
– Cik bieži trenējies?
– Vasarā divas reizes
dienā, ziemā – vienreiz. Ventspilī ir ideāli apstākļi, arī Olimpiskā centra
vadība ir pretimnākoša. Pilsēta man ļoti patīk, varu daudz ko darīt brīvajā
laikā. Nezinu, kā būtu Murjāņos, ja ir tikai mācības un treniņi. Skaidri zinu,
ka Rīgā es noteikti negribētu trenēties. Man, lauku puisim, burzma nepatīk.
– Kā veicas skolā?
-Normāli. Skolā
saprot, ka es nopietni trenējos, un reizēm es varu atbildēt individuāli.
– Iecienītākie priekšmeti?
– Ne jau fizkultūra.
Joks. Īpaši izceļamu mācību priekšmetu man nav. Jāmācās taču viss.
– Domā arī par studijām?
-Noteikti mācīšos
tālāk, bet ko – to šobrīd vēl nezinu. Laika domāt vēl daudz, skolā jāmācās divi
gadi.
– Tavi vaļasprieki?
-Daudz lasu grāmatas –
ne datorā, reizēm kaut ko zīmēju, jo Kandavā mācījos bērnu mākslas skolā. Ļoti
patīk makšķerēt. Arī pirms pasaules meistarsacīkstēm ar draugu bijām Abavā pie
Rendas. Neko gan nenoķērām, bet atslodze bija vienreizēja.
– Šonedēļ dodies uz Eiropas jaunatnes
olimpiādi. Vai atkal mūs pārsteigsi?
– Nezinu. Šķiet, tur
būs daži dalībnieki arī no pasaules meistarsacīkstēm, tāpēc jācīnās nopietni.
– Kādi mači tev šogad vēl paredzēti?
– Pēc olimpiādes
piedalīšos Latvijas pieaugušo meistarsacīkstēs, kur noteikti gribu iekļūt
finālā un pacīnīties par augstāku vietu.
– Tas nekas, ka jāmet simt gramu smagāks šķēps
– jaunieši taču met septiņsimt gramu smagos?
– Atšķirību daudz
nejūtu. Tie smagie laikam lido kādus metrus trīs tuvāk. Drīz par jauniešu
šķēpiem tāpat jau būs jāaizmirst.
– Kas tev vislabāk patīk šķēpa mešanā ?
– Viss process, bet
visvairāk jau tas mirklis, kad šķēps izlido tādā kā tukšumā un tu gaidi, kur
tas piezemēsies. Gribas jau aizvien tālāk.
Sarunu ar Edgaru
pamazām beidzām, un mani neatstāja doma, ka puisim tikai 17 gadi un viss jau ir
tik nopietni – sports, mācības, arī vaļasprieki. Kad pajautāju, ko nozīmē viņa
e-pasta adrese – gordons, Edgars pasmaidīja un teica, ka kopš seniem laikiem
viņam somā ir pūķītis, ko par Gordonu sauc. Tas bija līdzi arī uz pasaules jaunatnes
meistarsacīkstēm, tagad ceļo uz Eiropas olimpiādi. Veiksmei.
Tāpēc – ar pūķpalīgu,
Edgar!
Edgars Rūtiņš
šķēpa metējs
Dzimis 1990. gada 5. janvārī Limbažos
Augums, svars 1,79 m, 78 kg
Dzīvesvieta Jaunsāti (Tukuma rajons)
Ar vieglatlētiku nodarbojas 2
gadus
Treneris Juris Petrovičs
(Ventspils)
Lielākais panākums pasaules
jauniešu (U-18) meistarsacīkstēs
3. vieta
Izglītība Kandavas vidusskola,
Ventspils ģimnāzijas 11. klase
Vaļasprieks zīmēšana, makšķerēšana,
literatūra
Juris Bērziņš-Soms
