Arī mēs varam tā?
Ir cilvēki sapņotāji, ideju ģeneratori, vieni runātāji, citi — darītāji. Dažādi, kā mēs visi… Bet ne tik bieži un ne tik daudziem izdodas savas idejas un sapņus pārdomāti un mērķtiecīgi īstenot, turklāt iedvesmojot un aizraujot līdzi citus. Tikai tā rodas kas vēl nebijis un paliekošs. Pirms 65 gadiem Latvijā tā sākās mākslas vingrošana. Kas zina, nebijis Emīlijas Krūmiņas, vai un kāds būtu veidojies šī sporta veida ceļš mūsu valstī.
Dejā, akrobātikā, baletā…
Beatrises Vīgneres plastikas skola, Žaka Dalkrozes un Annas Ašmanes ritmikas un raksturdeju skolas — mākslas vingrošanas sākotne arī Latvijā meklējama dejā, akrobātikā, baletā. Tolaik ķermeņa tehnika, plastika un ritmika tika ieviesta skolu fiziskās audzināšanas programmās, to mācīja Latvijas Tautas universitātē. Gandrīz katrā skolā bija meitenes, kuras vingroja labāk par citām, gatavoja priekšnesumus, mācījās, pilnveidojās un iepriecināja citus. Tās bija Emīlijas Krūmiņas pirmās audzēknes. Izglītotā, inteliģentā, elegantā un jaunā sieviete uzdrīkstējās sākt — viņa bija trenere, tiesnese un pedagoģe vienā personā.
Pēc Otrā pasaules kara mākslas vingrošana, atzīta par jaunu sieviešu sporta veidu, kā mācību priekšmets tika ieviesta fizkultūras institūtos, tehnikumos, skolās un sporta biedrībās. Jaunas direktīvas, kursi, semināri… Jau 1947. gadā Emīlija Krūmiņa Latvijas vingrotājas aizveda uz pirmo PSRS mākslas vingrošanas konkursu Tallinā. To dienu aculiecinieki zina stāstīt, ka konkursa skatītāji Latvijas komandas vingrojumus uzņēma ar lielām ovācijām. 70 vingrotāju konkurencē Latvija, pārspējot Maskavas, Gruzijas, Lietuvas un Armēnijas komandas, ierindojās godpilnajā 3. vietā. Un atkal nebeidzami semināri, konferences, atklātās stundas… Emīlija Krūmiņa gādāja par kvalificētiem treneriem, instruktoriem, izglītoja tiesnešus — vadīja un virzīja mākslas vingrošanu Latvijā.
RINDĀ PĒC VINGROŠANAS…
Bet jaunajai trenerei mākslas vingrošana nebija tikai sports un cīņa par medaļām. Viņas laikā jaunais sporta veids izgaismojās vai uz visām Latvijas lielākajām skatuvēm. Krūmiņas iecerēti, organizēti un veidoti mākslas vingrošanas vakari bija nozīmīgs notikums Latvijas tā laika kultūras dzīvē. 1952. gada novembrī presē plašu rezonansi izpelnījās mākslas vingrošanas priekšnesumu demonstrējumu vakars Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī — rūpīgi iestudētie un izpildītie vingrojumi sajūsmināja skatītājus tā, ka vairākus priekšnesumus nācās atkārtot.
Ar ne mazākām ovācijām 1957. gadā tika uzņemts Latvijas un Somijas mākslas vingrotāju vakars uz Operas un baleta teātra skatuves. Skatītāju netrūka arī uz Muzikālās komēdijas teātra un VEF kultūras pils skatuves. Arī 1960. gada 16. martā uz mākslas vingrošanas priekšnesumu vakaru Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī, kā tolaik rakstīja laikraksts Sports, visas biļetes bija izpārdotas. „Par lielo interesi liecināja lielais cienītāju pulks, kas palika ārpus teātra telpām. (..) Skatītāji teātri atstāja ļoti apmierināti.”
1972. gada 27. novembra vakarā mākslas vingrošanas 25. jubilejas svinībās uz Valsts akadēmiskā drāmas teātra skatuves Emīlijai Krūmiņai ar citu treneru, pašas neseno audzēkņu atbalstu izdevās saorganizēt 37 (!) priekšnesumus, kuros visu mākslas vingrošanas daiļumu izrādīja 13 Latvijas treneru audzēknes. Vēlāk presē atzinīgi tika novērtēta priekšnesumu meistarība un oriģinalitāte.
PAR TOLERANCI UN MŪŽIZGLĪTĪBU
Liliāna Krasovska, leģendāro treneru Veltas un Aleksandra Krasovsku meita, pati būdama vingrotāja, to laiku treneru un tiesnešu attiecību peripetijas atceras nelabprāt: „Maniem vecākiem vienmēr šķita, ka Krūmiņa pret viņiem un viņu audzēknēm ir nepamatoti prasīga — neesot labi vēzieni, daudz jāpiestrādā pie viļņveida kustībām, vēl šis, vēl tas… Treneri mums vienmēr atgādināja — jums jābūt divreiz pārākām par citiem, tad neviens jūs nepārspēs.”
Un Krasovsku audzēknēm tas tiešām izdevās — Latvijas čempioņu titulus viņas spēja izcīnīt 17 reizes, Krūmiņas meitenes līdz augstākajam goda pjedestālam tika tikai trīskārt — 1951. gadā Irēna Pāne, 1952. gadā Olga Mežaraupe, 1953. — Veronika Neimane. Kas to lai zina, kāda īsti bija objektīvā realitāte šajā tik subjektīvajā sporta veidā — kā šolaik, tā tolaik mākslas vingrošana bija un paliek uz treneru un tiesnešu sirdsapziņas … Bet divas lietas — Krūmiņas prasmi taktiski mazināt konfliktsituācijas, kas mākslas vingrošanas sievišķajā kolektīvā jau no sākta gala nebija retums, un to, ka Emīlijai Krūmiņai rūpēja ne tikai savu meiteņu, bet pašas mākslas vingrošanas augšupeja Latvijā, — apšaubīt, šķiet, neņemtos neviens.
Aija Kehre, sporta žurnāliste un ilggadēja Mākslas vingrošanas federācijas prezidente, vēl šodien atceras, ka Emīlija Krūmiņa, vairs nestrādādama par treneri, pasaules meistarsacīkšu laikā Varnā meklējusi un atradusi iespēju noraudzīties ārzemju sportistu treniņus pārliecībā, ka tieši treniņā vislabāk var saskatīt to, kā katrs treneris, katra sportiste saprot mākslas vingrošanu, kā cenšas to pasniegt pasaulei, kādiem līdzekļiem panāk kustību un mūzikas harmoniju.
„Viņa sēdēja zālē caurām dienām, pierakstīja, runāja ar treneriem,” atceras Kehre. „Man bija brīnums, ka dažām jaunajām mūsu trenerēm tas it kā neinteresēja. Saule Melnās jūras krastā, protams, bija vilinoša… Bet Krūmiņa, atbraukusi mājās, aicināja uz semināru visus, kam nebija iespēja aizbraukt uz Varnu.”
AIZ KAUNA KAUT ZEMĒ LIEN!
„Esmu izaudzinājusi tikai trīs sporta meistares. Kad vajadzēja izšķirties, tomēr paliku skolā,” par savu otro izaicinājuma un mūža mīlestību (36 gadus līdztekus mākslas vingrošanai Emīlija Krūmiņa bija toreizējās Rīgas 7. vidusskolas, tagadējās NatālijasDraudziņas vidusskolas estētikas un sporta skolotāja)intervijā Aijai Kehrei 1970. gada 1. janvāra laikraksta Sports numurā saka Emīlija Krūmiņa.
Estētikas mācība tolaik Latvijā bija kas jauns… „Vai vispār var būt skolotājs, audzināt bērnus, jau sākot no pirmajiem soļiem skolā neliekot viņiem saskatīt skaisto, harmonisko, neprasot pašam visu laiku sevi veidot, vērot apkārtni, atšķirt slikto no labā? Varu aiz kauna gandrīz vai zemē līst, ja kāds puisis vēl septītajā klasē sasvīdušo sporta kreklu pēc stundas atstāj zem gaišā, mammas mazgātā virskrekla, ja kāds no vecākajiem skolēniem pie tramvaja pieturas nepalīdz iekāpt mazākajiem, bet, pagrūdis tos nost, pats iespraucas pirmais. Tātad neesmu pratusi…Tātad vārdi slīdējuši garām…” Krūmiņas estētikas stundās pat klases zobgaļi sēdējuši atvērtām mutēm. Klusi, klusi. Un pēc tam jautājuši, prasījuši.
„Bērni tagad tik ātri izaug, man šķiet ātrāk, nekā mēs spējam paaugstināt kvalifikāciju.
Tik ilgi skolā strādājot esmu ievērojusi, ka lielākā daļa vecāku ļoti maz redz savus bērnus. Mazie tagad aug patstāvīgāki, labāk orientējas jau visai sarežģītos apstākļos. Bet reizēm domāju, vai ar it kā pārāk lielu sabiedrisko slodzi vecāki vienkārši nemaskē attaisnojošu iemeslu nevērībai pret saviem bērniem? Un tad man ienāca prātā — vai es nedzīvoju pārāk egoistiski? Nopelnu pietiekami. Gados uzkrātas atziņas. Kam tās atstāšu?… Un tā nu es sameklēju audžu meitu. Mēs ar Inesi tagad vairākas dienas nedēļā kopā muzicējam, vingrojam, dziedam, mācāmies lasīt. Mums ir noteikts mērķis katrā reizē iemācīties kaut ko jaunu, apgūt kādu nezināmu daļu no lielās pasaules. Citādi nevar — ar mīlināšanos un pajūsmošanu par bērnu vien taču nevar attaisnot uzticību…"
KRŪMIŅA NAV VĒSTURE…
Emīlijas Krūmiņas savulaik sapņotais, domātais, darītais atbalsojas ne tikai katrā mazā meitenītē, kas sper pirmos soļus mākslas vingrošanā, ne tikai jaunu meiteņu un sieviešu desmitos un simtos, kas ar jaunu sparu skolās un augstskolās cenšas kopt un vērst plašumā jau savulaik populāro estētiskās vingrošanas lauciņu.
Emīlijas Krūmiņas savulaik sāktais turpinās viņas audzēknes ilggadējās Latvijas izlases treneres un šī sporta veida fanātiķesBaibas Kaimiņas sirds darbā — Emīlijas Krūmiņas kausa izcīņas sacensībās, kas jau 21 gadu pirmās Adventes svētdienā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas zālītē nebeidz atgādināt mūžseno patiesību — bez vēstures nav šodienas, kur nu vēl rītdienas…
Savulaik šo sacensību atklāšanā daudziem par lielu pārsteigumu uzaicinātā aktrise Lidija Freimane izgaismoja vēl kādu būtisku jomu Emīlijas Krūmiņas atstātajā mantojumā: „Skatoties saules pielietajā un jaunu meiteņu pilnajā zālē uz Emīlijas Krūmiņas portretu, es redzu viņu it kā atkal pasniedzot stundas aktrisēm (Krūmiņa ilgus gadus kustībukultūru palīdzēja apgūt Drāmas teātra aktieriem). Tā nebija tikai ķermeņa kultūras kopšana. Skolotāja mācīja saprast ētiku un estētiku. Tās bija stundas ar līdzdomāšanu. Jau tad ticējām, ka Latvijā pienāks atmodas brīdis.”
Krūmiņa nav vēsture. Par to liecina arī tas, ka viņas vārds vēl šodien nereti tiek piesaukts daudzo diskusiju mudžeklī sociālajos tīklos. „Es vēl pie leģendārās Emīlijas Krūmiņas paspēju pamācīties. Ne bomju, ne lamāšanās, viss kā pie lēdijām. Skaisti!Gribēju meitai tāpat. Diemžēl…” Tā mammas un vecmāmiņas aizrautīgi diskutē par mākslas vingrošanas apguves iespējām Latvijā.Tikmēr kādā ģimeņu portālā divu bērnu māmiņa iesaka Krūmiņas grāmatu Arī mēs varam tā ar lieliskajiem Margaritas Stārastes zīmējumiem. Tas esot lielisks sākums, lai savām mazajām atvasēm sāktu mācīt kustību prieku. Turklāt, darot to, ir iespēja kustēties līdzi pašām! Jo izkustēšanās ir svēta lieta kā mazam, tā lielam.
VARAM, JA GRIBAM…
Svētīgi ir tie mūži un tie darbi, kam ir turpinājums un turpinātāji. Vēl viens apliecinājums tam — šogad martā starptautiskajās sacensībās Baltijas aplis — 2012 būs jau 48. Latvijas mākslas vingrotāju un Latvijas mākslinieku randiņš. Savulaik Mākslas akadēmijas mazajā zālītē mākslinieku Jāzepa Pīgožņa un Sergeja Masļakova aizsāktās tikšanās laikiem un paaudzēm cauri nu jau izskanējušas tālu pasaulē, un ik pavasari uz Rīgu atvilina pat pasaules zvaigznes. Reiz sacensību sākotnē, kad mākslas vingrotājas pateicībā māksliniekiem uzdāvināja pasaules čempiones Ludmilas Kačkaldas apli, Emīlija Krūmiņa, būdama sacensību galvenā tiesnese, pravietiski vēlēja: „Aplis ir mūžības simbols, ne tam galu atrast, ne sākumu. Pasaulē viss mainās, bet ir vērtības, kas paliek. Tāda lai būtu arī mākslas un sporta savstarpējā draudzība.” Vēlējums piepildījās — draudzība turpinās…
Kas pravietisks šķiet arī Krūmiņas nu jau atkārtoti izdotās grāmatiņas virsrakstā Arī mēs varam tā. Viņas simtajā un Latvijas mākslas vingrošanas 65. gadā gan apgalvojumam prasītos pievienot treknu jautājuma zīmi, ne jau par bērnu kustību prieku vien domājot. Jo bez gribēšanas velti cerēt uz varēšanu. Bet varbūt Krūmiņas vēstījums bija diendienā, no paaudzes paaudzē to skaitīt kā mantru? Varam, varam, varam… Lai apzinātos, ka varam, ja vien gribam.
