Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Atgriešanās dzīvē

2000. gada maijā Vaivaros notika
pirmās taku orientēšanās sacensības Latvijā. Tās Vaivaru pamatskolas bērniem,
kuru veselības stāvoklis prasīja īpašas vajadzības, organizēja toreizējais
Jūrmalas treneris Jānis Bergs, kurš šo orientēšanās veidu popularizē vēl joprojām.
Desmit gados esam nonākuši līdz Eiropas čempionātam, kurš Latvijā risinājās
2008. gadā, un Latvijas izlases startiem kontinenta un pasaules meistarsacīkstēs
šogad.

 

Kas īsti ir Taku-O jeb –
precīzāk – taku orientēšanās? Šajās sacensībās pat vismazkustīgākais
invalīds spēj uzvarēt visveselāko un spēcīgāko sportistu. Tātad šeit visi ir
līdzvērtīgi, jo izšķiroša ir domāšana, apvidus un kartes izpratne. Rezultātu
nosaka nevis distancē pavadītais laiks, bet gan iegūtie punkti par precizitāti,
nosakot kontrolpunktu atrašanās vietu. Distance tiek iekārtota tā, lai no
starta līdz finišam to bez grūtībām spētu veikt ikviens, arī tāds, kurš
pārvietojas ratiņkrēslā, ar kruķu vai spieķa palīdzību vai arī pavadītāja roku
atbalstīts. Dalībnieki netiek dalīti grupās pēc dzimuma vai vecuma, un mazdēls
var pārspēt vectēvu vai citu pieaugušo.

Orientierists dodas distancē, līdz nonāk tā sauktajā navigācijas
punktā, no kura saskatāmi divi līdz pieci kontrolpunkti (KP). Dalībniekam
jānosaka KP, kas atbilst leģendai, un jāatzīmē tas kontrolkartītē. Pareiza
atbilde dod punktu. Distance jāiziet noteiktā laikā, kas aprēķināts tā, lai to
varētu veikt dalībnieks ar īpašām pārvietošanās vajadzībām. Parasti trīs
minūtes katram KP un trīs minūtes 100 distances metriem, ja apvidus paugurains –
vēl trīs minūtes par katriem 10 metriem kāpumā.

Protams, vienmēr vairākiem dalībniekiem ir vienāds pareizi noteikto KP
skaits, tāpēc pēc distances veikšanas orientierists nonāk pie laika
kontrolpunktiem, kur minūtes laikā jānosaka KP izvietojums. Jo ātrāk to izdara,
jo augstāka vieta rezultātu protokolā.

 

Vienīgā pasaulē?

Sezonas garumā Taku-O
dalībnieki var piedalīties 17 Latvijas kausa kārtās, kas risinās Daugavpilī,
Krāslavā, Siguldā, Rīgā, Tērvetē, Jūrmalā, Pļaviņās, Alūksnē un Ventspilī.

Biedrības Leonardo valdes
loceklis Pēteris Pirtnieks lepojas ar to, ka ar Rīgas domes atbalstu šovasar
izveidots Taku-O seriāls Rīgā.
Līdzīgu pasaulē viņš nezinot. Sešu piektdienu pēcpusdienās dažādās
galvaspilsētas vietās pulcējas precīzās orientēšanās cienītāji.

Rīgas svētku laikā Kronvalda parkā orientējās vairāk nekā pussimts
dalībnieku. Viņu vidū ne viens vien ratiņnieks, kurš iepriekš paslinkojis, bet
tagad atgriezies sportā.

Pirtnieku priecē tas, ka dalībnieku skaits aug arī atklātajā grupā. Cilvēku
ar īpašām vajadzībām labā daudz darot Rukšānu ģimene. Zita – organizē,
Atis – tulko materiālus no angļu valodas. Abi esot Pēteri apsteiguši
Latvijas kausa izcīņā atklātajā grupā. Mērķis – starts nākamā gada pasaules
čempionātā Francijā. Jau ir panākumi – šāgada pasaules čempionātā
Norvēģijā Zita izcīnīja desmito vietu, tāpat kā visa Latvijas komanda.

 

Āķis lūpā

Andrejs Šulcs (biedrība Leonardo, trešās grupas invalīds, 52
gadus vecs, likteņa sitienus saņēmis divreiz).

– Orientēšanās iemaņas taču
bija?

– Pirmsākumi meklējami skolā CBETS trenera Jura Žilko vadībā, pēcāk RPI
pie trenera Alekseja Ozoliņa. Taču studiju prakses laikā 1979. gadā Mārupē man,
braucot ar motociklu, ceļu nogrieza smagā automašīna. Sekoja mēneši slimnīcā,
ārstu diskusijas – amputēt kāju vai ne. Kāju atstāja, taču tā palika
sakropļota un īsāka.

– Ar sportu cauri?

– Kaut ko mēģināju. Kaut nedaudz, reizēm Magnētā. Pamanījos pat uz Zviedrijas Oringen aizbraukt. Deviņdesmito gadu sākumā, kad visi centās piepelnīties,
Vācijā darbojos ar celtniecības grupām. Galu galā beidzu RPI celtniekus. Taču
līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā katrs gribētājs pats sameklēja
darbu ārzemēs un bija jāatgriežas Latvijā. Izmēģināju spēkus namu
apsaimniekošanā, taču šo strīdiem pārpilno, nervozo darbu tomēr pametu. Tad, kā
par nelaimi, insults. Joprojām ir problēmas ar redzi.

– Kā nonācāt pie taku
orientēšanās?

– Gulēju Vaivaros, rehabilitācijas centrā, kad piezvanīja Pēteris
Pirtnieks un ierosināja pamēģināt. Ķemeros, mačos pie Jāņa Berga, pamēģināju,
tad rudenī Siguldā pie Zitas Rukšānes, un āķis bija lūpā. Tā nu esmu piederīgs pie
paralimpiskās grupas dalībniekiem.

Pēc slimības mocīja jautājums – kāpēc gan tas notiek ar mani -,
taču tagad varu teikt, ka esmu guvis piepildījumu brīvajam laikam, dzīvei.

– Vai ir daudz startu?

– Man ir automašīna – varu braukt pats un paķert kādu līdzi uz
Ventspili, Tērveti, Siguldu, Pleskavu.

– Bet Eiropa?

– Šogad augustā Zviedrijā piedalījos EČ, tūlīt pēc tam devos uz PČ
Norvēģijā. Viegli nebija. Pelēko akmeņu krāvumi, akmeņu lauki, raibs gar acīm.
Skandināvi tur pareizi nosaka visus kontrolpunktus, mums no 20 precīzi izdodas
16-18. Priecājos, ka kopvērtējumā Zviedrijā spēju izcīnīt 32. vietu 70
dalībnieku konkurencē. Norvēģijā arī biju 32.

– Bijāt labākais no Latvijas!

– Tā gan.

 

Puiši, netrakojiet!

Guntis Jakubovskis
(Jēkabpils IADC – Invalīdu apmācības dienas centrs -, biedrība Ausma, otrās grupas invalīds, 44 gadus
vecs)

– Kā guvāt traumu?

– Kauns teikt. Vīrs nopietnos gados metas ūdenī uz galvas un gūst
mugurkaula traumu. Ikvienam, sevišķi jaunajiem puišiem, iesaku: pirms mesties
nezināmos ūdeņos, septiņas reizes pārdomājiet!

– Kā atradāt Taku-OS?

– Tā kā strādāt nevaru, sēžu mājās. Skumji. Taču šajās sacensībās
tiekos ar cilvēkiem, kas ir līdzīgā situācijā. Varam pārrunāt problēmas,
izsūdzēt bēdas. Izkustos ne tikai pa Latviju, bet dodos arī uz ārzemēm. Esmu
bijis Lietuvā, Krievijā, Ungārijā.

– Ar panākumiem?

Latvijā pērn izcīnīju otro vietu, bet Pleskavā notikušajā Krievijas
čempionātā no mūsējiem biju labākais – kopvērtējumā ceturtā vieta 40 dalībnieku
vidū. Pasaules čempionātā Ungārijā līdzīgā konkurencē gan biju kaut kur pa
vidu, toties komandu vērtējumā pirmo reizi Taku-O
vēsturē Latvija ierindojās desmitajā vietā, aiz sevis atstājot līdz šim
nepārspētās kaimiņvalstu – Krievijas (11.) un Lietuvas (12.) komandas.

 

Sāncenšu pietiek

Valdis Strods (Jēkabpils
IADC – Invalīdu apmācības dienas centrs -, biedrība Ausma, pirmās grupas invalīds, 41 gadu vecs, grāmatvedis, mācās par
datorsistēmu administratoru Sociālās integrācijas valsts aģentūrā Dubultos, pēc
avārijas jau 15 gadus pārvietojas ratiņkrēslā)

– Kad kontrolpunktu sarkanbalto
lukturīti ieraudzījāt pirmo reizi?

– Dzirdējis biju jau sen, taču tuvāk tam tiku 2008. gadā, kad Latvijai
uzticēja sarīkot Eiropas čempionātu gan klasiskajās, gan taku distancēs.
Jaunķemeros, kur ārstējos, Krievijas paralimpiskajai izlasei bija
treniņnometne. Izmēģināju arī es.

– Un izvirzījāties līderos?

– Kādu brīdi jā. Latvijas izlasē biju un esmu. Labākais sasniegums pērn
– uzvara Lietuvas čempionātā. Taču nu jau citi sāk mani pārspēt – gan komandas
biedrs Guntis Jakubovskis, gan rīdzinieks Andrejs Šulcs. Man ir problēmas ar
braukšanu. Pa asfalta celiņiem vēl nekas, bet pa akmeņainām takām, smiltīm,
kalnā augšā, lejā – bez palīga nevaru iztikt, jo arī viena roka man nestrādā
tā, kā gribētos.

– Rīgas seriālu 2010 sākāt ar
uzvaru.

– Jā. Taču visās kārtās nestartēju, jo šogad sacensību dienas bieži vien
bija lietainas, un lietū stundu sēdēt ratiņos nav patīkami, arī veselība neļauj.

– Veiksmi taku orientēšanās
sacīkstēs arī turpmāk, tāpat kā mācībās!

Māris BLODONS

 

Latvijas kausa 2010 laureāti

Paralimpiskā grupa

Guntis Jakubovskis (IADC Ausma),

Andrejs Šulcs (OSKB Leonardo),

Vjačeslavs Lukaševics (ISK Krāslava).

Atklātā grupa

Zita Rukšāne (Sigulda),

Pēteris Īvāns (TOK Taka,
Kuldīga),

Atis Rukšāns (Sigulda).