Dzīve olimpiskajā garā

Kaut arī viņa augums ir divi
metri, tomēr arī šāda vīra uzvalks būtu par mazu, lai spētu pienācīgi izrotāties
ar visām savām medaļām. Runa ir par izcilo krievu peldētāju, četrkārtējo
olimpisko čempionu un pieckārtējo vicečempionu (1992.-2004. g.), seškārtējo
pasaules čempionu, trīskārtējo pasaules rekordistu Aleksandru Popovu, kurš Eiropas
čempionātos uzvarējis divdesmit vienu reizi.

Rīgā
leģendārais atlēts, kurš ir arī SOK loceklis, ieradās pēc džudo turnīra Golden Score 2010 organizatoru ielūguma,
lai kopā ar slaveno daiļslidotāju Sergeju Četveruhinu, olimpisko vicečempionu
peldēšanā Vladimiru Seļkovu, divkārtējo olimpisko čempionu handbolā Aleksandru
Tučkinu (visi Krievija), divkārtējo pasaules čempioni, vairākkārtējo olimpisko
spēļu medaļnieci džudo cīņā Gellu Vandekaveju (Nīderlande) aizvadītu
meistarklases savos sporta veidos.

Tūlīt
pēc mācību stundas Ķīpsalas peldbaseinā Aleksandram Popovam kā SOK Atlētu
komisijas loceklim bija jādodas uz Urugvaju, tomēr sarunai ar Sportu viņš laiku atrada.

– Kas jūs mudināja ierasties
Rīgā?

–
Pirmkārt, tas ir mūsu, savulaik veiksmīgu sportistu, cēls žests bērniem. Tu
vari lasīt, skatīties fotogrāfijas, bet redzēt, uzdot jautājumus,
pārliecināties, ka arī čempioni ir tādi paši cilvēki ar miesu un asinīm kā visi
citi, var tikai klātienē.

Es
saprotu, ka atvēlētājās minūtēs kaut ko kardinālu grūti iemācīt, taču
paskatīties ar citādām acīm uz savu sporta veidu noteikti var.

Otrkārt,
esmu apbraukājis vai pusi pasaules, bet Rīgā viesojos pirmo reizi. Vakarā
pastaigāju pa Vecrīgu un secināju, ka jūsu pilsēta ir ļoti skaista, interesanta
arhitektūra, sakoptas ielas, laipni cilvēki. Ne velti Padomju Savienībā jūsu zemi
sauca par Rietumu republiku.

– Kāds iespaids radās par
mūsu labākajiem peldētājiem?

– Ko
man teikt pēc vienas treniņnodarbības? Tas vien, ka viņi nodarbojas ar šo ne
visai vieglo sporta veidu, jau ir uzslavas vērts. Uzreiz redzēju, ka viņiem ir
milzīgas izaugsmes iespējas, ātra uztvere, jo tie daži vingrinājumi, ko paguvu
parādīt, peldētājiem bija pilnīgi nezināmi. Atliek tikai mācīties un pilnveidot
sevi.

Sportā,
tāpat kā dzīvē, ir gan paisums, gan bēgums. Arī mums Krievijā pašlaik nav
izcilu peldētāju. Trenējieties un varēsiet mūs noķert!

Mani
priecēja, ka treniņā bija daudz treneru, jo šādas meistarklases vairāk paredzētas
sportistu audzinātājiem. Lai cik pieredzējis būtu treneris, ik pa brīdim viņa metodes
ir jāpārstartē, gluži tāpat, kā to dara ar datoru.

Peldēšanu
dažs labs sauc par monotonu, un tieši tāpēc treneriem jāprot daudzveidot treniņu
procesu, izraisīt audzēkņos noturīgu interesi.

– Mūsu peldētāji sen nav
sasnieguši pasaules klases rezultātus…

– Nav
jāmeklē cēloņi, bet iesāktais jāturpina, dažiem varbūt beidzot jāsāk strādāt.
Lai ātri peldētu, ir jāiegulda milzu darbs. Vēlreiz uzsveru – vispirms
jābūt izciliem treneriem, tad arī audzēkņi būs.

Man savulaik
palaimējās, ka strādāju ar tādu peldēšanas treneri kā Genadijs Tureckis, kurš
nekad nebeidza mācīties un meklēt jaunus ceļus peldēšanā. Tas aizrāva arī mani,
un dažkārt dienā veiktie kilometru desmiti pagāja nemanot.

– Vai tomēr nav jābūt arī izciliem
auguma rādītājiem, lai spētu sekmīgi nodarboties ar peldēšanu?

– Uzskatu
– katrā bērnā ir kāds sportisks talants, bet pats viņš to ne vienmēr apzinās,
tāpēc tik svarīgi ir bērnu pirmie soļi sportā. Trenerim jābūt ļoti zinošam,
saprotošam, jāmīl savs darbs un bērni, lai viņš katru ievirzītu
vislabvēlīgākajā gultne.

Protams,
ikvienam sporta veidam ir sava specifika, taču par čempioniem kļūst ne jau
kiborgi. Vai tad Felpss (astoņkārtējs olimpiskais čempions Pekinā) ir kaut kas
neparasts? Jā, talantīgs, spēcīgs, kaut arī ne tik garš kā es (smejas) –
ap 1,90 metriem, bet ārkārtīgi motivēts un pārliecināts par to, ko dara.

Jāatceras,
ka ne tikai fiziskie parametri un sakrātie kilometri treniņos nosaka visu. Daudz
svarīgāka ir motivācija, koncentrēšanās spējas, vēlme un prasme pilnveidoties,
lai kļūtu par čempionu.

Sacensības
ir kā skolēnam vai studentam eksāmens, tur redz tikai galarezultātu, viss ir
jāizdara pirms tam. Ir jāsaprot, ka ikdienā nedzirdēsi aplausus, arī goda
pjedestāls būs tikai galvā.

– Vai pašam nebija žēl
šķirties no sporta veida, kas atnesa tik daudz panākumu?

– Es
jau ilgi biju aktīvajā sporta – sākot no 7 gadu vecuma līdz 33 gadiem. Protams,
ir prieks par medaļām, uzvarām, taču galvenā pateicība sportam pienākas par
mana rakstura, gribasspēka, par personības veidošanu. Tāpēc vēlos iedrošināt
visus, kuri spējuši atrauties no datora un ikdienas komforta, – trenējieties,
sacentieties! Ja arī nekļūsiet par zvaigzni, sportiskais rūdījums jums noderēs
visu turpmāko dzīvi!

Es
tagad darbojos Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā, un man ir prieks, ka šī
simtgadīgā kustība neapsīkst arī mūsu laikmetā. Rodas jauni sporta veidi, un
jūs to izbaudījāt – pirmais BMX olimpiskais čempions taču ir latvietis!

Olimpiskā
programma nav klintī iecirsta, tā mainās, lai pēc iespējas vairāk sportistiem
būtu iespējams sacensties galvenajās planētas sacensībās.

Esam
pārliecināti, ka nozīmīgas bija pirmās Jaunatnes olimpiskās spēles Singapūrā,
kur pasaules tautu jaunieši pirmo reiz tā pa īstam saprata olimpiskās kustības
ideālus. Tās vēl nav olimpiskās spēles, bet nozīmīgs (līdz šim varbūt
trūkstošs) posms olimpiskajā kustībā.

Novēlu
visiem dzīvot olimpiskajā garā!

Juris
BĒRZIŅŠ-SOMS