Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā. Lasīt vairāk
Pirmais sporta
e-žurnāls internetā

Tautas ieslēpināšana igauņu stilā

Otepe, kur pēc
nepilniem četriem mēnešiem sāksies līdz šim lielākais sporta pasākums –
pasaules junioru un U-23 čempionāts distanču slēpošanā, ziemeļu divcīņā un
tramplīnlēkšanā, Igaunijā nebūt nav vienīgais gludās slēpošanas centrs.
Mūsu kaimiņzemē tādu ir gandrīz piecdesmit. To visu veidošanā savu roku
pielicis Jānuss Pulless. Šo vīru pazīst arī latviešu distanču slēpošanas
ideologi Alūksnē, Cēsīs, Madonā, Siguldā, Rīgā un Ogrē.

 

Kādreizējais
Igaunijas čempions karaliskajā 50 km distancē, jurists un uzņēmējs Jānuss
Pulless
(46) ir ne tikai Igaunijas Slēpošanas federācijas valdes loceklis.
Jau vairāk nekā piecus gadus kopš izveidošanas brīža viņš vada Igaunijas
Veselības trašu fondu, kas nodarbojas ar distanču slēpošanai un citām brīvdabas
sporta aktivitātēm piemērotu centru izveidi un pilnveidošanu. Tagad šīs
organizācijas logo pazīst katrs igaunis, tas palīdzējis atrast ceļamērķi
tūkstošiem ārzemnieku. Latvijā analogas organizācijas nav.

– Kā radās ideja
veidot šādu Veselības trašu fondu?

– Idejas ģenerators
bija Igaunijas Slēpošanas federācija. Pirms sešiem gadiem mums bija skaidrs,
kas Igauniju pārstāvēs Turīnā un kuri tur spēs cīnīties par medaļām (Kristīne
Šmiguna kļuva par divkārtēju olimpisko čempioni, vienu zelta medaļu ieguva
Andruss Vērpalu, labāko sešniekā iekļuva arī Jāks Mae – red.), bet tālākā
nākotnē skats tik pārliecinošs nebija. Tāpēc radās šis projekts, kura mērķis ir
gādāt, lai iespējami lielākam iedzīvotāju skaitam bez maksas būtu pieejamas
distanču slēpošanas trases, kuras vasarās var izmantot skriešanai,
rollerslēpošanai, skrituļslidošanai, riteņbraukšanai vai vienkāršai nūjošanai.
Lai šīs trases tiktu arvien labāk iekārtotas – apgādātas ar mākslīgo
apgaismojumu, asfaltētiem celiņiem, sniega ražošanas iekārtām, inventāra nomas
punktiem, ģērbtuvēm un dušām, pakāpeniski tiecoties pēc arvien pilnīgāka
komforta.

Šāds plāns prasīja
prāvus līdzekļus, kuru federācijai nebija. Tāpēc tika dibināts fonds, kurā divi
privātuzņēmumi – būvfirma Merko un banka Hansapank (tagad Swedbank),
kā arī valsts Eesti Energia apņēmās trīs gadu periodā ieguldīt pa 10
miljoniem kronu katrs, saņemot attiecīgus likumā paredzētos peļņas nodokļa
atvieglojumus.

– Gluži tukšā
vietā jau nesākāt…

– Protams. Tobrīd
Igaunijā jau bija mazliet vairāk par 20 brīvdabas veselības un sporta centriem,
bet tiem visiem bija nepieciešamas investīcijas, lai varētu attīstīties tālāk.
Ārpus šīs sistēmas ir Tehvandi Otepē, kas slēpošanā ir vienīgais mūsu
nacionālais olimpiskais centrs. Tam jāatbilst visaugstākajām starptautiskajām
prasībām. Parējiem ar FIS sertificētām trasēm jātiecas pēc kontinentālā jeb
Skandināvijas kausa izcīņas līmeņa. Šobrīd, neskaitot Otepi, tam atbilst seši
centri.

Mūsu mērķis – lai
no jebkuras vietas Igaunijā līdz distanču slēpošanas trasei ar mašīnu
nevajadzētu braukt ilgāk par pusstundu. Tāpēc šie centri vairāk veidojas pa
Igaunijas perimetru. Veselības un slēpošanas trases ir gan dienvidpuses Hānjā,
gan pie austrumu Jehvi, gan ziemeļu Rakverē, Piritā, Tallinā un Keilā, gan
rietumu Paliverē, Pērnavā, kā arī mūsu salās – Kuresārē un Kērdlā.

Pirms sešiem gadiem
mākslīgā sniega iekārtas bija tikai Otepē un Tallinā. Tagad sniegu varam ražot
divpadsmit distanču slēpošanas centros, 46 vietās ir apgaismotas trases.
Uzskatām, ka mūsu temps ir labs.

– Cik šādas
trases iecerēts izveidot vēl?

– Tagad galvenais
ir uzlabot un paplašināt esošās. Lai arī, piemēram, jau katrā Tallinas rajonā
ir pa šādai trasei, lielākajās apdzīvotajās vietās visiem gribētājiem tajās
vietas vairs nepietiek.

– Kā šajā
procesā piedalās pašvaldības?

– Fonds iesēja
tikai sēklu. Mūsu trīs sponsoruzņēmumi līdz šim brīdim ir ieguldījuši aptuveni
40 miljonus kronu, pašvaldības, valsts un Eiropas Savienības fondi kopā
investējuši 200 miljonus. Šos projektus sākot, mums bija svarīgi, lai trasēm
būtu īpašnieki, saimnieki. Tās ir pašvaldību veidotas organizācijas.

Starp citu, pirmajā
gadā mūsu projektus finansēja tikai trīs lielie fonda sponsori un – līdzīgā
apjomā – valsts. Bija jāpaiet zināmam laikam, līdz pašvaldības aptvēra – tas
darbojas, tas ir vajadzīgs mūsu cilvēkiem! Tagad pirms iepriekšējām vietējām
vēlēšanām vai katra partija savā programmā solīja veidot jaunas un uzlabot
esošās veselības trases.

– Cik cilvēku
izmanto šīs trases?

– Tikai nedēļas
nogalēs vien 35-40 tūkstoši. Mūsu valsts dzimšanas dienā – 24. februārī –
visus aicinām kāpt uz slēpēm un fiksēt, cik kilometru katrs noslēpo. Pēdējos
trijos gados šajā dienā slēpo aptuveni 11 000 igauņu, kopā veicot gandrīz
100 000 kilometru, tas ir divarpus reizes apkārt zemeslodei.

Mēs rēķinām, ka
aktīvo sportotāju, kas izmanto šīs brīvdabas trases, tagad Igaunijā ir trīs
reizes vairāk nekā pirms pieciem gadiem, kad šādas infrastruktūras nebija.
Piemēram, Tallinas maratonā visās distancēs kopā piedalījās gandrīz 12 tūkstoši
skrējēju. Tartu distanču slēpošanas maratonā jau visus gribētājus vairs pieņemt
nespējam, noteikts limits – 6500 dalībnieku, starp kuriem ir arī daudz
latviešu.

– Kā Igaunijā
sports un kultūra sadzīvo vienā ministrijā? Nekonkurē?

– Protams, konkurē.
Tas ir tikai normāli. Katrs igaunis saprot, ka nauda vajadzīga gan dziesmu
svētkiem, gan olimpiskajai medaļai. Kultūrai līdzekļu nepieciešams vairāk, šī
joma ir daudz plašāka. Bet attiecībās ir normāls balanss. To apliecina gan
daudzveidīgā Igaunijas kultūras dzīve, gan tas, ka mums jau ir tik daudzas
veselības trases. Nav jau tik būtiski, kuras ministrijas paspārnē ir sports.

Galvenais, lai
valdībai būtu mērķis – mūsu valstij vajadzīga veselīga tauta. Ar savām
veselības trasēm mēs ļoti veicinām neorganizētā sporta attīstību, cilvēks pats
izvēlas, kad, kur un kā sportot. Mēs piedāvājam bezmaksas iespējas izmantot šīs
brīvdabas bāzes. Inventāra noma, pirts un citi servisa pakalpojumi jau ir
vietējo uzņēmēju ziņā un pieejami par maksu.

– Organizētais
sports – sporta klubi un sporta skolas saņem arī valsts finansējumu?

– Tiešā veidā ne.
Tikai caur attiecīgo sporta veidu federācijām. Šo organizāciju galvenās
finansētājas ir pašvaldības.

– Ko jūs tagad
darāt Latvijā?

– Mēs uzskatām, ka
latvieši arī pelnījuši tikt pie šādām iespējām. Jums ir aktīvi cilvēki, kas
šajā virzienā jau strādā. Alūksne sadarbojas ar Hānju, Pelva ar Madonu,
īstenojot ES pārrobežu projektus un uzlabojot savus distanču slēpošanas un
biatlona centrus.

Nākamie ES fondu
līdzekļi būs pieejami 2014. gadā. Mūsu plāns ir līdz 2013. gadam izstrādāt
pārrobežu projektus, lai varētu tālāk attīstīt savus centrus un veidot jūsējos.
Tāpēc arī esmu šeit. Piemēram, Ogres un Ikšķiles pašvaldību entuziastiem ir
ideja iekārtot distanču slēpošanas trases Zilajos kalnos. To vieglāk varētu
izdarīt, vienlaikus uzlabojot Veselības trases Tartu. Rīgas Mežaparkam var
atrast līdzinieku Tallinā. Zinu, ka jums ir nodoms veidot distanču slēpošanas
stadionu Siguldā. Arī tā ir iespēja sadarboties un piesaistīt ES līdzekļus
kopīgi.

Interesanti, ka jūs
savukārt esat krietni pārāki par mums kalnu slēpošanas un snovborda trašu
izveidē. Kopā mēs varam tikt uz priekšu ātrāk un tālāk.

Dainis CAUNE