Dzelzs vīra ultras
Pirmo Latvijas čempiona
medaļu Anatolijs Ļevša izcīnīja 22 gadu vecumā distanču slēpošanā, pēc trim
ziemām viņš palika nepārspēts arī biatlonā, bet pirmo reizi par pasaules
čempionu kļuva, kad bija jau sagaidījis 38. dzimšanas dienu. Turklāt šo titulu
Anatolijs izcīnīja nevis savam vecumam atbilstošajā Master vērtējumā,
bet gan absolūtajā, pārspējot itin visus konkurentus no 15 valstīm vēl
sarežģītākā un grūtākā sporta veidā – dubultajā triatlonā, 7,6 km veicot peldus, 360 km ar divriteni un 84
km skriešus. Pasaules spēcīgākā ultratriatlonista kausu virs galvas latvietis
cēla trīs gadus pēc kārtas.
Viņa rēķinā ir viens vēl
izcilāks un prātam neaptveramāks panākums – uzvara pasaules čempionātā
trīskāršajā triatlonā – 11,4 km peldus, 540 km uz divriteņa un 126 km skriešus,
bez apstājas veicot 35 stundās.
Šādā ultratriatlonā vecuma
limits ierobežots no abiem galiem – jaunākus par 25 un vecākus par 55 gadiem
nepielaiž. Anatolijam tobrīd bija 40 gadi. Interesanti, ka klasisko dzelzs vīru
(Iron Man) triatlonu (3,8 + 180 + 42 km) daugavpilietis veicis tikai
četras reizes, visās finišu sasniedzot ātrāk par desmit stundām.
Varētu domāt, ka, tiklīdz
izvēlies no šūpuļa, mazais Toļiks spriņģoja prom uz stadionu. Nekā nebija! Līdz
piecpadsmit gadu vecumam viņš mācījās nevis sporta, bet gan Krāslavas mūzikas
skolā un tikai tad sāka trenēties distanču slēpošanā, kaut gan arī agrāk, ticis
no notīm prom, metās pakaļ vecākajam brālim skriet un slēpot. Septiņpadsmit
gados Anatolijs pievērsās biatlonam, vēl pēc desmit gadiem, strādājot jau par
distanču slēpošanas treneri Daugavpilī, viņš sev atrada triatlonu, bet ziemās
vēl pāris gadus Latvijā bija nepārspējams slēpotājs visa garuma distancēs.
"Triatlons ir ļoti
nopietns sporta veids, tajā neko nevar izdarīt na haļavu," atzīst
Anatolijs. "Organisms jākopj tāpat kā automobiļa motors, laikā jāeļļo un
pareizi jāregulē. Gatavojoties triatlonam, nepareizai dzīvei vienkārši neatliek
laika." Tuvojoties 40 gadu robežai, viņš piecas sešas sezonas trenējies
tik cītīgi un nopietni kā nekad jaunībā. "Sportā tas bija mans otrais
vilnis," stāsta atlēts. "Man bija skaidrs mērķis, un es darīju visu,
lai to sasniegtu." Līdz 1999. gadam Anatolijs Ļevša trīs reizes kļuva par
pasaules čempionu dubultajā triatlonā, reizi šādu titulu izcīnīja trīskārša
garuma distancēs.
Pēdējā laikā Anatolijs vairāk
pievērsies īsajam – olimpiskajam triatlonam (1,5 km peldus, 40 km ar
divriteni, 10 km skriešus). Pērn savā vecuma grupā Ļevša kļuva par Eiropas
vicečempionu, pirms sešiem gadiem izcīnīja trešo vietu pasaules čempionātā. Žēl
tikai, ka par savu trenera algu viņš reti kad var atļauties aizbraukt vairāk kā
uz vienām sacensībām ārzemēs gadā. Bet nākamais pasaules čempionāts būs Ķīnā,
aiznākamais – Jaunzēlandē…
Anatolijs Ļevša bijis
Latvijas čempions distanču slēpošanā, biatlonā, duatlonā, triatlonā, bronzas
medaļu izcīnījis arī maratonā… Pats viņš nemaz nezina, cik čempiona titulu
elites konkurencē izcīnījis. "Kāds statistiķis saskaitījis, ka distanču
slēpošanā Latvijas čempionātos esmu uzvarējis 21 reizi." Bet sevišķs
gandarījums Anatolijam bija, kad pirms trim gadiem Latvijā ne pats, ne arī kāds
cits konkurents netika garām viņa dēlam, tolaik Rīgas Ekonomikas augstskolas
studentam Ivaram.
Anatolija Ļevšas daudzpusību
uzskatāmi raksturo aizvadītais septembris. Vispirms viņš Budapeštā pasaules
čempionātā olimpiskajā triatlonā 120 piecdesmitgadnieku konkurencē finišēja
astotais, savā parasti spēcīgākajā disciplīnā – skriešanā šoreiz palaižot garām
trīs amerikāņus un vienu austrālieti un zaudējot vietu uz pjedestāla. Mēneša
pēdējā sestdienā Ilūkstē Anatolijs uzvarēja Latvijas veterānu sporta spēlēs 10
km skrējienā pa šoseju, bet nākamajā
dienā Madonā savā vecuma grupā kļuva par Latvijas čempionu vasaras biatlonā 5
km distancē ar kopējo startu.
25 pret 52. Tādos gados
salīdzināsim Anatoliju Ļevšu. Jaunības plaukuma biatlonists un pieredzējis
daudzcīņas vilks.
Anatolijs Ļevša
Dzimis 1958. gada 1.
septembrī Krāslavā
Statuss
Toreiz: Daugavpils rūpnīcas Ķīmiķis
sporta skolas treneris distanču slēpošanā, aktīvs sportists.
Tagad: Daugavpils interešu centra Jaunība
skolotājs, triatlona treneris, aktīvs sportists.
Augums
179 cm.
Svars
Toreiz: 72 kg.
Tagad: 74 kg.
Fiziskā sagatavotība
Toreiz: Anaerobais slieksnis tika
sasniegts ar pulsu 175 sitieni minūtē.
Tagad: Anaerobais slieksnis kļuvis
zemāks – 160 sitieni minūtē. Es vairs nevaru skriet ar pulsu 200. Kāpumos ar
jaunajiem grūtāk cīnīties. Ātruma īpašības kļuvušas sliktākas. 10 kilometrus pa
šoseju tagad skrienu 38 minūtēs, kādreiz biju par minūtēm piecām ātrāks. Bet
fiziskā pašsajūta man joprojām laba.
Ģimenes stāvoklis
Toreiz: Neprecējies.
Tagad: Precējies. Sieva – Silvija,
apdrošināšanas kompānijas Baltikums darbiniece, divi pieauguši bērni.
Meita – Anita, LU Svešvalodu fakultātes 3. kursa studente, dzied Oranžajā
korī, dēls – Ivars, auditfirmas KPMG Latvia auditors, Latvijas
eksčempions triatlonā.
Inventārs
Toreiz: Iževskas mazkalibra biatlona
šautene Bi-6. 210 cm garas Karhu plastmasas slēpes klasiskajam
solim. Viens pāris visiem sniegiem un laika apstākļiem. Exel karbona
nūjas. Adidas slēpju zābaki un lamatiņas. Tolaik vēl katra firma ražoja
savas, lielākoties ar citām nesaderīgas stiprinājumu sistēmas.
Tagad: Triatlonā, ja ūdens nav
siltāks par plus 22 grādiem, peld hidrokostīmos, lai ķermenis lieki neatdzistu.
Zem tā pavelk īpašo triatlona īsbikšu kombinezonu, kurā sacensības turpina abās
pārējās disciplīnās. Riteņbraukšanā, pakāpeniski inventāru mainot – lietotu
pārdodot un pērkot arvien labāku modeli, esmu nonācis līdz 7 kg vieglam Scott
divritenim ar karbona rāmi. Nozīmīgākām sacensībām no sava drauga Staņislava
Monska tomēr aizņemos vēl labāku mantu – speciālo divriteni sacensībām šosejā
ar atsevišķo startu Planet X, uz kura stūres var, kā mēs sakām, labi
gulēt, ievērojami samazinot gaisa pretestību. Skrienu ar ultravieglām Asics
krosa kurpēm.
Mērķi
Toreiz: Beidzu biatlonista karjeru un
prātoju, kas jāizdara, strādājot par treneri. Bija laiks, kad Latvijas
čempionātā distanču slēpošanā vīriešiem labāko sešniekā iekļuva pieci daugavpilieši.
Tagad: Gribētu izaudzināt augstas
klases triatlonistus. Vienubrīd manējie, ar kuriem strādāju kopš bērna kājas,
Eiropas jaunatnes čempionātā bija septītie, divpadsmitie junioriem. Bet, kā
beidz skolu, tā visi dodas studēt vai arī brauc strādāt uz Angliju. Man nav
iespējams viņus noturēt triatlonā. Mērķis tormēr paliek – sagatavot kādu
olimpisko spēļu dalībnieku. Viens gan man jau bijis – Turīnas spēlēs distanču
slēpotājs Oļegs Andrejevs.
Ceru, ka olimpiskajā
programmā iekļūs arī ziemas triatlons, kurš sākas ar skriešanas krosu, turpinās
ar MTB velosipēdu un beidzas uz distanču slēpēm. Šāda sporta veidā jau notiek
gan pasaules čempionāti, gan tiek izcīnīts Pasaules kauss.
Vērtības
Toreiz: Draudzība un godīgums.
Tagad: Savus uzskatus neesmu mainījis.
Problēmu risināšanas metodes
Toreiz: Neko daudz neņēmu galvā.
Nervi bija stiprāki. Tomēr ne vienmēr pratu savaldīties. Reizēm vispirms
runāju, pēc tam domāju.
Tagad: Pārāk pārdzīvoju sīkumus.
Dzīves uztvere saasinājusies, un tas traucē labam miegam. Tomēr saskarsmē ar
apkārtējiem esmu kļuvis nosvērtāks un mierīgāks. Problēmu risinājumus meklēju
sarunu ceļā. Nevienu audzēkni neesmu aizdzinis no treniņa, kaut gan dažs
kādreiz to ir pelnījis.
Lielākā kļūda
Toreiz: Nebija pilnīgas pārliecības
par saviem spēkiem. Vajadzēja sev stādīt augstākus mērķus. Biju pārāk
piesardzīgs.
Tagad: Joprojām vajadzētu būt
lielākam maksimālistam. Saviem audzēkņiem derētu uzreiz pateikt – jūs būsiet
čempioni! Bet es viņus velku uz augšu pa tādām kā trepītēm. Tagad aizsniegsim
šo pakāpienu, tad iesim uz nākamo… Varbūt tas tomēr nav pareizi?
Lielākais panākums
Toreiz: Dažos vissavienības mačos
izcīnīju arī medaļas, bet visspilgtāk atceros, kā 1982. gadā Tautu spartakiādē
4×7,5 km biatlona stafetē sasniedzu absolūti labāko rezultātu posmā. Vienīgo
reizi mūžā visās ugunslīnijās pieciem mērķiem man pietika ar piecām patronām,
savā otrajā etapā komandu no divpadsmitās vietas pacēlu līdz piektajai vai
ceturtajai. Būtu man tā veicies dažas dienas iepriekš sprintā… Dīvaini, bet stafetēs
man vienmēr klājās labāk, es spēju vairāk atbrīvoties, kaut gan atbildība
lielāka, un pārējos tā parasti sasaista. Individuālajās distancēs bez sodiem es
šāvu gandrīz vai tikai sapņos.
Tagad: Pirmā uzvara pasaules
čempionātā dubultajā ultratriatlonā. Es tikai nojautu, ko tas nozīmē, bet
nezināju, vai es to spēju? Divus gadus, trenējoties prātoju, ka derētu vienreiz
pamēģināt un pārbaudīt sevi. Šāda iespēja tika pienesta kā uz paplātes – 1996.
gada pasaules čempionāts notika tepat Lietuvā – Paņevežā. Pēc 7,6 kilometru
peldējuma no pilsētas kanāla izkāpu kā līderis. Priekšā 360 kilometri ar
divriteni – 3 km aplis 120 reizes! No sākuma likās – galva noreibs, bet man jau
tie apļi nebija jāskaita. Trase vijās pa pašu pilsētas centru, mūzika,
skatītāji, kas gan vairāk cerēja uz slavenā lietuvieša Urbanas uzvaru, bet
uzmundrināja itin visus tā, ka apnicīgi nebija itin nemaz. Turklāt turpināju no
konkurentiem atrauties un pie sevis gan brīnījos, ka organisms tik labi strādā,
gan bažījos, ka var pienākt mirklis, ka motors manam gāzes pedālim vairs
neklausīs.
Pirms skriešanas biju ieguvis
20 minūšu handikapu, zināju, kam man seko kāds anglis – pasaules čempionātu
laureāts 100 km distancē. Daudzi bija pārliecināti, ka līdz finišam viņš mani
noķers. Pirmajā 42 km maratonā saņēmos un, to noskrienot trīsarpus stundās,
atstarpi vēl mazliet palielināju, tas britu morāli sagrāva, un nākamos 42
kilometrus man vienkārši vajadzēja tikai izturēt. Pēc tam gandrīz vai piekusu,
rakstot autogrāfus. Līdzjutēju atsaucība bija neaprakstāma. 21 stundu ilgajai
sacīkstei sekoja 50 tūkstoši skatītāju!
Visos nākamajos
ultratriatlonos mani laiku pa laikam mocījusi vēlēšanās izstāties vai prasība
apsolīt sev, ka kaut ko tādu daru pēdējo reizi mūžā. Šajā tādas domas nebija
pat tuvumā.
Lielākā veiksme
Toreiz: Manām lodēm biatlonā veiksme
maz palīdzēja.
Tagad: Triatlons nav tas sporta
veids, kurā var teikt: "Man šodien paveicās." Dzīvē lielākā veiksme
ir mana sieva Silvija un mūsu ģimene. Starp citu, kad 27 gadu vecumā
apprecējos, mani rezultāti uzlabojās! Silvija arī bijusi distanču slēpotāja.
Dienas režīms
Toreiz: Klasisks. Rīta rosme, pirmais
treniņš, atpūta, otrais treniņš.
Tagad: Dienas kārtību nosaka darba
pienākumi. Pēc 25 gadu vecuma uz rīta rosmēm neeju. Trenējos tad, kad ir brīvs
laiks, visbiežāk pēcpusdienās un pat vēlos vakaros. Gatavojoties sacensībām,
nedēļā trijos četros treniņos 10 – 12 km nopeldu, četros piegājienos kādus 300
km nobraucu ar riteni un 50 – 80 km noskrienu. Bet šie lielumi ir mainīgi.
Hobiji
Toreiz: Mūzika.
Tagad: Puiši dzimšanas dienā man
uzdāvināja ģitāru. Atjaunoju vecās iemaņas.
Dainis CAUNE
